Bijušais SAB darbinieks Arnolds Babris: Politiķi jāsūdz tiesā par nacionālo interešu neaizstāvēšanu

 
NEJAUC MEDĪBAS AR ZVEJU. Bijušais SAB darbinieks Arnolds Babris ir pārliecināts – ja kāda amatpersona brauktu uz Krieviju, piemēram, it kā uz lāču medībām, bet patiesībā, lai nodotu slepenu informāciju krievu specdienestiem, tad šādā tikšanās reizē fotografētāju klāt nebūtu. Viss no drošības viedokļa būtu sterils, leģenda būtu izdomāta neatmaskojama ©Rūta Kalmuka/F64

Bijušais Satversmes aizsardzības biroja Valsts ekonomiskās drošības un organizētās noziedzības apkarošanas nodaļas vadītājs, tagad uzņēmējs Arnolds Babris intervijā Neatkarīgajai vērtē nesenos notikumus no nacionālās drošības viedokļa.

- Pilnīgi visi Nacionālās drošības padomes locekļi, gandrīz visas Saeimas frakcijas ir paudušas pārliecinošu atbalstu Jāņa Maizīša pārvēlēšanai uz otro termiņu SAB direktora amatā. Kādēļ tāda vienprātība? Nav cita kandidāta?

- No visiem ļaunumiem jāizvēlas mazākais. Baumu līmenī bija minēta arī ārlietu ministra Edgara Rinkēviča kandidatūra. Uz šā fona Maizīša kungs ir briljanta kandidatūra. Pirmā termiņa laikā viņš arī nekādas lielas kļūdas nav pieļāvis, protams, arī varoņdarbus nav veicis. Kad Maizīša kungs pirmo reizi tika virzīts uz šo amatu, es publiski viņu kritizēju. Paudu šaubas, vai bijušais ģenerālprokurors varēs vadīt drošības iestādi, kur bieži jāpieņem lēmumi ne pēc likuma normām, bet pēc būtības - atbilstoši valsts nacionālās drošības interesēm. Sabiedrībai jāsaprot, ka ir tiesībsargājošās iestādes un ir drošības iestādes, kurām jārūpējas par nacionālo drošību. Valstis, kuras mūs nemitīgi māca, ka ļoti jāievēro šādi un tādi tiesiskuma principi, pašas šos principus nemitīgi ignorē, kolīdz tiek skartas viņu nacionālās intereses. Mūsu politiķiem sen bija jāsāk domāt nacionālās drošības un nacionālo interešu mērogos.

- SAB direktora izvēlē būtiskāko vārdu parasti saka mūsu stratēģiskie partneri. Vai jūs varat modelēt viņu domugājienu, kādēļ viņi teikuši, ka Maizīša kandidatūra viņiem ir gana laba?

- Stratēģiskam partnerim pašam pēdējā laikā mainās interešu vektori. Ja stratēģiskais partneris kļūst sūdīgs un nerēķinās ar mūsu interesēm, tad varbūt ir laiks padomāt par stratēģisko partneru maiņu. Pasaulē globālā valsts vairs nav ASV, bet gan Ķīna, un tāpēc varbūt jāsāk domāt par to, ka mums pašiem ir pienācis laiks parūpēties par savām interesēm. Pasaulē nav nekādas sabiedrībai deklarētās politikas - ir tikai intereses. Kur ir mūsu nacionālās intereses? Jautājums mūsu politiķiem: kāpēc viņi skrien vilcienam pa priekšu svešu interešu vārdā, nerēķinoties ar mūsu interesēm? Kā piemērs, ļoti cienu somus - /Karls Gustavs/ Mannerheims nodemonstrēja, kā jāaizstāv Somijas intereses. Es ļoti cienu Singapūras ģēniju Ļī Kuan Jū, kurš arī nemitīgi domāja par savas valsts nacionālajām interesēm. Ja mūsu politiķi aizstāv svešas intereses, tad kāpēc mums jāuztur šādi politiķi? Publiski aicināju Aivaru Lembergu celt civilprasību pret Edgaru Rinkēviču, kurš pieņēma Ventspilij un valstij zaudējumus nesošu lēmumu saistībā ar Nordstream-2 projektu. Rinkēviča darbību dēļ šis projekts netika apturēts - tas tika pārcelts uz Zviedriju. Bet mēs zaudējām miljonus. Kāpēc mums ir vajadzīgi politiķi un ierēdņi, kuri neaizstāv mūsu valsts nacionālās intereses?

