Intervija ar politologu un Latvijas Universitātes asociēto profesoru Ivaru Ījabu: par mazpartiju agresīvi histērisko vēlēšanu kampaņu, par estētismu, fitnesu un lielo sportu partiju piedāvājumā, kā arī par to, kāpēc Mārim Kučinskim jādzer svaigi spiestas sulas.
- Vai ir kaut kas tāds, kas jūs pārsteidz šodienas politiskajās norisēs un vēlēšanu kampaņā?
- Droši vien tas, ka vēlētāji joprojām kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Mēs neesam mācījušies no savām kļūdām. Sajūsmas un naida potenciāls, kas nāk ārā no atsevišķām priekšvēlēšanu kampaņām, patiesībā dara nervozu, tomēr, kopumā vērtējot, es neredzu neko īpaši jaunu vai pārsteidzošu. Visa ņemšanās notiek ap apgalvojumiem, ka viss ir slikti un viss ir jāmaina. Bet, ja paskatāmies uz partiju reitingiem, tad redzam, ka lielākās partijas, kuras mēs pazīstam kopš 2000. gada sākuma, ir ar atrāvienu priekšā visām pārējām mazpartijām. Tāpēc būtu neiespējami apgalvot, ka mūs sagaida kardinālas pārmaiņas un ka tauta gribētu kaut ko radikāli citu. Ja tauta gribētu ko citu, tad aptaujās tā atbildētu citādi...
- Kā jūs teicāt - mazpartijas - tomēr veic agresīvu, histērisku kampaņu. Iespējams, tieši šī histēriskā uzvedība atbaida viņu eventuālos vēlētājus.
- Tas, protams, spēlē uz nerviem arī tradicionālajiem vēlētājiem. Ja vienai otrai tradicionālajai partijai ir vēl kāda cerība tapt ievēlētai, tad tā balstās uz troksni, kuru rada jaunpartijas; tās cer - troksnis būs tik liels, ka gluži estētisku apsvērumu dēļ lielākā daļa vēlētāju atteiksies no šīm jaunpartijām un nobalsos par citāda stila piedāvājumu. Cits jautājums ir par to, ka kopš krīzes un Dombrovska laikiem esam atradinājušies no konfrontējošā vēlēšanu kampaņu stila. Bet tāds tas bija gan 2002., gan 2006. gadā, kad vēlētājiem tika piedāvāti falši un nefalši kompromati. Dombrovska fāzē tas noklusa, jo visi domāja, ka jākonsolidējas. Tas nu ir pāri, mēs atgriežamies normālā, mums raksturīgā histēriskuma fāzē. Histēriskums ir raksturīgs ne tikai mūsu, bet arī citām valstīm. Tā, piemēram, arī amerikāņi 2016. gadā nebija gaidījuši tādu vēlēšanu kampaņu, kāda tā bija. Un latviešu vēlēšanu stāsts nav nemaz citādāks. Paies 6. oktobris, un cilvēki nomierināsies.
- Pagaidām gan vēlētāji tikai satracinās. Piemēram, Gobzems (KPV LV) visu laiku sola, ka «nosauks uzvārdus rīt»...
- Nezinu, vai tā ir viņa rakstura īpašība vai pārdomāta stratēģija, bet tā solīšana un pēc tam izlikšanās, it kā nekas nebūtu bijis, - tas ir gluži kā partijas zīmols. Interesants stāsts bija Artusa Kaimiņa (KPV LV) kandidēšana uz Ventspils domi. Nu tik būs, nu tik būs! Bet beigās nekā nav... Ideja ir tāda: mēs kāpinām troksni. Respektīvi, mēs kaut ko pasakām, un tas nepiepildās, tad nākamajā fāzē mēs sākam nevis taisnoties, bet sākam bļaut par kaut ko citu vēl skaļāk. Jautājums ir tāds: vai šo trokšņa kāpināšanu būs iespējams realizēt līdz oktobrim tā, lai tas nenoplok? Solīšana «rītdien visu pateikt», protams, ir komiska, bet kaut kādu konkrētu virzību vajadzētu sagaidīt arī tajā lietā, ar kuru startēja Jurašs, kad videouzrunā uzklupa Nacionālajai apvienībai. Ja Jurašs uzrunā izmantotos faktus bija izdomājis tikai savā galvā, viņš līdz oktobrim vēl dabūs atsitienu, jo tas bija pietiekami konkrēti. Ja runājam par pārsteigumiem, tad... tādi bija. Divi KNAB vadošie operatīvie darbinieki - Jurašs un Strīķe - iet uz vēlēšanām vienā sarakstā, izmantojot vēlēšanu kampaņas organizēšanā savas iepriekšējās dienestvietas darba metodes... Jaunā Konservatīvā partija - ļoti raiba kompānija. Man grūti izprast, kā ar to sastrādāsies, piemēram, Tālis Linkaits, kurš tikko pievienojās JKP. Šai partijai ir strukturāli līdzīgs entuziasms, kāds savulaik bija Jaunajam laikam - kā mēs te nāksim, kā mēs te visu pārtaisīsim, tur, augšā, sēž visi sliktie, kā mēs viņus gāzīsim...
