Petraviča: Ministram nav jābūt enciklopēdijai

 
©Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

Jau īsi pēc Neatkarīgās intervijas ar labklājības ministri Ramonu Petraviču (KPV LV) Satversmes aizsardzības birojs ziņoja, ka ministre ir saņēmusi pielaidi valsts noslēpumam, un tas nozīmē, ka viņas ministra posteni šie negaisa mākoņi vairs neapdraud. Neatkarīgās saruna ar labklājības ministri par pensijām, prioritātēm labklājības jomā un citiem jautājumiem.

- Vai tas, ka jums vienīgajai no visas ministru komandas joprojām nav pielaides valsts noslēpumam, ietekmē jūsu darbu (intervija notika pirms pielaides izsniegšanas - aut.)?

- Absolūti nē, nevienu reizi man nav nācies saskarties ar tādu jautājumu, kurš būtu saistīts ar pielaides valsts noslēpumam nepieciešamību. Man arī nav bijusi saruna ar premjerministru par to, kā būs. Pagājušajā nedēļā (maija beigās - aut.) man zvanīja no SAB, viņi gan bija zvanījuši jau agrāk, bet es nevarēju atbildēt, jo visu laiku biju aizņemta darbos. Man uzdeva dažus jautājumus, uz kuriem atbildēju. Tas ir viss, ko es varu komentēt.

- Pēdējoreiz, kad jūs uzstājāties pensionāru auditorijas priekšā, un tā bija jūsu pirmā tikšanās ar Latvijas pensionāru federāciju, jūs sacījāt, ka jūsu prioritāte ir mazās pensijas. Ko nozīmē šāda prioritāte?

- Mazo pensiju jautājumā daudzus gadus nekas nav darīts. Sadarbības padomē esmu prezentējusi savus priekšlikumus nākamā gada budžetam, lai sagaidītu apstiprinājumu šo prioritāšu virzībai un atbalstu minimālās ienākumu sistēmas pilnveidei. Tas ietver minimālo pensiju un sociālā nodrošinājuma pabalsta palielināšanu, kā arī apgādnieka zaudējuma pensijas apmēra pārskatīšanu. Tas skartu 81 000 cilvēku, bet valstij izmaksātu 27 miljonus eiro. Tāpēc esmu par to sākusi runāt jau tagad, tiekos arī ar citām partijām, lai sagaidītu atbalstu un par šo lēmumu nobalsotu Saeima. Tas būtu pirmais solis nabadzības apkarošanā un nevienlīdzības mazināšanā, jo minimālā ienākumu līmeņa noteikšana ietekmētu to pensionāru daļu, kas saņem vismazākās pensijas. Minimālā pensija no pašreizējiem 64 eiro nākamgad palielinātos līdz 99 eiro.

- Tomēr tā ir salīdzinoši neliela daļa pensionāru, kurai, bez šaubām, ir jāsniedz atbalsts. Lielākā daļa pensionāru saņem pensiju līdz 300 eiro, un visi cer uz uzlabojumiem.

- Mēs, protams, izskatām vēl arī citus variantus, kā celt pensijas, piemēram, viens no tiem ir pensiju piemaksas atjaunošana tiem pensionāriem, kuri pensijā devās, sākot no 2012. gada, kad pensiju piemaksas pārtrauca piešķirt. Viens no priekšlikumiem ir šīs piemaksas atjaunot un sākt maksāt pakāpeniski, arī šis jautājums ir finansiāli ietilpīgs, tāpēc ar to es arī iepazīstināju politiķus sadarbības padomē un mēģināju izskaidrot tā būtību.

- Minimālā ienākuma līmeņa koncepcijai jau ir liels stāžs, tā jau vairākus gadus ir vien idejas līmenī…

- Jā, vismaz divus. Vienmēr bijusi atruna, ka trūkst naudas. Arī Eiropas Komisija mums ir norādījusi, ka neesam neko darījuši šajā jomā. Pēdējais brīdis, kad to varam darīt, jo vēl vairāk atlikt nevar.

