Rajevskis: Es neesmu tajā korī, kas apspļauda prezidentu Raimondu Vējoni

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild politologs, SIA Mediju tilts līdzīpašnieks Filips Rajevskis.

- Jūs tikko piedalījāties Zemessardzes mācībās. Satikāt tur arī kādu politiķi? Vai viņiem vispār tur vajadzētu būt?

- Vajadzētu. Politiķi tur satiktu ne tikai dažādu tautību, bet arī dažādu sociālo slāņu cilvēkus. Vieni pastāstītu, kāpēc grasās braukt uz ārzemēm pelnīt naudu, citi - par savu veiksmīgo biznesu. Bet labākais ir tas, ka šajās mācībās visi ir vienādi un visiem ir jāsadarbojas. Tas sakausē sabiedrību, un politiķi sāk saprast cilvēku problēmas. Savukārt citi sāk nojaust, ka tie, kuri ir kaut ko nopelnījuši, nav zagļi un kretīni. Ja politiķis grib būt veiksmīgs, viņam jāpiedalās šādās militārajās mācībās, kurās viņš iepazīstas ar cilvēku patiesajām problēmām, ar viņiem runādams - tur laika ir diezgan... Tad kad tu slapjā zālē guli ar tiem cilvēkam blakus jau otro nakti, iestājas pavisam citas attiecības, tur nav nekāda priekšvēlēšanu tikšanās, kur politiķis var sakārt makaronus uz savu klausītāju ausīm...

- Namejs, šķiet, daudziem varētu sakārtot domāšanu. Žēl, ka tur nepiedalījās visi mūsu deputāta amata kandidāti... Iespējams, tieši tādēļ, ka domāšana un attieksme pret īstenību nav sakārtota, vēlēšanu kampaņa ir tāda, kāda tā ir: daudziem tā uzdzen šausmas.

- Vēlēšanu kampaņa ir ļoti labs realitātes spogulis. Skatoties kaut vai uz KPV LV kampaņu un pētot refleksijas uz to, esmu secinājis divas lietas. Pirmkārt, atcerieties, savulaik bija kampaņa Noslēpsim vecmāmiņas pasi! - tā bija pilnīgi aplama kampaņa, jo, tieši pateicoties dāmām gados, tauta visizšķirīgākajos brīžos ir nobalsojusi pareizi, nevis pateicoties tiem četrdesmitgadīgajiem, uz revanšu orientētajiem lūzeriem, kuri nav gribējuši dzīvot laikam līdzi un vēlas atriebties pilnīgi visiem. Ļoti ceru, ka šajās vēlēšanās dāmas atkal visu izvilks.

- Varbūt tagad noslēpt mazdēlu pases?...

- Jā, tā ir izeja. Bet ir arī otrkārt. Vai mums beidzot nevajadzētu paskatīties uz vēlēšanu tiesībām tiem, kuri ir emigrējuši, piemēram, uz Lielbritāniju? Tā, protams, ir riebīga tēma, bet... Kāpēc viņi vēlas sodīt mūs - tos, kuri joprojām dzīvo Latvijā? Viņus sajūsmina britu iekšlietu sistēma, daudz kas cits. Un tagad emigranti, redz, sodīs mūs ar Kaimiņu, balsos par spīti! Kam par spīti? Varbūt lai Kaimiņš labāk balotējas uz britu parlamentu vai uz kādu vietējo pašvaldību? Tur taču pietiekami daudz mūsu tautiešu. Bet nevajag visu laiku atkārtot, ka viņi no turienes mācīs, kā mums te dzīvot, ievēlot politiķus, kuri mūs mēģinās pārvaldīt, stāstot, kādi mēs esam stulbeņi un cik nožēlojama ir šī valsts. Ja tu gribi balsot par Latvijas politiku, tad maksā šeit nodokļus un dzīvo šeit! Tas būtu godīgi. Un vēl. Kāpēc jaunieši nepiedalās vēlēšanās?... Viņi nepiedalās tāpēc, ka nemaksā nodokļus, jo viņiem vēl nekas nepieder. Kad viņi apprecas, paņem hipotekāro kredītu un kad ziemā pienāk rēķins ar NĪN, varbūt uzsāk biznesu, sāk maksāt UIN, tad viņi sāk domāt, ka laikam par kaut ko jābalso. Sākas politiskā iesaiste.

- Un Saeimas līmenī jau daudzi pirms tam it kā normāli cilvēki kvēli sauc: es balsošu par Kaimiņu! Kāpēc? Tāpēc, ka viņš visu pareizi pasaka! Un kas tālāk? Tālāk - nekas. Pat tad, kad Kaimiņš/Gobzems skaidri pasaka, ko viņi domā par saviem vēlētājiem («Viņiem vienīgais sestdien ir piedzerties un ka viņiem ir kotlete»), šie paši vēlētāji vēl spiedzīgākā sajūsmā gatavojas balsot par šiem «politiķiem». Kas tas ir?

