Intervijā Neatkarīgajai bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, Finanšu policijas pārvaldes vadītājs un Ģenerālprokuratūras virsprokurors Gunārs Kūtris atklāj savu izpratni par bordānistu pasludināto «bezkompromisa tiesiskumu»; analizē riskus, ja politikā iesaistās negodprātīgi bijušie operatīvie darbinieki, kuri viņiem pieejamo slepeno informāciju izmanto politisko konkurentu apkarošanai; kā arī analizē garo tiesvedību problēmas un saprātīgo termiņu ievērošanas problēmu krimināllietās.
- 10. Saeima tika atlaista ar tiesiskuma saukli uz lūpām. 11. Saeima tika ievēlēta ar tiesiskuma saukli; tika nodibināta tiesiskuma koalīcija. Tās dibinātāja - Zatlera Reformu partija - drīz aizgāja «pa skuju taku». 12. Saeima arī ievēlējās ar saukli par tiesiskumu, un arī 13. Saeimā viena partija iesoļoja, daudzinot tiesiskumu. Nu mums ir pat tapusi «bezkompromisu tiesiskuma» valdība, kura tiesiskuma nodrošināšanai prasa veikt pētījumu par pusmiljonu eiro. Vai mums, nodokļu maksātajiem, būtu šis pusmiljons jādod tiesiskuma pētīšanai?
- Nezinu, kā var būt «bezkompromisu tiesiskums». Tiesiskums ir tiesiskums. Saukļi par tiesiskumu daudzus var aizskart. Daļa cilvēku Latvijā jūtas apbižoti: pensionārs - par pensiju, pacienti - par medicīnisko aprūpi, skolotāji - par algām. Viņiem šķiet, ka valstī nav tiesiskuma. Tādēļ šo saukli var vienmēr izkārt. Tomēr tieslietu ministram ir jādomā nevis par saukli, bet jārūpējas par reālu tiesiskumu valstī. Tagad šis sauklis tiek izmantots populisma nolūkos, un tagad tam jau piemīt tukša skaņa. Ja runājam par pētījumu, es izbrīnījos, ka tieslietu ministram, kurš ar ugunīgu degsmi gāja uz šo amatu, izrādās, nemaz nav skaidrs, kuros virzienos kas ir jādara. Izrādās, viņam vēl vajadzīga izpēte. Valsts kontrole par stāvokli tieslietās Latvijā nesen veica pētījumu. Šādu pētījumu veica arī tādas starptautiskas institūcijas kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Padomes Komisijas Tiesu efektivitātei (CEPEJ) eksperti, kā arī organizācija Justice Scoreboard. Trīs starptautiskie un vēl viens vietējais pētījums! Kāpēc ministrs tos nezina un viņam nav darba plāna, kā novērst šajos pētījumos norādītās nepilnības? Uzzinot par ministram nepieciešamajām pētījuma izmaksām, es kolēģu kompānijā izsaucos: dodiet man desmit reižu mazāk, un es jums pāris mēnešos sagatavošu pētījumu par to, kur ir problēmas! Vietējie cilvēki taču labāk zina problēmas. Ārzemniekam ar situāciju vispirms ir jāiepazīstas. Tieslietu ministram, ejot uz šo amatu ar saukli par tiesisku valsti, bija jābūt skaidram rīcības plānam!
- Vai neizskatās tā, ka tieslietu ministrs Jānis Bordāns tādējādi no valsts budžeta grib vienkārši izšķērdēt 500 000 eiro? Varbūt sludinās konkursu, bet varbūt pat nesludinās, pētījumu noformējot kā stratēģisko iepirkumu?