- Šī koncepcija paredz principiāli citu pieeju minimālā ienākuma līmeņa noteikšanā un ir būtiska nabadzības mazināšanā. Kad tā varētu stāties spēkā?

- Nākamgad, bet vēl pēc gada mēs sagaidītu arī pašvaldību rīcību, nosakot jaunu garantētā minimālā ienākuma līmeni. Pašvaldības būtu gatavas to celt no 2020. gada 1. jūlija, bet sākotnēji 64 eiro apmērā, vēlāk - līdz 99 eiro. Tomēr pašvaldības gatavas to darīt tikai tad, ja valsts izpildīs apņemšanos no savas puses.

- Kāpēc, jūsuprāt, šis jautājums iepriekš netika risināts un vai tagad tam būs politiskais atbalsts?

- Iespējams, tā nav bijusi galvenā prioritāte, kā arī finanšu jautājums nospēlēja galveno lomu. Tieši pirms mūsu intervijas runāju ar Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāju Andri Skridi par minimālo ienākumu koncepciju, domāju Saeimā šis atbalsts būs. Par visiem jautājumiem saistībā ar nākamā gada budžetu strādās darba grupa, es vēlreiz stāstīšu, skaidrošu, lūgšu atbalstu. Esmu pozitīvi noskaņota, šķiet, ka ir sapratne un atbalsts būs.

- Cik ilgā laikā jābūt pieņemtiem skaidriem lēmumiem, lai varētu sagatavot nākamā gada budžetu, kad vairs nevarēs aizbildināties, ka tas ir tehnisks budžets?

- Darbs jau notiek. Bez šaubām, visas prioritātes atbalstīt nevarēs, tās ir mērāmas simtos miljonu eiro. Katrai nozarei noteikti ir savas aktualitātes, bet es ceru, ka šī mūsu izvirzītā prioritāte gūs atbalstu.

- Daļa naudas būs nepieciešama no sociālā budžeta?

- Jā, ievērojama daļa. Sociālajā budžetā uzkrājums ir tuvu miljardam, bet es arī saprotu, ka tas nav domāts tam, lai mēs vienā mirklī ņemtu un visu iztērētu. Tas ir domāts tam brīdim, kad var notikt kādas straujas demogrāfiskas izmaiņas, krīze. Piemēram, šobrīd uz diviem strādājošajiem ir viens pensionārs, un šī situācija drīzumā varētu mainīties, un mazākam skaitam strādājošo būs jāmaksā pensijas lielākam skaitam senioru. Lai mums būtu drošības spilvens, uzkrājumam jābūt.

-Tāpēc mans jautājums ir - cik būtiski ir sekot sociālā budžeta ilgtspējai un, lemjot par pensiju palielināšanu, skatīties, kā šie lēmumi ietekmē un ietekmēs nākotnē sociālā budžeta stabilitāti?

- OECD skatījumā pensiju sistēma Latvijā ir stabila un ilgtspējīga, taču kritiski ir ar minimālajām pensijām. Protams, lemjot par pensiju palielināšanu, kas skar sociālo budžetu, mums ir jāizvērtē ikviens lēmums, lai mēs kādā brīdī nenonāktu pie situācijas, kad ir jāsamazina pensijas vai jāpalielina pensionēšanās vecums.

- Vai pensionēšanās vecums nebūs jāpalielina nākotnē tāpat?

- Līdz 2025. gadam pensionēšanās vecums Latvijā pieaug, jo vēl nav noslēgusies šī reforma. Tad pensionēties varēs 65 gadu vecumā. Pagaidām tur nekādas izmaiņas nav plānotas. Man nav mērķa palielināt pensionēšanās vecumu vēl, drīzāk jāskatās, kā attīstīt nodarbinātību.

- Tomēr vairākās Eiropas valstis, tiesa, attīstītākās, spriež par pensionēšanas vecuma palielināšanu, jo pieaug dzīves ilgums.