- Jūs pieminējāt estētiskumu. Manuprāt, uz to spiež, piemēram, Attīstībai/PAR: visi tādi skaisti, perfekti, inteliģenti, un viņu tēzes ir gludas un estētiskas...
- Viņi atrodas nišā, kas saistās ar Zatlera partijas pasākumu. Jautājums ir tikai tāds: vai Zatlera partija būtu varējusi iekļūt Saeimā bez Zatlera?
- Kurš tad šoreiz ir Zatlera lomā? Artis Pabriks?
- Pabriks šai partijai noteikti ir ieguvums. Viņš ir populārs, atpazīstams, viņam nav klaju reputācijas problēmu. Turklāt viņš iet prom no Eiropas Parlamenta (EP). Pensijas faktors, kas EP spēlē lielu lomu, Pabrikam acīmredzot nav tik svarīgs. No daudziem citiem, kas tur bijuši ievēlēti, esmu dzirdējis, ka atrašanās EP ir garlaicīga. Bet Pabrikam, šķiet, gribas adrenalīnu. Partiju apvienības Attīstībai/PAR cilvēki ir gana optimistiski, bet mēs arī zinām viņu vājās puses. Var jau stāstīt, ka tu esi jauns un citāds, bet tur lielākoties ir ļaudis, kas bijuši ministri un valsts sekretāri. Protams, viņi nav jauni, bet viņi labi izskatās, jo kopj sevi un seko līdzi savam ārējam veidolam. Tomēr šī apvienība nav ideoloģiski viendabīga. PAR un Attīstības saslēgšanās notika ar diezgan lielu čīkstēšanu, un abu sarakstu līderi nepārprotami vēlas būt aktīvajā politikā. Bet ir tomēr atšķirība starp fitnesu un profesionālo sportu. Fitness ir kaut kas tāds, ar ko mums visiem jānodarbojas, tas ir droši un patīkami, bet profesionālais sports ir riskants, bīstams un reizēm pat nepatīkams. Domāju, ka Attīstībā lielākā daļa vēlas būt profesionālā sporta sadaļā, savukārt paristi lielā mērā aizrāvušies ar fitnesu, sak, mums nav svarīgi atrasties kaut kādos amata krēslos, mums vienkārši gribas ideoloģiski tīri pavingroties...
- Paskatījos arī uz interešu klubiņu ar nosaukumu Progresīvie.
- Tā ir interešu kopa, kas veidojusies no LSDSP jaunatnes organizācijas. Tas arī ir fitness.
- Prognozējat kādu konkrētu politisko spēku iekļūšanu Saeimā?
- Tas ir process, ko nav iespējams prognozēt. Skaitļi, ko saņemam no aptaujām, ir ar vairāku nedēļu nobīdi, un kļūdas attiecībā uz sīkpartijām ir pietiekami lielas. Ir divas galējības. Pirmā: netiek neviens no sīkajiem, jo cilvēki nodomā: ai, negribu savu balsi izmest miskastē! Otra galējība - tiek visi sīkie. Abos gadījumos ir grūti prognozēt nākamās valdības aprises. Bet domāju, ka valdību turpinās vadīt Kučinskis un ZZS būs lielākā frakcija latviskajā galā. Un atšķirība abos gadījumos būs tā, ka viņš taisīs valdību ar četriem (pieciem) vai ar vienu partneri.
- Jūs domājat Saskaņu?
- Nē, Nacionālo apvienību. Pāri 5% tiks Saskaņa, ZZS un nacionāļi. Ja atmetam Saskaņu, kas neveidos valdību nekādā gadījumā, paliek divu partiju koalīcija, no kuras izstumti ārā nosacīti proeiropeiski liberālie spēki. Kučinskim būtu vieglāk strādāt, taču rastos problēmas ar personālijām. Taču domāju, ka neviens šo vēlēšanu rezultāts nav fundamentāli bīstams valstij, jo Saskaņa nebūs valdošajā koalīcijā.
- No kurienes jums tāda pārliecība?
