Partiju priekšvēlēšanu solījumi valsts aizsardzības jomā skaidri parāda dažādu politisko spēku ģeopolitisko orientāciju: attiecīgi uz Briseli, Vašingtonu vai Maskavu. Par spēju un nepieciešamību pašiem aizstāvēt savu valsti izteikumi ir daudz piesardzīgāki.
Partiju priekšvēlēšanu programmas ir lietderīgi lasīt. Lai arī tās pamatā šķiet līdzīgas un sola laimi visiem un visās dzīves jomās, tomēr no šīm 4000 zīmēm ir iespējams izlobīt ļoti konkrētas lietas, pēc kurām vēlētājiem vadīties savā izvēlē.
Sīkpartiju nedrošība
Aizsardzības nozare ir pieminēta gandrīz visu partiju programmās. Vienīgais izņēmums ir politiskā partija KPV LV. Nedz īsajā izklāstā, nedz arī izvērstajā partijas mājaslapā par valsts drošību Neatkarīgā neatrada ne vārda. Var izdarīt secinājumu - vai nu partijā nav attiecīgās jomas ekspertu, vai arī, kas daudz ticamāk, šai partijai aizsardzības nozare nav svarīga. Tādā gadījumā, ja KPV LV nonāks pie teikšanas, valsts aizsardzība tiks vājināta.
Ir partijas, kas to pasaka tieši. Tās ir uz Maskavu un Kremli orientētās. Radikālākā no tām - Latvijas Krievu savienība: «Mūsu nākotnes vīzija - vienota Eiropa no Lisabonas līdz Vladivostokai; pazemināt militāros izdevumus un atgriezties pie tādas militāri politiskās situācijas reģionā, kas pastāvēja līdz 2014. gadam.» Līdzīgs plāns ir arī citai prokremliskai sīkpartijai - Rīcības partijai. Ārpolitiku diktēs transporta koridors austrumi-rietumi, bet militārie izdevumi tiks pārdalīti par labu medicīnai, policijai un tiesām.
Par ļoti radikālu uzskatāms arī Latvijas centriskās partijas piedāvājums - Latvijas valsts «neatkarības atjaunošana un stiprināšana», atsakoties no dalības jebkādos militāros blokos un no Latvijas bruņotajiem spēkiem aiz robežas.
Tātad tulkojumā tā ir izstāšanās no NATO, izstāšanās no Eiropas Savienības, atteikšanās no uzņemtajām saistībām misijās, piemānot sabiedrotos. Nacionālā drošība būtu «personu, sabiedrības un valsts savstarpējā atbildība».
Izstāšanos no ES un draudzību ar Krieviju sola arī partija Par alternatīvu, jo «tikai muļķis nedraudzējas ar Krieviju». Valsts aizsardzības politikas partijas piedāvājumā nav - tā acīmredzot aizstāta ar pārtikas drošības politiku.
Īsāk sakot, sīkpartiju programmās par aizsardzību sarakstītas dažādas blēņas, bet arī to izredzes iekļūt Saeimā ir tuvas nullei.
Vēl viena sīka partiju apvienība ar nepazīstamu abreviatūru LSDSP/KDS/GKL vēsta, ka iedzīvotājam apdraudējuma gadījumā steigsies palīgā atbildīgie dienesti, bet, kas tie par tādiem dienestiem un no kā sastāvēs armija, paskaidrots netiek. Partija ar ambiciozo nosaukumu, bet visai žēlīgo saturu Latviešu nacionālisti krīt otrā galējībā. Sadaļā Drošība raksta: «Tautas armija, rezervisti.» Nav gan skaidrs, kādēļ miera laikā valstij būtu nepieciešama totāla visas tautas mobilizācija.
