Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Saeimas frakcijas Saskaņa priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs.
- Kāds būs galvenais vēstījums, ar ko jūs iesiet uz Saeimas vēlēšanām? Vai vispār uz vēlēšanām ir jēga gatavot kādu īpašu programmu, jo vēlēšanu rezultātus tik un tā noteiks sadalījums starp latviešu un nelatviešu balsojumu?
- Visām partijām, kas piedalās vēlēšanās, šo partiju vadītājiem, valdēm un priekšniecībai ir jāsagatavo savs vēstījums, un visas partijas to dara. Jaunpienācēji drīkst būt naivāki, agresīvāki, lielāki populisti, bet tas nenozīmē, ka arī vecās partijas neizmantos populistiskus paņēmienus. Apvainoties uz politiķiem par to, ka viņi veido savus piedāvājumus un cer, ka kāds par viņiem nobalsos, nevajadzētu. Tas ir viņu darbs. Var piedalīties, var nepiedalītos balsošanā, bet dusmoties, ka politiķi tevi mēģina kaut kā uzrunāt - talantīgāk vai mazāk talantīgi -, nevajadzētu.
Ja vērtējam Saskaņu, tad mums bija gan panākumi, gan kļūdas, gan veiksmes, gan neveiksmes. Ir par ko priecāties, un ir par ko kaunēties. Tieši tā kā visiem. Es nevaru atļauties teikt, ka esam bijuši bez kļūdām
Es esmu praktizējošs katolis. Kad man uznāk apnikums, pagurums, kad man ir šaubas par to, kāda jēga ir no visa tā, ko es daru, tad man uz šo jautājumu palīdz atbildēt jezuītu moto: «Dari, kas ir jādara, un lai notiek kas notikdams.» Ir lietas, kas ir jādara, un es mēs to darām. Partija ir liels kolektīvs, un tas, ko es gribu, ir jāuztver kā vēlējums, nevis kā imperatīvs. Jo vienmēr kāds gribēs kaut ko savādāk vai negribēs tieši tā, kā es vēlos. Tāpēc Saskaņā pašreiz norisinās iekšējā diskusija. Es uzskatu, ka mums neatkarīgi no augstajiem reitingiem ir ļoti jādomā par nosacīti jaunu Saskaņu - par Saskaņas jauno piedāvājumu un arī piedāvātājiem. Politika ir ļoti personificēta. Lai mums noticētu, ir svarīgs ne tikai tas, kas tiek teikts, bet arī tas, kurš to saka. Ir svarīgi, lai politiķi paši ticētu tam, ko viņi saka, jo to cilvēki ļoti labi jūt. Var mēģināt izlikties, bet cilvēki to redzēs neatkarīgi no tā, kā to pasniegs mediji - izcels, nicinās, provocēs vai demonizēs.