- Ja ir tik liela summa, konkursam vajadzētu būt. Mana pārliecība: viņš grib dabūt dokumentu, kurā būtu ierakstīts tas, ko viņš gribētu darīt tiesību jomā, lai viņam būtu starptautiskā eksperta atzīts plāns - ko bez tā viņš neuzdrošinās darīt. Pieļauju, ka viņa metodes varētu būt tiesiskā valstī grūti pieņemamas. Viņš vēlas politiski ietekmējamu prokuratūru - tas ir tiesiskums viņa izpratnē. Pētot Jura Juraša lietu, redzam, ka viņiem (bordānistiem) tiesiskums ir tik tikai tālu, kamēr tas neskar pašus. Gribētu dzirdēt, lai arī Jurašu kāds tagad uzrunātu - «smagā noziegumā apsūdzētais». Latvijā taču ir tendence šādi saukt cilvēkus, kuri ir krimināli apsūdzēti.
- Bet Jurašu jau tā saukt nedrīkst kaut vai tāpēc, ka Juraša nevainīgumu Bordāns pasludinājis pasaules valstu vēstniecībām.
- Šīs vēstules bija vēl viena demonstrācija par viņu izpratni, kas ir tiesiska valsts. Tādējādi viņš pauda neuzticēšanos Latvijas tiesu sistēmai, un tagad viņš grib noskaidrot arī to, kas šajā jomā būtu jādara. Un te atkal viņš runā tieši par ārvalstu ekspertiem. Vietējie cilvēki viņam nenozīmē neko. Viņam vajadzīgs ārzemju akcepts. Atvainojos, ja izteikšos visai skarbi, bet tieslietu ministram, kurš apšauba tiesiskuma pastāvēšanu savā valstī, būtu jāatkāpjas no amata.
Vai nu viņš kādam kalpo, vai viņš no kāda baidās, vai arī viņam gribas būt tādam mazam ķeizariņam. Viņš gribētu valdīt valsti ar Jutas Strīķes metodēm, bet pašam bail, ka varētu sanākt nedaudz par šerpu, un tāpēc viņš vēlas nodrošināties ar starptautisku aizmuguri. Tās visas publiskās uzstāšanās un tiesu varas augstāko amatpersonu apvainošana tikai parādīja šīs politiskās frakcijas izpratni par to, kas ir «bezkompromisu tiesiskums»: ja mēs esam pateikuši, kurš ir noziedznieks, tad tā tas arī ir, un tā ir pareizā tiesiskuma izpratne.
- Bordāna izteikumos saklausāms aizvainojums uz Tieslietu padomi, kura neļaujot viņam mainīt tiesu priekšsēdētājus. Vai varētu būt tā, ka Tieslietu padome šobrīd ir viņa galvenais traucēklis?
- Pieļauju, ka viņam nepatīk Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kurš to vada. Padomes sastāvā ir arī ģenerālprokurors. Pārējo padomes sastāvu viņš nevar ietekmēt. Pareizāk sakot, viņš neko nevar ietekmēt. Viņam rokas ir par īsu. Viņš ir tikai viens no izpildvaras ministriem. Viņš nevar pateikt - man nepatīk tas vai cits tiesnesis. Ja tiesnesis izdara pārkāpumu, var sākt disciplinārlietu. Bet arī šeit tieslietu ministram rokas ir sasietas, jo disciplinārlietu skatīs tiesnešu kolēģija.
- Kad Bordāns iepriekš bija tieslietu ministrs, viņš pēc Jutas Strīķes ieteikuma atstādināja Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju Sandru Strenci - viņš rīkojās pretēji Tieslietu padomes lēmumam.
