Ādamsons: Lielākie mūsu valsts ienaidnieki jāmeklē starp mūsu politiķiem
 
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Saeimas deputāts (Saskaņa), bijušais Latvijas iekšlietu ministrs (1994.–1995.) Jānis ĀDAMSONS sarunā ar Neatkarīgo vērtē vairākas ar iekšlietām un valsts drošību saistītas Latvijas aktualitātes.

- Teikšu, ka reizēm jūs tur Saeimā tiktāl patīkat paši sev, ka sākat ignorēt apspriežamās lietas būtību (vai tie čekas maisi, vai «oligarhu sarunas», vai tagad - bankas). Vai tiešām paši nejūtat, ka tā sevi pazemojat? Man tas sāp.

- Sāp tikai tiem, kuriem nav humora izjūtas. Ja ir humora izjūta, tad ir iespēja uz šo visu paskatīties no smieklīgās puses. Jā, tad vajag arī pašironiju. Jo, ja cilvēks nav spējīgs pasmieties pats par sevi, tad viņam nav nākotnes. Tiesa, ja uz visu to raudzīties nopietni, tad var sajukt prātā, bet - ja caur humora prizmu, tad ir ļoti interesanti.

Varam sākt kaut vai ar tām «oligarhu sarunām»… Absolūti skaidrs, ka nekāda jauna krimināllieta, jauni kriminālprocesi tur nav iespējami. Tie ir izbeigti. Oligarhu lieta bija nolemta iznīkšanai jau no paša sākuma. Tāpēc, ka tā tika izmeklēta absolūti neprofesionāli un netālredzīgi. Sajūta tāda, ka jau no paša sākta gala mērķis bija izmantot to vairāk politiski. Nevis juridiski. Es jautāju: vai tiešām, ja noklausās sarunas, ir atšifrējums, nenotiek analīze? Tā nevar būt. No izmeklēšanas viedokļa absolūti neprofesionāla darbība.

Tad jautājums - kāpēc tika veidota šī izmeklēšanas komisija? Tikai tāpēc, lai pašslavinātos, lai, nomelnojot citus, mēģinātu uztaisīt sev politisko kapitālu. Un - lai atbrīvotu no amata ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru. Tāpēc, ka viņš traucē citiem kaut vai ar to, ka neiet politiķu pavadā.

- Ahā - Kalnmeiers sliktais, Maizītis - labais. Ko tā?

- Tāpēc, ka Jānis Maizītis darīja to, ko no viņa prasīja. Bija gatavs pakalpot. Te tās atbildes ir ļoti vienkāršas. Kalnmeiers ir pirmais prokurors, kura viedoklim es varu piekrist, varu nepiekrist (bieži vien es gribētu asāku rīcību no Ģenerālprokuratūras), taču - es respektēju viņa viedokli, kurš parasti ir ļoti izsvērts.

Jā - es uzskatu, ka šī komisija savu galveno uzdevumu izpildīja. Neļāva pārvērst sevi par kaut kādu pašreklāmas biroju. Būtu pavisam cits iznākums, ja šo komisiju vadītu Andrejs Judins, nevis Inguna Sudraba. Tad tur būtu bļaustīšanās pa labi, pa kreisi un nekāda objektivitāte nestāvētu pat tuvumā.

- Laikā, kad bijāt iekšlietu ministrs, arī jums bija darīšana ar bankām un naudu. Un arī ar tiem pašiem figurantiem…

- Jā, bet priekšvēsture te ir vēl senāka. Tā sākās 1993. gadā, kad es vēl nebiju iekšlietu ministrs. Tad ministrs, ja nekļūdos, bija Ziedonis Čevers. Rēzeknē tika aizturēti divi vagoni ar PSRS rubļiem. Aktīvi nostrādāja Rēzeknes zemessargi, bija gatavība ierosināt krimināllietu, bet toreizējā Latvijas Bankas vadība - Einars Repše - prezidents, Ilmārs Rimšēvičs - viceprezidents - paziņoja, ka tā nav nauda, kura tiek pārvesta uz Krieviju, bet - tā ir makulatūra. Tāpēc tā jāvērtē makulatūras cenā. Dabiski - tas ir absurds.

