Radikālākais piedāvājums attiecībā uz administratīvi teritoriālo reformu pašlaik nāk no partijas KPV LV – ierīkot Latvijā deviņas otrā līmeņa pašvaldības – apriņķus, un vēlāk atbilstoši to ieskatiem koriģēt pirmā līmeņa pašvaldību – novadu skaitu. Tādējādi tiktu nodrošināta labāka valsts pakalpojumu pieejamība iedzīvotājiem, kā arī mazināta Zaļo un zemnieku savienības ietekme laukos.
Brīvprātība pašvaldību apvienošanās procedūrā, visticamākais, tiks atcelta. Iepriekšējā reforma pašvaldību skaitu samazināja ļoti būtiski - no 552 2001. gadā uz 118 pašvaldībām 2009. gadā. Taču samazinājās arī iedzīvotāju skaits valstī, un daudzas pašvaldības vairs neatbilst likumā noteiktajiem novadu kritērijiem. Faktiski tās būtu jāapvieno. Iepriekšējos gados apvienošanās tika atstāta pašvaldību ziņā kā brīvprātīgs pasākums, un nekas prātīgs no tā neiznāca. Pat pretēji - spaidu kārtā apvienotie Roja un Mērsrags atvienojās, un tagad Latvijā ir vēl par vienu pašvaldību vairāk.
Būs deviņi apriņķi
Pildot valdības uzdevumu, Nacionālās apvienības vadītā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) vairākkārt ir piedāvājusi jaunu administratīvi teritoriālo reformu - zīmējusi kartes ar koriģētu pašvaldību skaitu. Taču piespiedu apvienošanai līdz šim nav piekritusi Latvijas Pašvaldību savienība, jo nekur nav pierādīts, ka liels ir labs, bet mazs ir slikts. Turklāt līdz šim valdošā Zaļo un zemnieku savienība, kuras uzticamākais elektorāts mīt laukos, nemaz neuzstāja uz obligātu reformu. Finālā visi palika pie brīvprātīgas sadarbības teritoriju veidošanas, kas darbotos kā otrā līmeņa pašvaldības sekmīgākai ES fondu piesaistei, bet patiesībā tādas nebūtu. Tagad arī šis plāns karājas gaisā, jo jaunās partijas gatavas radikālākām izmaiņām Latvijas administratīvi teritoriālajā kartē, bet, kamēr nav konkrētas vienošanās un valdības, ministrija gaida. Šobrīd no partijām ir tik vien skaidrības, ka sadarbības teritorijas vairs nav aktuālas, bet nepieciešama jauna pašvaldību reforma, un to atbalsta pat zaļzemnieki. Taču virzītāji, šķiet, jau būs citi.
Partijas KPV LV pārstāvis Didzis Šmits Neatkarīgajai klāsta, ka pamatideja ir izveidot deviņas otrā līmeņa pašvaldības - apriņķus, ar valdības ieceltiem priekšniekiem - prefektiem. Rīga, Rīgas reģions, Jūrmala, Liepāja, Ventspils, Jelgava, Jēkabpils, Valmiera un Rēzekne.
Šajā otrajā līmenī tiktu organizēti visi valsts pakalpojumi. Un arī Saeimas vēlēšanu apgabali tiktu pakārtoti deviņu apriņķu robežām, tādējādi mazinot pašreizējo disproporciju par labu rīdziniekiem.
Karšu daudz, jēgas maz
Pašlaik katrai valsts funkcijai un institūcijai ir savs pārklājums un sava filiāļu karte - kopumā eksistē 32 atšķirīgas kartes, un tas neesot loģiski. Tālāk jau no šā otrā līmeņa uzbūves un sabiedrības vajadzībām izrietēs pirmā līmeņa pašvaldību skaits - trīsdesmit līdz četrdesmit novadu. Kā nu vienosies. Bet brīvprātības princips gan tiks atcelts. Reformas procedūru vadītu no VARAM speciālistiem nokomplektēts speciāls sekretariāts, kas pēc tās īstenošanas 2021. gadā tiktu atkal likvidēts.
Tam, ka otrā līmeņa pašvaldības Latvijā ir vajadzīgas, Pašvaldību savienība piekrīt - vienalga, vai tās sauc par rajoniem kā agrāk vai apriņķiem kā vēl agrāk.
Otrā līmeņa ieviešanai Latvijas administratīvi teritoriālajā dalījumā konceptuāli piekrīt arī Jaunā Konservatīvā partija, kaut gan šis nav partijai prioritārākais jautājums. Un tāpat arī Attīstībai/Par!. Tās virzītais premjera amata kandidāts Artis Pabriks atzīst, ka apvienība negrasās nākt klajā ar priekšlikumiem reģionālās reformas iestrādāšanai koalīcijas līgumā. Pret ideju par otrā līmeņa pašvaldībām attieksme esot rezervēta. Taču konceptuāli reģionālā reforma esot nepieciešama, un šajā jautājumā esot kopīga izpratne ar Zaļo un zemnieku savienību. Lai saskaņotu partiju redzējumus, Attīstībai/Par! aicinās veidot kopīgu reformas darba grupu. Pagaidām nekas neesot akmenī iecirsts.
Kā apdzīvot Latviju?
Kamēr partijas saskaņo savus redzējumus un darina valdību, pašvaldībām atliek gaidīt verdiktu. Šobrīd arī Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) nezina, kā reforma izpaudīsies un cik lielā mērā valdība to saskaņos ar pašvaldībām. LPS vecākais padomnieks Māris Pūķis stāsta, ka vēsturē ir bijuši gadījumi, kad jaunpienācēji politikā pieņem tādus radikālus lēmumus, ko vēlāk pašiem nākas atcelt. Piemēram, Valdis Dombrovskis taupības nolūkos savulaik apņēmās likvidēt plānošanas reģionus, taču tad noskaidrojās, ka bez šīm institūcijām tiks apgrūtināta ES līdzekļu apguve. Un solījums nekavējoties tika atcelts. Gudri būtu, ja pašvaldību pārstāvniecība tiktu pieaicināta jau valdības rīcības plānu veidošanā. M. Pūķis uzsver, ka mehāniska pašvaldību apvienošana neatbild uz diviem galvenajiem jautājumiem - kā apdzīvot Latviju un kā uzlabot ekonomisko situāciju. Un tā nebūt neesot, ka Latvijas turīgāko pašvaldību augšgalā ir izmēru ziņā lielākās pašvaldības. Rīga pēc IKP uz vienu iedzīvotāju ir tikai astotajā vietā. Respektīvi, katrs gadījums ir individuāli vērtējams.
Savukārt tam, ka otrā līmeņa pašvaldības Latvijā ir vajadzīgas, Pašvaldību savienība piekrīt - vienalga, vai tās sauc par rajoniem kā agrāk vai apriņķiem kā vēl agrāk. Pieminēšanas vērts ir fakts, ka rajonus savulaik likvidēja partija Latvijas ceļš, lai mazinātu tuvāko konkurentu zaļzemnieku ietekmi laukos. Tagad daļēji ar līdzīgu mērķi rajonus gaida atjaunošana.