- Jā. Pazemināja amatā. Tolaik likumā bija tā, ka tieslietu ministrs noteica, kurš būs tiesu priekšsēdētājs. Tagad sistēma mainīta. Tieslietu ministram vairs nav galvenā teikšana. Tas tika darīts tieši tādēļ, lai ministrs ar politisku iedvesmu nejauktos iekšā konkrētā tiesneša darbībā. CEPEJ ir pārmetusi, ka Latvijai Tieslietu padomē ir pat par daudz ne-tiesnešu. Bet Bordāns grib komandēt. Tas, ko viņš publiski izteicies par ģenerālprokuroru un Augstākās tiesas priekšsēdētāju - nu, jā, runāt jau var. Ja viņš būtu mazs ķeizariņš, viņš šīs augstās amatpersonas varētu nomainīt. Taču Latvija ir tiesiska valsts. Viņam ir tikai iespējas prasīt, lai Augstākās tiesas plēnums izvērtē šo personu darbību, norādot konkrētus pārkāpumus. Pašreizējam ģenerālprokuroram un Augstākās tiesas priekšsēdētājam drīz beigsies otrie termiņi un viņi atstās savus amatus. Cita lieta - ar nākamajiem. Bordānam var izdoties amatā iebīdīt sev uzticamus cilvēkus.
- Tagad mēs redzam - Jurašu nedrīkst aiztikt, jo viņš, lūk, esot trauksmes cēlājs.
- Es Jurašam prasīju - vai tiešām tu, būdams Operatīvās daļas priekšnieks, pieļautu, ja kāds no taviem darbiniekiem publiskotu operatīvo informāciju, un par to šo cilvēku bargi nesodītu? Tie, kuri ir strādājuši ar operatīvo informāciju, zina, kas ir valsts noslēpums un kā ir jāstrādā, lai to neizpaustu. Juridiski Jurašs būtu trauksmes cēlējs, ja viņš runātu par KNAB vai prokuratūras korumpētību. Jā, informāciju par korumpētību nedrīkst slēpt, aizbildinoties ar valsts noslēpumu, taču profesionāļi sapratīs, ka reāli šos noziegumus var atklāt, kamēr operatīvā informācija nav noplūdusi. Operatīvajam darbiniekam tas būtu jāsaprot bez vārdiem. Bet viņš jau publiskoja informāciju par kāda kukuļa piedāvājumu nevis saistībā ar šo iespējamo korupciju, bet gan lai paustu savu neapmierinātību ar saviem priekšniekiem, proti, ka iestādē slikti strādā amatpersonas. Taču viņš pieminēja šo operatīvās darbības informāciju. Tādējādi, man šķiet, tur viņam ir noziedzīgā nodarījuma sastāvs. Ne tādas lietas vien ir bijušas. Drošības policija ir meklējusi, kas izpaudis ierobežotas pieejamības informāciju. Jebkurā gadījumā - Bordāna kungs ir ļoti aktīvs, un, ja viņa rokās nonāks liela vara, tas var izrādīties ļoti riskanti.
- Vēsturē jau mums šādi runātāji ir zināmi?
- Tieši tas mani biedē, un ceru, ka ministrijā ir saprātīgi ierēdņi, kuri ministru piebremzēs vai nu ar lēnu darīšanu, saprotot, ka visas pavēlētās muļķības nav jāpilda, vai arī mēģinot asumus nogludināt. Bet var jau būt, ka viss būs ļoti labi. Bieži vien, pateicoties netradicionālām idejām, var veikt jaunu pagriezienu. Iespējams, Bordāns saviem vēlētājiem grib izrādīties kā liels aktīvists, bet savos izgājienos ir sajaucis to, ko var darīt politiķis, esot opozīcijā, un tas, kurš ir pie varas.
- Vai ir pamats domāt, ka aiz Bordāna stāv kāds grupējums?
