Bosnijas etniskā sašķeltība draud pieņemties spēkā
Pēc vakar Sarajevā notikušās etniski sašķeltās Bosnijas un Hercegovinas jaunās prezidentūras inaugurācijas valsts vadītāja pienākumus rotācijas kārtībā sācis pildīt Milorads Dodiks – Maskavai simpatizējošs serbu nacionālists, kurš iepriekš apgalvojis, ka šī valsts ir «neizdevies projekts», un solījis strādāt tikai vienas tā daļas, proti, Bosnijas serbu republikas, interesēs.
Ne mazāk nacionālistiski noskaņots ir Bosnijas musulmaņu jeb bosņaku pārstāvis prezidentūrā Sefiks Džaferovičs, un ir mazas izredzes, ka abi kolēģi sadzirdēs mēreni noskaņotā horvātu pārstāvja Zeļko Komšiča aicinājumu saliedēties, lai veidotu vienotu, daudznacionālu valsti.
Bosnija un Hercegovina joprojām atrodas 1995. gadā noslēgtā Deitonas miera līguma gūstā. Šī vienošanās ļāva izbeigt trīs gadus ilgušo pilsoņu karu, kas prasīja vairāk nekā 100 000 cilvēku dzīvības un lika vēl vismaz diviem miljoniem pamest savas mājas, taču vienlaikus ielika pamatus absolūti neelastīgajai valsts pārvaldes sistēmai, kurā daudz ko nosaka etniskā piederība. AFP atgādina, ka valsts sastāv no divām autonomām daļām - Bosnijas serbu republikas un Bosnijas musulmaņu un horvātu federācijas, turklāt otrā iedalīta vēl desmit kantonos, atkarībā no iedzīvotāju etniskās izcelsmes. Trīs etnisko grupu ievēlētie prezidenti (serbs, bosņaks un horvāts) valsts vadītāja pienākumus veic rotācijas kārtībā, amatā pavadot pa astoņiem mēnešiem, bet centrālās valdības pilnvaras ir diezgan ierobežotas, turklāt arī tajā ministru portfeļi tiek sadalīti, balstoties uz etnisko izcelsmi. 7. oktobrī valstī, kurā pašlaik dzīvo ne vairāk kā 3,3 miljoni iedzīvotāju, tika ievēlēti pieci prezidenti (šāds amats ir arī autonomo daļu vadītājiem) un 14 dažādi parlamenti, no kuriem daži ir pat divpalātu.
Šādu valsts pārvaldes formu ir grūti nosaukt par efektīvu. Britu ģenerālis Ruperts Smits, kurš deviņdesmito gadu sākumā komandēja Bosnijā dislocētos ANO spēkus, intervijā The New York Times uzsvēris, ka Deitonas līguma galvenais mērķis bija pārtraukt karadarbību. Faktiski tā bijusi vienošanās par pamieru, kurā atspoguļots tā brīža etniskais sadalījums un katras grupas ietekme. Līguma autori to uzskatījuši vien par pagaidu risinājumu līdz brīdim, kamēr Bosnijas un Hercegovinas iedzīvotāji sadziedēs kara brūces un izveidos pilnvērtīgu valsti. Taču, kā mēdz sacīt - nav nekā pastāvīgāka par pagaidu risinājumu, un vairāk nekā 20 gadus pēc kara beigām Bosnijas politisko karti joprojām nosaka Deitonas līgums. R. Smits uzskata, ka būtisku kļūdu pieļāvusi ASV prezidenta Bila Klintona administrācija, kas uzstājusi uz pēc iespējas drīzāku vēlēšanu sarīkošanu Bosnijā, un Eiropas Savienība, kas pret šādu risinājumu neiebilda. Rezultātā uzvaru visās valsts daļās izcīnīja vietējie nacionālisti - tie paši konfliktu izraisījušie karavadoņi, kas nu bija pārkvalificējušies par politiķiem.
Pagājuši 23 gadi, un nekas nav mainījies, bet Z. Komšiča uzvara ir tikai izņēmums, kas apstiprina likumsakarību. Horvātu nacionālisti šo politiķi, kura tēvs ir serbs, bet sieva - musulmaniete, jau paspējuši iesaukt par nodevēju, un pat Horvātijas premjers Andrejs Plenkovičs sūrojies par to, ka Z. Komšičs uzvarējis, pateicoties bosņaku balsīm, raksta AP.
Z. Komšiča sacītais, ka valdībai būtu jārūpējas par visu valsts pilsoņu interesēm, konkrētajā situācijā skan visai naivi, jo ir skaidrs, ka viņa serbu un bosņaku kolēģi grasās darboties vien savu tautiešu labā. Tādēļ lielas daļas Bosnijas horvātu paustās bažas, ka mēreni noskaņotais prezidents nespēj pienācīgi aizstāvēt horvātu intereses, nav bez pamata.
Pašlaik lielākā uzmanība gan pievērsta M. Dodikam, kurš prezidentūru uzņemas pirmais. 59 gadus vecais nacionālists, kurš kopš 2010. gada bijis Bosnijas serbu republikas līderis, iepriekš ne reizi vien izteicies, ka viņa mērķis ir atdalīt teritoriju no Bosnijas un Hercegovinas, kuras valstiskā koncepcija izrādījusies neveiksmīga, un virzīties uz integrāciju ar Serbiju. ASV par šiem izteikumiem, kas ir pretrunā gan Deitonas līgumam, gan Bosnijas un Hercegovinas konstitūcijai (tā nosaka, ka nevienai no valsts daļām nav tiesību atdalīties), pirms diviem gadiem iekļāva
M. Dodika vārdu melnajā sarakstā, liedzot viņam iebraukšanu ASV.
M. Dodiks izcēlies arī ar paziņojumu, ka viņam nepatīk apmeklēt Sarajevu, jo bosņaku kontrolē esošā valsts galvaspilsēta esot naidīga ārvalsts teritorija. Neilgi pirms došanās uz Sarajevu, kur notika inaugurācija, viņš paziņojis, ka jaunās pilnvaras gatavojas izmantot tikai un vienīgi tādēļ, «lai darbotos Bosnijas serbu republikas interesēs». Jaunais Bosnijas līderis allaž centies uzsvērt savas labās attiecības ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, kurš rudenī neilgi pirms vēlēšanām apmeklēja Bosnijas serbu republiku. Politologi uzskata, ka viņa šīsnedēļas aicinājums ES pēc iespējas ātrāk piešķirt Bosnijai un Hercegovinai kandidātvalsts statusu ir vien blefs - M. Dodiks labi saprot, ka tas nav iespējams, jo Bosnija neatbilst noteiktajiem kritērijiem. Toties nopietni vērtējams viņa ierosinājums pārtraukt ANO uzraudzību pār valsti (to nodrošina ANO augstais pārstāvis Bosnijā un Hercegovinā) un atbrīvoties no ārvalstu tiesnešiem Konstitucionālajā tiesā, kuru uzdevums ir mazināt domstarpības starp serbu, bosņaku un horvātu tiesnešiem. Kā sarunā ar Reuters norādījis politologs Marko Attila Hoare - jaunā prezidentūra neizvedīs Bosniju no politiskā strupceļa, un tās iestāšanās ES, par NATO nemaz nerunājot, ir ļoti problemātiska.