Es domāju, ka Saskaņai uz šīm vēlēšanām ir labas izredzes paplašināt perimetru - izplesties ar jaunām idejām un jauniem censoņiem, iespējams, iesaistot politikā arī kādu sabiedrībā nozīmīgu personu. Mēs jau esam uzrunājuši vairākas sabiedrībā augstu novērtētas personības. Neatkarīgi no tā, kuri no viņiem beigu beigās būs Saskaņas saraksta jaunpienācēji, ar šādu dialogu mēs testējam paši sevi. Tas nav kā sporta komandā, kad tiek nopirkts kāds augstas klases meistars, kas mūsu vietā gūs panākumus. Mums pašiem ir daudz talantīgu cilvēku, bet jautājums ir par citiem - par tiem, kas kaut ko vēlētos darīt valsts labā. Savā kongresā, kas notiks 26. maijā, mēs aicināsim piedalīties ne tikai partijas biedrus, bet arī tos, kam ir sakāms kas kritisks par mums un kuriem ir vīzija, kas būtu svarīgs Latvijai visdažādākajās politikās - no jaunatnes līdz ekonomikai, no starptautiskajām attiecībām līdz izglītībai, no veselības jomai līdz sociālajai aizsardzībai utt. Mēs gribam maksimāli plašā lokā uzklausīt to, ko domā citi, par jautājumiem, kas ir svarīgi Latvijai, lai saprastu, ko no tā mēs spēsim savietot ar saviem priekšstatiem par to, kas būtu Latvijai labāk. Mēs to darām ar apziņu, ka gribam būt noderīgi Latvijai, jo mums nav vienaldzīga Latvija. Mēs joprojām uzskatām, ka sabiedriskais miers un saskaņa ir ļoti svarīga. Es uzskatu, ka etniskā miera politika, minoritāšu netracināšanas un neaizvainošanās, bet uz kopdarbu rosinoša politika ir vissvarīgākā no visām Latvijas politikām. Diemžēl Saskaņai nav atradušies partneri tā saucamajā latviskās Latvijas politiskā spektra daļā, lai gan mēs neesam pret latvisku Latviju. Mēs vienīgi uzskatām, ka latviska Latvija nav iespējama bez cieņpilnas attieksmes pret visiem, kas ir dzimuši nelatviešu ģimenēs. Viņi visi ir piederīgi Latvijai. Gandrīz katru reizi uz vēlēšanām parādījās dažādi sadarbības uzplaiksnījumi, bet pēc tam tā brīža konjunktūras, bet pēdējā laikā starptautisko notikumu Latvijas austrumos dēļ citi politiskie spēki šo svarīgāko Latvijas jautājumā pabīdīja malā. Iespējams, ka tā būs arī tagad, bet es nevaru nedarīt to, ko es uzskatu par pareizu un kas ir svarīgi Latvijai.
Tāpat es ļoti ceru piesaistīt jaunus cilvēkus no tiem, kurus mēs esam uzrunājuši. Šajās sarunās mēs jau faktiski varam novērtēt savu darbu no malas, veikt tādu kā Saskaņas īstenotās politikas auditu un paveiktā pārvērtēšanu. Ja mums izdosies to ņemt vērā, tad mēs kļūsim stiprāki, labāki un vērtīgāki Latvijai.
Manuprāt, uz vēlēšanām mēs neiesim ar partijas Saskaņa programmu. Mēs formulēsim Saskaņas pozīciju Latvijai - kas būtu darāms un kas nekādā gadījumā nav darāms. Par šādu pieeju mēs vienojamies pagājušajā kongresā. Saskaņas partijas programma ir sasaistīta ar Eiropas sociāldemokrātu domām un atziņām. Tās ir universālas un ar laiku īstenojamas arī Latvijā. Taču, kamēr Latvijas ekonomika ievērojami atpaliek no Vācijas, Zviedrijas vai Francija, tikmēr es, būdams pārliecināts par sociāldemokrātisku ideju svarīgumu, saprotu, ka ne visas šīs idejas ir uzreiz realizējams Latvijā. Tās nevajag uzspiest par katru cenu, jo cena var būt pārāk liela - tie ir cilvēku likteņi.
- Vienīgie, kas var iejaukties Saskaņas un t.s. latvisko partiju duelī, ir Jaunā konservatīvā partija, kas sola apkarot korupciju, un Tatjanas Ždanokas iesaistīšanās Saeimas vēlēšanās. Cilvēku skaits, ko Ždanokai izdevās sapulcināt 1. maijā, daudzus nobiedēja. Vai viņi pārvarēs barjeru iekļūšanai Saeimā?
