Cik liela iespēja, ka Nacionālās apvienības (NA) tradicionālais premjera amata kandidāts Roberts Zīle no Briseles beidzot varētu atgriezties Latvijā un vadīt valdību un kāds ir viņa un apvienības redzējums jautājumos, kas vairs nav detalizēti atspoguļoti savulaik rūpīgi izstrādātajā Zīles ekonomiskajā programmā, Neatkarīgās intervijā ar Robertu Zīli.
Neatkarīgā: - Eksprezidents Valdis Zatlers jūs nosaucis par viltus premjera kandidātu, un līdzīgi domā ne viņš vien, ko arī pierāda jūsu vairākkārtējā nostrādāšana šajā postenī pirms vēlēšanām un atgriešanās Eiroparlamentā (EP), kur jūs esat jau no 2004. gada. Šoreiz kaut kas būs citādi?
Roberts Zīle: - Vēlreiz pieņēmu šo nomināciju, jūtot pienākumu ne tikai pret partiju, bet arī pret valsti, jo NA rezultāts Saeimas vēlēšanās ir ārkārtīgi svarīgs arī valstij. Tie nav tikai skaisti vārdi, raugoties uz Krievijas impēriskajām ambīcijām un tās modernās ietekmes veidiem, tostarp hibrīdkaru. Tikmēr Rietumu demokrātijās ir daudz plaisu, nesaskaņas, kas tās novājina.
Otrkārt, ar vēlēšanu likumu izmaiņām esam izdarījuši kļūdu, vājinot partiju demokrātiju. Latvijā ir proporcionālā vēlēšanu sistēma, kas izpaužas partiju, tostarp personāliju, konkurencē. Latvijas antilokomotīvju sistēma faktiski grauj partiju demokrātijas attīstību. Valdis Zatlers bija tas, kas cīnījās pret to, lai viens cilvēks nevarētu kandidēt visos vēlēšanu apgabalos, kad vēl nezināja, ka veidos partiju, kuru vēlāk bija spiests nosaukt savā vārdā, lai apietu šo ierobežojumu. Ja laikā, kad Einars Repše ar Jauno laiku ienāca politikā, nebūtu bijis lokomotīvju princips, viņš nekļūtu par premjeru, bet tas nebūtu taisnīgi attiecībā pret sabiedrības vēlmi redzēt Repši un JL kā valdības vadošo spēku. Zatlera kungs kā pietiekami analītisks cilvēks labi to saprot. Ja partijas līderis ir ļoti izteikts, kādam tam būtu jābūt, tad jābūt iespējai ar savu spēku ievest daudz domubiedru, kas viņu atbalstīs grūtos lēmumos un veidojot valdību.
Arī spiediens atteikties no EP vai pašvaldību deputāta mandāta ievēlēšanas gadījumā Saeimā nav pareizs. Būšu premjers, ja uzvarēšu vēlēšanās, bet, ja nē, NA vēlētājs netiks mānīts, jo viņš nevēlējās mani redzēt sēžam Saeimas opozīcijā, zaudējot to ietekmi, ko 14 gadu garumā esmu nostiprinājis EP, kur daudz varu ietekmēt ar savu iegūto autoritāti un izdarīt Latvijas labā. Neviens jaunais, kas nāks manā vietā, šādu autoritāti un pozīciju neiegūs ātri. Bet man nav izvēles palikt tur, kur varu izdarīt vairāk labu Latvijai, atšķirībā no vairuma Eiropas Savienības valstu, tādēļ arī nekandidēju Saeimas vēlēšanās.
- Godīgāk pret vēlētājiem ir neiet uz to vietu, kur viņi jūs ievēlēja?
- Mēs runājam par partiju demokrātiju! Jūs galu galā ņemat partiju listes, un, atbalstot NA cilvēkus, jūs vēlat šai partijai uzvaru vēlēšanās.
