Leģendārais Latvijas Tautas Frontes līderis, politiķis, žurnālists un publicists Dainis Īvāns ir personība, kuras viedoklī ieklausās joprojām un kura atpazīstamība Atmodas laikā bija pielīdzīnāma, ja, nu, vienīgi slavenākajiem tā laika rokmūziķiem.
Kā Jūs domājat, kur ir pazudis tas patriotisms, kas cilvēkos valdīja Atmodas laikā? Tik daudzi cilvēki vaino valsti pie savām sadzīves problēmām, aizmirstot par brīvības un neatkarības alkām, kas gaisā virsmoja Atmodas laikā?
Tajos lakos visus vienoja viena liela ideja, tagad dzīvojam sabiedrībā, kur katram ir savas intereses. Aivars Berķis (publicists, scenārists) arī teica: ”Nevar visu laiku atkārtoti reproducēt neapmierinātu cilvēku sarunas virtuvē”. Man tolaik arī intervijās prasīja, kā tad neatkarību sasniegsim? Toreiz es teicu, ka neatkarību sasniegsim viegli un ātri, pats grūtākais būs pēc tam. Tomēr līdz galam es tam neticēju. Domāju, ka būs otrādi - neatkarību sasniegt būs grūtāk, bet pēc tam būs viegli.
Jā, mēs attapāmies kā brīva tauta, taču mēs neattapāmies brīvi paši ar sevi, un mūsos joprojām nav tās īstās brīvības. Mūsos joprojām dzīvo vainošanas kults, padomju palieka, aizspriedumi, kas pašiem jāpārvar. Tieši tāpēc ir tāda ņurdēšana, kas savā ziņā ir mantojums no padomju laikiem. Toreiz daudziem likās, ka vainīgi ir okupanti, padomju režīms, un cilvēks pats pie nekā nav vainīgs.
Man arī arkārtīgi nepatīk, ja cilvēki skandina, ka viss ir slikti. Mums pietrūkst paškritikas un pozitīva skatījuma. Domāju, ka medijiem arī pēc iespējas vajadzētu rakstīt vairāk par vēsturi, jo par vēsturi mēs aizmirtam. Tas, ko mēs esam sasnieguši pa šiem gadiem, ir ļoti daudz! Nevar taču visu gribēt uzreiz - no pilnīgi sagruvušas valsts. Profesors Pēteris Krupņikovs reiz teica saviem vācu studentiem Atmodas laikā: “Jums jāsaprot, ka mums atjaunot Latviju 80ajos gados būs daudz grūtāk nekā jums atjaunot Vāciju pēc 2. Pasaules kara. Cilvēki gadu desmitiem ir dzīvojuši bez bankām, bez demokrātijas. Cilvēkiem nav ne mazākās sapratnes par brīvo tirgu... Tas ir kā sākt celt valsti nevis no 0, bet no mīnus zīmes”. Mums šobrīd vajag ļoti novērtēt sasniegto!
Ko Jūs varat ieteikt mūsdienu cilvēkiem, kuros zudusi ticība valstij?
To, ka jāskatās uz dzīvi kritiski. Nav jēgas dzīvot, ja cilvēks nokar degunu un vēlas mukt prom. Man ir pieredze no Atmodas laikiem, kad, ejot cauri Vērmanes dārzam, meitene pieskrēja pie manis un vaicāja:”Kādēļ Jūs esat tik drūms? Ja Jūs esat tik drūms, tad visiem šķiet, ka viss ir slikti”. Pēc tās reizes cenšos vairāk smaidīt. Tā ir, latviešos ir tāds drūmums, ja salīdzinām sevi, piemēram, ar smaidīgajiem amerikāņiem. Jābūt optimistiskākiem! Tev ir tikai viena dzīve, nevajag gausties, pēc tam aizbraukt lasīt sēnes Īrijā vai ķert vistas Vācijā. Šī ir zeme, kuru mēs varam celt un kur mēs varam kaut ko mainīt. Citur mēs aizbraucam pie kaut kā gatava, ko citas tautas ir sarūpējušas.
