Inga Gluzda: Bordānam vajadzētu nolikt mandātu

 
©Oksana Džadana/ F64

Jāņa Bordāna vadīto Jauno konservatīvo partiju (JKP) pēdējā laikā turpina pamest aizvien vairāk biedru. Daudzi no tās tiek arī izslēgti. Drosmīgākie eksbiedri nebaidās atklāt notiekošo šīs partijas iekšienē.

Nesen Neatkarīgā atspoguļoja tagad jau bijušā JKP Tukuma nodaļas vadītāja Normunda Pildiņa viedokli. No partijas jau ir izslēgti arī pieredzējušais politiķis, bijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis, Aiga Aizpuriete un citi. Paši partiju pametuši daudzi jo daudzi biedri, un process turpinās.

Īpašs stāsts vēl būs par Lindu Katrīnu Vrubļevsku, kura Neatkarīgajai sniedza izvērstu un ļoti atklātu interviju par JKP biedru attiecībām; to pat saskaņoja, bet pēdējā brīdī pieprasīja, lai intervija tomēr netiktu publicēta, jo tajā esot viņas personīgie, sensitīvie dati. Visticamāk, L. K. Vrubļevska tika ietekmēta ne pa jokam. Kāpēc tāds pieņēmums? Pirms publicēt interviju Neatkarīgā uzdeva konkrētus jautājumus arī JKP valdes loceklim Krišjānim Feldmanam, no kuriem pēdējais varēja izsecināt par L. K. Vrubļevskas sniegtās intervijas saturu. Ietekmēšanas mehānisms, par kuru varēs lasīt arī tālāk, droši vien tika palaists uz «pilnu klapi».

Arī JKP dibinātāja, ilggadējā valdes locekle, Talsu novada domes deputāte Inga Gluzda sarunā ar Neatkarīgo atklāj līderu darba stilu, viņu tieksmi tuvināties liberāļiem, kā arī neiecietības izpausmes pret tiem, kuri nepiekrīt J. Bordāna kursam.

Gluzda pagājušā gada novembra beigās, J. Bordāna pazemojumu un spiediena ietekmēta, pameta JKP valdes locekļa amatu un arī pašu partiju. Līdz ar to JKP šobrīd ir četri valdes locekļi, kaut gan statūtos noteikts, ka jābūt pieciem.

NEĻAUJAS IEBIEDĒTIES. Jaunās konservatīvās partijas dibinātāja un valdes locekle Inga Gluzda ir sašutusi par paranoiskiem procesiem viņas dibinātajā partijā un nebaidās par tiem runāt arī atklāti/Ekrānšāviņš

Partijas boss tagad I. Gluzdu spiež nolikt arī Talsu domes deputāta mandātu. Viņa to atsakās darīt un uzskata, ka mandāts būtu noliekams pašam J. Bordānam.

Biedru pazemošana

Vaicāta, kādēļ tik daudz cilvēku pēdējā laikā pamet partiju vai tiek no tās izslēgti, I. Gluzda skaidroja: «Ierindas partijas biedram nedrīkst būt savs viedoklis, nedrīkst būt viedoklis, kurš neatbilst partijas vadītāja viedoklim. Faktiskā partijas vadība - tie ir Bordāns un Krišjānis Feldmans. Ilgu laiku uzskatīju, ka Feldmans ir vainīgs daudzās nebūšanās partijā, taču neilgi pirms izstāšanās no partijas pērnā gada rudenī sapratu, ka Feldmans neko nedara bez Bordāna akcepta. Bordāns ieņēmis ērtu pozu. Konfliktos vai neglaimojošās situācijās viņš paliek labais tēls, kurš ar Feldmana rokām izdara nelabos darbus. Nākamā lieta - paranoiskā sekošana partijas biedru viedokļiem sociālajos tīklos, arī ārpus Facebook izveidotās biedru grupas. Tiek izvērstas represijas pret biedriem, pret ko es vienmēr esmu iebildusi. Arī šā iemesla dēļ plaisa starp mani un abiem līderiem padziļinājās. Partijas biedri tiek izsaukti uz Ētikas komisiju par to, ka pauduši savu viedokli. Viņiem tiek uzlikts par pienākumu komentārus izdzēst, viņus atslēdz no biedru grupas. Tie, kuriem ir pietiekama pašapziņa, izvērtē, vai šāda pazemošana viņiem vajadzīga, un paši pamet partiju. Tie, kuriem pašapziņa nav pārāk augsta, samierinās ar notiekošo, turpina klusiņām sēdēt sapulcēs un reizēm soctīklos uzraksta kaut ko vadībai labvēlīgu, vai arī viņiem palūdz to uzrakstīt. Bez Ētikas komisijas partijā «strādā» arī Uzraudzības komisija. Atminos - viens no biedriem ārpus biedru grupas bija veicis ierakstu, kurā negatīvi izteicies par Feldmanu. Bordāns biedru grupā bija ievietojis šajā sakarā skarbu komentāru, piesaucot ētiku. Atļāvos iekomentēt, ka, saprotams, konkrētā biedra rīcība nekādā ziņā nav ne ētiska, ne pieņemama, līdzīgi kā neētiski un nepieņemami ir partijas vadītājam sūtīt biedrus uz baznīcu palūgties pazemību! Pēdējais laiks sākt domāt - kāpēc notiek tā, kā notiek?! Manuprāt, problēma tajā, ka nespējam atzīt savas apzināti/neapzināti pieļautās kļūdas, un, kamēr vien izliksimies, ka viss kārtībā, problēmas augs plašumā. Pēc minētā ieraksta zibenīgi tiku nobloķēta no visām iespējamām piekļuvēm partijas sarakstes grupām, no valdes un partijas e-pasta, neraugoties uz to, ka biju partijas valdes locekle.»

