Divas versijas par Rimšēviča pielaidi valsts noslēpumam

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs varētu būt bijis Satversmes aizsardzības biroja (SAB) labā izcili strādājošs aģents, pretējā gadījumā šajā drošības iestādē valda nolaidība, komentējot faktu, ka I. Rimšēvičam pielaide valsts noslēpumam ilgstoši tika saglabāta pat pēc kriminālprocesa uzsākšanas pret viņu, lēš lietpratēji operatīvā darba jomā.

Jāatgādina, ka I. Rimšēvičam pielaide tika anulēta trīs mēnešus pēc kriminālprocesa uzsākšanas. Kā zināms, kriminālprocess pret I. Rimšēviču tika uzsākts pēc Krimināllikuma 320. panta ceturtās daļas par kukuļa pieprasīšanu un pieņemšanu lielā apmērā, un tika ziņots, ka kukuļa apmērs esot vismaz 100 000 eiro. Izbrīnu par SAB iecietību pret I. Rimšēviču vairo apstāklis, ka, piemēram, ilggadējai Iekšlietu ministrijas valsts sekretārei Ilzei Godmanei, bijušajai tieslietu ministrei Baibai Brokai, bijušajai Valsts kancelejas vadītājai Elitai Dreimanei, viņas palīgam Ivaram Mēkonam u.c. pielaides tika anulētas bez jebkāda sabiedrībai zināma iemesla.

Bijušais SAB darbinieks Andris Spūlis uzskata, ka ilgā pielaides saglabāšana Rimšēvičam skaidrojama ar SAB darbā valdošo kontrolēto haosu

Lūgts komentēt I. Rimšēviča un SAB īpašās attiecības un dažādās attieksmes pielaižu jautājumos, ilggadējais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs, lietpratējs operatīvo izstrāžu jautājumos Andris Staris teica: «Publiski ir izskanējis jautājums, kādēļ Rimšēvičam vajadzēja anulēt pielaidi dienu pirms viņa lietas izskatīšanas Eiropas tiesā? Ja reiz kriminālprocess ir ierosināts un viņam piemērots statuss, varēja pielaidi kaut vai uz laiku uzreiz apturēt. Kādēļ tā nenotika, tas, protams, ir jautājums.»

Vaicāts, vai tā varētu būt nolaidība vai arī apzināta I. Rimšēviča saudzēšana nezināmu iemeslu dēļ, A. Staris norādīja: «Te var būt gan viens, gan otrs. Tomēr, pēc loģikas, nolaidība taču nevar vilkties trīs mēnešus! Ņemot vērā to, ka savulaik SAB ir atzinis, ka no VDK maisiem ir izņemtas to personu kartītes, kuras tagad sadarbojas ar Latvijas drošības iestādēm, tad arī te praktiski viss kas ir iespējams. Bez tam pavīdēja taču informācija, ka SAB zinājis par viņa komandējumiem ne tikai uz Eiropas valstīm, bet arī par viņa privātajiem braucieniem. Sapratu, ka viņš ir ziņojis drošības iestādei arī par saviem atvaļinājuma braucieniem.»

Vaicāts, vai no tā varam secināt, ka pielaide arī uz kriminālprocesa brīdi viņam atstāta, pateicoties spējai savākt ļoti vērtīgu informāciju, A. Staris skaidroja: «Mūsu valstī un ne tikai mūsu valstī sfērā, kurā strādā balto apkaklīšu bruņinieki - to pierāda visi dienesti, gan amerikāņu, gan krievu -, var notikt viss. Mūsu slepenie dienesti nav neko sliktāki par mūsu kaimiņu varenajiem dienestiem. Varbūt mums reizēm pietrūkst tehnisko un finansiālo resursu, bet mūsu galvas strādā. Latvija jau no pirmās brīvvalsts laikiem ir bijusi viena no centrālām vietām Eiropā, kur strādāja ļoti daudz ārvalstu slepeno dienestu rezidentūru. Tādēļ viennozīmīgi šeit varam pieļaut visu ko.»

Uz jautājumu, vai ar pielaides atstāšanu kriminālprocesa laikā SAB nav izgaismojis savu vērtīgo aģentu, A. Staris atbildēja: «Teorētiski tā mēs varam spriest. SAB jau nenoliedz, ka viņš ziņojis par saviem kontaktiem. Bet iespējams, ka kāds bija sadomājies - ja noraus Rimšēvičam pielaidi, tad Eiropas tiesai kļūs skaidrs, ka viņš tiešām nevar ieņemt Latvijas Bankas prezidenta amatu. Sanāca otrādi. Tādējādi faktiski viņi iedeva Rimšēvičam rokā sviestmaizi. Iespējams jau ir itin viss, it sevišķi vietās, kur strādā šie zēni un meitenes [domāti SAB darbinieki]. Tur var būt visaugstākā pilotāža. Labāk viņu dzirnakmeņos nenokļūt. Var dzīvi sabojāt. Metodes jau ir visdažādākās. Var izmantot arī tuviniekus. Labi, ja tikai biznesu iznīcina. Pāriet ceļu policijai - tas vēl tā, bet pāriet ceļu šīm iestādēm - labi nebūs. Labāk priecāsimies par vasaru.»

