Nākamās Saeimas vēlēšanu kampaņā atkal tiks izmantots antikorupcijas lozungs. Taču kā aktīvākajiem šā lozunga vicinātājiem ir veicies apkarot korupciju tad, kad viņiem bija visas iespējas to darīt? Par to Neatkarīgās intervija ar Atmodas laika iekšlietu ministru, zvērinātu advokātu Aloizu Vazni.
- Jaunās konservatīvās partijas (JKP) politiķi Juris Jurašs un Juta Strīķe sevi pozicionē kā godīgākos un profesionālākos cīņā pret korupcijas sērgu…
- JKP viņi ieņem svarīgas pozīcijas, ir ieplānojuši un izstrādājuši jaunu kārtību apvienot Satversmes aizsardzības biroju (SAB), KNAB un Drošības policiju vienā orgānā. Un droši vien paši to vadīt, ja tiks pie varas. Man kā advokātam ir nācies saskarties ar KNAB darbu tajā laikā, kad šo struktūru faktiski vadīja Jurašs un Strīķe. Viņi ir nodarījuši ļoti lielu ļaunumu valstij un sabiedrībai. Viņu rīcības rezultāts ir iztērētas milzīgas nodokļu maksātāju naudas summas prokuroru, izmeklētāju, tiesnešu, tiesu darbinieku algām, tiesu iestāžu uzturēšanai, kur lietas ir beigušās ar neko. Bez vajadzības ir palielināta tiesu slodze, nelietderīgi izmantots darba laiks. Visas tās tukšās lietas ir vilkušās ne tikai gadiem, bet reizēm vairāk nekā desmitgadi. Ir nodarīts ļaunums valsts varas prestižam, nodarīts morālais kaitējums daudziem nevainīgiem cilvēkiem, kuri daudzu gadu gaitā ir traumēti pa izmeklēšanas un tiesu iestādēm, lai pēc tam noskaidrotos, ka viņu represēšana ir bijusi nepamatota. Ir radīta nepamatota pārliecība iedzīvotājiem, ka valstī ir daudz lielāka korupcijas sērga, nekā tā ir patiesībā. Ir bijusi novirzīta koruptantu meklēšana nepareizā virzienā. Par visu kopumu man faktu nav, taču prāvs daudzums viņu mākslīgi radīto krimināllietu ir bijis arī manā advokāta lietvedībā. Jādomā, ka līdzīgas lietas ir bijušas arī citās tiesu zālēs, citu advokātu mapēs. Ir bijis daudz skaļi iesāktu lietu, taču nedzird, ka tās beigtos ar konkrētiem rezultātiem. No KNAB tika taisīta reklāma ar «masku šoviem», aizturēšanas un kratīšanas ir nereti bijušas pieskaņotas kādām politiskām norisēm. Var jau sarosināt ļoti daudz krimināllietu, taču darbs būtu jāvērtē pēc tā, kāds ir rezultāts galā. Cilvēki jau neredz, sabiedrība domā, ka, redz, kādi dūšīgi korupcijas apkarotāji strādā, bet nepamana, ka tas beidzas ar čiku. Tolaik šai tukšajai darbībai, reklāmas veida ākstībai tika izrādīts ļoti liels atbalsts arī no prokuratūras puses.
- Vai jūs domājat laiku, kad ģenerālprokurors bija jau Ēriks Kalnmeiers vai - kad Jānis Maizītis?
- Tas neattiecas uz Kalnmeiera laiku, bet uz to laiku, kad bija Maizītis.
- Pastāstiet kādu piemēru!
- Interesanta bija «Šaršūna lieta», kas nebija mediju uzmanības lokā. 2006. gada aprīlī Militārās izlūkošanas dienesta priekšnieka vietnieks Maigurs Strīķis, Jutas Strīķes vīrs, aizveda uz KNAB pie sievas viņam pakļauto operatīvo darbinieku R., līdzi ņemot noklausītas telefonsarunas starp R. un vienu citu sev pakļauto darbinieku V. Tātad Strīķis bija bez izmeklēšanas tiesneša un tiesas atļaujas izspiegojis un noklausījies savu darbinieku sarunas. Strīķis no šīs abu runāšanas bija izsecinājis, ka viņi laikam grasās dot kukuli kādam Daugavpils Valsts tehniskās uzraudzības aģentūras darbiniekam Š. par to, lai tas izgādā traktora vadītāja apliecību bez eksāmena.