Jautāta, vai biedru viedokļus kontrolē partijas vadības angažētā troļlu ferma, I. Gluzda teica: «Manuprāt, to dara pats Feldmans, un pieļauju, viņa uzdevumā vēl kāds, piemēram, Oskars Muksimovs. Puisis ir «interesants», un šķiet, ka vadība to nekrietni izmanto.»

Krāpt vēlētāju

Sarunā ar Neatkarīgo I. Gluzda atminējās arī kādu gadījumu, kurā izpaudusies partijas vadības liekulīgā attieksme pret savu vēlētāju: «Laikam ejot, pamazām sapratu, ka tad, kad es biju klāt, valdes sēdēs tika skatīti salīdzinoši nebūtiski tehniski jautājumi, taču fundamentālās lietas lemtas bez manis. Piemēram, sajutu, ka Bordāns valdes sēdē manā klātbūtnē nejauši izpļāpājies par mūsu programmu 3x500. Viņš paziņoja, ka, neraugoties, cik tas maksās, partijai jānopērk sabiedrisko attiecību speciālists, kuram jāiestāsta sabiedrībai, ka partijas piedāvāto programmu 3x500 patiesi iespējams realizēt dzīvē. To visu klausoties, neticēju savām ausīm. Biju šokā. Vaicāju - kolēģi, vai patiesi mēs maksāsim naudu svešam cilvēkam, lai tas pasniedz sabiedrībai mūsu piedāvājumu kā patiesi iespējamu, tātad, pašiem apzinoties, ka realizēt dzīvē to neiespējami? Iestājās klusums, pārējie valdes locekļi viens ar otru saskatījās. Bordāns saprata, ka izpļāpājies. Valde zibenīgi pārgāja pie citas tēmas. Sēdēju un prātoju, ko es šeit vispār daru? Tas manā politiskajā darbībā bija viens no šokējošākajiem mirkļiem.

Saņēmu informāciju, ka Feldmans apzvana partijas biedrus un stāsta - mani uzpircis Lembergs. Interesanti, ka Lembergu, kuru Jānis Bordāns uzskata par ienaidnieku numur viens, tagad pats cenšas kopēt un atdarināt gan apģērbā, gan manierēs. Cik atminos Lembergu, viņš vienmēr nēsājis hūti, un, patīk kādam vai ne (gaumes lieta), tas ir viņa stils. Bet, ja hūti sāk nēsāt cilvēks, kurš to nekad nav darījis (vismaz līdz šim to nebiju manījusi), tas pievērš uzmanību. Ievēlēts Saeimā, Bordāns pēkšņi parādījās ar hūti. Atvainojos, bet izskatās diezgan amizanti, jo, manuprāt, arī nēsāt hūti ir jāprot. Pieļauju, viņš pats to neapzinās, ka zemapziņā atdarina Lembergu.»