- Jā, bet mums jāņem vērā Latvijas cilvēku vidējais mūža ilgums, un vīriešiem tas ir par desmit gadiem īsāks nekā sievietēm. Ja mēs palielinām pensionēšanās vecumu, tad var būt tāda situācija, ka daļa pensijas vecumu nemaz nesagaida

- Tātad cilvēku ar lielu darba stāžu, kas sasniedzis 65 gadu vecumu, nevajag spiest strādāt un jāļauj atpūsties.

- Bez šaubām. Un vēl - daudzās attīstītās valstīs pašreizējiem pensionāriem darba mūžs ir bijis vieglāks nekā virknei mūsu pensionāru. Sevišķi mūsu cilvēkiem, kuri ir strādājuši vēl padomju laikos - darbs ir bijis grūts, atstājis ietekmi uz veselību.

- Savukārt tiem senioriem, kuri vēlas, jādod iespēja strādāt. Runājot par nodrošinājumu vecumdienās. Šī brīža prognozes liecina, un to apstiprina arī dati, ka ievērojams skaits nākotnes pensionāru saņems pensiju tuvu minimālajam apmēram.

- Jums taisnība. Viena trešdaļa strādājošo saņem minimālo algu vai zem tās, un šie dati ir satraucoši, jo tad, kad viņi pensionēsies, var nonākt tādā situācijā, kad pensiju uzkrājums nesasniegs pat minimālās pensijas līmeni. Sociāli atbildīgā valstī arī šie pensionāri saņems atbalstu, jo citādi nevar, tomēr jāuzsver, ka katram cilvēkam ir jādomā, cik un kā viņš uzkrāj savai pensijai. Mums ir daudz mikrouzņēmumu, kuri veic minimālas iemaksas, vēl citi nodokļu režīmi. Nodokļu sistēmu ir plānots pārskatīt, un es tam piekrītu. Cilvēki jāmudina domāt arī par pensijām. Cilvēki izvēlas domāt par šodienu, ne par savu pensiju. Dažkārt arī nav ticības, bet mums ir jāuzticas ekspertiem, kuri saka, ka pensiju sistēma ir stabila.

- Viena lieta ir ticība, bet otra - kā cilvēki var pārliecināties, kāda pensija būs nākotnē, tāpēc arī jums jautāju, vai pati esat kādreiz paskatījusies manapensija.lv vai latvija.lv un noskaidrojusi, kāda būs jūsu pensija, kā veidojas iemaksas?

- Jāsaka godīgi, es neesmu paskatījusies, jo arī man šķiet, ka man vēl tālu līdz pensijai. Tas ir darbs ar sabiedrību, jo domu nevar mainīt ne viena gada, ne divu laikā, jāpaiet laikam, lai cilvēki domātu par vecumdienām, kā to tradicionāli dara citviet Eiropā.

- Jūs teicāt, ka jums ir vēl ilgi līdz pensijai, bet vai tas nenonāk pretrunā ar ekspertu teikto, ka par pensiju jādomā šodien, jo nevienam tā nav aiz kalniem un, ja vēlas uzkrāt, tad jāsāk faktiski ar pirmo darba dienu?

- Piekrītu, un jaunie cilvēki noteikti domās citādi, iespējams, veiks ieguldījumus vai meklēs citus veidus vecumdienu nodrošināšanai. Jaunieši ir atvērtāki, redz pasaules pieredzi.

- Ja mēs runājam par minimālo algu un pensijām, vēlos jums pajautāt par jūsu ģimenes vai jūsu vīra uzņēmumu un aizdomām par tajā maksātām minimālām algām un algām aploksnēs. VID sāka pārbaudi, vai tā ir pabeigta?

- Man īsti nav ziņu, vai šī pārbaude ir pabeigta. Man no uzņēmuma puses nav ļauts komentēt ar to saistītas lietas, tā darbību.

- Jums ir tāda vienošanās, ka jūs nekomentēsiet?

- Jā. Tas ir vīra uzņēmums.