- Ja joprojām būtu lokomotīvju princips, jūs kandidētu Saeimas vēlēšanās?
- Iespējams, ka jā, bet nevar arī sodīt to līderi, kurš nav uzvarējis vai, piemēram, palicis otrais, kas arī cienījams rezultāts, ar to, ka viņiem ir jāpazaudē viss iepriekšējais un jānonāk pavisam tuvu politiskajā mēslainē.
- Ko jums nozīmētu «uzvarēt vēlēšanās»?
- Ja varu izveidot un vadīt spēcīgu valdību. Vēl būtu virkne principu jāieliek koalīcijas līgumā, bet ne padomes izveidošanā, kas šodienas veidā ir pārdzīvojusi savu laiku. Vissliktākais pēc sagaidāmiem, sadrumstalotiem vēlēšanu rezultātiem būtu izveidot vāju valdību bez Saskaņas, lai pēc pusgada to nograutu, tad ielaistu valdībā Saskaņu ar spēcīgām tās pozīcijām. Atceramies Induļa Emša valdību, kas tika izveidota uz sešiem mēnešiem - šādu valdību, kas būtu izveidota no savstarpēji ļoti pretrunīgām partijām, es nevadītu.
- Jums ir bažas, ka varētu izveidot tikai vāju valdību?
- Protams, pāri 5% slieksnim varētu tikt vairākas partijas un koalīcija varētu būt ļoti sadrumstalota un iekšēji konkurēt valdībā jau uzreiz pēc vēlēšanām. Sākt valdību ar konkurenci katrā solī, katrā lēmumā lielā koalīcijā ir ļoti bīstami.
- Bez Saskaņas jums koalīcijas izveidē ir vēl kāda sarkanā līnija?
- No tām, kas varētu tikt Saeimā, citu līniju nav. Nedomāju, ka Latvijas Krievu savienība tiks.
- Jūsuprāt, šī priekšvēlēšanu kampaņa ir ar kaut ko īpaša?
- Tā kļūst arvien nekvalitatīvāka, un tam ir vairāki iemesli. NA ir viena no nedaudzajām nopietni ņemamajām partijām, kas sastāv no vienas partijas, pārējās ir apvienības no divām vai vairākām partijām. Līdz ar to Saeimā būs krietni vairāk partiju kā sarakstu, kas vēl pavairo spriedzi un iekšējo konkurenci.
Otra īpatnība ir populistiskā komunikācija. Esmu piedalījies premjeru debatēs, kur parasti prasās arī ieslēgt emocijas, bet ne tā kā tagad, kad saturs tiek nonivelēts gandrīz līdz nullei un viss ir šovs un emociju izrādīšanas sacensība. Tāpēc nav brīnums, ka ļoti daudzi šajā situācijā ir apjukuši, vairs nav ideoloģiju, piedāvājumu cīņas par labāko programmu, pamatpostulātiem.
- Jūs arī tam pielāgojaties? Mēs arī vairs neredzam, kā bija agrāk, detalizētu Zīles ekonomisko programmu.
- Tajā laikā brieda krīze un NA vajadzēja attīstīt otru politisko pusi - sociāli ekonomisko politiku, kuru briedinājām gandrīz pusotru gadu. Tas prasa nenormālu darbu, katrs sociālās, ekonomiskās politikas elements jāsasaista ar potenciālu fiskālo ietekmi. Toreiz izrunājāmies ar visiem svarīgākajiem nevalstiskā sektora pārstāvjiem, pašvaldību, darba devēju, ņēmēju, rūpniecības, tirdzniecības kameru pārstāvjiem. Šoreiz to nespēju izdarīt, jo man ir arvien vairāk pienākumu EP, domāju arī, ka man šoreiz nebūs jābūt premjera kandidātam, tādējādi nevarēju dot tik lielu ieguldījumu.
- Tad tas nozīmē, ka jums partijā nav izaugusi jauna, spēcīga maiņa, vismaz ekonomiskajā jomā.