Kriminālās pasaules stilā

Gluzda detalizēti atminējās savu pēdējo sarunu aci pret aci ar partijas vadītāju. Šī saruna uz JKP Talsu nodaļas vadītāju atstājusi neizdzēšanu iespaidu un nesusi lielu vilšanos. «Pēc domstarpībām Bordāns man atrakstīja, ka viņš varētu atbraukt uz Talsiem, un mums vajadzētu par visu izrunāties. Atbildēju, ka es patiesi priecātos par to. Pagājušā gada 25. novembrī pirms izbraukšanas no Rīgas Bordāns man piezvanīja un pavaicāja, vai man nav pretenziju, ja Juris Jurašs arī brauks līdzi. Savā godīgumā pateicu, ka nav pretenziju un man tikai prieks par to. Manējie ieteica uz sarunām ņemt līdzi arī kādu no nodaļas. No piedāvājuma atteicos, jo nedomāju, ka viss izvērtīsies tik nekrietni. No Bordāna to negaidīju. Bijām sarunājuši tikšanos vienā Talsu kafejnīcā. Naivumā ticēju, ka viņi patiesi brauc izrunāties, bet izrādījās, ka brauciena mērķis ir pavisam cits. Saruna izvērtās deviņdesmito gadu kriminālās pasaules stilā. Bija grūti noticēt tam, ko redzēju. Jurašs nosēdās man pretim, Bordāns galda galā. Jurašs uzņēmās pozitīvā lomu, Bordāns - agresīvā. Viņa ķermeņa valoda, mīmika, runas tonis kaut kur atgādināja TV redzētos kriminālos personāžus. Nekrietni. Pienāca brīdis, kad nesavaldīju asaras, bet ne tādēļ, ka baidījos, - tās bija vilšanās asaras. Jurašs sēdēja absolūti mierīgs. Visu sarunas laiku mani nepameta sajūta, ka viņš nejutās ērti - brīžiem knibinājās ap telefonu, brīžiem likās neko nedzirdam. Kad Bordānam vaicāju, kādēļ Feldmans izplata melus par mani un kādēļ esmu atslēgta no informatīvās aprites, viņš atbildēja - bet tu palūdz, un tevi atvienos atpakaļ. Atbildēju, ka nevienam neko nelūgšu. Sapratu, ka viņiem bija svarīgi no manis izzināt, vai nākamajā dienā braukšu uz Rīgu uz partijas sapulci, jo acīmredzot tas nebija vēlams. Pārliecinoši apliecināju, ka noteikti ieradīšos. Tad Bordāns, krēslā dīdoties, vaicāja: «Ceru, tu nedomā biedriem stāstīt, ka mūsu starpā ir nesaprašanās.» Vaicāju: «Kas tad būs?» «Tad tu piedzīvosi kaunu,» atbildēja Bordāns. Sapratu, ka viņa brauciena vienīgais mērķis bija mani pazemot, noniecināt. Ar to viņš vēlējās panākt, lai valdes un partijas sapulcēs klusēju. Kad pirmo reizi startējām Saeimas vēlēšanās - zaudējām. Partiju daudzi biedri pameta. Jānis Bordāns to ļoti pārdzīvoja. Kā vien mācēju, sniedzu viņam psiholoģisko atbalstu. Teicu, Jāni, tās nav beigas, tas ir tikai sākums. Jānis vairākas reizes atzina, ka esmu palīdzējusi noturēt partiju. Tad tas pamazām piemirsās, līdz izrādījās, ka esmu kļuvusi par traucēkli. Valdē biju vienīgā, kura atļāvās viņam iebilst un izteikt savu viedokli.»

Vēlme liberalizēties

No I. Gluzdas stāstītā noprotams, ka, lai arī partija saucas par konservatīvo, tās vadība alkst pieslieties liberāļiem un viņu dzīvesstilam: «Iepriekšējā vasarā notika ikgadējā partijas kopsapulce, kurā uzstājās Dagmāra [Beitnere] Le Galla. Viņa tad vēl nebija partijas biedre. Savā runā viņa aicināja mūs kļūt modernākiem un pieņemt homoseksuāļus kā dzīves normu. Man tas bija kā vērsim sarkanā lupata. Biju šokā. Jānis Bordāns man sēdēja blakus un neko neteica. Palūdzu vārdu. Teicu, visu cieņu Le Gallas kundzei, atvainojos, bet tik moderna es nekad nevarēšu kļūt. Pēc šiem vārdiem zālē skanēja atbalstoši aplausi. Kopsapulce noslēdzās. Daudzi biedri pienāca pie manis, apskāva un teica: paldies Inga, ka tu to uzsvēri. Marija Balcere sacīja: «Sāku domāt, kas notiek ar partiju, jāstājas ārā.» Tas notika aptuveni pirms diviem gadiem. Tagad nesen šo epizodi Jānis Bordāns pieminēja, sakot, tas, ko tu toreiz pateici, man tas bija jāsaka. Jautājums, kādēļ tad viņš klusēja? Bet viņš ne tikai klusēja, pēc kopsapulces kādā no valdes sēdēm Bordāns rosināja veikt statūtos korekcijas attiecībā uz konservatīvām vērtībām, dzēšot no vārdu salikuma «tradicionālā ģimene» vārdu «tradicionālā». Kā viens no šādas rīcības pamatojumiem tika piesaukts: pašvaldību vēlēšanās par JKP esot balsojuši arī daudzi šie te liberāļi. Iebildu, ja kāds no viņiem balsoja, tad tā bija viņa paša izvēle, un mums par to nav jājūtas viņiem parādā. Jurašs diskusijā neiesaistījās, bet Feldmans it kā pieslējās manam viedoklim. Es paziņoju, ka gadījumā, ja notiks pavērsiens liberāļu virzienā, būšu pirmā, kura izstāsies no partijas. Vienīgais no manis paustajiem argumentiem, kas pārliecināja Bordānu nemainīt JKP sākotnējos uzstādījumus, - ja tas tiks izdarīts, tad tu, Jāni, JKP vēlētāju ar savām paša rokām aizsūtīsi taisnā ceļā pie Lemberga. Lembergam jautājums par liberālo vērtību pārņemšanu neradīsies. Runājot par vērtībām, manā skatījumā - Bordānam tādu nav. Viņa vienīgā vērtība ir vara, kura jāsagrābj par katru cenu. Juta [Strīķe] gan Bordāna vēlmi ļoti aizstāvēja. Kā nekā [Roberts] Putnis ir viņai ļoti tuvs draugs. Tā nu sanāca, ka Putnim nācās dibināt savu partiju.

