Bendiks: Šī būs komiskākā priekšvēlēšanu kampaņa kopš 1995. gada

Par notikumiem Latvijas Bankā un komercbanku sfērā, par finanšu ministres kļūmīgajiem soļiem, par to, ka jāsaprot – pasaule ir mainījusies, Neatkarīgās intervija ar fotogrāfu, sabiedrisko attiecību speciālistu, blogeri Mārci Bendiku.

- Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs nevarēja piedalīties Eiropas Centrālās bankas padomes sēdē, kas 13. jūnijā notika Rīgā. Cik ilgi tāda dīvaina situācija var pastāvēt?

- Situācija ir sarežģīta, ja skatās juridiski. Latvija iestājās Eiropas Savienībā un mainīja virkni savu likumdošanas aktu. Mums atšķirībā no vecajiem ES biedriem bija obligāta eiro ieviešana un obligāta Centrālās bankas likumu saskaņošana. Līdz ar to jebkuras darbības ar Latvijas Banku ir Eiropas Centrālās bankas (ECB) prioritāte - politiķi nedrīkst iejaukties. Taču tieši tas notiek. Tāpēc ECB ir Latvijas lēmumus apstrīdējusi. Līdz ar to absurds - Rimšēvičs ir amatā, bet viņš nav amatā, viņš drīkst pildīt pienākumus, bet nedrīkst pieņemt nekādus lēmumus. Būtu labi, ja tas atrisinātos sakarīgā veidā.

- ABLV bankai atļauts pašlikvidēties - pašai taisīt harakiri, nevis tikt sagrieztai gabalos. Vai tas ir pareizi un labi?

- Tā ir kaut kādā ziņā pirmā reize diezgan ilgā periodā, kad maksātnespējas administratoru un likvidatoru armijai neizdevās panākt to, ko viņi gribēja.

Jo ABLV banka iesniedza savu pašlikvidācijas plānu kaut kad martā vai februāra sākumā. FKTK bija jādod atbilde kaut kad aizpagājušā mēneša sākumā. Kas tur bija ko vilkt garumā? Viņi visu laiku pārlika atbildi - būs vēlāk, būs vēlāk, būs vēlāk. Var taču paņemt naudu no debitoriem un atdot kreditoriem, jo naudas šajā bankā, kā var noprast, pietiek. Bet taču nē - nebūs tik vienkārši…

- Vienkārši jau nebūs. Bankas pašlikvidācija notikšot lielā uzraudzībā un process ilgšot kādus piecus gadus.

- Tā lielā uzraudzība rezultēsies ar to, ka viena daļa kreditoru savu naudu atpakaļ nedabūs, ka tai tiks pielikta birka, ka tā ir nelaba un slikta nauda, un vienīgais veids, kā padarīt sliktu naudu par labu naudu, ir izlaist to caur Valsts ieņēmumu dienestu. Bet visādā ziņā šī brandža, kas kļūst par miljonāriem viena pusgada laikā, tur klāt vairs netiek. Tas, lai gan ir tikai pussolītis, tomēr ir saprāta virzienā. Nav nekāda pamata jauniem, uzņēmīgiem cilvēkiem saņemt tik milzīgu naudu gandrīz ne par ko. Pat, ja tur nav izlaupīšanas, par ko tāda nauda?

- Pretēji daudziem citiem, kas šķendējās par ABLV bankas likvidēšanu un pauda izbrīnu par ASV finanšu uzraudzības institūcijas FinCEN īpašo nežēlību, jūs internetā publicējāt savu rakstu par to, ka nelaime, kas nāk pār ABLV banku, ir likumsakarīga.

- Es sacīju, ka pasaule ir mainījusies. Tas varēja tā nebūt, ja Latvijā būtu bijusi saprašana, ka pasaule ir mainījusies. Tas, kas bija pieņemams pirms piecpadsmit gadiem, vairs nav pieņemams. Lielais, varenais kino producents Hārvijs Vainšteins vadīs dzīves atlikumu tiesas zālē. Viņš taču pirms 30, 40 gadiem darīja ko tādu, kas bija parasta parādība - vienkārši to, ko darīja visi citi producenti.

