Vai pastāv maksātnespējas mafija? Kas vēl jāveic, lai sakārtotu tieslietu jomu? Par ko Nacionālajai apvienībai ir domstarpības ar Jauno konservatīvo partiju un KPV.LV? Par šiem un citiem aktuāliem jautājumiem Neatkarīgās intervija ar bijušo Nacionālās apvienības ģenerālsekretāru, juristu Aigaru Lūsi.
- Kāpēc jūs savulaik aizgājāt no maksātnespējas administrēšanas un no partijas ģenerālsekretāra posteņa?
- Tāpēc, ka Nacionālās apvienības mērķi man šķita un joprojām šķiet svarīgāki nekā paša profesionālā karjera. Kad maksātnespējas joma tika pārvērsta par politisko uzbrukumu ieroci, uzskatīju, ka man ir pienākums vismaz censties pasargāt no tā partiju. Tāpēc pēc 19 gadu prakses pametu administratora amatu. Kad redzēju, ka ar to nepietiek, pametu arī amatus partijā. Biedri mani centās pierunāt atturēties no šāda soļa, bet neredzēju citu iespēju.
- Aprīlī jūs tikāt pie aizdomās turētā statusa kriminālprocesā, pat tikāt aizturēts. Tad nu pakomentējiet, kas tā par lietu!
- Atbildēšu īsi. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka patiesība par to visu noteikti nāks gaismā un tauta uzzinās savus «varoņus». Tā noteikti būs. Šobrīd varu paļauties tikai uz mūsu tiesas neatkarību un neiespaidojamību. Tostarp arī no medijiem un publiskās telpas.
- Pastāvot maksātnespējas mafija vai pat divas - viena esot Māra Martinsona mafija, otra - Māra Sprūda. Cik šādam stāstam var ticēt?
- Tā ir mitoloģija, ar ko baidīt bērnus. Šajā gadījumā vēlētājus. Tie ir skanīgi un iedarbīgi vārdi, ko lieto atsevišķi politiķi, pat neapzinoties, kādu kaitējumu šādas vārdu spēles nodara valstij. Konkrētas personas nevēlos iztirzāt. Gan jau viņi paši var atbildēt uz jautājumiem.
- Kā vērtējat tieslietu ministra Dzintara Rasnača veikumu tieslietu un maksātnespējas jomas sakārtošanā? Kas vēl būtu jādara, lai tieslietu joma kļūtu sakārtotāka?
- Dzintars Rasnačs jau ir izdarījis visu, ko varēja. Tur viss ir jau sakārtots un pārsakārtots. Tā ir viņa donkihotiskā cīņa ar vējdzirnavām. Sabiedrības viedoklis ir tā noskaņots, ka nekad neviens neteiks, ka ir labi. Manuprāt, vienīgais risinājums ir vispār likvidēt administratoru institūtu pilnībā, un uzņēmumu likvidāciju varētu uzticēt citiem, piemēram, zvērinātiem tiesu izpildītājiem. Paskaidrošu. Pirms ekonomiskās krīzes maksātnespējas regulējums bija vērsts uz parādnieku, uz uzņēmumu spēju pārvarēt finanšu grūtības un atgriezties maksātspējā. Pēc krīzes regulējums ir pilnīgi kreditoru jeb ārvalstu banku interesēs, kas nozīmē visu ātri izpārdot. Tam nav nepieciešams administrators.
- Par maksātnespēju ir jau tautā noturīgs stāsts, ka šajā jomā jauni un uzņēmīgi cilvēki gada laikā spēj kļūt par miljonāriem. Vai daudzi maksātnespējas administratori ir miljonāri, vai tie, kas ir kļuvuši par miljonāriem, tiešām ir pelnījuši par tādiem kļūt? Ko tādu diži labu tautai un valstij viņi veic?
- Paskatieties deklarācijas! Liela peļņa ir tikai dažiem administratoriem. Turklāt viņu ienākumus neveido valsts līdzekļi, kā daži kļūdaini uzskata. Atalgojumu veido likumā noteikts apmērs, ko saņem no parādnieka pārdotās mantas kreditoru interesēs. Valsts ir noteikusi tādu atalgojuma apmēru, un administrators rīkojas tās ietvaros. Bet kā gan citādi? Protams, ka maksātnespējas procesos dalībnieku intereses mēdz sadurties un mēdz būt neapmierinātie, jo nereti runa ir par lielu naudu, un bieži vien tie ir ļoti ietekmīgi un bagāti starptautiska mēroga spēlētāji. Tā kā ir skartas viņu intereses, viņiem ir izdevies padarīt administratorus par visa ļaunuma sakni un viņiem pietiek instrumentu, lai savas intereses aizstāvētu. Arī izdarot spiedienu uz partijām un amatpersonām.