- Kaimiņš kā aktieris savu lomu nospēlē labi - lai atceramies vienu no viņa svelmainajām Saeimas runām, kas tika teikta pavasarī. Varu pat iedomāties, kā viņš tika mudināts: tagad tev jānospēlē, piemēram, Ulmanis. Aktiera funkcija ir spēlēt. Un mums līdz ar to nav skaidrs, kurš no aktiera tēliem ir viņš pats. Vai Kaimiņš ir tas, kurš sadzēries bārā kliedz «vai jūs zināt, kas es esmu?!», vai tas, kurš solīdi sarunājas parlamentā?

- SKDS pēdējā aptauja rāda, ka partiju popularitātes pirmajā vietā stabili atrodas Saskaņa, otrajā vietā - ZZS, trešajā - KPV LV, ceturtajā - NA. Protesta balsojums attiecas noteikti uz KPV LV fanotājiem, daļēji - uz Saskaņas elektorātu.

- Mums tie protesta balsojumi ir ļoti īpatni. Es tos salīdzinātu ar stāstu par referendumu: mums vajag ieviest eiro vai nevajag? Toreiz neviens neapšaubīja, ka eiro ir stabila valūta. Un tagad ir grūti ģenerēt tēmu, ka pie mums «viss ir slikti». Nu nav nemaz tik slikti. Toreiz ļoti daudzi cilvēki savus uzkrājumus veidoja eiro valūtā, bet tajā pašā laikā mums nepatika tie propagandisti, kuri mēģināja uzspiest to eiro. Protests bija maigs: neviens netaisījās dedzināt mašīnas vai dauzīt stiklus, jo katram bija savas sadzīviskās rūpes. Bet, raugi, es aiziešu uz vēlēšanām un tad kārtīgi noprotestēšu! Un tad vēlētājs sāk domāt, ka protestam ir jābūt ticamam, proti, jāvēl par kandidātu, par kuru ir pārliecība: viņš kaut ko spēs mainīt. Vienmēr ir cerība, ka vēlētājam tomēr būs tik daudz saprāta, ka viņš beigu beigās nobalsos par kaut ko sakarīgu, proti, par tiem, kurus viņš jau pazīst, cerība, ka pieredzējušu politiķu būs vairāk nekā pirmziemnieku. Apjoms, cik deputātu nomainīsies, ir atkarīgs no protesta intensitātes. Patlaban var manīt, ka savu intensitāti ir «izšāvuši» KPV LV kandidāti, diezgan noplakusi ir JKP intensitāte. Visaktīvākajiem protestētājiem, kuri bļauj, ka viss jādemontē, intensitātes limits ir aptuveni 10%, un pat tas vēl ir jāsasniedz. Tagad visi kaut ko grib mainīt, un šobrīd tie, kuri neko negrib mainīt, sāk kļūt ekskluzīvi.

- Tiem, kuri uzskata, ka viss ir slikti, ir viens smags arguments: cilvēki brauc prom.

- Nav tik liela diference starp dzīves līmeni Latvijā, Lietuvā un Igaunijā un līmeni Rietumeiropā. Cilvēku braukšanai prom ir ne tikai ekonomiski iemesli, bet arī psiholoģi: mums 50 gadus bija slēgtas robežas, tagad visas ir vaļā. Atvērtās robežas kļuva par tādu kā detonatoru. Tāpat kā cilvēki aizbrauc, tāpat daļa atbrauks atpakaļ.

- Un tomēr - kas notiek ar cilvēkiem? Pat daudzi saprātīgi, izglītoti cilvēki gatavi balsot par KPV LV. Skat, pat intelektuālis Didzis Šmits iestājās šajā partijveidojumā.

- Maģija ir skaitļos. Cilvēki redz reitingus, un viņi redz liftu. Katram cilvēkam ir naudas robeža, kuras dēļ viņš gatavs izdarīt pārkāpumu, tas pats attiecas uz varas liftu: ja visu mūžu tev ir bijis sapnis nonākt vēlētā amatā, kādā varas postenī, tad tu skaties un vērtē, cik ātri virzās lifts, un tad tu esi gatavs tajā ielēkt.

- Šmita kungs varēja ielēkt, piemēram, Saskaņas liftā. Tas būtu daudz godīgāk.

