Levits: Risks ir – pazaudēt savu valsti

Jurists, politologs, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis, bijušais Konstitucionālo tiesību komitejas priekšsēdētājs Egils LEVITS intervijā Neatkarīgajai raksturo valsts politisko telpu, tiesību telpu un pamato ideju – izveidot Valsts padomi.

- Man šķiet, ka šīs Saeimas priekšvēlēšanu laikā partijas pamatā izceļas ar valsts atsevišķu ķermeņa daļu apčamdīšanu un pat samērā plebejisku populismu. Valsts nākotne tām tumša bilde. Tāpēc es gribētu, lai jūs sniedzat mums savu Latvijas politiskās telpas raksturojumu, cik iespējams, plašā kontekstā.

- Vispirms mēs varam objektīvi, es uzsveru - objektīvi, konstatēt, ka Latvijas iedzīvotāju situācija vēsturiskajā perspektīvā šobrīd atrodas visaugstākajā punktā. Ja salīdzinām situāciju šodien ar situāciju pirms 10, 20, 30, 40, 50, 80 gadiem. Šodien, salīdzinot ar iepriekšējiem laikiem, ir augstāks vispārējās drošības līmenis. Iedzīvotāju ienākumu līmenis ir augstāks nekā jebkad agrāk. Mums ir pieejamas visas politiskās un citas brīvības. Mums ir sava valsts. Tātad - objektīvi Latvijai tagad sokas labāk nekā jebkad iepriekš.

Bet - tas nenozīmē, ka situācija ir laba. Te ir starpība. Situācija ir labāka nekā iepriekš. Bet - ne laba. Tas nozīmē, ka tā ir jāuzlabo.

No otras puses - ja pirms kara mūsu līmenis bija līdzīgs Skandināvijas valstu līmenim, tad 50 okupācijas gadi mums nav ļāvuši iet kopsolī ar tām. Tās mums tagad krietni priekšā. Taču atkal jāatzīst - pēdējos gados mūsu attīstība ir viena no straujākajām Eiropā, mūsu atstatums līdz vidējam Eiropas līmenim pastāvīgi mazinās.

Tātad - situācija ir niansēta. Vienlaikus - mūsu subjektīvā sajūta ir slikta. Mēs domājam, ka mums iet arvien sliktāk. Taču šī sajūta, ka viss ir slikti, ka viss iet uz grunti, traucē saskatīt problēmas, kuras var risināt un kuras ir jārisina. Kuras jārisina pareizi. Bet, ja sakām: viss ir slikti, tad bieži vai nu nolaižas rokas, vai arī gribas visu izpostīt un izjaukt.

- Jā, nesen Latgalē dzirdēju visai daudz pesimisma. Un, turp braukdams, dzirdēju, kā jūs arī Latvijas Radio sakāt: objektīvi klājas labāk. Bet pie sevis nodomāju, ka vārdu «objektīvi», sevišķi saistībā ar sociālām lietām, te varētu tulkot arī kā «vidējā temperatūra slimnīcā».

- Protams, ir daudzi cilvēki, kuriem klājas slikti, bet vēl vairāk ir cilvēku, kuriem klājas labāk. Bet subjektīvā sajūta kopumā ir slikta. Tā kulminē «viss ir slikti!» ideoloģijā, kura savukārt kā risinājumu piedāvā faktiski nojaukt visu sasniegto, esošo. Tas ir aptuveni tā, kā, teiksim, tad, ja jums mājā ir aizdambējusies kāda caurule... Atnāk santehniķis, kurš pārstāv šo «viss ir slikti!» ideoloģiju, un piedāvā nojaukt visu māju. Apmēram tādi ir to cilvēku, kuri pārstāv šo ideoloģiju, piedāvātie risinājumi.

Tātad - ir nepieciešama konstruktīva pieeja šīm problēmām. Ir precīzi jādefinē problēma un precīzi jādefinē risinājums.