- Gan jā, gan nē. Uz ministru kandidātu amatiem mums bija zināma konkurence. Vienmēr var gaidīt vairāk, bet ir NA arī vairāki politiķi, kas ieguvuši pieredzi no jaunākās paaudzes, un nākamajā ciklā viņiem ir jāiet izpildvarā.
- Aktuālo tēmu par maksātnespējas administrāciju ļoti aktīvi priekšvēlēšanu retorikā izmanto konkurenti, kamēr NA programmā spēj pateikt vien: «Turpināsim modernizēt un attīstīt tieslietu un iekšlietu jomu, kā arī paaugstināt kvalifikācijas un atbildības kritērijus tiesnešiem, prokuroriem, policistiem un citām amatpersonām.» No Tieslietu ministriju (TM) vadošas partijas, kurai pārmesta saikne ar «maksātnespējas administratoru mafiju», varēja gribēt vairāk. Ir masterplāns?
- Bet ko mēs rakstīsim - pārraut saikni ar maksātnespējas mafiju?
Vairākos pētījumos, tostarp pētnieka Arņa Saukas ļoti nopietnā maksātnespējas analīzē par ārvalstu investoru novērtējumu par pērn notikušajām izmaiņām, secināts, ka process aizgājis pozitīvā virzienā. Var strīdēties, vai vajadzēja iet ātrāk vai lēnāk, bet šādas sarežģītas sistēmas salauzt īsā laikā ir grūti. Šajā programmas īsajā teikumā ir arī ielikts rezultāts, ko apstiprina arī klienti, kas ar to saskaras.
- Tomēr Mārtiņa Bunkus slepkavība pacēla tādas lietas, par kurām programmās un atskaitēs nerunā, bet kas atklāja netīru vidi - ietekmes dalīšanu, tostarp izmantojot politiskos sakarus.
- Bunkus bija viens no bagātākajiem maksātnespējas administratoriem, un procesi, kur ir iespējas operēt ar ļoti lielu naudu, mazā valstī būs sasaistīti arī ar politisko līmeni. Normālā demokrātiski attīstītā valstī biznesa interesēm jābūt atdalītām iespējami tālu no politiskām. Šeit tās saites, šķiet, ka ir.
- Jūs bijāt EP komitejas finanšu noziegumu, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanas jautājumos (TAX3) sastāvā, kas vasarā vērtēja situāciju Latvijā. Komiteja uzteica, ka sasniegts vēsturiski zemākais ārvalstu noguldījumu līmenis Latvijas bankās - 20%. Vai mums tiešām jāpriecājas, ka faktiski esam zaudējuši finanšu eksporta nozari, kas bija ar augstu pievienoto vērtību?
- Jā! Ko esam zaudējuši? Mēs pašlaik tiekam vaļā no reputācijas riskiem, kuri bija skaidri jau 2012., it īpaši 2013. gadā, kad tuvojāmies eirozonai, par kuriem jau toreiz minēja gan Starptautiskais Valūtas fonds, gan Eiropas Centrālā banka. Bet tajā laikā politiskais līmenis, ieskaitot premjeru, finanšu ministru, teica, ka te risku nav, lai gan darījumu apjoms ar nerezidentiem, jo īpaši ar bijušajām NVS valstīm, nebija valdāms, tas pieauga līdz gandrīz 60% no visiem depozītiem pīķa laikā. Jau tika sagatavots lobistu ietekmēts likums par finanšu sektoru, kā rezultātā valsts aizsargātu čaulu kompānijas ar visiem reputācijas riskiem, kuru dēļ FinCENT novilka stopkrānu. Un reputācija ir sagrauta.