- Bet ja ar maksātnespēju darītu tā - valsts ieceļ maksātnespējas administratorus kā ierēdņus, kuri par konkrētu un cietu algu nodarbojas ar maksātnespējas lietām, un nav nekādu blēdību? Varbūt tas ir pareizais ceļš?
- Kā jau teicu, tas nenovērstu situāciju, kad katru jaunu, godīgu cilvēku, kurš ilgi mācījies, nokārtojis eksāmenu, kas, starp citu, prasa labu juridisku sagatavotību, un vēlas kļūt par administratoru, nokristīs par mafiozi. Ja administrators būtu valsts ierēdnis, būtu vēl trakāk, jo atalgojums pienāktos no valsts.
- Jaunās konservatīvās partijas (JKP) līderis Jānis Bordāns apgalvo, ka viņa izslēgšana no TB/LNNK izriet no domstarpībām ar Lūsi…
- Pirmkārt, nekad neesmu bijis TB/LNNK biedrs, no kuras Bordāns izslēgts. Esmu Visu Latvijai! biedrs un vēlāk - Nacionālās apvienības. Otrkārt, man ar Jāni Bordānu domstarpības ir bijušas tikai vienu vienīgu reizi un vienā jautājumā, kad Bordāns iestājās pret stingrākiem abortu ierobežojumiem. Viss. Nekādu citu domstarpību mums nav bijis. Pret reformām, kuras viņš publiski minējis kā ieganstu, nekad neesmu iestājies ne es, ne Nacionālā apvienība. Tieši pretēji. Dzintars Rasnačs to visu īstenoja. Bordāns vienkārši ļoti gribēja būt līderis, tāpēc vajadzēja pašam savu partiju. Tā ir liela latviešu nelaime. Katram vajag savu partiju, katrs grib būt tas pareizākais un viskaismīgāk apkarot tieši citus latviešus.
- Cits JKP pārstāvis, Juris Jurašs paziņoja, ka Lūsis esot personīgi atbalstījis Raivi Dzintaru un Imantu Parādnieku.
- Esmu atbalstījis un atbalstu, jo nav citu politiķu, ar kuriem man būtu tik līdzīgs pasaules uzskats un līdzīgas vērtības. Bet ne finansiāli. Finansiāli iespēju robežās esmu ziedojis partijai. Mēs ar Raivi un Imantu esam ne tikai partijas biedri un domubiedri, bet arī ģimenes draugi un esam tādi bijuši vēl ilgi pirms partijas nonākšanas Saeimā. Jurašs vienkārši cenšas pārspēt savus konkurentus - Artusa Kaimiņa partiju - skandalēties vēl skaļāk nekā KPV.LV. Jurašam gan, manuprāt, nav naida ne pret mani, ne pret Nacionālo apvienību, atšķirībā no Jāņa Bordāna, kuram varētu būt saglabājies personīgs aizvainojums.
Atgādināšu, ka pēc Nacionālās apvienības iniciatīvas un iesnieguma tiesībsargājošajām institūcijām tika sākta pārbaude, jo patiešām bija un ir vēlme, lai šajā lietā pēc iespējas ātrāk tiktu noskaidrota patiesība, ka apgalvojumi par pusmiljonu un simt tūkstošiem ir pilnīgi izdomājumi. Varētu par to tikai pasmaidīt, taču tas liecina, ka politikā šobrīd ir sākuši valdīt citi likumi, kas nav orientēti uz valsts lietām, uz risinājumiem, bet uz varas iegūšanu. Tam netiek smādēti pat amorāli paņēmieni. Vairs nenotiek cīņa par idejām un ideoloģijām, bet lietā tiek likti netīri un klaji melīgi apgalvojumi, kas uz tā fona, kas ir apzināti radīts par maksātnespēju, protams, uz sabiedrību iedarbojas.
Taču es tomēr ceru, ka šajā lietā tiks iegūta skaidrība, jo nupat Drošības policija ir uzsākusi resorisko pārbaudi par Juraša izteikumiem, un man nav ko slēpt. Manās konta izdrukās tādu sešciparu pārskaitījumu nav un nevar būt.
- Un kā ar Nacionālo apvienību? Vai priekšvēlēšanu ķengāšanās starp partijām neradīs šķēršļus, ja vēlāk būs kopā jāveido koalīcija?
- Nevaru, protams, runāt visas Nacionālās apvienības vārdā, bet tas, ko jūtu partijā, ir drīzāk neizpratne, kāpēc šādi savstarpēji kašķi ir vajadzīgi un kam tas nāk par labu. Man nekas personīgi nav ne pret Jurašu, ne Bordānu. Vienīgais, ko man negribētos - ka viņi sevi dēvētu par konservatīviem vai nacionāliem. Tā nu gan nav taisnība. Lielākie JKP atbalstītāji ir liberālie mediji. Diez vai tie atbalstītu konservatīvu partiju.