- Seksuāli izmantoja meitenes, kas gribēja kļūt par lielām aktrisēm?

- Tieši tā. Bet tagad tā vairs nevar. Tie signāli pienāk. Bija tāds pārmaiņu brīdis, kad vajadzēja saprast, ka būs jāmainās - ka vajag darīt to brīvprātīgi un labprātīgi.

Otra lieta, par ko nevajag raudāt, ir tas, ka beigsies krievu naudas pārpumpēšana caur Latvijas bankām. Nav tā, ka jo vairāk krieviem naudas nozog, jo mums labāk. Un tie, kas naudu nozaguši, pie mums tiek uzskatīti par disidentiem, Putina režīma ienaidniekiem, un Latvijas bankām jāpalīdz viņiem naudu aizkārpīt līdz Londonai. Tā nav normāla biznesa nauda - gandrīz nemaz. Tā nav biznesa nauda, bet režīma nauda ar visām ietekmēm un sekām. Es pieļauju, ka mūsu baņķieri nenovērtēja ASV iekšpolitikas pārmaiņas - to, ka demokrātu vietā nāks Donalds Tramps un partija, kas visu veidu iespējamos apdraudējumus momentā likvidē uzreiz un skarbi.

- Bet Latvija atkal ir mazākais zaķītis - kamēr Kipras un Maltas bankas vēl dvašo, pie mums banku jau aizver…

- Tā ir, tā tas jau notiek. Savā ziņā tas tā ir sagadījies - tas ir būt nepareizajā laikā nepareizajā vietā. Jo ABLV banka iepriekšējā sodu izdalīšanas tūrē nepatrāpījās sodu dabūšanā. Nākamajā tūrē uz to paskatījās - kas tā tāda par banku, kāpēc vēl nav dabūjusi sodu? Nu tad kausim to nost!

- Finanšu ministrei Danai Reizniecei-Ozolai pārmet, ka viņa nepietiekami aizstāv latvju bankas. Cik tas pamatoti?

- Es domāju, ka varēja būt labāks rezultāts, ja ar amerikāņiem būtu labāki kontakti. Šo lietu varēja izrullēt bez šāda stresa. Man šķiet, ka piecu dienu laikā finanšu ministre vismaz piecas reizes mainīja viedokli un pauda visvisādus brīnumciparus. Turklāt nevis kultūras ministre, bet finanšu ministre! Tas, ka finanšu ministre vispār nesaprot, kas notiek, bija uzkrītoši. Sākumā viņa teica, ka mums jāsamazina līdz 40 procentiem. Turklāt nebija skaidrs, kas jāsamazina - depozīti vai klienti. Pēc tam viņa sacīja, ka 20 procentu. Vēl pēc dienas - ka pieci procenti. Bet kāpēc nevis 4,8 vai 5,1 procents, kas būtu zinātniski kaut kā rēķināts? Tas nozīmē, ka ministre vispār nesaprata situāciju. Ka nav runa par to, ka viņa būtu par to vai citu risinājumu, bet ka viņa ir kā pamodināts naktssargs, kas neko nesaprot, kas notiek - kur, kas, kāpēc nes projām televizoru?

Finanšu ministre parādīja, ka pilnībā nesaprot situāciju ar ABLV banku, un ar neapstiprināto VID direktoru to parādīja vēlreiz. Pastāv komisija no sešiem cilvēkiem, bet paņem vēl arī personāla atlases firmu. Un visi šie cilvēki kopā nespēj ieraudzīt, ko teju vai katrs vidusskolēns var atrast internetā, ja viņš zina, kā iekļūt Uzņēmumu reģistra datubāzē. Vai tam ir vajadzīgas komisiju komisijas ar profesionāliem konsultantiem?