- Zīmīgi, ka Maizīša kandidatūra politiskajās aprindās tika gandrīz vienbalsīgi atbalstīta pēc tam, kad atklājās milzu problēmas Latvijas finanšu sektorā. Vai tad uzpasēt šādus apdraudējumus nav SAB funkcija?

- Līdz pēdējam brīdim nekas neliecināja par to, ka AB.LV banka saņems liktenīgo vēstuli no ASV. Banka aktīvi gāja uz sadarbību un strikti pildīja tai izvirzītās prasības. Tas, kas notika, bija sitiens zem jostasvietas. Banka ar šo vēstuli tika klasificēta kā toksiska un tika nokauta. Banka tika pieskaitīta pie tām bankām, kuras piedalās naudas atmazgāšanas operācijās. Tas nozīmē, ka arī citas bankas, kuras sadarbosies ar AB.LV, var kļūt inficētas un nokļūt zem šīs aizdomu ēnas. Tādējādi, nesagaidot šīs 60 dienas /atbildes un paskaidrojumu sniegšanai/, banka tika nokauta. Tas bija paraugdemonstrējums tam, ka ASV var Eiropā nokaut bankas, kuras atrodas zem Eiropas Centrālās bankas uzraudzības. Eleganti! Trijās dienās pēc ASV paziņojuma no bankas tika izņemti 600 miljoni. Tagad ļoti svarīgi, lai notiktu veiksmīga AB.LV pašlikvidācija, lai banka pati norēķinātos ar visiem kreditoriem, nodemonstrētu, ka, neraugoties uz to, ka banka likvidēta, tā norēķinās ar visiem saviem klientiem un pilnībā izpilda pret tiem uzņemtās saistības. Tas būtu labs signāls pasaulei: varat ieguldīt Latvijas bankās, un pat gadījumā, ja kāds tās likvidēs, jūs savu naudiņu dabūsiet atpakaļ.

- Bagātajai ASV ir savs specdienests finanšu jomas uzraudzīšanai, Latvija tādu nevar atļauties. Vai šīs funkcijas nebūtu jāuzņemas galvenajam specdienestam valstī - SAB?

- Strādājot SAB, es atbildēju par ekonomiku. Viens no manas darbības virzieniem bija tieši banku sektors. Man bija cieša sadarbība ar Latvijas Banku, kura toreiz atbildēja par komercbanku uzraudzību. Ļoti daudz kas toreiz tika izdarīts, tieši pateicoties SAB. Kad stājāmies iekšā NATO, sākās ņurdēšana un konkrēta neapmierinātība ar mani. Pēc manas aiziešanas šī nodaļa tika likvidēta. Globālajā ekonomikā Latvijai nav partneru. Latvijai pašai jācīnās par savām interesēm. Parādiet man cilvēku, kurš valstī atbild par Latvijas ekonomisko drošību? Tāda nav. Tas ir izdevīgi visiem citiem, tikai ne mums. Aicinu atgriezties pie diskusijas, ka ir jābūt konkrētam cilvēkam, kurš valstī atbild par ekonomisko drošību.

