Sarežģītais un neefektīvais Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora kandidātu atlases mehānisms rada iespaidu gan par to, ka valdošie politiķi vēlas iekārtot amatā kādam vajadzīgus cilvēkus, gan par amatpersonu bailēm no atbildības, komentējot kārtējo reizi izgāzušos atlases konkursu, sarunā ar Neatkarīgo uzsver politisko procesu analītiķi.
Kā zināms, komisija, kuru vadīja Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis un kuras sastāvā bija trīs finanšu ministrei Danai Reizniecei-Ozolai faktiski padotībā esošas valsts amatpersonas - ministres biroja vadītājs Ringolds Beinarovičs, Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Salmiņa un Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš -, kā arī Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs, VID ģenerāldirektora amatam bija izvēlējusies finansistu Māri Skujiņu.
Finanšu ministre jau paziņojusi par apņēmību rīkot jaunu konkursu. Tomēr vairāki neveiksmīgie VID priekšnieka meklējumi rada nopietnus jautājumus.
Tūlīt pēc iepazīšanās (?) ar kandidātu ministre paziņoja, ka virzīs M. Skujiņu apstiprināšanai valdībā, bet tad mediji atklāja (tostarp no publiskiem reģistriem!) M. Skujiņa saistību ar miljonāru Māri Martinsonu un neveiksmīgu darbošanos OIK biznesā. Atbildīgās amatpersonas paziņoja, ka lūgs Drošības policiju veikt papildu pārbaudi par M. Skujiņa darbību. Pēc šā paziņojuma M. Skujiņš atteicās no kandidēšanas, un VID ģenerāldirektora meklējumi kārtējo reizi noslēdzās bez rezultāta.
Finanšu ministre jau paziņojusi par apņēmību rīkot jaunu konkursu. Tomēr vairāki neveiksmīgie VID priekšnieka meklējumi rada nopietnus jautājumus. Piemēram, kādēļ pēc M. Skujiņa atkāpšanās netiek nominēts nākamais konkursā atlasītais kandidāts; kādēļ netiek nosaukti pārējo kandidātu uzvārdi; kādēļ kandidāta meklējumos bija jātērē liela nauda un jāiesaista privātās personāla atlases kompānijas, ja to piemeklētie kadri nespēj konkursu izturēt līdz galam; kādēļ neviens no daudzajiem konkursa komisijas locekļiem vai novērotājiem nepamanīja riskus kandidāta biogrāfijā u.tml.?
Kur palika pārējie?
Politisko procesu pētnieks, fotogrāfs Mārcis Bendiks, apkopojot notikušo, teica: «Te ir, par ko parunāt. Strādāja taču ne tikai Valsts kancelejas direktora vadīta kandidātu atlases komisija, bet arī privātā kadru atlases kompānija. Bez mediju atklātajām detaļām par Māri Skujiņu un viņa sievu ir vēl viena būtiska un svarīga nianse. VID ģenerāldirektora amatam konkursa pirmajā kārtā bija pieteikušies 19 kandidāti. No viņiem konkursa pēdējā, trešajā, kārtā tika atlasīti četri kandidāti. Beigu beigās no viņiem izvēlējās vienu. Tas ir labi. Bet kur palika pārējie atlasītie kandidāti? Tā vietā, lai virzītu nākamo pēc kārtas, tiek plānots jauns konkurss? Kādēļ? Ja prezidents saslimst, viņa pienākumus sāk pildīt viceprezidents. Tā ir normāla prakse. Kādēļ šeit tā netiek ievērota? Vai tie pārējie kandidāti ir tik lieli kropļi, ka viņus pat nosaukt nevar? Liela komisija sēdēja un sēdēja, sprieda un sprieda, vairākos piegājienos urbās cauri dažādiem papīriem, un viss, ko viņi spēja izvilkt no 19 pretendentiem, ir viens kārtējais bezdarbnieks? Izvēlētais kandidāts tajā brīdī, kad startēja konkursā, taču bija bezdarbnieks. Rupji lamājās krievu valodā. Kā tā var būt?»
Bīdāmie un bīdītāji
Vaicāts par to, vai sarežģītā konkursa norise vieš pārliecību, ka tā nebija tikai izrāde, lai politiķi pie VID stūres piebīdītu kādam vajadzīgu cilvēku, M. Bendiks teica: «Tā ir viena no būtiskām aizdomām. Dzirdēju Latvijas Radio raidījumā Krustpunkti jautājumu Valsts kancelejas direktoram Jānim Citskovskim par Skujiņa braukšanu ar miljonāra Māra Martinsona automašīnu, uz ko amatpersona atbildēja - nē, nē, Martinsons ir automašīnas pirmais īpašnieks, Skujiņš ir trešais, Skujiņam ar to nav nekāda sakara. Nu, ka nav, tad nav!»
