Aloizs Vaznis: Politikāņi nemitīgi cenšas uzkundzēties tiesu varai

Par «bezkompromisu tiesiskumu» Jaunās konservatīvās partijas mērcē, par valsts noslēpuma glabāšanu, par pārmērīgi ilgajām tiesu prāvām un citām tieslietu jomas aktualitātēm intervija ar zvērinātu advokātu, Atmodas laika iekšlietu ministru Aloizu Vazni.

- Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) un viņa partija ir paziņojuši, ka tagad valstī būs nevis vienkārši tiesiskums, bet bezkompromisu tiesiskums. Kā jūs vērtējat, skaidrojat šo jēdzienu?

- Pašlaik Merkeļa ielā 4 cirka izrādes nenotiek, bet par galveno cirku valstī ir kļuvušas norises Ministru kabineta ēkā Brīvības bulvārī 36 un Saeimas namā Jēkaba ielā 11. Visām valsts pārvaldes problēmām pamatā ir tas, ka mums joprojām nav izveidojušās īstas partijas, bet pastāv organizētas politiķu grupas, kuras cīnās par varu, lai tiktu pie siles un izmantotu iegūto varu savās un savu tuvinieku interesēs. Nevienam nekādas programmas nav, nav ideālu, mērķu un nākotnes redzējuma. Kāda būs Latvijas valsts pēc desmit, piecpadsmit un vairāk gadiem? Vienīgais, ko varam prognozēt, ka droši vien būs divreiz lielāks ārējais parāds.

Bordāna bezkompromisu tiesiskums ir tukšs lozungs, ko vicināt un mānīt cilvēkus. Spriežot pēc tā, kā izturas JKP, ar bezkompromisu tiesiskumu šī partija saprot tādu tiesiskumu, kurā visiem citiem jāievēro likumi un par to pārkāpšanu jāsaņem sods, bet uz JKP biedriem likumi neattiecas un viņiem likumi nav jāievēro.

- Bet JKP pirms vēlēšanām solīja paveikt daudz labu darbu - ka minimālā alga, ar IIN neapliekamais minimums algām un pensijām jau šogad būs 500 eiro mēnesī.

- Politiķu solījumi un to izpilde būtu viens liels humors, par ko smieties, ja nebūtu tik sāpīgs cilvēkiem. Bija taču tāds gadījums decembrī, ka Saeimas opozīcija izteica priekšlikumu nobalsot par priekšlikumu samazināt ministriju skaitu - tā, kā JKP un KPV LV bija solījusi pirms vēlēšanām -, taču Saeima to noraidīja.

Vēl ir tāda partija valdībā, kas sevi dēvē par Attīstībai/Par!. Bet ko tad vairs vairāk var attīstīt? Viss jau ir attīstīts. Ārzemju lielveikalu ķēdes ir attīstītas ļoti labi, augļotavas ir ļoti labi attīstītas, azartspēļu tīkls ir attīstīts ļoti labi. Finanšu sistēma ir iznīcināta - vietējās bankas ir likvidētas. Ir paveikts liels darbs.

- Nesen Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs vinnēja prāvu Eiropas Savienības tiesā (EST) un pēc gada pārtraukuma atgriezās darbā. Kā tas tā varēja gadīties?

- Tas ir pavisam normāli, EST izskatīja lietu pēc paša Rimšēviča iesnieguma - viņš vērsās tiesā, ka ir nepamatoti atstādināts no amata. Un EST izskatīja lietu par to, ka viņš nepamatoti atstādināts no amata. Un nevis par kādiem noziegumiem, nevis par kādiem kompromitējošiem materiāliem. No Latvijas tika prasīti pierādījumi atstādināšanas pamatotībai. Bet Latvija neiesniedza pierādījumus. Un EST konstatēja, ka nav iesniegti pierādījumi, kas varētu kalpot par pamatu viņa atstādināšanai no darba.

- Izskanēja doma, ka pierādījumi netika iesniegti tāpēc, ka tos var uzzināt Rimšēviča advokāti un izmantot klienta labā.