Tolaik, 1994. gada beigās, kad es kļuvu par iekšlietu ministru, banku uzraudzība pilnībā atradās Latvijas Bankas kompetencē. Viens no pirmajiem uzdevumiem, kuru devu, bija - sagatavot analītisku izziņu par situāciju Latvijas komercbankās. Tika sastādīts saraksts, kurā tika iekļautas apmēram 20 bankas, kam bija lielas problēmas. Policisti, kuri veica šo analīzi, skatījās tieši no kriminālās puses. Rezultātā gada laikā pret dažādām bankām tika ierosinātas 35 krimināllietas. Un - sakarā ar to, ka uzraudzības funkcijas veica Latvijas Banka, tika ierosināta arī krimināllieta arī pret LB vadību - prezidentu Einaru Repši un viceprezidentu Ilmāru Rimšēviču - par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un dienesta pienākumu nepildīšanu. Beidzās ar to, ka mani izsauca uz paklāja toreizējā Latvijas ceļa frakcija. Mēs sarunājāmies pusotru stundu. Saruna beidzās ne ar ko. Tāpēc, ka es atteicos dot kaut kādus rīkojumus par to, ka krimināllieta jāizbeidz. Pateicu: ja ir kādi juridiski argumenti - nav problēmu. Bet - ja vienkārši runājam par prestižu un tamlīdzīgi, tad prestižs sākas no tā, ka katrs ierēdnis godprātīgi pilda savus pienākumus, nevis piesedzas ar kaut ko.

Bet tad sauca uz paklāja ģenerālprokuroru, un beigu galā šīs abas krimināllietas no Ekonomikas policijas izprasīja un izbeidza. Zīmīgi, ka pēc tam, kad Einars Repše kļuva par premjeru, Didzis Šmitiņš, kurš tad, kad rosināja šo krimināllietu, bija Ekonomikas policijas priekšnieks, tika diezgan ātri atvaļināts no darba Iekšlietu ministrijas struktūrās. Es nesaku, ka tā bija atriebība.

- Kādas paralēles te var vilkt ar šodienu?

- Ja runājam par šodienas situāciju, tad tā ir diezgan interesanta, un te ir jānodala trīs dažādas lietas: kriminālprocess, kas skar Ilmāru Rimšēviču; Trasta komercbanka un atsevišķi Aizkraukles banka, atsevišķi Norvik banka. Es diezgan bieži tiekos ar dažādiem, tajā skaitā arī ar banku aprindu, speciālistiem un esmu pārliecināts, ka Norvik bankai vajadzēja atņemt licenci jau 2014., maksimums - 2015. gadā. Bija pamats to darīt. Bet, iespējams, tāpēc, ka Norvik bankā strādāja augstu amatpersonu radinieki, tas nenotika.

Varbūt kļūdos, bet - pēc manā rīcībā esošās informācijas, pret Guseļņikova iespējamo ienākšanu Latvijā bija ļoti kritiski noskaņoti mūsu specdienesti. Tas, ko viņi sagatavoja un piedāvāja toreizējam premjerministram, bija diezgan negatīvs materiāls. Premjerministrs palūdza šo dokumentu pārtaisīt, un tad šo banku varēja iegādāties. Krievijā Guseļņikovam, ja nekļūdos, piederēja Vjatkas banka. Tā tika izslaukta…

- Grigorijam Guseļņikovam ir pietiekami iespaidīga «aste» Krievijā. Kāpēc ar to nerēķinājās šeit?

- Toreiz FKTK priekšnieka vietnieks bija Jānis Brazausks, un viņš, cik saprotu, iestājās par to, lai Norvik bankai noņem licenci, bet tad viņu nepārvēlēja amatā. Vai varam mētāties ar tāda ranga speciālistiem - nezinu. Un smieklīgi ir tas, ka FKTK amatpersonas nerekomendē neviens cits kā Latvijas Banka kopā ar finanšu ministru. Tā ka - šeit atbildība jānes gan bijušajiem Vienotības ministriem, gan arī Latvijas Bankas prezidentam.

- Aizkraukles bankas pašlikvidācija - ko par to domā politiķis?