- Lai viņiem veicas. Man nav ne mazākās vēlmes viņus vērtēt. Mēs veicām pētījumu, kura rezultāti liecina, ka 70% visu vēlētāju, kas atbalsta visas Latvijas partijas, gan Saskaņu, gan ZZS utt., vēlas pārmaiņas. Turklāt ir vērojama gan vēlme pēc pārmaiņām, gan neticība, ka Latvijā kaut kas principā varētu mainīties. Ir izveidojusies visai paradoksāla situācija - cilvēki netic, ka pārmaiņas ir iespējamas, bet joprojām cer. Cilvēki nav pieraduši pie tā, ka ir jādomā un jārīkojas aktīvi pašiem, bet cer, ka kāds cits (un viņiem vēlēšanu laikā tas būtu jāuzmin) veiks viņiem tīkamās pārmaiņas.
Ar ko Saskaņa atšķiras no Ždanokas projekta? Saskaņas ideoloģijas platforma ir dialogs. Mēs uzskatām, ka, īstenojot jebkuru politiku, īpaši sociālajos un etniskajos jautājumos, tā ir jāveido kā dialogs starp tiem, kas virza reformas, un tiem, uz ko tās attieksies. Ekonomikā jābūt dialogam starp uzņēmējiem un varu un tā tālāk. Valdības līdzšinējā politikā dialoga metode bija tikai formas pēc un ārēja, bet patiesībā tas bija varas monologs. Tas izraisīja dažādas spriedzes, vilšanos, bezcerīguma un neizbēgamas nolemtības sajūtu.
Saskaņas aicinājumi uz dialogu un etnisko mieru Latvijā gadu gadiem palika nesadzirdēti un neatbalstīti. Tas daļā no vēlētājiem izraisīja neapmierinātību un dusmas. Šādas negatīvas emocijas vēlas ekspluatēt gan vieni, gan otri. Jaunā konservatīvā partija izmanto veco labo dziesmu par korupciju un vēsturisko nepatiku pret bagātajiem. Arī šo negāciju var izmantot. Tas var dot rezultātus, jo valdība nedarbojas atbilstoši Latvijas interesēm. Valdības vienīgā politika ir kalpot citu, lielāku varu interesēm. Diemžēl tas ir biedējoši. Gan jautājumā par bankām, gan par tranzītu valdība ir tikai aktīva citu pavēļu pildītāja. Tā tas notika arī padomju laikā, un tas tieši tā notiek arī tagad. Tiklīdz no ārēja varas centra tiek izteikts mazākais mājiens, Latvijā tas jau tiek uztverts kā neapstrīdama pavēle. Man pat ir grūti nosaukt vēl kādu valsti, kurai nebūtu savu interešu, kā tas ir šī brīža Latvijā.
Pašreiz vienīgās redzamās Latvijas intereses ir turēties pie stiprajiem - ASV un Rietumeiropas, jo viņi jau ir tikai labi, viņi vienmēr par mums atcerēsies un vienmēr par mums parūpēsies. Mums būs tikai labāk, ja pildīsim viņu iegribas vai padomus. Mums visiem būs tikai labāk, ja Latvijas bankas nodarbosies tikai ar sociālā budžeta apkalpošanu - pensiju pārskaitīšanu. Tad mums visiem būs daudz, daudz labāk. Bagātas bankas! Tas taču ir slikti. Tranzīts ir slikts, jo dzelzceļš rada tikai troksni, pārkrautās ogles - tikai putekļus, bet naftas produktu transportēšana - smaku.
Līdz ar to valsts politika ir tāda, ka nav nekādas politikas. Ir vienīgi ātra un neapdomīga reaģēšana uz citu interešu nodrošināšanu.