Un vēl - pilsoņiem būtu vairāk jāpievērš uzmanība tam, kā atšķirt šo «viss ir slikti» ideoloģiju no jēdzīgas, konstruktīvas, pilsoniskas kritikas. Pilsoniska kritika ir demokrātijai absolūti nepieciešama. Bet nevar kritizēt tā, ka tiek izjaukta valsts. Te ir liela starpība. Un tāpēc, ja gadījumā tomēr pie varas nāk šāda veida destruktīvisms, tad ir ļoti svarīgi, cik stipras ir valsts un sabiedrības institūcijas. Tādēļ nedrīkst noliegt institūcijas kā šķiru. Jo institūcijas ir tās, kas padara iespējamu to, ka sabiedrība savu gribu var veidot, var īstenot. Bez cilvēkiem nebūtu pārmaiņu, bet bez institūcijām nevienas pārmaiņas nebūtu efektīvas un ilgtspējīgas. Valsts un sabiedrības institūcijām ir jābūt spēcīgākām.

Šķiet, ka šodien starp Latvijas institūcijām visspēcīgākā ir Satversmes tiesa. Tai ir autoritāte. Un es teiktu - kamēr Satversmes tiesa funkcionē, tikmēr Latvijas valsts vēl ir drošās rokās.

Bet par Saeimu man ko tādu teikt būtu grūtāk. Jo tas atkarīgs no tā, ko pilsoņi izdarīs ar Saeimu. Ko tie ievēlēs? Vai tur būs Saeimas vairākums ar konstruktīvu rīcības plānu, kā uzlabot situāciju, kā risināt problēmas. Vai arī tas nespēs tikt galā ar saviem uzdevumiem. Tas ir atkarīgs no pilsoņiem. Bet - no Saeimas atkarīga arī valdība. Vai valdība būs rīcībspējīga? Tātad pašā pamatā mūsu tuvāko nākotni noteiks pilsoņu griba Saeimas vēlēšanās. Kā sauc, tā atskan. Ko ievēlēsim, to saņemsim.

Turpretī Satversmes tiesa nav atkarīga no pilsoņu gribas. Tā pastāv pati par sevi. Tā tomēr ir zināms stabilitātes un tiesiskuma garants.

- Vai jūs ko līdzīgu savām atziņām redzat partiju piedāvājumā 13. Saeimai?

- Var saskatīt zināmus konstruktīvu ideju aizmetņus. Nav tā, ka galīgi nav no kā izvēlēties.

Un, jā, ir arī populistiski piedāvājumi - nojaukt visu sasniegto. Šādu politisko spēku nekompetence ir jāatmasko. Cilvēki iedomājas, ka sliktāk vairs nevar būt. Tā domāt ir kļūda. Var būt sliktāk. Ja neapdomīgi nojauksim to, kas mums ir, var būt vēl daudz, daudz sliktāk.

Taču kopumā jāsaka - ir vajadzīgi vēl krietni vairāk labu piedāvājumu, lai uzlabotu to, kas jau ir. Te aktīvi jāiesaistās arī pilsoņiem, gan izdarot pareizo izvēli vēlēšanās, gan darbojoties partijās, gan ārpus tām. Partijas nav tikai varas instrumenti. Tās vispirms ir politikas piedāvājuma veidotājas. Un te jāatzīst, ka pastāv zināms labo piedāvājumu deficīts.

- Samērā liels deficīts...

- Jā. Partiju pašapmierinātība ir ar negatīvu zīmi. Jebkurā gadījumā, šīs vēlēšanas var būt diezgan izšķirošas. Destruktīvie spēki varētu mēģināt novirzīt Latviju no Eiropas konteksta... Un, ja tā, tad mēs varētu nonākt pie tādas ironiskas situācijas, kad valsts simtgadē pazaudējam mūsu valsti.

- Kā tas tā - paliekam bez valsts? Es to tik traģiski neuztveru...

- Tas tādā izpratnē, ka Latvija tagad ir demokrātiska rietumvalsts, kura balstās uz kopējām, šīm valstīm raksturīgām pamatvērtībām, kas, cita starpā, ietvertas arī Satversmes ievadā. Taču ne visi ar to ir mierā.

- Jūs pats redzat te variantu, kas būtu optimāls?