- Jūs saprotat, ka jūs tagad esat politiķe, valdības locekle un labklājības ministre, un, ja mēs runājam par sociālo taisnīgumu, tad, iespējams, juridiski jums varbūt nav tiesību kaut ko komentēt, tomēr vai šī atbilde nav jāsniedz no politiskās ētikas viedokļa?

- Par to, ko stāstīt un ko nē, var lemt tikai uzņēmums, es esmu teikusi, ka sabiedrība par pārbaudes rezultātiem ir jāinformē.

- Jūs norobežojaties no šī jautājuma - vai tā to saprast?

- Jā, tāpēc es nekādā veidā neko negribu ietekmēt. Bet arī Labklājības ministrijā ir cilvēki, kuri saņem minimālās algas, valstī kopumā ir vairāk nekā 100 000 cilvēku, kuri saņem minimālās algas. Es esmu rosinājusi, lai minimālās algas apmēru palielina, tai vajadzētu sasniegt vismaz 500-530 eiro. Es to atbalstu.

- Vai vajadzētu celt arī neapliekamo minimumu pensijām? Likumā gan ir paredzēts neliels pieaugums katru gadu.

- Jau šobrīd daudzas pensijas nesasniedz minimālo ienākuma līmeni, un, palielinot neapliekamo minimumu, mēs nepalīdzam pensionāram ar zemu pensiju. Mana prioritāte ir palielināt zemākās pensijas. Arī pašu pensionāru vidū nav vienotas nostājas.

- Tomēr liela pensionāru daļa saņem pensijas uz nabadzības riska robežas, bet viņi vēl maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli!

- Pensijas no 250 līdz 350 eiro saņem 48% pensionāru. Manuprāt, 500 eiro varētu būt pensiju neapliekamais minimums, uz to mums jātiecas, bet tas noteikti nebūs nākamgad.

- Saeimā Labklājības ministrija iepazīstināja ar priekšlikumiem par pensiju piemaksām. Saeimā komisijā nepieņēma nekādu konceptuālu lēmumu, taču kāds ir jūsu viedoklis?

- Es atbalstu pensiju piemaksu atjaunošanu visiem pensionāriem, kuri ir strādājuši vēl padomju laikos un kuriem pašlaik nemaksā šīs piemaksas, taču visi priekšlikumi ir finansiāli ietilpīgi. Varētu pakāpeniski atjaunot pensiju piemaksas, sākot tās maksāt pēc gada, kurā cilvēks pensionējies. Jāņem vērā, ka šāgada indeksācija arī būs finansiāli apjomīgāka, jo indeksēs piemaksas.

- Nesen tika pieņemts lēmums par kopšanas pabalstu bērniem ar invaliditāti - to palielināja par simt eiro. Vai pie tā mēs arī apstāsimies, jo kas tad ir galvenais - pabalstu palielināšana vai pakalpojumu nodrošināšana?

- Esmu gandarīta, ka tehniska budžeta ietvaros tomēr šis pabalsts tika palielināts, jo šis pabalsts nebija palielināts, kopš vispār ticis ieviests. Nav iespējams pateikt, kas ir svarīgāk - pabalsts vai pakalpojumi. Abi ir vienlīdz svarīgi.

- Jūs esat viesojusies aprūpes centros, iepazinusies ar situāciju un zināt, ka deinstitucionalizācijas procesa ietvaros Latvija virzās uz to, lai cilvēki dzīvotu sabiedrībā, nevis iestādēs. Redzot reālo situāciju, kā redzat nākotni šajā jomā un kāda būs nākotne?

- Deinstitucionalizācijas mērķis ir, lai cilvēki, kuri ir institūcijās, dzīvotu ģimeniskai videi pietuvinātos apstākļos aprūpes centros vai arī vispār nenonāktu institūcijās. Plānam ir paredzēti ievērojami līdzekļi, un tajā runa ir tieši par pakalpojumu attīstību. Mēs pašlaik vērtējam, kā šis process notiek un kā pašvaldībām veicas. Pirms vispār ko darīt, ir jāizvērtē katram cilvēkam nepieciešamais dzīvei sabiedrībā, lai cilvēks pēc kāda brīža atkal neatgrieztos institūcijā. Sabiedrība tomēr vēl īsti nav gatava šīm pārmaiņām, izturas naidīgi. Citās valstīs kaimiņi palīdz, uzmana, mums tā attieksme tomēr ir vairāk negatīva.