Vispirms Latvijai visās politikās ir jābūt noformulētām savām interesēm. Noformulēt Latvijas intereses nenozīmē nostāties pret Rietumiem vai pret jebkādiem mūsu sabiedrotajiem. Noformulēt Latvijas intereses nenozīmē izstāšanos no kaut kādiem blokiem, bet tas nozīmē savā labā izmantot Latvijas dalību blokos un savienībās. Latvijas intereses vajag definēt. Ja Latvijas svarīgākās intereses ir pārvērst šo zemi par frontes pirmo līniju gaidāmajā militārajā konfliktā starp Rietumiem un Austrumiem, tad tas ir precīzi jāpasaka. Ja vēlētāju vairākums to akceptē, tad tā arī dzīvojam. Tad nevajag ķēpāties un māžoties ar izglītības sistēmu vai ar veselības sistēmas reformu. Izveidojam pāris kara hospitāļu, un pietiks. Ārlietu ministrs un premjers pateica, ka viss - sapnis par to, ka būsim Austrumeiropas Šveice, ir izsapņots. Tā ir normāla, godīga pozīcija. Es aplaudēju viņu godīgumam. Valdības vadītājs un ārlietu ministrs paziņoja, cik tas ir labi, ka Latvijā vairs nebūs nedz banku biznesa, nedz tranzīta biznesa.
- Tranzīta nozare jau ir saistīta ar ģeopolitiskajām norisēm. Tajā kaut kas teorētiski varētu mainīties tikai tad, ja pēkšņi uzlabotos attiecības starp Krieviju un Rietumiem.
- Mēs visu laiku vaimanājām, ka tās ir ģeopolitiskās problēmas, bet vienlaikus apsaukāšanās, kas nāk no Rīgas ministrijām pret austrumu kaimiņiem, šīs problēmas pastiprina un pastiprina. Mateja evaņģēlijā ir vieta, kas skan: «Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem», ko parasti sadzīviski vienkāršo kā ētikas zelta likumu - nedari otram to, ko negribi, lai otrs darītu tev. Neviens Rietumos nesaprot, kāpēc Latvija un citas Baltijas valstis ir tik aktīvas, lai provocētu Krieviju uz agresīvu rīcību? Nedari otram to, ko negribi, lai otrs darītu tev!
Es nesaprotu tranzīta biznesa ļaudis. Tā taču ir viņu valdība, viņi kopā ar banku sektoru finansēja šīs valdības partiju ievēlēšanu. Viņu bīdītais Kučinskis priecājas, ka tranzītam būs beigas. Bankas, kurām jau ir problēmas, un tās bankas, kurām problēmas drīz būs, bija galvenie valdošās koalīcijas sponsori. Viņu valdība nīcina viņu biznesu. Vai tas nav absurdi?
Ja Latvija tiek ieplānota kā poligons nākamajam karam, tad ir saprotamas visas līdzšinējās darbības - atbrīvot teritoriju no ļaudīm, jo mazāk būs cilvēku, jo vieglāka būs palikušo iedzīvotāju pārvalde. Tad viss ir loģiski.
Ja jau ir notikusi sadale un Latvija ir nozīmēta kā vieta, kurā būs jau drīz jāizkaro nākamas militārais konflikts, tad tas ir saprotami. Tad gatavošanās karam ir saprotama, bet es neatceros, ka būtu noticis referendums par šo jautājumu, un neko tādu es neatrodu politisko varas partiju programmās. Mūsu varneši rīkojas, it kā šī būtu nozīmēta kā vieta, kurā lielvarām savā starpā izkaroties. Bet es neatceros, ka tauta būtu tam piekritusi. Pirms pārvērst zemi par kara poligonu, Kučinskim ar Rinkēviču vispirms vajadzētu dabūt tautas atbalstu šādai izvēlei. Tad visiem būtu skaidrs, kas te ir ieplānots, un visi pārējie varētu domāt un izlemt, ko darīt - kaut kā pielāgoties vai, iespējams, meklēt citu vietu, kur veidot savu nākotni.
- Es gan nesaprotu iespējamās Krievijas agresijas jēgu. Kāda jēga iebrukt zemē, kas jau tāpat paliek bez iedzīvotājiem - vecākā daļa nomirst, bet jaunākie aizbrauc? Pat visai agresīvi kara kurinātāji Krievijā savos aicinājumos Kremlim dod padomus Latviju militāri neaiztikt, apgalvojot, ka Latvija pati lēnām kļūst par vislabāk apsargāto Eiropas kapsētu, par savdabīgu slazdu, kuru Rietumi speciāli sagatavojuši iespējamai Krievijas agresijai.
