Vēstule ārvalstu vēstniecībām liek apšaubīt Bordāna spēju glabāt valsts noslēpumu
Latvijas valsts reputāciju graujošās tieslietu ministra Jāņa Bordāna vēstules, kuras viņš pirms pusotras nedēļas nosūtīja ārvalstu diplomātiskajām misijām, raisa diskusijas par J. Bordāna atbilstību NATO direktīvās aprakstītajiem kritērijiem, kas jāievēro, lai izsniegtu pielaidi slepenajai informācijai.
Kā zināms, šā gada 25. janvārī J. Bordāns, kurš tobrīd jau bija Saeimas apstiprināts Latvijas Republikas tieslietu ministrs, izsūtīja vēstules vairāk nekā 30 Latvijā akreditētajām ārvalstu vēstniecībām. Vēstulē J. Bordāns sūrojās par to, cik nepamatoti un nepatiesi Ģenerālprokuratūra mēģina apsūdzēt kriminālos noziegumos Juri Jurašu - atbilstīgi J. Bordāna raksturojumam, «2016. gada jūlijā nelikumīgi no KNAB atbrīvoto labi pazīstamo korupcijas apkarotāju, kurš iemantojis ietekmīgus ienaidniekus tiesībsargājošās iestādēs, to skaitā, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā».
Valsts prestižs cietis
Dažu ārvalstu diplomātisko misiju pārstāvji par saņemto vēstuli ielaidās sarunā ar Neatkarīgo, vien lūdzot nepubliskot viņu vārdus, lai netiktu vainoti par iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās. Diplomāti norādīja, ka vēstniecības ik pa laikam saņem dažāda satura vēstules no Latvijas iedzīvotājiem par ļoti praktiskām lietām - pārsvarā konsulāriem jautājumiem. Taču pirmo reizi gadījies saņemt tik dīvainu vēstuli no paša Latvijas tieslietu ministra, kurā viņš Latvijas valsti parāda tik nepievilcīgā gaismā, turklāt jomā, par kuru viņš pats ir atbildīgs.
Par norādi, ka vēstuli J. Bordāns jau nav parakstījis kā ministrs, bet tikai kā savas partijas valdes priekšsēdētājs, diplomāti vien pasmīnēja. Viņi ar nožēlu atzina, ka par saņemto vēstuli un tās saturu, kur Latvija pasniegta ļoti negatīvā gaismā, viņiem nācies informēt savu valstu ārlietu ministrijas. Loģiski, ka šī informācija Latvijas valsts prestižu un uzticamību nevairošot.
Personāla drošības kritēriji
Publiski pieejamā NATO direktīva Par personāla drošību nosaka kritērijus, atbilstīgi kuriem tiek vērtētas personas tiesības saņemt pielaides slepenai informācijai. Atbilstoši šiem kritērijiem, tiek vērtēta ne tikai personas lojalitāte savai valstij, bet arī pretendenta «personīgās īpašības un apstākļi, kas var kļūt par iespējamo drošības risku rašanās iemeslu». Piemēram, problēmas ar pielaidi pretendentam var rasties, ja viņš «darbībās vai vārdos ir bijis negodīgs, nelojāls, neuzticams, neuzticīgs vai neapdomīgs», «ir tīši slēpis, sagrozījis vai falsificējis nozīmīgu informāciju», «cieš vai ir cietis no jebkādas slimības, vai arī garīgā vai emocionālā stāvokļa, kas var radīt ievērojamus traucējumus; kas ietekmē viņa saprātu vai uzticamību, vai arī var netīšām padarīt šo personu par potenciālu risku drošībai».
Lai noskaidrotu, vai minētās vēstules nosūtīšanas fakts, kā arī vēstules saturs neatbilst kādam no minētajiem kritērijiem, Neatkarīgā aptaujāja lietpratējus valsts pārvaldes un drošības jomās.
Noslēpumu nedrīkst izpaust nekad
Bijušais Saeimas deputāts, ilggadējais valsts pārvaldes vadošais darbinieks, eksperts valsts pārvaldes lietās Mārtiņš Šics aicināja pievērst uzmanību J. Bordāna vēstulē pieminētajam stāstam par viņa partijas biedru Juri Jurašu, bijušo KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieku, kuram bija pielaide valsts noslēpumam: «Ja tev kā amatpersonai valsts ir nodevusi valsts noslēpumu saturošu informāciju, tu savu amatu un līdz ar to tavā rīcībā esošo slepeno informāciju nedrīksti publiski izmantot savas taisnības pierādīšanai, pat tad, ja tu skaidri redzi, ka tev varbūt arī ir taisnība. Viss tas, kas saistīts ar valsts noslēpumu, nedrīkst tapt izpausts nekādos apstākļos. Informāciju, kas iegūta, pateicoties izsniegtajai pielaidei valsts noslēpumam, nedrīkst izmantot politiskā cīņā. Radies ļoti nopietns jautājums: ja tagad Bordāns aizstāv savu partijas biedru, vai arī viņš pats būs gatavs aizstāvēt savu taisnību ar tiem argumentiem, kuri atradīsies viņam pieejamās slepenās informācijas sadaļā? Šis jautājums mani ļoti uztrauc.»