- Analizējiet šo jautājumu racionālāk. Saskaņa ir lifts jau kādus 20 gadus. Bet pie lifta sastājušies ļoti, ļoti daudzi pasažieri, turklāt nevar zināt, vai lifta durvis vispār atvērsies... Tas ir mītisks priekšstats, ka Saskaņa ir pieejams lifts, tur tomēr jāizcīna milzīga cīņa, lai tu nonāktu pozīcijās, kurās par tevi balsos. Turklāt krieviski runājošais elektorāts ir ļoti racionāls, viņi labi māk lietot pildspalvu - svītrojot kandidātus... Jaunpienākušajiem kandidātiem nav viegli iestāstīt vēlētājiem: zināt, es tagad būšu savējais!

- Un kāda ir Jaunās konservatīvās partijas (JKP) situācija?

- Viena daļa vēlētāju par JKP domā, ka viņi paši nav kristāltīri, savukārt cita vēlētāju daļa domā: bet ja nu notiek, kā sola Strīķe - ka visus saliks cietumā? Tas viss rada atturību attiecībā pret JKP. Vēlētājs sāk domāt: bet ja nu es arī kaut ko esmu izdarījis ne tā, kā nosaka likums? Ja nu esmu ielējis kādu litru valsts degvielas savā auto?! Tad jau tiešām puse no sabiedrības būtu jāsasēdina cietumā par dažādiem noziegumiem. Diez vai tas ir racionāli. Trešā lieta, kas strādā pret «mauzeristu partiju», ir tā, ka joprojām esam posttotalitāra sabiedrība: daudzi no mums atceras padomju laikus - tas nemaz nav «cool», ja tevi var bez jebkādiem argumentiem un pierādījumiem savākt un «tresīt» (kratīt - tas nebūtu pareizais vārds). Un Strīķe sola tieši tādu kārtību. Savukārt jauniem cilvēkiem, kuriem nav atmiņu par padomju laikiem, tāds JKP «mauzerisms» nešķiet seksīgs. Tad jau labāk aktieris, kurš izspēlē jebkuru politiķi.

- Kādas jums prognozes: vai Saskaņa iekļūs valdībā?

- Atļaušos prognozēt, ka neiekļūs. Pagājušajā Saeimā Saskaņai bija 31 mandāts. Šajā Saeimā viņiem ir 24 mandāti. Arī Rīgas domē viņi zaudēja kādus sešus mandātus. Ja arī tagad viņi zaudēs, tas nozīmēs, ka viņiem jātaisa vismaz trīs soļu salto, lai radītu jaunu partijas brendu.

- Nu kā, viņi taču to jau dara: sociāldemokrāti, Eiropas vērtības utt.

- Kad izjuka partija PCTVL, pazuda Ždanoka un Pliners, priekšējās rindās iznāca Dolgopolovs, Urbanovičs, no Pirmā Baltijas kanāla tika paņemts Nils Ušakovs kā jaunais līderis. Tās bija fundamentālas pārmaiņas. Tagad nekas tāds nenotiek, tagad vērojamas tikai dekoratīvas pārmaiņas. Kosmētiskie remonti nenostrādā. Un tas attiecas uz visām partijām.

- Bet rada ilūziju. Paskat, kāds emocionālās bumbas efekts bija Pētera Sproģa iesaistīšanai Saskaņas kampaņā.

- Atkārtošos par liftu: viņš acīmredzot ieraudzīja šo iespēju.

- Nedomāju gan. Uzskatu, ka Saskaņa viņu nelietīgi izmantoja sava reitinga celšanai.

- Es varu tikai salti no malas pateikt: ja tev uz prezidenta amatu piedāvā kandidēt partija, kura ir radījusi divus pēdējos prezidentus, proti, ar šīs partijas balsīm ir ievēlēti divi pēdējie prezidenti, tad tev ir jāsaprot, ka tas ir nopietni. Taču Sproģis ātri salūza. Neviens viņam nebija izstāstījis, ka viņš ir iegājis ļoti konkurentos apstākļos. Kā savu ikdienu iztur, piemēram, Tramps? Viņam taču ir arī ģimene, bet visa pasaule bez pārtraukuma mēģina stāstīt, kāds viņš ir idiots. Sproģa gadījumā - netrūka tādu, kuri viņam un viņa sievai nicinoši teica: jūs - ar tiem?! Viņš absolūti nebija gatavs tādai situācijai, jo viņš ir mācītājs, visi pārējie - avis, kas klausa. Šajā gadījumā neklausīja neviens. Bet viņam vajadzēja sevi parādīt harismātisku, gudru un lunkanu kā zuti, vienlaikus cietu kā kramu ar lauzni mugurkaula vietā.

- Reizēm šķiet, ka mums nevajag ne to lauzni mugurkaula vietā, ne to prezidentu...