KNAB ierosināja kriminālprocesu un cēla apsūdzību par kukuļošanu visiem trim minētajiem cilvēkiem. Sešu gadu garumā lieta izgāja visas tiesu instances un galu galā beidzās ar to, ka 2012. gadā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta gan Š., gan V., gan R. attaisnoja. R. attaisnoja pēc nāves, jo laikam sirds neizturēja visu smago tiesāšanos. Viņus attaisnoja tāpēc, ka viņu darbībās nebija nozieguma sastāva.
Tātad no 2006. gada 12. aprīļa līdz 2012. gada 13. jūnijam, tas ir, vairāk nekā sešus gadus, trīs cilvēki tika nepamatoti vazāti pa tiesām, visu šo laiku viņi dzīvoja bailēs no cietuma.
- Bet tad bija viņi devuši kukuli vai nebija?
- Nebija devuši. Strīķis bija klausījies viņu sarunas un nodomājis, ka ir devuši. Tur tajās sarunās cilvēki runā apmēram tā: «Tu tur aizbrauc un paņem «pravas», un paņem naudu līdzi, lai var samaksāt!»
Bet par tām tiesībām ir jāmaksā! Jebkurš, kas liek eksāmenu, par auto vadīšanas tiesībām maksā un saņem kvīti pretī. Nevar jau uzreiz, kad dzirdi runas par naudu, grābt ciet un tiesāt par kukuli.
Cik tiesu darbinieki nav aizņemti bijuši ar šo lietu sešu gadu garumā, cik laika un valsts naudas tai tērēts! Cik nervi nav bojāti cilvēkiem!
- Drūms stāsts. Ir vēl tādi?
- 2006. gadā Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes (ONAP) izmeklētājam, vēlāk Valsts policijas (VP) Cilvēku meklēšanas nodaļas priekšniekam, policijas majoram Ruslanam Dervanam priekšniecība uzdeva vadīt policijas darbinieku grupu uzņēmējas V. privātmājas vārtu spridzinātāju un automašīnas dedzinātāju lietā. Šo uzdevumu Dervans godprātīgi pildīja, diezgan sekmīgi tika savākti pierādījumi, un pēc viņa savāktajiem materiāliem tika aizturēti aizdomās turēti cilvēki.
2007. gada 29. jūnijā Dervans saņēma anonīmu tālruņa zvanu, tiekot brīdināts, ka KNAB viņu izseko un gatavo provokāciju. Dervans par to uzrakstīja ziņojumu savai priekšniecībai. 22. augustā Dervana darbinieki aizturēja Saeimas un Valsts prezidenta apsardzes virsnieku Edgaru Gulbi, kas politiskajās aprindās izsauca lielu kņadu - 27. septembrī visa Jaunā laika frakcija demonstratīvi izgāja no zāles, kad šis jautājums tika skatīts. 4. oktobrī Dervana sieva ievēroja, ka viņai seko aizdomīga automašīna. Viņa par to pasūdzējās vīram. Dervans pārbaudīja, kas tā par automašīnu, un konstatēja, ka viņa sievai seko KNAB darbinieki. Nākamajā rītā trīs KNAB darbinieki policijas majoru Dervanu aizturēja un aizveda uz KNAB. Tur viņam paziņoja, ka pret viņu sākts kriminālprocess par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu. Uzdots jautājums, vai viņš 15. martā ticies ar uzņēmēju V. Viņš atbildējis, ka ir ticies vairākkārt, jo izmeklējis lietu, kurā viņa ir cietusī persona. Bet, vai tas bijis tieši 15. martā, dabiski, ka 2. oktobrī uzreiz pateikt nav varējis.