- Optimālais variants? Es gribētu teikt, ka piecu procentu barjera Latvijas politiskajā kultūrā ir riskanta. Ar piecu procentu barjeru tiek mēģināts radīt stipras, lielas partijas, kuras pastāv neatkarīgi no attiecīgajiem vadītājiem. Bet latviešu politiskā kultūra tam neatbilst.

- Un ko jūs gribētu?

- Demokrātiskās valstīs ir dažādi partiju modeļi. Piemēram, Vācijā ir lielas politiskas partijas, kuras ir vēsturiskas, spēcīgas, ar daudziem biedriem. Savukārt Francijas politiskā kultūra ir daudz līdzīgāka latviešu politiskajai kultūrai. Tur partijas veidojas, izšķīst, savienojas, sadalās, rodas it kā tukšā vietā... Vislabākais piemērs ir pēdējās parlamenta vēlēšanas, kad trīs mēnešus pirms vēlēšanām uz veco partiju drupām tika izveidota jauna partija, kura uzvarēja vēlēšanās. Un nevar teikt, ka tas ir nedemokrātiski. Tā ir cita politiska kultūra. Pieredze rāda, ka mums tā ir tuvāka.

Es domāju, ka piecu procentu barjera var novest pie situācijas, kad ievērojama daļa vēlētāju paliek ārpus Saeimas. Šodien laikam ir četras, varbūt piecas partijas, kuras balansē uz piecu procentu barjeras. Kopā tas varētu būt 15-20% balsu.

- Ko jūs liktu vietā?

- Samazinātu uz četriem procentiem. Kā bija 1993. gadā. Vai pat uz trim procentiem, par ko jau agrāk esmu iestājies. Šī barjera nedrīkst radīt pārmērīgus izkropļojumus mūsu demokrātiskajā sistēmā.

- Bet, piemēram, politiski represēto salidojumā Ikšķilē no samērā daudziem cilvēkiem dzirdēju, ka jāmaina vēlēšanu sistēma. No partiju sistēmas uz jaukto vai mažoritāro. Kā domājat jūs?

- Jauktā sistēma ir iespējama, nav izslēgts, ka tā var apvienot gan mažoritārās, gan proporcionālās sistēmas priekšrocības. Tomēr tur arī savi plusi un mīnusi. Bet tas ir apsverams priekšlikums.

- Man liekas, ka politiskā analītika un politikas kritika šobrīd ir arī mediju vājā vieta. Kā jums šķiet?

- Jā. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Proti - lai pilsonis varētu izšķirties, lai viņš muļķīgas kritikas vietā varētu kritizēt jēdzīgi, publiskajā telpā ir jābūt medijiem, kuri sagatavo šos jautājumus, kuri pietiekami dziļi un plurālistiski (nevis viena viedokļa ietvaros) izanalizē tos. Un tad cilvēks uz šī jau tuvāk izanalizētu jautājumu klāsta pamatnes var veidot pats savu saturīgu, jau ar argumentiem bagātinātu viedokli.

Jo milzīgajā informācijas gūzmā pat visgudrākais cilvēks nevar tikt galā. Priekšstrukturēt problēmas - tieši tas ir nopietno mediju uzdevums.

Iedomāsimies situāciju - pastāv sociālie tīkli, arī mediji pastāv - un tiek izdoti... makšķerēšanas žurnāls, dāliju avīze, amatnieku biļetens, klaču izdevumi... Tātad preses brīvība jau ir nodrošināta. Taču demokrātijas funkcionēšanai ar šādu preses piedāvājumu ir par maz. Jo tas, ka es zinu, kā salabot mēbeli vai kā izaudzēt dālijas, man kā pilsonim ir nepietiekami, lai pieņemtu pareizu politisku lēmumu.

Tas nozīmē, ka tomēr ir jābūt medijiem, kuri runā par valsts problēmām. Proti - analītiski, jēdzīgi runā par veselības problēmām, par nodokļu politiku, par ārpolitiskiem jautājumiem, par visām lietām, kas nepieciešamas, lai pilsonis varētu pieņemt pareizu politisku lēmumu - vismaz reizi četros gados, bet principā arī vēlēšanu starplaikos.