Mums jāatbrīvojas no šīs naudas, cik vien ātri iespējams! Kolēģi, kas te pērn bija TAX3 komitejā, jautāja, kāpēc tikai Latvijā un Igaunijā kaut kas tāds notiek? Mūsu mērķis ir ar Latvijas piemēru parādīt, ka mēs risinām krīzi, kas radās, šo slimību ielaižot, bet prasām, lai citi ES dara to pašu.
- Un citi dara? Citās ES valstīs arī ir tikpat drakoniski nosacījumi ārvalstu kapitāla naudai?
- Vēl ne, bet tās jāpiespiež to darīt, un to dara ASV vairākās mazākās ES valstīs.
- Runājot par ekonomiku - kā mazināt tās izaugsmi bremzējošos faktorus, kvalificēta darbaspēka trūkumu? NA nav atbalstījusi trūkstošā darbaspēka ievešanu ar konkrētiem noteikumiem, noteiktās profesijās, kad to pēc uzņēmēju spiediena grasījās darīt valdība.
- Ja ievedam darbaspēku, kuram maksā algu, kas pārsniedz vidējo valstī vai nozarē, ok, bet to negrib bizness. Mums svarīgs nosacījums ir valsts valodas prasmes. Jūs varat prasīt papildu valodu sektoros, kuros tas ir pamatots, bet jūs nevarat iedomāties, ka Francijā jūs kāds pieņems darbā, ja zināsiet arābu, bet nezināsiet franču valodu. Jums ir jānokārto eksāmens, lai vispār varētu ieiet darba tirgū!
Tīri ekonomiski Latvijas problēma ir darba ražīguma, produktivitātes atpalicība no vairākām citām valstīm. Bet mums bieži vien uzsver, ka darba ražīgums ir saistīts ar darba ņēmēju prasmēm, nevis darba devēju tehnoloģijām, to energoresursu efektivitāti, par ko jādomā, lai konkurētu ārpus Latvijas. Protams, jāsamazina OIK slogs. Valstij savukārt jāmēģina palīdzēt kādos vienkāršākos darbos nodarbināt tos cilvēkus, kas ir ārpus darbaspēka tirgus, kā arī jāpalīdz dabūt atpakaļ no Latvijas aizbraukušos. Algām ir jāaug reizē ar darba ražīgumu.
- No trešajām valstīm darbaspēka ievešana ir atbalstāma?
- Nē, tas ir strupceļš. Tad jums kā darba devējam nav intereses iet uz darba ražīguma celšanu, tas savukārt neļauj pacelt ar nodokļiem neapliekamo minimumu, un daudzi vairs negrib strādāt par to zemo algu. Tā bija visās ES rietumvalstīs, ienākot darba tirgū austrumeiropiešiem - viņiem iesaldējās algas, un tas radīja milzīgu politisku spriedzi. Lielbritānija te ir piemērs, un tas gan nav vienīgais, bet arī ietekmējošs arguments, kāpēc briti nobalsoja par izstāšanos no ES. Iebraukušie austrumeiropieši izspieda no darbaspēka tirgus vietējos, kuri varbūt nebija paši darba alkstošākie, jo sociālās sistēmas Rietumeiropā ir diezgan labas.
Autopārvadātāji ir viena no nozarēm, kas visvairāk prasa ievest darbaspēku. Saspringums starp Rietumeiropu un Austrumeiropu ir tik liels, ka vienotais autopārvadātāju tirgus draud nobrukt. Bulgāri, rumāņi, mazāk, bet arī latvieši spiež ārā frančus, beļģus un citus, Latvijas autopārvadātāji sūdzas, ka viņiem vairs nav šoferu. Tas nozīmē, ka kaut kas nav pareizi. Kā es diskusijās ar Rietumeiropas kolēģiem varu aizstāvēt savu cilvēku iespējas strādāt brīvajā ES tirgū, konkurēt ar frančiem, vāciešiem, ja man vairs nav pārliecības, ka mūsu darba devējs grib kaut ko maksāt tam cilvēkam. Viņam vieglāk ir paņemt baltkrievu, ukraini vai filipīnieti.