- Aizkraukles banka - tā vispār ir unikāla situācija, kurā būtu jāvaino gan Latvijas Bankas bezdarbība, gan FKTK bezdarbība, gan arī Latvijas valsts amatpersonu bezdarbība sakarā ar to, ka praktiski netika izdarīts nekas, lai šo banku glābtu. Pagājušajā gadā Aizkraukles banka apstrīdēja lēmumu par soda naudas uzlikšanu tādēļ, ka viņi it kā piedalījās darījumā pret sankcijās ietvertām personām. Bet darījums, ja atmiņa neviļ, bija noticis 2009. vai 2010. gadā un - ne vienā, ne otrā galā nevīdēja Ziemeļkorejas ausis. Bet sankcijas pret firmām un personām tika ieviestas 2016., 2017. gadā. Tas bija nekorekti.

Tagad viena ASV finanšu komisija paziņo - viņiem ir aizdomas, ka Aizkraukles banka turpina tāda veida darbību… Aizdomas… Un mūsu valsts amatpersonas ļauj nogremdēt pēdējo lielāko latviešu, Latvijas pilsoņu banku. Mēs paliekam pie sasistas siles.

Tiek pārmests, ka banku sektorā, tajā skaitā Aizkraukles bankā, ir pārāk liels nerezidentu īpatsvars. Tas neiztur nekādu kritiku. Tāpēc, ka jebkura banka pie jebkuras iespējas pelna uz nerezidentu rēķina. Es neuzskatu, ka 40% - tas ir pārāk daudz. Un - tās pašas ASV pirms pāris gadiem uzsāka plašu cīņu ar ofšoriem visā pasaulē. Izņemot paši pie sevis. Tās cīnās ar nerezidentiem visos virzienos. Bet - ne pie sevis.

Mūsu likumdošana, normatīvie akti ir sakārtoti. Veikt darījumus caur Latvijas komercbankām, atmazgājot netīro naudu, praktiski ir diezgan grūti īstenojams pasākums. To izsekot var diezgan vienkārši. Piemēram, nauda no Ukrainas budžeta, kuru mēģināja atmazgāt caur Latvijas bankām un tamlīdzīgi. Vienlaikus - Latvijā ir vesela virkne komercbanku, kurām, manuprāt, jau sen vajadzēja noņemt licenci, jo ir pamatotas aizdomas par netīras naudas atmazgāšanu tiešā veidā.

Te interesanti arī tas, ka kriminālprocesā, kurš tika ierosināts saistībā ar Rimšēviča darbību, figurē faktiski vienas un tās pašas personas, kuras figurē visādos citos darījumos. Tajā skaitā - OIK, tajā skaitā - saistībā ar Eiropas fondu nepamatotu izlietošanu utt.

- Vai var pieņemt, ka tas bija apzināts politisks gājiens, lai izslēgtu no tirgus vēl vienu uzņēmumu (banku) ar nacionālo kapitālu?

- Kaut vai tos pašus amerikāņus maz interesē, kas notiks Latvijā. Pats galvenais - ikviena kustība, kura skar bankas, parasti ir ļoti klusa. Bet te - Finanšu komisija pieņem kaut kādu lēmumu, un tas pēkšņi kļūst publiski pieejams. Ir daudz piemēru, kad tā pati Finanšu komisija pieņēmusi lēmumus pret virkni citu banku, kur tiešā tekstā tikusi pamatota ne visai laba to darbība. Naudas atmazgāšana, narkotiku naudas atmazgāšana, terorisma finansēšana… Bet - lielākā daļa no šīm komercbankām turpina veiksmīgi darboties arī šobrīd. Neviens tās nav aizklapējis ciet. Bet te tiek likvidēta viena banka, un nekas netiek darīts, lai paglābtu to no sitiena.

Kāpēc banka nolēma pašlikvidēties? Domāju, ka atbilde ir ļoti vienkārša. Tāpēc, ka pēc idejas jebkura administratora, kuru ieceļ tiesa, galvenais un primārais uzdevums būtu izdarīt visu iespējamo, lai attiecīgā institūcija - vai tas būtu uzņēmums vai banka - atgūtos un atgrieztos tirgū. Respektīvi, turpinātu strādāt, atjaunotu reputāciju… Diemžēl es personīgi piemērus, kad tas tā būtu noticis, nezinu. Visur, kur gājuši administratori un pēc tam likvidatori, viss ir aizgājis pa burbuli.