Uz jautājumu, vai tas, ka valsts iztērē apjomīgus resursus, uztaisa kandidātu atlases izrādi, lai, iespējams, iebīdītu amatā kādam vajadzīgu personu, un beigu beigās tas viss izgāžas, neliecina par problēmām ar kadriem valsts pārvaldē, M. Bendiks atbildēja: «Jā. Pat ja tiktu bīdīts cilvēks, kuram nebūtu saiknes ar Martinsona uzņēmumiem, bet gan ar citai personai piederošiem OIK uzņēmumiem, kuros kandidāts bijis likvidators, un uzņēmums ir palicis parādā VID, bet VID nav cēlis par to prasību, - šāds kandidāts nevar kvalificēties. Atminēsimies ne tik seno pašreizējās Valsts vides dienesta ģenerāldirektores Ingas Koļegovas bīdīšanu VID ģenerāldirektores amatā. Ja šādā veidā tik bezkaunīgi tiek bīdīti šādi cilvēki, tas ne tik daudz liecina kaut ko sliktu par Skujiņu vai Koļegovu, bet gan par pašiem bīdītājiem. Viņi paši domā, ka ir radīta pareiza kadru atlases sistēma un viņi rīkojas pareizi. Mēs redzam, kāds ir šīs sistēmas rezultāts, un tas nozīmē, ka šī sistēma ir pilnīgi aplama.»
Nepamanītie riski
Politologs Filips Rajevskis, analizējot publiski pieejamo informāciju par M. Skujiņa kandidatūras atlasi, teica: «Kāds no kandidatūru atlasītājiem nav līdz galam paveicis savus pienākumus. Pirmajās intervijās Skujiņa kungs teica, ka viņš ticis uzrunāts no kadru atlases kompānijas. Pēc tam notika atlases darbs Valsts kancelejas nominācijas komisijā. Katrs no atlasītājiem veica savus pienākumus, bet tagad izrādās, ka kāds kaut ko nav līdz galam paveicis. Izveidojusies absurda situācija. Visi strādājuši, pētījuši, atlasījuši un paziņojuši, ka atlasīts vislabākais kandidāts, bet neviens visā atlases procedūrā nav pamanījis riskus saistībā ar atlasītā kandidāta darbību biznesā. Neņemos spriest, vai pašas par sevi publiskotās ziņas par atlasītā kandidāta biznesu ir vai nav kompromitējošas. Taču šīs ziņas par kandidātu kompromitējošām padarīja tas apstāklis, ka tās bija palikušas nepamanītas no kandidatūras atlasītāju puses. Tā kā šie fakti netika pieminēti jau konkursa gaitā, pēc atlases tie kļuva kompromitējoši. Cilvēkiem biznesā mēdz neveikties, mēdz būt bankroti un citas nelaimes, kas pats par sevi nav kompromitējoši. Es nebūšu tas, kurš metīs akmeni kandidātam par šādām nelaimēm. Bet tas, ka fakti par maksātnespēju kandidāta uzņēmumos un parādiem valstij parādās pēc iziešanas caur sarežģītu atlases sietu, rada dīvainu iespaidu un liek uzdot jautājumu, kādēļ komisija to nepamanīja jau atlases laikā. Cita lieta, ja pēc atlases būtu uzradusies dāma, kura televīzijā apgalvotu, ka kandidāts viņu sitis. Šādus notikumus komisija nevar prognozēt. Bet parādi valstij - tā taču ir pieejama informācija. Tai vajadzēja būt atlases komisijas acu priekšā!»
Vaicāts, kādēļ komisija to nav vēlējusies pamanīt, F. Rajevskis teica: «Tas jāprasa pašai komisijai. Cita starpā komisijas vadītājs Citskovskis vienā mirklī teica, ka viņi epizodi par kandidāta biznesa lietām komisijas sēdē esot pārrunājuši. Tad pēkšņi viņš nomainīja pozīciju un par šo jautājumu pazuda no ētera. Tas tikai norāda uz zināmu gļēvulību. Ja reiz esi pieņēmis lēmumus, tad paliec pie tiem un izskaidro sabiedrībai situāciju līdz galam. Pēc visiem šiem notikumiem nākamajā konkursā piemērotu kandidātu VID ģenerāldirektora amatam atrast būs vēl grūtāk.»
Manipulācijas ar kandidātiem
Atminoties situāciju ar I. Koļegovas virzīšanu VID ģenerāldirektora amatam, Neatkarīgā lūdza F. Rajevski izskaidrot, kādēļ kadru atlasē tiek pieļautas vienas un tās pašas kļūdas, nepamanot svarīgus faktus kandidātu biogrāfijās, F. Rajevskis teica: «Labs jautājums. Ja Koļegovas gadījumā atlase izrādījās neveiksmīga, tad Ilzes Cīrules gadījumā atlase bija ļoti veiksmīga. Katrs otrais rezultāts tomēr ir veiksmīgs. Kļūmēs vainojamas divas lietas. Viena - iespējams, notika manipulācija ar kandidātiem un atlasē bija iejaukti vēl kādi cilvēki. Otra - iespējams, valstī ir nopietnas problēmas ar kadriem, un tad nu nākas vilkt cauri tos, kas ir tikai daudzmaz derīgi, jo nav, no kā izvēlēties. Abi iepriekšminētie iemesli, manuprāt, ir vienlīdz reāli.» .