- Nodokļu jomā, jūsuprāt, nekas īpaši nav jāmaina, vienīgi nekustamā īpašuma nodokli (NĪN) nepiemērot «līdz sabiedrībā pieņemamai vērtībai». Vadot TM, bija visas iespējas te kaut ko jau darīt.
- Kopā ar koalīciju mēs pieņēmām nodokļu reformu un negribam to kardināli lauzt. 2019. gadā vērtēsim šā gada rezultātu, kaut ko pieslīpēsim, drīzāk nevis attiecībā uz likmēm, bet piemērošanu, lai sasniegtu tos iecerētos mērķus, piemēram, samazinātu nabadzības riskus. Uz 2020. gada budžetu varēs analizēt, kas ir jāmaina, bet 2019. gadu netaisāmies sagaidīt ar revolūciju.
NĪN bija vienīgais no būtiskiem nodokļiem, kam vēl nebija rasts risinājums. «Sabiedrībā pieņemamas vērtības» kritērijiem ir jau virkne iestrāžu, katrā ziņā būs grūti paskaidrot, kāpēc nevar likt nodokli miljonu eiro vērtam mājoklim. Šādi mērķēts NĪN nomierina sabiedrību, ir taisnīgāks un, iespējams, varētu arī veicināt reģionu attīstību, mudinot cilvēkus apsvērt dzīvot citā vietā Latvijā.
- Vai Brisele mums neuzspiedīs jaunu imigrācijas politiku? Esošie ad hoc risinājumi ES dienvidvalstīs iebraukušajiem migrantiem ir tikai krīzes menedžments. Nevar sekot atkal kādas valstu piespiedu kvotas?
- Par Junkera komisijas kvotu sistēmu jau sākotnēji bija skaidrs, ka tā nestrādās, tikai radīs vairāk domstarpību starp valstīm. Ceru, ka kvotu sistēma līdz ar šo EK būs beigusies.
Pašreiz EK ir vienošanās, ka stingrāk jākontrolē robežas un nelegāli iekļuvušie pamatā jāsūta atpakaļ. Tās ir vienīgās zāles, kā var pārtraukt to nelegālo biznesu, kas ir pārgājis uz Ziemeļāfriku. Tie, kas patiešām ir bēgļi, kopš ir līgums ar Turciju, atrodas tur vai viņu dzimtenei tuvējās valstīs - Jordānijā, Libānā un citviet. Ja sargāsim savu robežu un nelegālos migrantus sūtīs atpakaļ, ja cilvēku kontrabandisti vairs nevarēs nogādāt klientus uz Eiropu, viņu bizness tiks iedragāts. Ar bēgļiem ir jāstrādā no nometnēm, kas atrodas Āzijā, bet attiecībā uz Āfriku, domāju, tur vispār nav nekas jauns jādomā - Spānijā, kuras koridors tagad ir atvēries līdzīgi kā ap 2004., 2005. gadu, pāri žogiem laužas vien jauni vīrieši. Tur nav nekādas saistības ar bēgšanu no kara, terora, tur ir saistība ar nokļūšanu Eiropā.
Kā šo problēmu risināja Austrālija? Migrantu plūsma turp būtu varbūt vēl lielāka nekā uz Eiropu, ja Austrālija nebūtu to apturējusi ar samērā nežēlīgām metodēm - aizvelkot migrantu kuģus uz citām salām - Papua Jaungvineju, Nauru. Jā, viņi maksāja šo salu valdībām, bet vēlmi doties uz Austrāliju tas mazināja.
Bēgļiem labāk palikt Turcijā un tad mēģināt runāt ar tām valstīm Āzijā, kas ir ar mieru viņus izvietot, lai pēc laika atgrieztos savā dzimtenē, vai, ja viņš ir gatavs pavisam doties prom, doties uz ES valstīm, kas uzņem bēgļus no šīm nometnēm.