Kādā no kārtējām viedokļu nesaskaņām Juta man teica: «Ko tu satraucies? Tas taču ir Bordāna projekts un, ja tas neizdosies, tad neizdosies.» Pēc tam pie sevis prātoju, cik gan ļoti atšķiras uztveres. Juta iestājusies gatavā partijā, un viņa tā to var uztvert - izdosies vai neizdosies, bet es partiju esmu veidojusi, ieguldījusi sirdi un dvēseli no pašiem pirmsākumiem, un partija nekādi nav Bordāna projekts. Tas ir visu mūsu biedru projekts.»

Kas saulītē cēla?

Vaicāta, vai vēlmē pieslieties liberāļu vērtībām nav manāma partijas sponsoru elpa, I. Gluzda atbildēja: «Kad biju valdes locekle, partijas konts bija manā pārziņā. Parādījās cilvēki, kuri partijai iemaksāja lielākas summas. Paļāvos, ka Bordāns jau zina, kas tie ir par cilvēkiem. Kā šobrīd atklājas, bija tādi, kuri lielās summas iemaksāja gan mums, gan paristiem, gan Vienotībai. Atminos, ka tika pasūtīti reitingu mērījumi, taču kompānijas, kuras to veica, rēķinus tā arī nepiestādīja un no partijas konta šādi pakalpojumi netika apmaksāti. Bet jebkurš pakalpojums tak maksā. Vienā no valdes sēdēm izvērtās saruna, ka reitingi ir dārgs prieks, taču tie jāpasūta vēlreiz, un vajadzētu samesties kopā ar kādu partiju. Reitingi partijai bija nepieciešami kandidātu sarakstu veidošanai, lai saprastu, kurā reģionā kurš no kandidātiem atpazīstamāks.»

Uz jautājumu, vai LNT nesen izskanējusī ziņa par partijas biedra Tāļa Linkaiša saistību ar Meroni naudu, bija jaunums, I. Gluzda teica: «Jā. Par Meroni naudām neko nezināju. Bet mani izbrīnīja, ka sarakstu augšgalā tika likti cilvēki, kuri pirms tam partijā nebija darbojušies, piemēram, Tālis Linkaits vai Gatis Eglītis. Atšķirībā no Linkaiša Eglītis vismaz čakli strādāja pie partijas programmas. Pēkšņi partijā uzradās kāds jauns puisis - Reinis Znotiņš - un no vadības puses celts augstā godā. Šāds sarakstu sastādīšanas veids man nebija pieņemams. Mana pārliecība - saraksta augšgalā bija jābūt partijas vecbiedriem, tiem, kuri sevi apliecinājuši darbībā. Piemēram, Eva Mārtuža Rīgas sarakstā tika ielikta 13. vietā. Partijas vārdu Bordāns saulītē cēla, pateicoties Evai. Kas partijas pirmsākumā bija Bordāns? Nievāts, no Nacionālās apvienības izmests, no ministra krēsla gāzts. Turpretim Eva - pazīstama, cienījama dzejniece, rakstniece. Netaisnīgi - Eva 13. vietā, bet kāds jauns puisis, tikko partijā uzņemts, Reinis Znotiņš - 3. vietā.»

Vaicāta, kādu nākotni viņa saredz Bordāna partijai, I. Gluzda atbildēja: «Pašam Bordānam diezin vai pietiks godaprāta atsaukt sevi no partijas vadības, bet, ja partijas biedriem pietiktu drosmes to pieprasīt, tad partija varētu atkopties.»