- Kāds tam sakars tieši ar Aizkraukles bankas pašlikvidāciju?

- Acīmredzot akcionāri, skaidrā prātā izvērtējot situāciju, saprata - ja ienāks kāds administrators vai likvidators, tad pilnīgi iespējams, ka attiecīgā komerciestāde tiks izlaupīta. Bet nu ir iespēja norēķināties ar visiem saviem klientiem un neiztirgot mantu par pusvelti.

- Vēl viens plašāks aspekts, par kuru šoreiz gribu jautāt mūsu iekšējās darbības, iekšlietu kontekstā. Dažādiem draudiem un apdraudējumiem pievērstā retorika te palaikam šausmina. Vai mūsu drošības politika ir adekvāta šai retorikai? Kā jūs to vērtējat?

- Nekā nevērtēju. Jo tās nav. Tā nav adekvāta draudu retorikai. Redz, likums tika grozīts tā, ka NATO karavīri var pārvietoties pa valsts teritoriju ar pielādētiem ieročiem. Tad grozījām likumu tā, lai ES, NATO karavīri var komandēt mūsu apakšvienības. Šodien likums paredz - ja pierobežā tiek plānotas kaut kādas mācības, manevri utt., tad robežsardze par to jāinformē vismaz divas nedēļas iepriekš. Bet Aizsardzības ministrija ir iesniegusi priekšlikumu, ka šī norma jāņem ārā. Bet - šīs divas nedēļas - tā ir rezerve pret muļķi.

Jo - ko nozīmē mācības pierobežā? Tikko kā notiek kaut kādas aktivitātes pierobežā, tā valsts, ar kuru robežojamies, uzreiz saausās. Šobrīd kārtība paredz: ja tiek plānotas mācības, robežsargi tiek informēti, viņi tiekas ar pretējās puses robežsargiem un saka: «Pēc divām nedēļām šeit notiks tādas un tādas mācības, karavīru skaits - tāds un tāds, mērķi - tādi un tādi. Robežas drošībai nekas nedraud.» Starp citu: robežsargi var atcelt jebkuras mācības (kas arī ir pareizi), jo viņi zina, kas notiek. Aizsardzības ministrija mēģina no šīs normas atteikties.

Saliekot visu kopā (var braukt ar bruņojumu, var komandēt, kas ko grib, noņem šīs divas nedēļas), rodas jautājums - uz ko mēs ejam? Es dažām amatpersonām jautāju - klausieties, vai tad mēs taisāmies karot ar Krieviju? Tāpēc, ka jebkuras asas kustības pierobežā var novest pie militāra konflikta. Atcerējos 2008. gada notikumus. Gruzijas - Krievijas karš. Situācija bija līdzīga. Daudzas Gruzijas apakšvienības komandēja ASV instruktori. ASV instruktori ne par ko neatbildēja, un vainīga bija tikai Gruzijas puse. Es saprotu, ka globālās politikas interesēs ASV ir ieinteresētas radīt sasprindzinājumu apkārt Krievijai. Bet vai mēs esam ieinteresēti tiktāl pasliktināt visas šīs attiecības, ka tās labākajā gadījumā var pāraugt militārā konfliktā uz robežas vai arī aktīvā karadarbībā, kurā tiek ierauta visa Eiropa? Dod, Dievs, lai es kļūdītos! Kādas mācības mums var būt pierobežā, par kurām pretējai pusei nevajag zināt? Piemēram, ja krievi vai baltkrievi redz, ka militāra kolonna dodas robežas virzienā, visās viņu karaspēka daļās tiks izsludināta trauksme. Viens muļķis neiztur un kaut ko nospiež… Viss - uz priekšu! Atpakaļ vairs neko nevarēs pagriezt.

- Tā ir politika. Tā vedina domāt, ka gudrībā arvien investējam mazāk nekā pavecās mantiņās.