JKP ir Vienotības mantiniece, tikai, iespējams, būs ar mazāku jaudu, jo uz to pašu auditoriju pretendē vēl vairākas partijas, piemēram, Attīstībai/Par.
- Kam jābūt nākamās Saeimas svarīgākajam jautājumam?
- Panākt, ka arī pēc nākamajiem simt gadiem šeit dzīvo latvieši. Visi pārējie jautājumi ir pakārtoti.
- Vai jums ar Nacionālo apvienību redzējums, kā šo mērķi sasniegt, sakrīt visos jautājumos?
- Nekad nevar būt tā, ka visos. Ir bijuši arī Nacionālajā apvienībā procesi, kas uz mirkli nosit dūšu. Taču partijas kodols tiešām tic latviskas Latvijas mērķim un tic savai misijai. Ja tā nebūtu, tad droši vien joprojām es būtu maksātnespējas administrators un par politiku interesētos virspusēji.
- Viena no politisko diskusiju tēmām ir obligātā iepirkuma komponente (OIK), kuras dēļ iedzīvotāji pārmaksā par elektrību un cieš tautsaimniecība. Vai Nacionālā apvienība šajā lietā ir balta un pūkaina?
- Pat Juraša kungs nemēģina mums kaut to pārmest šajā jautājumā. Bet, kopumā runājot par OIK, manuprāt, aplami ir, ka OIK ir iekļauta dabasgāze, kas diskreditē pašu ideju par atbalsta mehānismu, jo lielākais ieguvējs no tā ir Gazprom jebkurā gadījumā. Proti, ja OIK tiek piemērota enerģijas ražotājiem, kas izmanto dabasgāzi, tas neapšaubāmi palielina gāzes patēriņu, un savukārt, diskreditējot šo atbalsta mehānismu, atkal ieguvējs ir gāzes piegādātājs, jo neattīstās vai tiek bremzēti alternatīvie enerģijas ražošanas veidi.
- Kā vērtējat to, ka ABLV bankai atļauts pašlikvidēties?
- Pirmkārt, tam visam nevajadzēja nonākt tik tālu, bet valstij vajadzētu darīt visu iespējamo, lai savus nodokļu maksātājus varbūt pāraudzinātu, ja kaut kas ir ne tā izdarīts, varbūt sodītu, bet ne likvidētu un iznīcinātu.
Kas attiecas uz ABLV bankas pašlikvidāciju tajos apstākļos, kas jau bija, tad pašlikvidācija bija labākais risinājums. Izstāstīšu līdzību ar ģimeni. Iedomājieties, ģimenē aug nepaklausīgs bērns, par kuru nemitīgi tiek saņemtas sūdzības, kaimiņi piestāda rēķinus par izsistiem logiem, salauztām sētām. Vecākiem nemitīgi ir jāmaksā zēna nodarījumi, jāklausās pārmetumi, bet tad pienāk brīdis, kad vecāki ierauga kaimiņus, sanākušus kopā, sitam zēnu. Ko darīt? Ļaut, lai kaimiņi to dara, cerībā, ka tādā veidā problēma tiks atrisināta?
- Kas notiek ar Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, kuram inkriminē kukuļņemšanu, bet kurš pats projām no amata neiet? Kā šādu dīvainu situāciju iespējams kaut cik juridiski korekti atrisināt?
- Manuprāt, šī situācija vispār nebūtu jārisina juridiski, bet tas ir jautājums, kas katrai amatpersonai būtu jārisina pēc godaprāta. Minēšu piemēru ar Nacionālās apvienības deputātu Kārli Krēsliņu. Pat par lietu, kas uz viņu personīgi neattiecās, Krēsliņš nolika deputāta mandātu. Un vēlētājs to novērtēja. Pēc tam viņš saņēma lielu atbalstu un tika atkārtoti ievēlēts.
- Vai pazināt nogalināto maksātnespējas administratoru Mārtiņu Bunku? Kam vajadzēja viņa nāvi? Vai tas ir kāds vēstījums, ņirgāšanās, ka noziegums notika pavisam netālu no Valsts policijas ēkas?
- Pazinu «labdien» un «uz redzēšanos» līmenī.
Kaut kas tāds ir neiedomājams un šokējošs. Atcerēsimies, ka viņš kā maksātnespējas administrators vienlaikus ir valsts amatpersona. Taču, runājot par slepkavības vietu, nedomāju, ka tā speciāli tikusi izvēlēta, lai demonstratīvi vērstos pret Valsts policiju vai dotu citus vēstījumus.
Es teiktu, ka maksātnespējas administratoru darbs ir bīstams, jo var nākties stāties pretim ietekmīgiem finanšu un citiem grupējumiem.