Un tad sākas visādas sazvērestības teorijas. Jo te ir divi varianti - vai nu komisijas priekšniece - ministre ir nekompetenta, vai arī viņa taisa vodeviļu, lai vienu vajadzīgo cilvēku ieblēdītu amatā. Neviens no šiem variantiem nav komplimentārs ne ministrijai, ne ministrei. Tā kritika, kas ir nākusi pār ministres galvu, varbūt ir mazliet pārspīlēta - sen nav redzēts kas tāds, tādas karikatūras -, taču pamats šai kritikai ir, un tur nav nekādas ļauno spēku sazvērestības. Ir notikušas nopietnas kļūdas, un, iespējams, vajag veikt secinājumu, vajag vērtēt, kāda ir bijusi analīze pirms lēmumiem, vajag vērtēt, kādus informācijas avotus izmantoja pirms lēmumu pieņemšanas. Bet tā vietā meklē «tumšos spēkus»…

- Sen nav bijis tāda šaušalīga gadījuma kā ar maksātnespējas administratoru Mārtiņu Bunku, kuru nogalināja gaišā dienas laikā, netālu no Valsts policijas. Ko tas nozīmē, vai tas ir vēstījums kaut kam?

- Nedomāju, ka te būtu runa par kādām vietējām konkurentu cīņām. Pie mums konkurenti jau ilgus gadus cīnās citādi. Sākumā runāja, ka mums esot maksātnespējas administratoru mafija, pēc tam šis stāsts pārvērtās par divu mafiju cīņu. Taču šīs mafijas cenšas viena otrai ieriebt, sūdzot tiesā, rakstot sūdzības par sāncensi VID, ugunsdzēsējiem, sanitāriem inspektoriem, nevis šaujot.

Iespējams, ka naudas summas, kas grozās Bunkus nogalināšanas lietā, diezin vai ir tikai septiņiem cipariem rakstāmas. Ka tikai nebūs ar astoņiem cipariem? Šis neizskatās pēc vietēja produkta, tas izskatās pēc kādas starptautiskas lietas, kur runa par ļoti lielām summām.

- Vēlēšanu kampaņa nupat jau sāk atgādināt mafijas klanu cīņas - netīra zākāšanās…

- Es gribētu teikt, ka tās ir nevis mafijas cīņas, bet seriāls par mafijas cīņām. Dažbrīd smieklīgi ir bez gala. Savulaik nevarēju iedomāties, ka kādreiz piedzīvošu vēl komiskāku priekšvēlēšanu kampaņu, kāda bija 1995. gadā, taču tagad izskatās, ka šī būs. Turklāt vēl tā amatieriskā pārcentība, ar kādu tas tagad notiek. Agrāk, ja kāds gribēja palaist tautā kādu «kompramatu» par sāncensi, tad tas notika vasaras beigās vai rudenī, lai pretinieks nevar pagūt «nomazgāties», bet tagad visu sper ārā uzreiz.

- Nupat bija dramatiski notikumi - KNAB aizturēja un palaida vaļā Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu (KPV.LV). Vēl brīdi vēlāk Saskaņas Valsts prezidenta amata kandidāts Pēteris Sproģis nespēja izturēt uzbrukumus un atteicās kandidēt.

- Lūk, te arī redzams, ka ir jauni laiki, ka viss noris milzīgā ātrumā - ne tā, kā tas bija televīzijas un laikrakstu laikos, kad, lai «noraktu» kādu personu, vajadzēja vismaz pāris mēnešus. Cik tas Sproģis paguva noturēties - četras piecas dienas? Bet, ja iet politikā, ir jārēķinās, ka būs iesaistīta un cietīs arī ģimene. Te pat nav runas, vai tas kāds «latvietis Saskaņā», vai «krievs Nacionālajā apvienībā». Jebkura pievēršanās politiskai darbībai prasa ļoti stiprus nervus. Sproģis parādīja, ka ir vājš, turpretī Kaimiņš, pabijis pusotru diennakti cietumā, iznāca ārā vēl bravūrīgāks - varonis. Viņam atbalstītāju kļūs tikai vairāk.

