Levits par "čekas maisiem": Ir nepieciešams noskaidrot patiesību

“Es domāju, ka ir jāizvērtē čekas maisi un šo aģentu darbība un ar komentāriem tas ir jāpublicē. Jo tas pieder pie paša pirmā soļa vēstures izvērtēšanā – pie patiesības noskaidrošanas. Demokrātiskā sabiedrībā pastāv morālā higiēna. Tu nevari dzīvot ar meliem! Tāpēc ir nepieciešams noskaidrot patiesību, kur pieder arī šis jautājums,” Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits apgalvoja RīgaTV 24 raidījumā "Dienas personība ar Veltu Puriņu".

Levits uzskata, ka jebkurai valstij, kas no nedemokrātiskas sistēmas ir pārgājusi uz demokrātisku, ir rūpīgi jāizvērtē tās vēsture. “Vēstures izvērtēšana pēc režīma maiņas ir ārkārtīgi svarīga - svarīga, lai nostiprinātu jaunās demokrātiskās iekārtas leģitimitāti. Mēs nevaram ar vecajiem priekšstatiem funkcionēt demokrātiskā sabiedrībā. Ne tikai Latvijā, bet visās valstīs, kuras ir pārgājušas no nedemokrātiska uz demokrātisku režīmu, pagātnes izvērtēšanas jautājums ir aktuāls,” sacīja Levits.

Viņš norādīja, ka, lai nonāktu līdz izlīgumam ar kaitējuma nodarītājiem, sabiedrībai ir jāizpilda konkrēti soļi. Pirmais solis esot patiesības noskaidrošana: “Ja patiesība nav zināma, mēs nevaram nonākt līdz izlīgumam. Mēs patlaban esam drīzāk pirmajā solī, un vēsturnieki mēģina noskaidrot patiesību.”

“Otrais solis ir tas, ka nodarītājiem, tiem, kas sadarbojās ar okupācijas režīmu, ir jāatzīst šī vaina. Ja kāds liedzas kā mazs puika, tas, protams, ir infantili, un šādus infantilus izturēšanās veidus mēs varam redzēt arī no pieaugušajiem politiķiem, kuri nespēj to atzīt,” novērojis Levits. Turklāt vainīgajiem nodarītais ir jānožēlo: “Trešais solis ir tas, ka šiem nodarītājiem ir tas jānožēlo - ne tikai “es to izdarīju”, bet “tas bija slikti, ko es izdarīju”.”

Levits norādīja, ka ceturtais solis ir grūts un mūsu sabiedrība par to vēl nav domājusi. “Ceturtais solis ir izpirkšana. Tas nozīmē, ka nepietiek ar nožēlošanu. Tev ir arī jādara kaut kas pozitīvs, lai pierādītu, ka tas ir nopietni. Ir sabiedrības, kur šo ņem nopietni, piemēram, vācu sabiedrībā pēc nacionāli sociālistiskā režīma. Šis izpirkšanas moments ir svarīgs arī jaunajai paaudzei - mēs esam vācieši, mēs esam šīs vēstures mantinieki, un mums ir kaut kas jādara, lai aktīvi un šodien distancētos no šī režīma,” pauda Levits.

Pēdējais solis ir piedošana. Levits raidījumā atzina, ka šī soļa izpildīšana nav garantēta: “Piedošanu nevar sagaidīt, piedošana ir upura dāvana. Mēs nevaram to prasīt vai sagaidīt no upura, bet, ja viņš piedod, var nonākt pie izlīguma. Protams, upurim ir arī tiesības nepiedot. Tādā gadījumā nodarītājam vai tam, ko viņš reprezentē, ir jādzīvo ar šo nepiedošanu līdz mūža galam.”