Bijušais SAB darbinieks Andris Spūlis uzskata, ka ilgā pielaides saglabāšana Rimšēvičam skaidrojama ar SAB darbā valdošo kontrolēto haosu: «Ko gan nozīmē īpašais SAB aģents? Mums puse valsts ir īpašie aģenti. Valstī radīts simt un viens amats, kur šī pielaide noslēpumam pēc būtības nav vajadzīga, bet tomēr tiek prasīta. Pasaules prakse ar pielaidēm ir tāda, ka tās piešķir personām, kurām darbā nepieciešama klasificēta informācija. Mūsu valstī pielaides tiek prasītas arī tādos amatos, kuros strādājot gadu desmitus klasificēta informācija nav nepieciešama. Pie mums pielaide tiek piešķirta tādēļ, lai to varētu atņemt brīžos, ja tu parādīsies nepareizā laikā un vietā vai iebāzīsi degunu ne tur, kur vajag; vai kaut ko ne tādu pateiksi, un tādējādi tevi var atbrīvot arī no amata. Tā sauktajiem blatņikiem valsts pārvaldē ir vienalga. Viņi ar visu savu pielaidi var braukt, kur vien vēlas - var piedalīties medībās vai zvejošanā.»

Kā uzsvēra bijušais drošībnieks, «ja ir uzsākts kriminālprocess un personai piemērots aizdomās turamā statuss, pielaide ir jāaptur. Viennozīmīgi! Var jau būt, ka viņš brauca medīt lašus, pildot speciālos uzdevumus. Normālās civilizētās valstīs ir noteikta amatpersonu kategorija, kuru izbraukšana uz konkrētām valstīm tiek regulēta ar normatīviem aktiem. Šīs amatpersonas ir informācijas nesēji. Konkrētā gadījumā neviens jau nezina, ko Latvijas Bankas prezidents tajos braucienos patiesībā dara. Vai tad Jānis Maizītis vai Aigars Sparāns [J. Maizīša vietnieks, atbildīgais par iekšējo drošību] viņam līdzi brauca un kontrolēja, vai viņš tur netiek piebarots ar runājamām tabletēm, lai visu izstāsta? Tādēļ jau ir noteikts šis amatpersonu loks, un viņi nedrīkst tik vienkārši uz šīm valstīm doties, arī kādu laiku pēc amata pamešanas ne. Tas attiecas arī uz diplomātiem. Ja šādai amatpersonai atļauj braukt, tad rodas jautājumi. Bet pie mums jau tas skaitās normāli. Ja kāds cits, nevis blatņiks, mēģinās braukt, viņam atņems pielaidi un izmetīs no darba. Brīžos, kad žurnālisti jau visu zina, bet pašas iestādes neko nezina, ir divi varianti - vai nu tās tikai tēlo, ka nezina, vai arī patiešām neko nezina un rīkojas pēc principa: «Mēs klusēsim, jo nevaram atzīt, ka mēs neko nezinām.» Ilgā pielaides saglabāšana Rimšēvičam, visticamāk, nozīmēja, ka valsts noslēpuma uzraugiem viss ir pie kājas un to, ka iestāde nav savu uzdevumu augstumos. Te citu variantu nav - vai nu tā bija operatīvā nepieciešamība, vai arī nolaidība. No malas raugoties, tas izskatās kā nolaidība. Nolaidība izpaužas kā kaitniecība. Tā var būt kā apzināta, tā arī neapzināta. Tas būtu vareni, ja izrādītos, ka Ilmārs Rimšēvičs ir SAB aģents 007. Tomēr es vairāk ticu tam, ka SAB nemaz nezināja, ka Rimšēvičs apciemo Kamčatku.»

Vaicāts, vai atminas vēl kādu spožu Latvijas slepenā dienesta aģentu, A. Spūlis teica: «Viņi ir bijuši. Domāju, ka tādi ir arī šobrīd, un esmu drošs, ka viņi noteikti būs. Šis gadījums vairāk liecina par haosa, ne Džeimsa Bonda esamību. Kas ir atļauts vienam, nav ļauts otram. Šodien tu brauc uz Kamčatku un mēs piemiedzam acis, bet rīt mēs šo braucienu izmantosim jau pret tevi. It kā šis haoss, bet tas ir kontrolējams haoss. Latvijā ir tik daudz ierēdņu, un viņi visi uz kaut kurieni brauc. Kā lai viņus visus izkontrolē? Visus nevar izkontrolēt. Kad kaut kas notiek un atklājas, ka amatpersona ne tur aizbraukusi un ne ar to tikusies, dienests vienmēr var teikt: kāpēc jūs domājat, ka mēs nezinājām - mēs zinājām, bet mums nekas nav jāsaka, jo tas ir valsts noslēpums.