Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu vadītā labējā partija Likud joprojām ir galvenā favorīte pirms 9. aprīlī paredzētajām parlamenta jeb Kneseta vēlēšanām. Taču pašlaik viņa uzvara vairs nešķiet tik droša, jo pašā pēdējā brīdī spēkus apvienojušas divas centriskās partijas, vienu no kurām vada diezgan populārais politiskais jaunpienācējs – bijušais armijas štāba priekšnieks Bennijs Gancs.
Socioloģiskās aptaujas liecina, ka tieši starp labējiem un centristiem notiks cīņa par premjera amatu, bet kreisās idejas, kas cita starpā nozīmē atbalstu palestīniešu valsts izveidošanai, Izraēlā pašlaik ir tik nepopulāras, ka šī spārna partijām atvēlēta vien statistu loma, un bijusī ārlietu ministre Cipi Livni tādēļ pat pametusi politiku.
Neizbēgamā sadrumstalotība
Pagājušonedēļ noslēdzās kandidātu sarakstu iesniegšana Izraēlas Centrālajā vēlēšanu komisijā, pēc kā noskaidrojās, ka par 120 vietām Knesetā cīnīsies 47 partijas (daļa no tām gan ir apvienojušās aliansēs). Laikraksts The Jerusalem Post uzsver, ka tas ir jauns rekords, turklāt 2009. gada rādītājs, kad vēlēšanās piedalījās 33 partijas, ir pārsniegts ievērojami. Prognozes liecina, ka aptuveni 60% balsu savā starpā sadalīs B. Netanjahu Likud un jaunā centriskā alianse, kas iedēvēta par Zili baltajiem (jāatgādina, ka tās ir Izraēlas karoga krāsas). Likumā noteikto 3,25% barjeru, kas nepieciešama iekļūšanai Knesetā, varētu pārvarēt vēl astoņi līdz desmit politiskie spēki, bet aptuveni 75% partiju nav cerību iekļūt parlamentā.
Zemā vēlēšanu barjera neizbēgami novedīs pie sadrumstalota parlamenta un nepieciešamības veidot koalīcijas valdību, kas Izraēlā ir ierasta lieta, jo kopš valsts dibināšanas 1948. gadā nevienai partijai vēlēšanās nav izdevies iegūt vairākumu jeb vismaz 61 mandātu. Tiesa, atšķirībā no daudzām citām valstīm, kur tiek apspriesti visdažādākie koalīcijas varianti (nereti aiz borta atstājot kādu parlamentā ievēlētu politisko spēku, pret kuru pārējie novilkuši sarkanās līnijas), Izraēlā šogad viss ir ļoti vienkārši, vismaz uz papīra. Ja nenotiks kas neparedzēts, B. Netanjahu var rēķināties ar galēji labējo un ortodoksālo jūdaistu partiju atbalstu, bet B. Gancam un viņa kompanjonam no centriskās partijas Yesh Atid Jairam Lapidam atliek cerēt uz kreiso spēku daudzmaz veiksmīgu startu un Izraēlas arābu partiju (tās tradicionāli valdošajā koalīcijā netiek ņemtas) netiešu atbalstu. Kura no šīm nometnēm iegūs lielāku skaitu deputātu mandātu - tā arī veidos valdību.
Beidzot ir intriga
Vēl pirms nedēļas šķita, ka 69 gadus vecais B. Netanjahu, kurš Izraēlas valdību vada beidzamos desmit gadus (pirms tam viņš premjera amatā bija vēl trīs gadus), droši noturēsies savā krēslā. Socioloģiskās aptaujas prognozēja, ka Likud saņems tos pašus 30 mandātus, kas tai ir līdzšinējā parlamenta sastāvā, un ar to pietiks, lai izveidotu pietiekami stabilu vairākuma valdību. Turklāt daļa politologu sliecās domāt, ka B. Ganca jaunā partija Izraēlas enerģija (Hosen L'Yisrael) varētu pievienoties šai koalīcijai, kas partijas vadītājam faktiski garantētu aizsardzības ministra amatu. Tomēr beidzamajā dienā, kad bija iespējams iesniegt sarakstus vēlēšanu komisijā, B. Gancs parūpējās par pārsteigumu, pavēstot, ka veidos kopīgu listi ar Yesh Atid, turklāt gadījumā, ja šī alianse tiks pie valdības veidošanas, pirmos divarpus gadu premjers būs viņš, bet nākamos - J. Lapids.