- Man rodas iespaids, ka Bordāna frakcija Saeimā ir bijušo KNAB darbinieku frakcija. Bijušie KNAB darbinieki šajā Saeimas frakcijā strādā arī kā deputātu palīgi. Ir bīstami tas, ka viņi ir aizgājuši no dienesta ar savu informāciju un šo informāciju tagad izmanto politiskajā cīņā. Tas nav piedodami nedz no tiesiskuma, nedz no ētikas viedokļa. Bija tāda situācija arī ar Solvitu Āboltiņu, kurai esot Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājai, vai arī kādā citā sakarībā, pie viņas nonāca fakti, kuri citiem nebija zināmi. Atcerēsimies, ko viņa teica par Ingunu Sudrabu. Āboltiņa zināja par fotogrāfijas esamību - par lidmašīnas lidojumu it kā uz Krieviju, pirms vēl oficiāli tas bija parādījies presē. Kurš fotografēja lidostā lidmašīnu? Drošības dienesti! Neba nu parasts cilvēks zina, kas pie VIP izejas žoga jāfotografē. Tolaik lidostas drošības dienestu vadīja Raimonds Lazdiņš. Šo fotogrāfiju Āboltiņa izmantoja pirmsvēlēšanu aģitācijas periodā. Bija arī citas sakritības. Tas nozīmē, ka viņas rīcība bija operatīvā informācija. Viņai bija cieši kontakti ar Jutu Strīķi. Man nepatīk, ja politikā ir cilvēki, kuriem ir savi pārstāvji drošības struktūrās. Tāpat, ja metodes, kuras izmanto cīņā ar noziedzību, tiek izmantotas politiskā cīņā. Tas ir risks valstij!
- Ko jūs saprotat ar vārdiem «saprātīgi krimināllietu izskatīšanas termiņi»?
- Kriminālprocesa likumā ir uzsvērts krimināllietu izskatīšanas termiņu saprātīgums, bet likums tiešā veidā tā pārkāpšanas sekas neparedz. Ir iespēja kriminālprocesu izbeigt, ja ir pārkāpts saprātīgs termiņš. Taču tas varētu notikt mazāk kaitīgu nodarījumu gadījumos. Tiesai ir tiesības piemērot mazāku sodu, ja konstatēti saprātīga termiņa pārkāpumi, jo tāda ir netieša norāde no starptautiskajām institūcijām. Kad Latvija zaudē procesos Eiropas Cilvēktiesību tiesā, tad izrādās - valsts cilvēku ir notiesājusi pareizi, taču pārkāpusi cilvēka tiesības uz saprātīgu termiņu. Tad valstij jāmaksā kompensācija. ECT ir bijuši spriedumi, kuros pat divi gadi ir atzīti kā nesaprātīgs termiņš, un var būt lieta, kurai astoņi gadi ir saprātīgs termiņš. Garāki saprātīgi termiņi parasti ir ekonomiskajos noziegumos. Mūsu likumos ir ierakstīti principi, pēc kādiem nosaka termiņa saprātīgumu. Tiek vērtēts periods no lietas sākšanas brīža līdz pirmās instances spriedumam. Tiek vērtēts, vai valsts amatpersonas visu laiku ar šo lietu ir strādājušas un vai nav bijusi dīkstāve, proti, vai nav tā, ka ir bijis laika periods, kurā valsts neko nav darījusi. Šis faktors nāk valstij par sliktu. Ja vilcināšanās notikusi apsūdzētās personas dēļ - ne slimošanas, bet izvairīšanās no tiesas ar dažādiem ieganstiem - tas var novest pie tā, ka garais termiņš var tikt attaisnots. Būtiska ir lietas sarežģītība, apsūdzēto un apsūdzību skaits, procesā iesaistīto cilvēku daudzums. Likums nav noteicis saprātīgā termiņa konkrēto mērogu.
- Pirms 10 gadiem 16. februārī notika pirmā tiesas sēde tā dēvētajā Lemberga krimināllietā. Tā joprojām atrodas pirmajā instancē. Pirmos piecus gadus sēdes notika ar intensitāti divas reizes nedēļā, pēc tam ar trim un pat četrām reizēm nedēļā. Garākie pārtraukumi - reizi gadā, aptuveni mēnesi, kad tiesneši un prokurori dodas atvaļinājumā. Tiesa strādā intensīvā režīmā, taču gals vēl nav redzams. Kur šeit saprātīgums?