Tad ar viņu runājis Jurašs un piedāvājis, lai atzīstas, ka saņēmis no V. naudu. Pretējā gadījumā tikšot izdarīta kratīšana darbā un mājās un pats tikšot arestēts. Dervans atbildējis, ka nekādu naudu nav ņēmis. Uz KNAB aizvesta arī Dervana sieva un pratināta par ģimenes ienākumiem. Pēc tam mājās izdarīta kratīšana, arī vasarnīcā, automašīnā un darbā. Kratīšanas laikā izņemta nauda - 115 latu. Tā bijusi pēdējā nauda līdz algai, un ģimene atstāta bez iztikas līdzekļiem. Vēl izņemta piezīmju grāmatiņa, dators, tālrunis, Iekšlietu ministrijas caurlaide un pieņemts drošības līdzeklis par neizbraukšanu un aizliegums tikties ar uzņēmēju V.
9. oktobrī Dervans atradies darbā un 12 gadus vecais dēls bijis viens pats mājās. Bērns dzirdējis, ka kāds mēģina atmūķēt durvis. Tēvs steidzies mājās, bet nelūgtos viesus nav sastapis.
10. oktobrī nezināms vīrietis naktī pārlēcis pār maksas autostāvvietas sētu un palīdis zem Dervana automašīnas. Sargs iztraucējis, un vīrietis aizbēdzis, pametot knaibles un lapiņu ar autostāvvietas plānu, kur atzīmētas Dervana un viņa sievas automašīnu vietas. Par šo gadījumu Valsts policija ierosināja kriminālprocesu par slepkavības mēģinājumu, taču vainīgo neatrada.
2008. gada pirmo pusgadu uz KNAB tika saukti un pratināti Dervana un viņa sievas ģimenes locekļi, radi, onkuļi - kādi kam ienākumi, kas kam pieder, kas nepieder. Šajā laikā es jau biju Dervana aizstāvis, un visu laiku nebija iespējams noskaidrot, par ko īsti mans klients tiek turēts aizdomās, kādā veidā viņš pārkāpis savas dienesta pilnvaras. Šāda terorizēšana viņam traucēja strādāt, bet viņa tuvi un tāli radi jutās kā trillerī.
2008. gadā KNAB beidza kriminālprocesu pret Dervanu nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Nekādas atvainošanās viņš nesaņēma, bet tā vietā KNAB sūtīja vēstuli Drošības policijai ar lūgumu atņemt Dervanam pielaidi valsts noslēpumam, cenšoties ierobežot viņa iespējas strādāt policijā. Pēc tam žurnāliste Inga Spriņģe avīzē Diena publicēja milzīgu rakstu ar bildi 21 kvadrātcentimetra lielumā, ka lieta pret Dervanu gan izbeigta, taču vai tomēr nav tā, ka viņš kukuli ir ņēmis.
Vēl viens laikraksts publicēja KNAB noklausītas un ierakstītas sarunas un detalizētu informāciju par Dervana radinieku materiālo stāvokli. Dervans sūdzējās, taču Ģenerālprokuratūras virsprokurors Modris Adlers atbildēja ar verbālu ekvilibristiku, ka publicētas ziņas, kas saņemtas speciālo izmeklēšanas darbību veikšanā, ir likuma pārkāpums un valsts noslēpuma izpaušana, taču presē publicētās sarunas nav bijušas iegūtas speciālo izmeklēšanas darbību rezultātā, bet operatīvo darbību likuma realizācijas kārtībā, tāpēc likums neesot pārkāpts. Tā to saprata tā laika Ģenerālprokuratūra.
- Bija tāda «Oderova lieta», kas pārvērtās garā epopejā. Jūs bijāt naftas produktu uzņēmēja Vladimira Oderova aizstāvis. Kā šī lieta beidzās?
- Lietu pret vienu no lielākajiem Latvijas nodokļu maksātājiem Oderovu uzsāka speciāli organizēta izmeklēšanas brigāde tā laika prokurora Ivara Krauzes vadībā ar SAB un KNAB darbinieku piedalīšanos. 2006. gada decembrī Oderovam, viņa firmā strādājošajam tankkuģa kapteinim Viktoram Piļutinam un stūrmanim Vladimiram Černovam tika celta apsūdzība par degvielas kontrabandu sevišķi lielos apmēros. Lieta vilkās piecu gadu garumā, izgāja visas tiesu instances un beidzās ar visu triju apsūdzēto - Oderova, Piļutina un Černova - attaisnošanu nozieguma sastāva trūkuma dēļ viņu darbībā.