- Nē, vajag gan... Viņam ir tāda kā arbitra funkcija. Neba no zila gaisa sabiedrība šim krēslam ir iedevusi reitingu, proti, jebkuru personu ieliekot šajā krēslā, tai uzreiz ir reitings. Es neesmu tajā korī, kas apspļauda Raimondu Vējoni. Nesaprotu arī, kāpēc vajadzēja viņu apņirgt par runu Baltajā namā: amerikāņi ir pieraduši, ka daudzi neprot angliski runāt, un tas, ko viņš tur pateica, bija stipri labāk nekā tas, ko izteica mūsu kaimiņvalstu prezidentes, no kurām viena nodarbojās ar daiļrunāšanu angļu valodā, savukārt otra mēģināja pārdot «IT lielvalsti» Igauniju - kamēr viens pats Sanfrancisko rajons ir daudz jaudīgāks IT jomā nekā Igaunijas perspektīva desmit gadu garumā... Savukārt mūsu prezidenta teiktais, ka mūsu investori Amerikā radījuši noteiktu skaitu darba vietu - ja mēs skatāmies no amerikāņu vēlētāja puses, tā jau ir vērtība, un amerikāņi tad domās: jā, darba vietas - tas labi, tāpēc mums tie čaļi Latvijā jāaizstāv. Atgriežoties pie prezidentiem: līdz ar Vējoņa ievēlēšanu mēs bijām spēruši lielu soli uz priekšu - tika ievēlēts profesionāls politiķis. Tas, ka viņam gadījās problēmas ar veselību - tās katram var gadīties, tomēr viņa ievēlēšana bija pareizais virziens. Uz prezidenta amatu ir jāiet cilvēkiem ar politisko pieredzi un politiķa dotībām.

- Nacionālā apvienība joprojām turas pie Egila Levita kandidatūras prezidenta amatam.

- Divreiz kandidēt ir diezgan sarežģīti: otrajā reizē kandidāts jau ir «aizšauts»... Bet Egilam Levitam nav ne vainas. Mani mulsina tikai viena lieta: viņam ir pilnīgi cita pieredze nekā visiem pārējiem viņa vecuma cilvēkiem mūsu valstī, proti, viņš ir dzimis Vācijā. Cilvēkam, lai viņš būtu labs prezidents un veikls politiķis, ir jābūt ar pieredzi, kas ir radījusi sabiedrību, kuras priekšstāvis viņš ir. Var gadīties, ka sabiedrības «ādā» ir iededzināta sarkanā zvaigzne, tā jau sāk aizrētoties, bet viņš tai pa virsu mēģinās iededzināt auseklīti... Diez kas nesanāks. Taču - ne mēs pirmā, ne pēdējā sabiedrības, kas izgājusi cauri okupācijas šausmām un spējusi pārbūvēties.

- Nereti šķiet, ka sabiedrība - vismaz liela tās daļa - lumpenizējas, nevis pārbūvējas uz augstāku līmeni.

- Daudzi redz potenciālu tajā vēlētāju daļā, kas ir «neapstrādāti» jaunieši, bet viņi nenāks uz vēlēšanām...

- Nu kā - nenāks? Ies un balsos par Kaimiņu/Gobzemu.

- Par viņiem balsos lielākoties 40-50 gadus veci cilvēki. Bet uz šo slāni kandidē arī Saskaņa. Paskatieties, kas uz sabiedriskā transporta sarakstīts: viss cilvēka cienīgs, elektrība lētāka, viss mums pienākas, strādāt nevajadzēs, viss kritīs no gaisa, bet galvenais - izčakarēsim bagātos. Un kuri mums ir bagātie? Tie, kuri saņem 1000 eiro «uz rokas»... Uz šo slāni orientējas arī JKP. Tāpat Vienotība: kaut arī tā apgalvo, ka ir labēja partija, tai ir ļoti kreisas politiskās ievirzes.

- Nuja, lumpenproletariāta un tā vadoņu galvenais uzstādījums ir - visu sagraut. Bet kādam vajadzēs arī celt. Baidos, ka tie nebūs vieni un tie paši cilvēki... Vēsture atkārtojas ļoti nepievilcīgās formās. Varbūt uz to visu labāk skatīties ar vēsu, atsvešinātu sarkasmu, kāds vērojams, piemēram, grāmatā Vara. Bailes 2? Vai šī grāmata bagātina politiskās dzīves peripetijas vai arī - kā nāca, tā aizgāja?

- Domāju, ka šī grāmata profilaktiski ārstē. Par politiku mēs nevaram runāt kā par ārkārtīgi ētisku nodarbi. Labāk neredzēt, kā taisa desas un politiku... Šī grāmata ir kā līdzeklis, kas var mēģināt piespiest politiķus vismaz padomāt, ko viņi runā aiz slēgtām durvīm, sak, ja nu runātais izlien atklātībā šāda garadarba veidā?...