- Kā jūs raugāties uz apņemšanos, ka Latvijā vispār vairs nebūs bērnu namu?

- Manuprāt, tā ir utopija. Ja mēs runājam par bērnu sociālās aprūpes centriem, doma ir ļoti laba, un mums uz to ir jāstrādā. Diemžēl jāsaka, ka institūcijās ir bērni ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem, un pagaidām reālā situācija neliecina par labu tam, ka viņi varētu dzīvot ārpus centra, pat ja mums būtu speciālās audžuģimenes. Tas ir saistīts ar atbalsta un speciālistu trūkumu ārpus aprūpes centriem.

- Tomēr mēs mūsu valstī esam apņēmušies iet šādu ceļu, un bērniem nav jādzīvo aprūpes centros, tāpat kā pieaugušajiem.

- Pašlaik reāli mēs varam runāt par atteikšanos no bērnu namiem, kuri uzņem bērnus, kuri ir juridiski brīvi vai kur vecākiem pārtrauktas aizgādības tiesības. Mazos bērnus - juridiski brīvus - adoptē praktiski visos gadījumos, daļa nonāk audžuģimenēs, bet mana nostāja ir, ka jāstrādā ar šo bērnu ģimenēm. Jāpiebilst, ka liela daļa bērnu ar funkcionāliem traucējumiem nav juridiski brīvi un atrodas aprūpes centrā pēc vecāku iesnieguma. Manuprāt, tā ir absolūti nepareiza pieeja - izņemt no ģimenes un aizmirst par ģimeni. Pēdējā laikā tā kā ir aktualizējies jautājums par bāriņtiesu un bērnu tiesību inspekcijas darbu, un es arī saņemu e-pastā ļoti daudz stāstu no cilvēku pieredzes, galvenokārt diemžēl negatīvas pieredzes.

- Runājot par nākamā gada budžeta sagatavošanu, vai tajā būs iezīmētas arī kādas prioritātes attiecībā uz ģimenēm un bērniem?

- Es nedomāju, ka demogrāfija ir tikai dzimstības veicināšana, un nedomāju, ka pabalsts ir galvenais, kāpēc izšķiras par bērna laišanu pasaulē. Ir jāskata kopumā - pabalstu politika un nodokļu politika. Ir priekšlikumi par piemaksas palielināšanu pie ģimenes pabalsta, taču konkrēti runāt par to pāragri.

- Esat KPV LV biedre. Kādu redzat šī politiskā spēka nākotni, ņemot vērā dažādās nesaskaņas par un ap jūsu partiju?

- Es to vērtēju kā demokrātijas izpausmes. Gan tiem, kuri partiju pametuši, gan tiem, kuri palikuši, ir vieni un tie paši mērķi, tikai mums atšķiras viedoklis, kā šos mērķus sasniegt. Viegli ir citus kritizēt, ka viss nenotiek tik ātri…

- Tomēr arī jūsu partija uz priekšvēlēšanu debatēm nāca ar diezgan skarbu kritiku par notiekošo Latvijā un visus kritizēja…

- Jā, tā bija, taču tagad mēs sākam darīt to, ko solījām.

- Kad bijāt pirmoreiz Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē, saņēmāt diezgan asu kritiku.

- Pirmie divi mēneši aizgāja, lai vispār saprastu, kāds ir labklājības ministra darba lauks. Tagad sāku pārskatīt izdevumus, pārskatīt, iespējams, nelietderīgas programmas. Domāju, kur un kādas reformas veikt. Atceros to Saeimas sēdi. Neuzskatu, ka ministrs ir enciklopēdija, mans uzdevums noteikt attīstības virzienu, prioritātes, var teikt, iezīmēt «karstos punktus», pārliecināt un argumentēt. Aizstāvēt labklājības jomas idejas.