- Ja ZZS būtu gribējusi uztaisīt koalīciju ar Saskaņu, tad tā sen to jau būtu izdarījusi - kad pēc Krimas okupācijas Saskaņa vēl nebija tik stigmatizēta, kāda tā ir šobrīd. Šobrīd to izdarīt būtu daudz grūtāk. Ja kāds šodien uztaisītu koalīciju ar Saskaņu, cilvēki būtu ielās. Nezinu, vai tas beigtos ar bruģakmeņiem, bet vēlētāji šo krupi tomēr nenorītu, un man grūti iedomāties to ZZS politiķi, kurš atļautos kaut ko tamlīdzīgu. Pēdējais dižais mēģinātājs bija Zatlers. Un kur viņš tagad ir?... Vēl jau ir arī partija No sirds Latvijai. Tas mums liek pārdomāt stāstu par superpotenciālu un superuzrāvienu. Konkrētais cilvēks, kas solīja šos «super», nebija spējīgs pareizi izspēlēt iedalītās kārtis. 2016. gadā pirms vēlēšanām bija stāsts: Ingunas Sudrabas zemūdene uzpeld, tūlīt būs kaut kas... Acīmredzot pietrūka apķērības, izmantot to vilkmi. Patlaban man diezgan grūti iedomāties scenāriju, ar kura palīdzību šī partija varētu iekļūt nākamajā Saeimā.
- Sudrabas partija, manuprāt, sirgst ar pārlieku inteliģenci. Toties, piemēram, KPV LV ar to nesirgst. Tur gan ir citas kaites.
- Partijas līderis Kaimiņš izmanto vienīgo resursu, kas viņam ir, proti, viņš spēj autentiski uzstāties un kliegt. Daudziem cilvēkiem šobrīd acīmredzot gribas kaut ko tādu - patētisku un populistisku. Ja gribas nomainīt grāmatvedi, kurš ilgus gadus runājis ar cirvja seju, tad tu nevilšus sāksi ilgoties pēc varoņa no filmas Kolka Cool. Var arī izmantot salīdzinājumu ar Žirinovski, proti, ka Artuss ir latviešu Žirinovskis. Bet tur ir būtiska starpība: Žirinovskis ārpus domes tribīnes un ārpus kadra ir ļoti adekvāts. Savukārt Artuss no sava publiskā tēla nespēj distancēties arī privātajā dzīvē. Ir grūti iedomāties, ka viņš spēj ar kādu sastrādāties. Ja pajautāsiet šīs Saeimas deputātiem, ko viņi domā par Kaimiņu, tad sajutīsiet ne tikai politiskas domstarpības, bet arī personisku, dziļu nevēlēšanos vispār jelko darīt kopā ar šo cilvēku. Tā ir problēma, un, ja deputāts grib normāli darboties, viņam jāprot sarunāt dažādas lietas. Nebūsim liekuļi: viņam jābūt spējīgam atnākt, piemēram, uz krodziņu Garāža, lai sarunātu kādu nepieciešamu balsojumu. Mediji Kaimiņam uztaisīja bezjēdzīgu publicitāti, piemēram, visu vakaru gaidot, kad viņš nāks ārā no Gaujas ielas izolatora. Viņš izejot arī uztaisīja kārtīgu PR akciju. Bet nedomāju, ka viņš būtiski izmainīs spēku samēru nākamajā Saeimā. Ja iekļūs visas mazpartijas, tā būs baigā ķēpa. Varat iedomāties, kāds būs juceklis, ja pie viena galda atradīsies Juta Strīķe un Aivars Lembergs, Marija Golubeva un Raivis Dzintars... Kučinskim katru dienu vajadzēs dzert svaigi spiestu sulu, lai viņš būtu formā, jo darbs nebūs viegls.
- Iespējams, man tā tikai šķiet, bet - Nacionālā apvienība kaut kā nav manīta priekšvēlēšanu kampaņas aktivitātēs, kamēr citas partijas jau burtiski spridzina.
- Aplūkojot sociālos tīklus, man radies iespaids, ka viņi ir diezgan aktīvi. NA uzsver, ka Saskaņa nav nonākusi valdībā tieši viņu dēļ. Savukārt sociālajos tīklos nonācis foto, uz kura redzams Kaimiņš un Vjačeslavs Dombrovskis, sak, viņi strādā kopā! Nav bažu par to, ka NA varētu neiekļūt nākamajā Saeimā, līdz ar to modelis, pēc kura viņi darbojas, šķiet optimāls, un nevienā nav vēlēšanās kaut ko radikāli mainīt. Līdz oktobrim noplaks daudzu citu partiju trokšņi, un cilvēki padomās: nu, par ko es te varu balsot? Iespējas ir ierobežotas, un nacionāļi ir viena no šīm iespējām.