Par OMD tikai zemtekstā
Un nu par nopietnāku politisko spēku piedāvājumiem, jo tieši kāds no viņiem būs noteicējs izmaiņām, kas skars vai neskars pašreizējo Latvijas aizsardzības politiku. Vairākas partijas izlīdzas ar dežūrfrāzēm - stiprināsim Zemessardzi un Latviju kā NATO dalībvalsti, atbalstīsim arī turpmāku sabiedroto uzturēšanos Latvijā. Tomēr šobrīd militārajā politikā gaidāma daudz nopietnāka izšķiršanās, proti, kā tikt pie labi apmācītas rezerves demogrāfiskās krīzes apstākļos. Latvijas pašreizējā modelī valsts aizsardzība ir brīvprātīgs pasākums, un tajā iesaistīts 1% iedzīvotāju. Tikmēr citās mūsu reģiona valstīs sekmīgi darbojas dažāda apjoma obligātais militārais dienests. Kaut gan diskusijas par šo jautājumu turpinās jau vairākus gadus, tiešā tekstā partijas vairās to skart. Bijušais militārais analītiķis Mārtiņš Vērdiņš stāsta, ka partiju aktīvistu līmenī atbalsts obligātajam dienestam ir vairākās partijās, taču, tiklīdz jautājums nonāk līdz polittehnologu līmenim, viņi kratās no tā nost. Riskanti.
Vienīgi Nacionālās apvienības Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK 4000 zīmju programmā šāda iespēja netieši pieļauta: «Turpināsim palielināt aizsardzības izdevumus, paplašinot mobilizācijas gadījumā iesaistāmo labi apmācīto pilsoņu loku.» Labi apmācīt iespējams tikai pilnvērtīgā dienestā.
Jaunā Vienotība, kas vistiešākajā veidā ir būvējusi pašreizējo aizsardzības modeli, pie tā arī paliek, tikai ar apsolījumu dot vēl lielāku naudu nekā pašlaik - 2% vietā 2,5% no iekšzemes kopprodukta. Un akcents joprojām paliek uz brīvprātīgu valsts aizsardzību, Zemessardzes skaitlisko sastāvu palielinot līdz 20 000 cilvēkiem pašreizējo 8000 vietā.
Lai NATO sargā
Zaļo un zemnieku savienība, kurai pašlaik ir Aizsardzības ministrijas portfelis, būtiskas izmaiņas militārās politikas jomā nepiesaka: «Veidosim visaptverošu valsts aizsardzību NATO ietvaros, stiprinot Nacionālos bruņotos spēkus, Zemessardzi, Jaunsardzi, austrumu robežu.» Jāpiebilst, ka definīcija šim terminam - visaptverošā valsts aizsardzība - joprojām ir tikai tapšanas stadijā un, visticamāk, parādīsies jaunajā valsts aizsardzības koncepcijā. Partija No sirds Latvijai tādu sacerēt īpaši apsola līdz 2020. gadam, pielāgojot šo dokumentu valsts finansiālajām iespējām un nepērkot ieročus, kas tai neatbilst. Taču te jāatgādina, ka Saeimai šāda koncepcija jāpieņem pēc definīcijas. Katrai nākamajai Saeimai sava.
Triju partiju programmās uzsvars tiek likts uz paļaušanos sabiedroto spēkiem. Attīstībai/Par programmā vēsta, ka Latvijas drošību garantē vienotā Eiropa, bet aizsardzība tiek balstīta plašākā NATO klātbūtnē.
Lai gan NATO par šo klātbūtni pavēstījusi vien to, ka Latvijā kanādiešu vadītais bataljons atradīsies vēl četrus gadus. Arī Jaunā konservatīvā partija apsola «turpināt izvietot Latvijā NATO spēkus». Savukārt Latvijas reģionu apvienība sola panākt, ka NATO un citas ES dalībvalstis gādās par Latvijas ārējo robežu drošību mūsu vietā.
Vēl ir tāda partija Progresīvie. Tās īsajā programmā par aizsardzību nav nekā, bet izvērstajā ļoti daudz, jo no viņu saraksta kandidē Aizsardzības ministrijas Mobilizācijas un uzņēmējvalsts atbalsta plānošanas nodaļas vadītājs. Viņa neparastākais piedāvājums ir karavīru arodbiedrību veidošana, «palielinot karavīru pašpārvaldi bruņoto spēku saimnieciskajā un personāla organizācijā».
Ar vislielāko piesardzību jāraugās uz sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa piedāvājumu. Programmā minēts, ka «Latvija ir aktīva un uzticama Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts», taču labas attiecības tiks veidotas ar Krieviju, citām NVS valstīm un Ķīnu. Savukārt armijā par prioritāti esošā finansējuma ietvaros tiks noteikti kiberdrošības un speciālo uzdevumu spēki. Izskatās pēc atgriešanās pie idejas par ļoti mazu, ļoti kompaktu supermenu armiju. Pirms desmit gadiem tāda iecere jau izgāzās, novedot Latvijas armiju absolūti kaujas nespējīgā stāvoklī.