Vēl viens faktors. Latviešu valodā lasa maksimāli pusotra miljona ļaužu. Tāpēc komerciāli uzturēt medijus te ir daudz grūtāk nekā Francijā vai Anglijā. Bet - mums vajadzīgs ne seklāks analītisks līmenis kā tur. Pat vēl dziļāks.

Tas nozīmē, ka te ir valsts uzdevums. Valsts uzdevums ir - atbalstīt nopietnos analītiskos medijus. Un es teiktu - no Satversmes ievada var izdarīt secinājumu, ka tas ir valsts pienākums. Jo, lai demokrātija funkcionētu, nepietiek ar to, ka tev ir tikai dāliju avīze un makšķerēšanas žurnāls. Tev vajadzīgi analītiskie mediji, gan drukātā, gan elektroniskā formātā. Tiem jābūt plurālistiskiem. Tas nedrīkst būt tikai viens medijs. Vai arī vienā medijā jābūt dažādiem viedokļiem.

Tādēļ tas ir valsts konstitucionāls pienākums, kas izriet no Satversmes ievada - atbalstīt nopietnos medijus. Tur var būt dažādi atbalsta modeļi, bet tādiem jābūt. Ieteiktu nākamajai Saeimai nopietni ķerties klāt šim jautājumam.

- Tiesību telpa Latvijā pēdējā laikā saņem gan daudz demagoģijas, gan daudz kritikas. Raksturojiet to.

- Lielos vilcienos Latvijas tiesu sistēma funkcionē. To es saku pilnīgi atbildīgi. Eiropas Savienībā ir dažādi rādītāji, kā mēra tiesu un tieslietu sistēmas funkcionēšanu. Latvija tur nav lejasgalā, bet gan vidū. Tas Latvijai ir liels sasniegums. Tas nozīmē, ka normālā gadījumā tiesu sistēma darbojas.

Normālā gadījumā. Bet - Latvijā tomēr ir pietiekami daudz skaļu gadījumu, kuri noiet šķībi. Bet tādēļ mums nav jāsaka - visa tiesa nefunkcionē, tiesneši korumpēti, mēs viņus visus atlaidīsim, sistēmu likvidēsim. Tas ir populistiski un dumji. Tā vietā ir konkrēti jāskatās, kur tieši ir šī problēma, un tad jārod attiecīgi risinājumi.

Tagad Tieslietu padomes komisija konstatējusi, ka vairāki tiesneši ir taisījuši uzkrītošus spriedumus maksātnespējas gadījumos. Kādi tieslietu sistēmai ir instrumenti, lai šo problēmu likvidētu? Tie patlaban nav pārmērīgi spēcīgi. Bet - tiesnesis ir neatkarīgs, un neatkarība ir tiesu sistēmas funkcionēšanai absolūti nepieciešama. Te es domāju, ka likumā var iestrādāt efektīvāku, labāku šo uzkrītošo spriedumu izķeršanas sistēmu. Un arī to, kādā veidā atlaist attiecīgos tiesnešus. Tātad - tiesu pašattīrīšanās sistēma ir uzlabojama.

Taču gribu uzsvērt, ka kopumā Latvijas tieslietu sistēma funkcionē. Ja sistēma nefunkcionētu, mēs nevarētu būt Eiropas Savienībā, jo ES nosaka un uzrauga standartu, kā jāfunkcionē tiesu sistēmai. Savukārt mūsu uzdevums ir samazināt brāķa procentu.

- Jūsu ideja - radīt Valsts padomi. Pamatojiet to.

- Tā nav tikai mana ideja. Būtībā tā ir veca ideja. Šādas valsts padomes pastāv daudzās valstīs.

Valsts ir ļoti komplicēta sistēma. Un, protams, mums, valstij ar nelielu iedzīvotāju skaitu, ir proporcionāli «uz galviņu» jāveltī lielākas pūles, lai uzturētu savu valsti.

Mazāka valsts - tas nenozīmē, ka tev var būt mazākas smadzenes vai mazāks analītiskais potenciāls. Kaut vai - mazāks parlaments. Tāpēc, ka mūsdienīgas valsts parlamentam ir jāregulē daudzās situācijas, kas rodas sabiedrībā neatkarīgi no valsts lieluma. Un tas nozīmē, ka ir jādomā par to, kā uzlabot mūsu valsts funkcionēšanu.