- Tam ir loģika arī. Bet te ir viens cits jautājums. Ir pagājis jau vairāk nekā gads, kopš Rimšēviču aizturēja Rīgas lidostā. Gads ir diezgan prāvs laika sprīdis. Es domāju, ka šeit nav gadījums ar 150 epizodēm vai ko tik ļoti sarežģītu. Ar šo gadu taču vajadzētu pietikt, lai savāktu nepieciešamos pierādījumus un lietu nosūtītu uz tiesu. Ko gan var darīt veselu gadu? Nevar taču sēdēt uz vietas gadu un gaidīt, ka viņš pats atzīsies.

Viņu ciet ņēma Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB). Bet tad, ja jau ņēma ciet, tad vajadzēja būt pierādījumiem kaut vai par vienu epizodi, un tad vajadzēja sūtīt uz tiesu un notiesāt. Bet Latvijā ir iegājies un pierasts, ka var gadiem vilkt un turēt tos cilvēkus tādā kā «pakarinātā» stāvoklī. Tas nav pareizi.

- Ir jau arī lietas, kas nebeidzas septiņus, desmit un vairāk gadu.

- Skatos, kas notiek ar to Ventspils mēra Aivara Lemberga lietu. Laika gaitā esmu runājis ar cilvēkiem, kuriem Lembergs patīk, un ar cilvēkiem, kam viņš nepatīk nemaz. Bet neviens nesaka, ka ir normāli, ka tiesas prāva notiek desmit gadu. Kopā ar izmeklēšanu lietai jau ir 20 gadu, un tiesā tiek runāts par notikumiem, kas bijuši 1994. gadā. Un neviens nevar pateikt, par ko viņš tiek tiesāts, kur tie viņa noziegumi. Vai ir vajadzīgi desmit gadi, lai izietu pirmo instanci?

- Nu apsūdzība uzskata, ka viņš izspiedis kukuli no tranzītuzņēmējiem.

- Tad jau var celt apsūdzību kādam, ka viņš izreketējis Haritonovu. Zināms taču, kas par subjektiem ir Gulbis, Krūmiņš, Kokalis un citi nabadziņi, kas cietuši. Stāstīt, ka no viņiem varēja kaut ko izspiest, neskan nopietni.

Izskatās, ka šo lietu grib marinēt tik ilgi, kamēr dabiskā nāvē nomirs visi tās dalībnieki. Tad varēs lietu izbeigt un nevajadzēs ar to mocīties. Nav kaut kas labi ar tiesu sistēmu. Man pašam arī viena lieta Daugavpilī, kur esmu aizstāvis. Tur tas pats ir. Gadu gadiem tā velkas garumā, un gala neredz. Kādi tik visādi absurdi nenotiek! Šajā Daugavpils lietā prokurors ir savulaik uzrakstījis, ka mana klienta darbībās nav nozieguma sastāva. Šis dokuments ir lietā, to nav atcēlis augstākstāvošs prokurors. Bet pēc kāda laika šis pats prokurors ceļ apsūdzību. Kā tas var būt?

- Eiropas Komisijas ikgadējais ziņojums par Latvijas tiesu sistēmu tomēr pauž, ka ir uzlabojumi un neliels progress.

- Tas labi, ka Eiropas Komisija saskata progresu, taču kopumā daudzu gadu griezumā sistēmai ir hroniski trūkumi. Galvenais trūkums ir tas, ka sistēma nemitīgi mainās - visu laiku tiek pieņemti likumu grozījumi un grozījumu grozījumi. Līdz ar to tāda sistēma nevar būt stabila. Ja paņemam kaut vai to pašu Krimināllikumu vai Kriminālprocesa likumu, redzam, cik bieži tajos tiek veiktas izmaiņas. Un vēl tiks veiktas, jo jaunā valdība un ministri atkal grasās visu ko rakstīt tajos iekšā. Ja šodien nopērk jaunu, pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošu Krimināllikuma izdevumu, jurists rīt vairs nevar uz tā balstīties, jo tas jau ir novecojis.

- Viena no demokrātiskas iekārtas pamatpazīmēm ir tiesu varas neatkarība. Cik neatkarīga ir Latvijas tiesu vara?