Bet, tā kā Krauze bija apsolījis Oderovam viņu noteikti iesēdināt, pamatojoties uz KNAB ierakstītajām noklausītajām tālruņa sarunām, tika ierosināta vēl viena krimināllieta pret Oderovu.
2004. gadā viņš it kā devis kukuli Daugavpils pašvaldības izpilddirektoram Upītim par to, lai pašvaldība iegādājas degvielu no Oderova firmas OVI. Šī lieta vilkās vairāk nekā sešu gadu garumā un beidzās ar attaisnojošiem spriedumiem gan Oderovam, gan Upītim, pēdējam diemžēl pēc nāves.
Kamēr notika izmeklēšana «Oderova kontrabandas lietā», Oderova dzīvesbiedre Jeļena Šuškeviča mēģināja caur kādu savu paziņu dabūt izziņu no Aizsardzības ministrijas par Oderova tankkuģa maršrutu apsūdzībā minētajā laikā. Šo izziņu viņa bija iecerējusi izmantot vīra aizstāvībai.
Un atkal krimināllieta uz KNAB noklausītu telefonsarunu un sarunu automašīnā pamata. Šoreiz jau pret Šuškeviču par kukuļa došanu Aizsardzības ministrijas amatpersonai. Šuškeviča tajā laikā bija grūtniecības astotajā mēnesī.
Lieta atkal vilkās piecu gadu garumā un beidzās ar attaisnojošu spriedumu Šuškevičai.
- Ir vēl kāda tāda lieta?
- Tāpat ar čiku - krimināllietas izbeigšanu nozieguma sastāva trūkuma dēļ - beidzās KNAB iniciētā, uz noklausītām sarunām būvētā krimināllieta Oļega Koblova apsūdzībā par kukuļdošanu.
- Nesen noslēdzās skandalozā izmeklēšana Saeimā tā saucamajā oligarhu lietā. Kā to vērtējat?
- Tā nav lieta, kur es būtu bijis tuvumā. Taču varu teikt, ka šie cilvēki nav profesionāli, viņi neprot izmeklēt lietas, vākt pierādījumus. Nevar būvēt lietas uz telefona sarunām. Telefona sarunas nav aizliegtas. Ja man zvana dēls un stāsta, ka grib kaut ko nopirkt, taču trūkst naudas, es pajokoju, ka tad mums jāaiziet aplaupīt banku. Tās ir mūsu privātas sarunas. Bet tad ko - mums par tām jāsēž cietumā par banku laupīšanu?
- Ir jaunas lietas. Nupat nesen tika aizturēts Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Tagad KNAB priekšnieks ir cits...
- Cerams, ka KNAB ir mainījies uz labu un turpmāk strādās profesionāli. Neesmu pret KNAB. Ja jau tas KNAB ir uztaisīts un ir uzdevums cīnīties pret korupciju, tad vajag cīnīties pret korupciju, nevis dzīties pēc skaitļiem un kaut kāda ierosināto lietu skaita. Ir vajadzīgs reāls rezultāts.
Nav pieļaujami pret noziedzību cīnīties ar noziedzīgām metodēm, veidot atvarus, kur lietās tiek ievilkti cilvēki, kas ir attāli saistīti vai pat nav saistīti ar lietām. Tiesībsargājošām iestādēm jābūt arī politiski neitrālām, nevis ierocim kāda viena politiskā spēka rokās. Tiesiskā valstī nav pieļaujami makšķerēt pierādījumus, gadiem ilgi noklausoties, vajājot, provocējot cilvēkus izdarīt noziegumus. Jurašs un Strīķe nav bijuši profesionāli savā agrākajā darbībā, bail pat iedomāties, ko viņi var sadarīt, ja tiks pie lielas politiskas varas.