- Latvijas Reģionu apvienība salikusi savās rindās vairākas jaunas sejas.
- Tur priekšgalā ir Edvards Smiltēns, kurš ir cilvēks ar saviem talantiem, bet trokšņot viņš neprot. Un tā tiešām ir Reģionu apvienība, kuras biedrus interesē reģioni, un tie ir nopietni veči. Bet viņiem, manuprāt, tā nav principa lieta - iekļūt Saeimā. Taču gan jau viņi sasparosies. Ieva Brante - «jaunā seja» - ir kolorīta dāma. Tomēr pagaidām man nešķiet, ka pat kopā ar Branti tie būtu pieci procenti.
- Kā vērtējat sabiedrības attieksmi pret Valsts prezidentu Raimondu Vējoni? Izskatās, ka sabiedrības atbalsts sarūk.
- Domāju, ka 2016. gada veselības problēmas ir atstājušas iespaidu. Ja runājam par Dziesmu svētku stāstu, tad... tas drīzāk ir stāsts par pārmērīgu piesardzību un ieklausīšanos padomniekos, jo Raimonds Vējonis varēja iet un runāt bez jebkādām lapiņām. Es viņu pazīstu: viņš spēj autentiski, cilvēciski un dzīvi runāt bez papīra. Viņš acīmredzot izlēma, ka notikums paģēr lielāku atbildību nekā parasti, tāpēc viņam kaut kas jāpasaka ļoti precīzi. Varēja manīt, ka tas nav viņa teksts. Es personiski prezidentu uztveru tādā pašā statusā kā valsts ģerboni vai karogu, proti, viņš ir valsts galva, un pat tad, ja viņam neizdodas kaut ko ļoti spoži norunāt, pret viņu jāizturas ar respektu, kamēr viņš pilda savus amata pienākumus. Mēs nevaram viņam pārmest, ka viņš neko nedarītu likumdošanas jomā, līdz ar to pret viņu vērstā ķēzīšanās ir nevietā. Ja kāds grib vērtēt prezidentu pēc viņa publiskās uzstāšanās spožuma, tad lai runā ar partijām: ierosiniet variantus, lai 2019. gadā ievēlētu jaunu (vai to pašu) prezidentu. Manuprāt, tie cilvēku mazvērtības kompleksi, kas izpaužas prezidenta gānīšanas sacensībā: paskatieties amerikāņu šovu, kur Vējonis tiek nodēvēts par Boratu, un tur auditorija īstenībā ir Vējoņa pusē! Tur kāds Austrumeiropas prezidents noliek pie vietas amerikāņu brutālo prezidentu ar īpatnējo frizūru. Bet mēs, lūk, uztvērām, ka amerikāņi grib apvainot mūsu vadoni.
- Varbūt, ka situācija būtu cita, ja mūsu prezidents būtu, piemēram, Pēteris Sproģis, kuru Saskaņa mazliet palietoja un pameta?
- Jautājums ir par to, ko Pēteris Sproģis gaidīja no šā sava soļa. Varbūt to, ka visi to uztvers ar sajūsmu, cik tas bija patriotiski. Acīmredzot viņam ir pietiekami augsts ambīciju līmenis, lai domātu, ka viņu uztvers tieši tā. Bet notika otrādi, un viņam nācās atkāpties. Taču šobrīd viņa loma ir daudz sliktāka: tu esi parādījis, ka neturi sitienu. Tu ej ringā, tev taču jārēķinās, ka tevi sitīs! Tad kāpēc tu tur gāji? Nu, labi, Latvijā to, kuri vēlas būt prezidenti, ir daudz vairāk nekā to, kuri negrib, līdz ar to viņam nav, ko pārmest...
- Pārmetēju bija daudz. Par kādu taču noteikti ir jāgānās: vai nu par esošo, vai nu par neesošo prezidentu...
- Gānīšanās nav pēdējā laika fenomens. Esmu pētījis 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma diskusijas, kurās piedalās Rīgas Latviešu biedrība, sociāldemokrāti un citas personas... Toreiz ķēzīšanās intensitāte bija tieši tāda pati kā šodien. Latvieši spēj mobilizēties kritiskās situācijās, bet tad, kad sajūtas mazliet brīvāk, sāk cits citu gānīt. Taču tā gānīšanās ir savas nedrošības apziņa - tādā nozīmē, ka, ja tu nejūties drošs par savu vietu zem saules, tu taisi troksni un mēģini pierādīt, ka visi citi nekam neder.