- Te gan jāatzīmē, ka, mainoties NBS komandieriem un arī ministriem, bruņotajos spēkos notikušas arī ļoti daudzas pozitīvas izmaiņas. Bet - ar veco bruņojumu saistītos līgumus parakstīja bijušais Vienotības aizsardzības ministrs Pabrika kungs. Nākamie ministri to saņēma mantojumā. Taču šobrīd mūsu iespējas tiek pārvērtētas. Beidzot Iekšlietu ministrijā sāk veidot speciālo uzdevumu vienības pa reģioniem. Kaut gan būtu labi, ja tās būtu apvienotas vienības. NBS un iekšlietu. Taču tad būtu jārunā vairāk par nacionālās drošības ministriju kā vienota spēka ministriju. Un arī par vienotu Nacionālās drošības akadēmiju.

Vai arī - 1995. gadā valdība pieņēma konceptuālu lēmumu par pretgaisa ieroču iegādi. Nepagāja ne 20 gadi, kad beidzot esam kaut ko iegādājušies. Jautājums - kur visa tā nauda palika? Ne reizi vien esmu no Saeimas tribīnes teicis, ka lielākie mūsu valsts ienaidnieki jāmeklē starp mūsu politiķiem. Ir tik vienkārši, ja vienmēr ir zināms, kas pie visām problēmām vainīgs. Nav krānā ūdens - Putins vainīgs. Ar tādu nostāju mēs tālu netiksim. Pats galvenais - ko mēs paši domājam un ko mēs paši gribam. Vai piekrītam būt tā aitiņa, tas jēriņš, kurš iet uz nokaušanu, vai tomēr mums ir savas intereses? Tajā skaitā - nacionālās drošības intereses, kuras ne vienmēr sakritīs ar mūsu sabiedroto vēlmēm.

Un vēl - mēs klusi lepojamies ar to, ka mums ir skarba daba un cilvēki no dienvidiem, no Āfrikas īpaši negrib pie mums braukt. Un - mēs baidāmies paši sev atzīties - mēs visi ļoti ceram, ka Krievijai izdosies uzvarēt teroristus Sīrijā un tā bēgļu plūsma līdz mums neatnāks.

- Šā vai tā tie visi ir drošības faktori.

- Pilnīgi pareizi. Bet, ja tu nedomā tādās kategorijās, kā tev jādomā, kā tev jārīkojas, ja esi viendienītis un galvenais tev ir ieņemt amatu un iebāzt kaut ko sev ķešā, tad - par ko mēs runājam? Mēs bļaustāmies par kaut kādiem draudiem no austrumiem, bet neakumulējam līdzekļus tajās jomās, kas tiešām mūs apdraud. Nolikvidējot Policijas akadēmiju, ko mēs ieguvām? Tas bija sitiens pa mūsu drošību. Tagad grūti atrast speciālistus…

- Jā, Ēriks Kalnmeiers arī teic, ka vāji izmeklētāji…

- Bet - no kurienes viņiem būt labiem? Tas skar policiju, bet tūlīt būs problēma ar prokuroriem. Jo Policijas akadēmija bija iestāde, kura gatavoja cilvēkus gan policijai, gan prokuratūrai. Un tālāk bija tiesas. Šobrīd mums nav pašu pirmsākumu. Un neviens nevar izskaidrot - kāpēc?

- Vai balotēsieties rudenī? Kas nākamā sasaukuma Saeimā mainīsies?

- Domāju, ka jā. Šobrīd diezgan droši var teikt, ka parlamentā būs pārstāvēti nacionāļi, ZZS un mēs. Visi pārējie ir zem liela jautājuma.

- Simt gadu valstij…

- Labi, ka svinam simt gadus gandrīz tādam pašam veidojumam, kāds tas tika izveidots 1918. gadā. Bet - mēs mēģinām vēsturē ieciklēties. Jātur prātā, ka, pavēršot skatu tikai uz vēsturi, mēs gribot negribot vienu citu ķermeņa daļu pavēršam pret nākotni. Un tad nav jābrīnās, ka visu laiku braucam no grāvja grāvī. Es ceru, ka nākamajos simt gados mums šo kļūdu nebūs.