«Pirmo reizi kopš 2009. gada Izraēlā notiek īsta cīņa par premjerministra amatu - pateicoties tam, ka izveidojies šis jaunais centriskais spēks,» sarunā ar AP norādījis politologs, ar partijām nesaistītā Izraēlas Demokrātijas institūta prezidents Johanans Plesners. Valstī pēc ilgāka laika izveidojies kas līdzīgs klasiskajai divpartiju sistēmai, kurā popularitāti zaudējušos kreisos nu aizstājuši centristi, kuri nopietni apdraud B. Netanjahu pozīcijas. The Jerusalem Post raksta, ka piektdien veiktās ekspresaptaujas liecinājušas - abiem lielajiem blokiem ir aptuveni līdzīgas izredzes uzvarēt vēlēšanās. Tomēr politologu vairākums joprojām prognozē B. Netanjahu uzvaru, norādot uz diviem galvenajiem aspektiem. Pirmkārt, pašreizējā premjera politiskā pieredze ir nesalīdzināmāki lielāka (B. Gancs politikā ienācis tikai nupat, bet bijušais televīzijas žurnālists J. Lapids tai pievērsās 2013. gadā), otrkārt, vairākos sabiedrībai ļoti svarīgos jautājumos centristu un labējo pozīcijas īpaši neatšķiras.
Gluži tāpat kā B. Netanjahu, arī Zili baltie atzīst, ka lielākos draudus Izraēlai rada Irāna, gluži tāpat kā pašreizējais premjers, arī viņi piekrīt, ka tā dēvēto divu valstu risinājumu (Izraēlas un Palestīnas mierīgu līdzāspastāvēšanu) nav iespējams forsēt un Izraēla nedrīkst pamest okupētās Jordānas upes rietumkrasta teritorijas. Taču premjeram ir kāds būtisks trumpis. Tieši B. Netanjahu valdīšanas laikā ASV izstājās no Izraēlas asi kritizētās 2015. gada kodolvienošanās ar Irānu, un tieši šajā laikā Vašingtona atzinusi Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu un pārcēlusi uz to savu vēstniecību. Par to atgādina Izraēlas pilsētu ielās izvietotie plakāti ar B. Netanjahu un ASV prezidenta Donalda Trampa tikšanās fotogrāfiju un atgādinājumu, ka Izraēlas premjers, salīdzinot ar iekšpolitiskajiem konkurentiem, «spēlē citā līgā».
Aizdomu ēna pār premjeru
Ja atskaita vispārīgas frāzes par vēlēšanos nevis šķelt, bet vienot tautu un nomierināt kaislības Tuvajos Austrumos (nepaskaidrojot, kā tas paveicams), centristu rokās ir tikai viens nopietns ierocis - korupcijas skandāli, kuru epicentrā atrodas B. Netanjahu. Izmeklētāji ir rekomendējuši uzsākt pret viņu trīs lietas par dāvanu un atlīdzības pieņemšanu apmaiņā pret politiska rakstura pakalpojumiem. Tas, vai premjeram tiks izvirzītas oficiālas apsūdzības, ir atkarīgs no Izraēlas ģenerālprokurora Avičaja Mandelblita. Viņš nonācis ļoti sarežģītā situācijā. No vienas puses, apsūdzību izvirzīšana priekšvēlēšanu kampaņas laikā nozīmētu iejaukšanos šajā procesā un vēlēšanu rezultātu ietekmēšanu. Taču no otras puses - vēlētājiem pirms došanās uz balsošanas iecirkņiem būtu jāzina, vai kandidāts, par kuru viņi grasās balsot, jau drīz netiks saukts tiesas priekšā. AFP uzsver, ka pat oficiālu apsūdzību izvirzīšana nenozīmē premjera atkāpšanos vai savas kandidatūras atsaukšanu, tomēr zināmu iespaidu uz vēlēšanu rezultātiem tā var atstāt.