- Latvijā visu laiku notiek centieni tiesu varu spaidīt un regulēt. Var redzēt, ka jaunās valdības ministri šo virzienu grasās turpināt un gudro, kā pakļaut vai nomainīt svarīgas tiesu varas figūras. Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam uzbruka agrāk un uzbrūk pašlaik. Savulaik viņu lamāja par to, ka viņa māte - poliete - nebija vai bija kaut ko pareizi izdarījusi, un apšaubīja, vai viņam pienākas Latvijas pilsonība. Vēlāk tika piefiksēts, ka piecas minūtes pirms darba laika beigām viņš iegājis tirgū iepirkties. Tagad izvilkta viņa kartīte no čekas maisiem.

- Bičkovičam ir tiesas spriedums, ka nav gūti pierādījumi par viņa sadarbību ar LPSR Valsts drošības komiteju.

- Ar čekas maisiem vispār ir idiotisms - tas, kas ar tiem notiek, ir juridiski nepamatots. Ja kāds ir maisos - nu un tad? Viņš var teikt: «Jā, esmu maisos, bet nu un tad? Kas tālāk, kas no tā?»

- Bet ir cilvēki, kas tiesājas un pierāda, ka nav sadarbojušies.

- Viņiem nav jātiesājas. Viņi muļķīgi dara, ka tiesājas. Vai tad mums valstī ir vainas prezumpcija? Kāpēc Bičkovičam bija jātaisnojas, pierādot, ka nav kamielis?

- Latvija ar dziesmām un dejām, ar salūtu svinēja simtgadi. Ar kādām sajūtām, pārdomām sagaidījāt svētkus?

- Latvijas policija arī svinēja simtgadi. Daudzus kolēģus apbalvoja. Mani arī. Es pie sevis domāju, kā īsti ir ar okupācijas laikiem - kad nebija policijas, bet bija milicija? Vai tos arī skaitām pie 100 gadiem? Ja tos neskaitām, tad 100 gadu nesanāk. Bet, ja tos skaita, tad nevajag tik krasi norobežoties no tā laika. Tāds laiks bija. Mēs jau varam to jautājumu stādīt tā, ka tie, kas dzīvoja tajā laikā, bija sliktie - bija kompartijas biedri. Var jau spriest arī tā - varēja visi latvieši aizbēgt uz ārzemēm. Un tad visi būtu labie. Bet kas tad atjaunotu Latviju - tie krievi, kas būtu iebraukuši aizbraukušo latviešu vietā? Es to saku tāpēc, ka, pirms šos jautājumus celt, pirms par tiem bļaut un plēst kreklus, vajag padomāt - kā tas ir bijis, kā varēja būt, kā varēja nebūt.

- Bet politikā tā ir parasta lieta, ka vispirms dara un runā, bet domā pēc tam vai nedomā nemaz...

- Jā, man ir tāda sajūta, ka tā ir. Diemžēl.

- Tieslietu ministrs Bordāns bija uzrakstījis vēstuli un nosūtījis ārvalstu vēstniecībām, ka Latvijā tieslietu joma ir drausmīga, ka tiesu varā strādā bandītu palīgi. Kā vērtējat šo ministra soli?

- Es domāju, ka vajadzētu pārbaudīt ministra garīgo līdzsvaru. Es saprotu gadījumus, kad cilvēks izdara kādu muļķību - var būt, ka ir nokaitināts, ka jūtu uzplūdā kaut ko pasaka. Bet tad vajadzētu attapties, atsaukt neapdomīgi pausto. Bet Bordānam tas neienāk prātā.

Pat ja arī ar tiesu sistēmu būtu vai ir tik slikti, kā Bordāns uzskata, tas jārisina valsts iekšienē, Bordānam pašam jārisina, jo viņš ir ministrs. Bet ne jau šādā veidā. Uzskatu, ka tā ir liela muļķība. Tas pierāda viņa profesionālo nekompetenci.

- Bet kas tur tik slikts? Ministrs ir pažēlojies ārzemju vēstniekiem. Vai no tā ceļas kāds ļaunums valstij?

- Protams, ka ceļas ļaunums. Ārzemnieki smejas par mūsu valsti, ka mums tādi ministri.

- Kas tur smieklīgs - briesmīgi tumšie spēki sazvērējušies pret ministru?