Mūsu valsts pārvaldības problēma ir kvalitātes problēma. Te es redzu deficītu, redzu to, kā mums institucionāli trūkst. Proti - mums ir dažādi dienesti - ir Saeimas juridiskais birojs, analītiskais dienests, Tieslietu ministrija, Valsts kanceleja un citas institūcijas, kuras pārbauda Saeimas likumprojektus no juridiskā viedokļa jau pirms to pieņemšanas. Pēc pieņemšanas to pārbauda Satversmes tiesa. Tas ir labi un absolūti nepieciešami.

Bet ir jautājums - kā uzlabot šo kvalitāti pirms likuma pieņemšanas ne tikai no juridiskā, bet arī no lietderības, no ilgtspējas viedokļa. Precīzi šeit es redzu šo deficītu. Labs piemērs te ir OIK. Ja skatīties normatīvo aktu projektus, kā nonāca pie OIK, tad juridiskā analīze teica - viss legāli. Viss kārtībā! OIK nav pretrunā ar Satversmi. Bet - Latvijā nav pilnīgi neatkarīgas institūcijas, kura teiktu: jā, tas varbūt ir legāli, bet - tas nav jēdzīgi, tas nav ilgtspējīgi.

Šāda institūcija ir ļoti būtiska, lai uzlabotu likumprojektu kvalitāti. Valsts padome palīdzētu jau agrā stadijā novērst gan apzinātas, gan neapzinātas kļūdas. Patlaban mums nav tādas institūcijas, kas var pietiekami autoritatīvi pateikt Ministru kabinetam - ziniet, pārbaudiet, vai šis projekts ir jēdzīgs, vai tas ir ilgtspējīgs. Un tad Ministru kabinets pats var vērtēt šo ierosinājumu, kam ir tikai ieteikuma raksturs. Šāda veida valsts padomes ir daudzās Eiropas valstīs. Ne visās, bet daudzās.

- Kāda varētu būt šīs Valsts padomes uzbūve Latvijā? Kāda tai būtu noteikšana?

- Faktiski šī padome darbojas kā atzinumu došanas institūcija. Rekomendējošu atzinumu. Varas tai tiešā veidā nav, bet tā sniedz savu atzinumu. Šai padomei ir jābūt augstai autoritātei. Tā ir spoguļattēls Satversmes tiesai. Satversmes tiesa nodarbojas tikai ar likumiem jau pēc likumu pieņemšanas. Bet Valsts padomei būtu jānovērš brāķis pirms tam, jau likuma gatavošanas stadijā. Padome varētu būt tikpat liela kā Satversmes tiesa, tajā varētu būt septiņi valsts padomnieki.

- Algoti cilvēki?

- Protams. Daļēji šo darbu daudz mazākā apjomā savā laikā brīvprātīgā kārtā veica Konstitucionālo tiesību komiteja. Domāju, ka šāda institūcija Latvijas situācijā, kur nav ilgstošas labas pārvaldīšanas tradīcijas, būtu ļoti vērtīga. Samazināsies kļūdu procents. Gan apzinātu, gan neapzinātu kļūdu procents.

- Bet, lai šo padomi ņemtu galvā, katram tās loceklim jābūt ļoti lielai autoritātei.

- Es pilnīgi piekrītu. Un tāpēc ir ļoti svarīgi, kas būs šajā padomē pirmie. Bet šī padome būtu svarīgs projekts Latvijas likumdošanas un līdz ar to politikas kvalitātes uzlabojumam. Jo politikas un likumu kvalitāte mums klibo. Stipri klibo.

Ļoti svarīga ir šādas Valsts padomes pilnīga neatkarība. Kamēr citi juridiskie un pārējie dienesti palīdz valdībai un Saeimai sagatavot projektu, tikmēr Valsts padomes uzdevums ir cits - tas pārbauda jau ar šo dienestu palīdzību sagatavoto galaproduktu, tātad gatavo projektu, vēl pirms tā politiskas apspriešanas valdībā un Saeimā. Tādēļ tai jābūt tikpat neatkarīgai institūcijai kā Satversmes tiesai.