B. Gancs jau licis saprast, ka viņa kampaņa būs balstīta uz līdzšinējā premjera apsūdzēšanu korupcijā un hedonismā. Vienā no savām runām viņš piesaucis Francijas karali Luiju XIV, kurš reiz paziņojis, ka valsts - tas ir viņš pats, norādot, ka līdzīgi domā arī B. Netanjahu. «Nē, šeit tas neies cauri. Neviens Izraēlas līderis nav karalis. Neviens nevar sacīt, ka valsts - tas ir viņš. Valsts esat jūs, patiesībā mēs, mēs visi,» viņa teikto citē Reuters. Šis izteikums varētu uzrunāt daļu vēlētāju, tomēr jau pēc pāris dienām B. Gancs, kā uzskata politologi, pieļāvis milzīgu kļūdu, apstrīdot B. Netanjahu patriotismu un pārmetot viņam studijas un darbu Savienotajās Valstīs. «Laikā, kad es kopā ar saviem karavīriem ziemā gulēju dubļainos ierakumos, jūs, Benjamin Netanjahu, bijāt pametis Izraēlu, lai uzlabotu angļu valodu un praktizētos tajā greznās kokteiļu ballītēs,» viņš paziņojis. Šeit arī izpaudies B. Ganca politiskās pieredzes trūkums. Premjeram nav bijis grūti atspēkot viņa sacīto, atgādinot gan par to, ka 1972. gadā viņš, dienējot Izraēlas armijas īpašo uzdevumu vienībā, piedalījies ķīlnieku atbrīvošanas operācijā, kurā ticis ievainots, gan par to, ka lieliskās angļu valodas zināšanas ļauj viņam ar Izraēlas nozīmīgāko sabiedroto ASV līderiem sarunāties bez tulku starpniecības.
B. Netanjahu izvēlētā taktika ir pavisam vienkārša - uzsvērt, ka viņa valdīšanas gados Izraēla piedzīvojusi augšupeju, un iztēlot pret sevi vērstos apvainojumus korupcijā kā kreiso spēku sazvērestību. Arī B. Ganca un J. Lapida aliansi viņš regulāri dēvē par kreisi noskaņotu. «Izvēle, kas būs jāizdara vēlētājiem, ir ļoti vienkārša - vai nu Ganca un Lapida vadītā jaunā kreisā spārna valdība, kas būs vāja un atkarīga no arābu partijām, vai arī spēcīga labējā spārna valdība, kuru vadīšu es,» viņa teikto citē AP. Vienlaikus premjers parūpējies par labējā flanga sabiedroto stiprināšanu. Pagājušonedēļ viņš atlika plānoto vizīti Maskavā, lai pēdējā brīdī pārliecinātu aliansē apvienoties partijas Ebreju mājas (HaBayit HaYehudi) un Ebreju spēks (Otzma Yehudit), kurām, startējot atsevišķi, varētu neizdoties pārvarēt 3,25% barjeru. Ebreju mājas ne īpaši gribēja apvienoties ar politisko spēku, kas asociējas ar ekstrēmistiski noskaņoto rabīnu Meiru Kahani (viņa organizācija savulaik atzīta par teroristisku), taču nespēja atteikties no piedāvājuma saņemt divus ministru portfeļus jaunajā valdībā.