Runājot par faktu, ka tieslietu ministrs vēstules sūtījis ārvalstu vēstniecībām, M. Šics teica: «Izskatās pēc ļoti bērnišķīgas rīcības - man kaut kas nepatīk, un es pasūdzēšos skolotājam, lai tikai pievērstu sev uzmanību. Šī rīcība ir dīvaina tieši tādēļ, ka viņš taču ir tieslietu ministrs un ir arī iepriekš bijis tieslietu ministrs. Kaut kas te neiet kopā. Šajā viņa darbībā es saskatu mazvērtības kompleksa izpausmi. Bordānam kā tieslietu ministram taču ir ļoti plašs pilnvaru loks. Viņš ir loceklis Tieslietu padomē, kas piedalās tiesu sistēmas politikas un stratēģijas izstrādē. Viņš var pieprasīt dažādu ekspertu konsultācijas, ietekmēt likumdošanas iniciatīvas, virzīt tiesu sistēmas attīstību. Vara taču ir viņa rokās, bet tā vietā viņš sauc ārzemju tantei - nāc pie manis un man palīdzi! Tā ir viņa atzīšanās nedrošībā, mazspējā. Šis viņa gājiens mani, tāpat kā daudzus citus, ļoti izbrīnīja. Ja to būtu pastrādājis, piemēram, Kaimiņš vēlēšanu kampaņas laikā, vēl neievēlēts un amatus nesaņēmis, tad es to vēl saprastu, bet, ja to dara amatpersona ar ilggadēju pieredzi - rodas jautājumi.»
Apdraudēta valsts uzticamība
M. Šics pieļāva, ka vēstniecībām nosūtītās vēstules kontekstā par pielaides izsniegšanas lietderību līdzīgi prāto arī Latvijas drošības iestādes: «Tieši tā, kā pašlaik jūs lauzāt galvu, domāju, galvas lauza arī drošības struktūras, un tieši par šiem jūsu pieminētajiem aspektiem. Pielaide sevišķi slepeniem valsts noslēpumiem, kāda tiek izsniegta ministriem, ir ciešā sakabē ar pielaidi NATO noslēpumu saturošai informācijai. Kolīdz jāskata jautājums par pielaidi NATO, tā tiek ievākta informācija par konkrēto cilvēku arī no partnervalstu drošības struktūrām par to, vai viņu rīcībā nav informācijas par konkrēto personu, kas var kļūt par pamatu, lai nedotu pielaidi. Pirms aptuveni desmit gadiem viens mūsu pretendents uz pielaidi pirms tam bija neuzmanīgi izrunājies - vienkārši palaidis muti. Izrādījās, ka mutei pretim bijušas dzirdīgas ausis partnervalstīs, un pielaides izsniegšana kļuva problemātiska. Radās jautājums - vai Latvija var būt uzticama partnervalsts, kurā uz pielaidēm pretendē vāji pārbaudīti cilvēki? Ja tu esi tieslietu ministrs un sāc kādam uz āru sūdzēties, tas ir ļoti īpatnēji. Viņš jau faktiski sūdzas pats par sevi, būdams ministrs, kuram ir vara. Te kaut kas neiet kopā. Nesaprotu, kas ar Bordānu notiek. Kādreiz viņš bija sakarīgs cilvēks, bet tagad iet pilnīgi sāniski. Man jāsāk domāt, ka Strīķe viņu ir sakodējusi. Es šādu rīcību nesaprotu un ar tādu neesmu sastapies. Man ir aizdomas, ka viņam varētu nebūt tik daudz laika, lai šādu vēstuli uzrakstītu, un tas nozīmē, ka kāds viņam to vēstuli ir iedevis un piespiedis to parakstīt. Būtu ļoti interesanti uzzināt, kurš viņam iedeva tik muļķīgu padomu vai pamudināja uz tik muļķīgu rīcību.»
Nebija labs gājiens
Bijušais Saeimas deputāts, rezerves brigādes ģenerālis, eksperts drošības jautājumos Kārlis Krēsliņš par J. Bordāna nosūtīto vēstuli teica: «Pārrunāju šo jautājumu arī ar pārstāvi Ukrainas vēstniecībā. Arī šī vēstniecība bija saņēmusi Bordāna vēstuli. Šāds vēstuļu sūtīšanas fakts pats par sevi ir nožēlojams. Par to skarbi izteicās arī mūsu Valsts prezidents. Viena lieta, ja tu neesi amatā un tā rīkojies; pavisam cita lieta, ja esi ministrs. Tieslietu ministra amats uzliek papildu atturošo faktoru kritizēt savu valsti starptautiskā arēnā. Šobrīd tas viss izskatās ļoti slikti. Piekrītu, ka tas ir jautājums par pielaidi valsts noslēpumam. Paziņot, ka mūsu tiesībsargājošā sistēma ir nepareiza un tur viss ir galīgi greizi, var atļauties tikai tie, kuri vēl mūsu valstij patiesi sliktu. Bet ja to dara pašu tieslietu ministrs?»
Vaicāts, ja Bordāns pauž neuzticību mūsu valstij, kā mūsu valsts var uzticēt šādai personai savus noslēpumus, K. Krēsliņš atbildēja: «Es piekrītu, ka tas ir ļoti aktuāls jautājums. Runājot par pielaidēm, ne tikai mūsu valstij ir savi pielaižu izsniegšanas kritēriji, bet tādi ir arī ES un NATO. Šajā vēstuļu nosūtīšanas kontekstā izskatīsies dīvaini, ja Bordānam pielaide tiks atjaunota. Tā nu tas diemžēl ir. Šis Bordāna gājiens ir galīgi aplams kā no politiskā, tā no džentlmeniskā un, vēl jo vairāk, no drošības viedokļa. Tas nebija labs gājiens.»