- Juristam ir ļoti riskanti dot savu vērtējumu par konkrētu lietu, to nezinot. Zinu tikai to, ka apsūdzības celtas pēc vairākiem pantiem un tie saistīti ar finansēm, kas varētu būt problemātiski pierādāmas. No šī viedokļa garais termiņš būtu attaisnojams. Arī tiesas darbība nav vilcinoša. Nezinu, vai pirmstiesas procesā nebija bezdarbība, bet, zinot, ka bijuši starptautiskās palīdzības lūgumi, tas var attaisnot ilgus termiņus arī pirmstiesas procesā. Nezinu, kāda bijusi apsūdzēto rīcība. Tomēr kopumā var teikt, ka desmit gadi pirmajā instancē ir garš termiņš. Domāju, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums te saprātīgu termiņu nesaskatītu.
- Vai no malas neizskatās tā, ka valsts netiek galā ar Lemberga krimināllietu?
- Sākotnēji izskatījās, ka tiesa neturēja šo procesu stingri savās rokās. Viņi pieļāva, ka procesa dalībnieki ietekmē procesa virzību: viens piesaka noraidījumu - tiek izsludināts pārtraukums, nākamais dalībnieks piesaka noraidījumu - atkal pārtraukums. Galvenais ir netaisīt garos pārtraukumus. Tiesai vajadzēja pieņemt lūgumu, aiziet apspriesties, atgriezties, paziņot savu lēmumu un turpināt procesu. Vajadzēja arī piemērot procesuālās sankcijas par apzinātu procesa vilcināšanu. Pēdējos gados tiesneši kļuvuši stingrāki, labāka kļuvusi procesa darba organizācijas prasme. Procesos, kur gudri pārstāvji abās pusēs, tiesnesim procesu vadīt grūti. Jūsu minētajā lietā noteikti nav dumju cilvēku abās pusēs. Šī būs viena no tām lietām, kur tiesai būs jāvērtē arī termiņa saprātīgums, ja vispār būs notiesājošs spriedums.
- Bijušais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš vairākās intervijās ir paudis, ka sākotnēji Kriminālprocesa likums tika veidots tā - ja 28 mēnešu laikā pierādījumi nav savākti, cilvēks ir brīvs. Viņš atsaucās uz Kanādas pieredzi, kur izmeklēšanai tiek doti tikai deviņi mēneši.
- Jā. Mēs kopā veicām darbu pie Kriminālprocesa likuma izstrādes. Darba grupā ar mums strādāja arī viens Kanādas prokurors - Andris Bērziņš. Mēs devāmies arī uz Kanādu. Kriminālprocesa likuma 14. pantā ir ierakstīts saprātīgs termiņš; 379. pantā - par iespējām izbeigt procesu, ja to nevar izmeklēt saprātīgā termiņā, un ir arī tāds 389. pants, kas nosaka, cik ilgi personas tiesības var būt ierobežotas pirmstiesas procesā. Neoficiāli tā doma bija tāda - ja personas tiesības ierobežotas ar kaut ko - ar drošības līdzekli vai mantas arestu - un ja ir pārsniegts šis 389. panta termiņš, tad saprātīgs termiņš ir garām. Beigās likumā ierakstīja, ka, ja šis termiņš paiet, ierobežojumi ir jāatceļ. Taču, saprotot to, ka Latvijā šobrīd ir problēma ar izmeklēšanas kvalitāti, tā arī ir palicis: ierobežojumi ir atceļami, bet process turpinās. No vienas puses, ir pagājis saprātīgs termiņš un vajadzētu lemt par procesa izbeigšanu. Praksē advokāti to mēdz arī prasīt. No valsts viedokļa - tas nebūtu sāpīgi attiecībā uz mazāk smagiem noziegumiem. Uz smagiem un sevišķi smagiem - no valsts puses tas būtu ļoti liels risks. Tādēļ valsts pienākums ir ieguldīt līdzekļus izmeklētāju kvalifikācijā. Tā ir reāla problēma tiesiskuma stiprināšanā, kuru zina visas amatpersonas pēdējos desmit gadus, taču to nevar atrisināt ar kādu pētījumu, kuram viegli atvēlēt pusmiljonu.
