Konservatīvo un Ģenerālprokuratūras konfliktam ļaus izplēnēt
Aizvien karstākām kļūstot attiecībām starp tieslietu ministru Jāni Bordānu un Ģenerālprokuratūru, nostiprinās arī pārliecība, ka ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers savu amatu pirms laika, kā to vēlētos Jaunā konservatīvā partija, visticamāk, nezaudēs. Arī J. Bordāna izsūtītās vēstules ārvalstu vēstniecībām Latvijā, visticamāk, paliks bez sekām, koalīcijas vairākumam ļaujot, ka konflikts noslāpē pats sevi.
Jaunā konservatīvā partija, pozicionējoties kā bezkompromisa tiesiskuma iemiesojums, jau priekšvēlēšanu laikā pauda, ka nekvalitatīva darba dēļ būtu jānomaina vairāki tiesībsargājošo iestāžu vadītāji, tajā skaitā ģenerālprokurors Ē. Kalnmeiers.
Iespēju, ka konservatīvie šo priekšvēlēšanu retoriku pēc iekļūšanas koalīcijā nomainīs ar šim statusam piemērotāku, iznīcināja īsi pirms valdības izveidošanas prokuratūras paziņojums, ka kriminālprocesā par valsts noslēpuma izpaušanu tā kriminālvajāšanai lūgs izdot Saeimas deputātu Juri Jurašu.
Ņemot vērā likumā nostiprināto, ka informācijai par korupciju valsts noslēpuma statuss nav piemērojams un tāpēc J. Jurašs to nav varējis izpaust, Jaunā konservatīvā partija dažādos veidos, arī no Saeimas tribīnes tiražēja apgalvojumu, ka prokuratūra ar Ē. Kalnmeieru tās vadībā vēršas pret J. Jurašu, izpildot kāda politisko pasūtījumu.
Rezultātā Ē. Kalnmeiers nedēļas laikā jau divas reizes publiskajā telpā atzinis, ka J. Juraša lietas kontekstā prokuratūra piedzīvo vēl nepieredzētu politisko spiedienu. Ģenerālprokurors intervijā laikrakstam Diena arī neizvairās atzīt, ka konservatīvo un Ģenerālprokuratūras konflikta pamatā ir sens konflikts par profesionāliem jautājumiem ar bijušajiem Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbiniekiem, tagad Saeimas deputātiem - J. Jurašu un Jutu Strīķi.
Konservatīvo partneri koalīcijā un premjerministrs šo konfliktu vēro, cenšoties tam nepieliet eļļu. Tā premjerministrs Krišjānis Kariņš ticies ar tieslietu ministru un pārrunājis darāmos darbus tieslietu jomā tiesiskuma stiprināšanai, un norādījis, ka no J. Bordāna sagaida izsvērtus risinājumus tieslietu sistēmas uzlabošanai. Un jau šīsdienas valdības sēdē J. Bordāns iepazīstinās kolēģus ar iecerētajiem uzlabojumiem. Citi koalīcijas partneri sola, ka konflikta straujas eskalācijas gadījumā rūpīgi izvērtēs iespējamās konservatīvo iniciatīvas, bet cer, ka tās nebūs politisku motīvu vadītas.
Saeimas Tiesu politikas apakškomisijā strādājošā Attīstībai/Par! deputāte Inese Voika gan atzīst, ka «brīdis, kad ģenerālprokurors sāk runāt par politisko spiedienu, ir signāls, kas politiķiem jāņem vērā, jo prokuratūra ir tiesu varas sastāvdaļa un politiķiem savos izteikumos jābūt pārdomātiem».
Vienlaikus deputāte, kas pirms ievēlēšanas Saeimā ilgus gadus bijusi labas pārvaldes eksperte, norāda, ka arī viņai ir daudz jautājumu prokuratūrai par tās darbu, bet J. Juraša lietā viņa cer, ka visas sabiedrības gaidītās atbildes sniegs tiesa. Politiķe arī apņēmusies strādāt, lai uzlabotu kārtību, kādā izraugāms un apstiprināms ģenerālprokurors. Ē. Kalnmeiera pilnvaru termiņš beidzas 2020. gada 21. maijā.
Par abu amatpersonu verbālajām kaujām lielāku uzmanību izpelnījās J. Bordāna, viņam jau atrodoties tieslietu ministra amatā, ārvalstu vēstniecībām Latvijā izsūtītās vēstules, kurās ministrs vērsis sadarbības partneru «uzmanību uz to, ka Latvijā tiesiskie instrumenti var tikt izmantoti negodīgi ar mērķi ietekmēt politisko situāciju valstī». Šādi vēstuļu saturu atreferēja konservatīvo Saeimas frakcijas konsultants Oskars Muksimovs.
Pagaidām vēstules saturu konservatīvie nav darījuši publiski pieejamu, bet Neatkarīgās rīcībā esošā kopija liecina, ka, parakstīdamies kā partijas līderis, nevis tieslietu ministrs, J. Bordāns vedina partnerus pieļaut, ka prokuratūra pret J. Jurašu vērsusies, jo priekšvēlēšanu kampaņā konservatīvie kritizējuši Ē. Kalnmeiera darbu, aicinājuši viņu atkāpties pašam un norādījuši, ka korupcijas piesedzēji slēpjas gan Ģenerālprokuratūrā, gan citās tiesībsargājošajās iestādēs.
«J. Jurašs ir plaši pazīstams dēļ viņa ieguldījuma cīņā ar korupciju Latvijā. Tādējādi viņš iemantojis daudzus ietekmīgus ienaidniekus, kuru līdzdalībnieki darbojas tiesībsargājošajās iestādēs, kā arī Latvijas Ģenerālprokuratūrā,» rakstīts vēstulē.
Koalīcijas partneri atzīst, ka šādas vēstules izsūtīšana bijusi tieslietu ministram nepiedienīga un grūti saprotama improvizācija, taču cer, ka ārvalstu partneri pietiekami labi orientējas Latvijas iekšpolitikā, lai neizdarītu pārsteidzīgus secinājumus.
Savukārt savu iespēju nelaida garām opozīcija. Tā Zaļo un zemnieku savienība iesniedza J. Bordānam adresētu pieprasījumu, kurā pieprasa atbildēt uz vairākiem jautājumiem, tajā skaitā paskaidrot, kā Latvijas tieslietu sistēmas neatkarības un kompetences apšaubīšana starptautiskajā telpā savienojama ar tieslietu ministra amatu.
Saeimas atbildīgā komisija šo pieprasījumu izskatīs rītdienas sēdē, kas vismaz teorētiski var beigties ar ministra demisijas pieprasīšanu. Tomēr pavisam skaidrs ir tas - par spīti tam, ka pat Nacionālo apvienību pārstāvošais Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols piekrīt Saskaņas Saeimas frakcijas vadītājam Jānim Urbanovičam, ka J. Bordāna vēstuli pret Latvijas valsti savās politiskajās, ekonomiskajās, propagandas un juridiskajās interesēs var vērst arī citas valstis un starptautiskās organizācijas, kuras nav minētas starp adresātiem [piemēram, Krievija], J. Bordāna tieslietu ministra krēsls nav apdraudēts. Šāds notikumu pagrieziens uzspridzinātu ar tādām pūlēm izveidoto valdību, un ārkārtas vēlēšanu rēgs kļūtu daudz reālāks.