- Un viņš tas gaišais spēks? Abi ar Juri Jurašu?

- Bet liela daļa tautas tieši tā domā, ka Jurašs, Strīķe un Bordāns ir gaišie tēli. JKP ir 16 mandātu 13. Saeimā.

- Redz, tautu jau var diezgan viegli piemānīt. Tautai jau nevajag neko taustāmu dot, neko nevajag pierādīt - pietiek pasviest kā kaulu sunim solījumus un saukļus. Un, ja tauta to kaulu ķer, tad politiķis tiek pie varas.

Atceros, kad mans dēls bija mazs, viņš man mēdza jautāt: «Tēt, vai tas cilvēks, ko rāda televizorā, ir labais vai sliktais?»

Un ar tautu bieži vien ir tāpat - tā vēlas zināt, kurš labais, kurš sliktais. Un kuram politiķim ir vairāk nekaunības un kuram ir iespēja vairāk parādīties plašsaziņas līdzekļos, vairāk runāt un deklarēt, tas iestāsta.

Ir kampaņa pret ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru. Bet - kāpēc, par ko? Tas ir tikai tāpēc, ka prokurors nedanco pēc Juraša un Jutas Strīķes stabules.

Nav jau nekāda pamata. Bet tā apliešana, apriešana, noskaņojuma radīšana pret ģenerālprokuroru un Augstākās tiesas priekšsēdētāju patīk vairākiem plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem. Kad klausos pa radio raidījumus, var dzirdēt mājienus «ar sētas mietu», kuri ir sliktie. Jau pats jautājums tiek formulēts tā, ka klausītājam jāsaprot, kuri labie, kuri sliktie. Kad veidoja valdību, Jurašs televīzijā un radio stāstīja, ko viņš ņems nost no amata - gan Augstākās tiesas priekšsēdētāju, gan ģenerālprokuroru, gan KNAB vadītāju. Un viņam tie plašsaziņas līdzekļu darbinieki moži piedziedāja: «Kā jūs domājat, vai šo arī jāņem nost no amata? Un vai to arī ņemsiet nost?»

Man šķiet, ka ļoti nepareizi tika izdarīts savulaik tas, ka Augstākās tiesas tiesnešus ievilka operatīvajā darbā - tas ir, ka viņiem jāsankcionē tālruņu un citu sakaru līdzekļu bieži vien nepamatota, juridiski nemotivēta noklausīšanās. Esmu daudz par to runājis un rakstījis, ka šādu kārtību vajag likvidēt, bet neviens to likvidēt negrib. Šādas sistēmas pastāvēšana ir spriedzes radīšana tiesnešiem.

- Vai Jurašs ir valsts noslēpuma noplūdinātājs vai arī trauksmes cēlējs? Par to būs strīdi tiesu zālē.

- Kāds viņš trauksmes cēlējs? Tad jau KNAB priekšniekam jāiet uz tirgu un jābļauj megafonā, ka Rīgas domē ņem kukuļus, un jāstāsta katram pretimnācējam, kas un kādus kukuļus ņēmis. Un viņš būs trauksmes cēlējs? Jurašs cēla trauksmi, kad strādāja KNAB. Tas, ko viņš presē pauda, bija valsts noslēpums. Un viņš to trauksmi cēla nepamatoti. Un, ja šī lieta tiks izskatīta pēc visiem kanoniem tiesiski pareizi, tad viņš tiks notiesāts par valsts noslēpuma izpaušanu. Tāpēc, ka tajā brīdī, kad viņš to publiski izbļāva, tas bija valsts noslēpums. Bija ierosināta operatīvās pārbaudes lieta par Jurašam, iespējams, piedāvāto kukuli, tika strādāts, lai šo jautājumu atšķetinātu krimināltiesiskā ceļā, bet Jurašs ar savu trauksmi šo darbu izjauca. Viņam kā KNAB darbiniekam nebija tiesības izpaust valsts noslēpumu. Un arī pēc aiziešanas no KNAB nevienam nav tiesību izpaust valsts noslēpumus. Tas ir tāpat kā armijā. Ja kāds tiek izmests vai aiziet no armijas, tas nenozīmē, ka viņš var nesodīti nest uz tirgu valsts noslēpumus.