- Es pieļauju, ka tie, kas baida ar briesmām no austrumiem, paši netic tam, ka kaut kas tāds varētu notikt. Viņi vienkārši ar cilvēku biedēšanu risina savas personīgās karjeras problēmas.
Biedēšana ar iespējamo agresiju tiek izmantota iekšējo ienaidnieku identificēšanā un meklēšanā. Tā ir poza - ja es skaļi brīdinu sabiedrību, tad tam jānozīmē, ka es esmu ļoti drosmīgs un būšu visas sabiedrības aizstāvis. Parasti, tiklīdz briesmas kļūst reālas, politika kļūst pavisam cita. Tad retorika un aktivitātes tiek piebremzētas. Vēl nesen Dienvidkorejā populārākā izklaide bija regulāri un publiski dedzināt Ziemeļkorejas līderu izbāžņus un rīkot ar amerikāņiem militāras mācības. Taču, tiklīdz Dienvidkorejā saprata, ka ASV prezidents un Ziemeļkorejas līderis pa īstam gatavojas mērīties, kuram kodolpoga ir lielāka, tad viņi saprata, ka ir jāsaka stop. Ja sāksies konflikts, tad pa Seulu no Ziemeļkorejas var šaut pat ar lielgabaliem, un lielgabalu šāviņus nevar pārtvert. Taču, ja Korejas pussalu pārklās kodolsēnes (un nav svarīgi, no kuras puses raķetēm), tad ne tikai Dienvidkorejai, bet visai Korejai būs beigas. Tiklīdz viņi to apjēdza, viņi paši nobijās. Tad viņi paši sāka meklēt sarunu un izlīguma iespējas, brauca uz Phenjanu, Vašingtonu un sāka organizēt sarunas.
Manuprāt, Latvijas diplomātijas galvenais un Latvijas valdības politiķu svarīgākais izaicinājums ir panākt, lai Latvija kļūst par Krievijas un ASV dialoga vietu, nevis par Krievijas un ASV izkaušanās vietu, kā tas izskatās pašlaik. Gribam būt pirmajā ierakumu līnijā, pa kuru tiks vērsts vismasīvākais trieciens.
- 14. aprīlī jau bija vērojams augsts jauna kara sākuma risks, jo gadījumā, ja ASV, Francijas un Lielbritānijas gaisa triecieni skartu Krievijas armijas daļas Sīrijā, tad Krievija solīja dot atbildes triecienu.
- Man nav precīzas atbildes, kas un kā Sīrijā notika. Vienu versiju izplata Latvijas Televīzija, citā versijā, kura izskan vācu un franču medijos, tiek apgalvots, ka no 102 izšautām tomahauku un citām raķetēm 78 tika notriektas. Šo ziņu neviens nav atsaucis. Pastāv iespēja, ka uz Sīrijas zemes notiek reāla apmaiņa ar militāriem triecieniem starp
NATO un Krieviju. Protams, ir žēl Sīrijas, bet mums ir labāk, ka apmaiņa ar raķešu triecieniem starp Krieviju un ASV notiek tur, nevis šeit. To nevar noliegt, ka Sīrijā viņi savā starpā jau no retorikas ir pārgājuši uz karadarbību un vienā planētas vietā viens otram dod pa mici. Mani tas satrauc tāpēc, ka gadījumā, ja viņi nerimsies, tad, nedod Dievs, kaušanās ģeogrāfija var paplašināties.
Ja Latvijā par to uztraucas, tad vajadzētu uz Latviju aicināt amerikāņus un krievus, lai sāk sarunas. Mums ir vēsturiska pieredze to darīt. Manuprāt, visu Latvijas vēlētāju uzdevums būtu valdībai pieprasīt, lai Latvijas valdība savu ārpolitiku veido tā, lai šeit nekādu kara draudu nebūtu.