Vēl mēs varam secināt, ka sociologu aptaujas un reitingi šoreiz diezin vai būs precīzi. Lai aptaujātu 800-1000 respondentu, vajag kādas 12 dienas. Taču 12 dienās visi vecie notikumi ir paguvuši kļūt nebūtiski, jo jau ir jauni notikumi. Iznāk, ka aptaujas tiek veiktas par novecojušām lietām.

- Bet tikmēr ir trīs partijas, kurām ir apkārt tāds kā «teflona slānis» - reitingi tām ir ilgu laiku gandrīz nemainīgi, stabili, nav lielu šaubu, ka tās iekļūs 13. Saeimā - Saskaņa, ZZS un Nacionālā apvienība.

- Vai šīs partijas ir par revolūciju vai par stabilitāti? Tās ir par stabilitāti. To elektorāts vēl lasa avīzes un skatās televizoru, viņi ir tajā telpā, kur dusmīgie ar saviem izkliedzieniem tviterī un Alda Gobzema depešām, ko viņš publicē Facebook, netiek klāt. Un ir arī otrādi - lai kā necenstos ZZS, viņi netiek klāt un nevar ietekmēt Attīstībai/Par atbalstītājus - tā nav Mirdzas tante no Bauskas, bet meitene ar rudiem matiem, kas iet pa ielu un spaida aifonu. Elektorāts ir ļoti sašķelts - sašķeltība iet ne tikai pa līniju latvietis - krievs, ne tikai pa līniju bagāts - trūcīgs, bet arī pa līniju, kurā mediju telpā cilvēki uzturas - vecajā vai jaunajā. Skaidrs pašlaik ir tas, ka socioloģijas firmas nespēj nomērīt «jaunos, dusmīgos», un tur visādi brīnumi beigās ir iespējami. Tie reitingu cipari absolūtos skaitļos ir maziņi, un pie tik liela kļūdas koridora - 1,2% - tiem ir ļoti maza nozīme - tie nenozīmē neko.

- Vai ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam, kad viņš vadīja Vienotību, izdevās partiju reanimēt?

- Es to nesauktu par reanimācijas pasākumu, bet par «sudraba lodi». Viņam izdevās «nošaut raganu». Un izrādās, ka ar šo gājienu viņam izdevās dabūt atpakaļ partijas bāzi. Partijai bija diezgan liela vēlētāju bāze - no tās publikas, kas saka: «Ļaujiet Valdim Dombrovskim strādāt!, Vienotība ir vienīgā racionālā…» Bet partija sāka iet pagalam neracionālā virzienā, uzvesties pilnīgi neloģiski, nograujot savu valdību un atdodot premjera krēslu Mārim Kučinskim (ZZS). Līdz ar to vēlētāji novērsās. Taču Ašeradenam izdevās diezgan pat teatrāli dabūt lielu daļu vēlētāju atpakaļ - neļaujot Solvitai Āboltiņai pašai aiziet, bet skandalozi izslēdzot viņu no partijas. Tur pilnīgi tāds kā sengrieķu traģēdijas motīvs jaušams. Vēlētāji, kas bija svītrojuši Āboltiņu ārā, paskatījās un sacīja: «Paga, tad jau šī partija atkal būs racionāla?» Andrejs Judins ar piekabi, kas bija aizskrējis projām, atgriezās atpakaļ. Šajā brīdī reitinga kritums partijai apstājās. Vēl Vienotībai izdevās veiksmīgs gājiens - apvienoties ar virkni reģionālo partiju.

- Un pārsaukties par Jauno Vienotību…

- Tas gan ir komiski, ka partiju pārstāv un sevi par jaunajiem sauc sirmgalvji, kas turklāt vēl nemaz negrasās kandidēt Saeimas vēlēšanās. Bet reģionālo partiju pievienošanās ir izdevies gājiens, jo to pašu varēja izdarīt arī ZZS vai Latvijas Reģionu apvienība.