Viens piemērs, 1998. gadā, kad Krievijas defolta rezultātā sākās banku krīze, Rīgas komercbanka toreiz bija sistēmu veidojošā banka. Manis parakstīts dokuments nonāca pie Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes. Tajā bija esošās situācijas izklāsts, kā arī vēstulē bija skaidri norādīts, ka Latvijas Bankai no savām rezervēm Rīgas komercbankas glābšanā jāiegulda pieci miljoni latu. Repše toreiz bija sašutis, bet, par cik šis dokuments bija pareizi uzrakstīts, viņam no Latvijas Bankas rezervēm nācās ieguldīt šos piecus miljonus. Kas Repšem pēc tam ļāva lepni paziņot, ka viņš izglābis Rīgas komercbanku. Toreiz, 1998. gadā, preventīvi tika ierosināta krimināllieta, tika profilaktiski apmeklētas visas komercbankas un veiktas pārrunas ar banku īpašniekiem un vadību. Visi bija brīdināti, ka, konstatējot kaut mazākās baumu izplatīšanas pazīmes, drastiski vērsīsimies pret vainīgajiem. Toreiz par to visvairāk bija sašutis Pareksa bankas īpašnieks Valērijs Kargins. Protams, ka tas nebija īpaši tiesiski un pareizi, bet, atbilstoši tai situācijai, ļoti efektīvi un pareizi. Šeit ir tā atšķirība starp tiesībsargājošām un drošības iestādēm. Kad sistēma kopumā ir apdraudēta, mainās spēles noteikumi un ir jārīkojas ļoti ātri.

- Pieminējāt Edgara Rinkēviča rīcību Nordstream2 sakarā. Kā jūs to vērtējat?

- Es uzskatu, kā tā bija pretvalstiska. Viņš, ministrs, tiek uzturēts par mūsu nodokļu maksātāju naudu, un demagoģija par apdraudējumu no šā projekta noderēja zviedriem, kuri saņēma šo pasūtījumu un bija gana priecīgi.

- Vai tad Latvijas pretizlūkošanai nebija jānoskaidro Rinkēviča rīcības patiesie motīvi? Kādēļ Rinkēvičs lēma nesadarboties Nordstream2 projektā? Varbūt viņam kāds par to samaksāja? Vai tas nebija jānoskaidro Maizīša vadītajam specdienestam?

- Dienesta uzdevums ir noskaidrot to, ko politiķi neredz un nezina. Bet politiķu pienākums būtu dienestam uzdot attiecīgos jautājumus. Tāpēc jāprasa, vai Maizīša kungs saņēma no mūsu vadošajiem politiķiem jautājumu par to, kādi bija Rinkēviča motīvi, uzstājot, ka Nordstream2 projekta īstenošana Latvijā ir jānoraida. Šādu jautājumu nebija. Bet tas gan neliedza Maizīša kungam pašam noskaidrot svarīgos jautājumus un par tiem informēt politiķus, bet ir dilemma, jo jāpēta būtu ministrs, kurš ir Nacionālās Drošības padomes loceklis.

- Tagad atklājies, ka amatpersona ar visaugstākā līmeņa pielaidi valsts noslēpumam ir braucis uz Kamčatku ķert lāčus vai lašus. SAB direktors un kandidāts šim amatam uz otru termiņu atzīst, ka SAB par to neko nav zinājis. Kam par to jāatbild?

- SAB direktors pamatoti norāda, ka tas nebija viņa uzdevums monitorēt Latvijas Bankas vadības privātos braucienus.

- Bet runa jau ir par cilvēku ar visaugstākā līmeņa pielaidi valsts noslēpumam.

- Es pret to izturētos mierīgāk. No spiegošanas viedokļa - ja kāds Krievijas izlūkdienesta darbinieks vēlētos kontaktēties ar kādu, kam ir augstākās slepenības pakāpes pielaide, ticiet man, viņš neaicinātu šo cilvēku braukt uz Kamčatku, turklāt vēl tādā kompānijā, ar fotosesiju. Visas konspiratīvās tikšanās var noorganizēt šeit, Latvijā, vai Eiropā, vislabākajos apstākļos, ievērojot nepieciešamos drošības pasākumus. Šādi braucieni uz tālām zemēm izraisa nevajadzīgas aizdomas. Tādēļ arī es uzskatu, ka Rimšēviča brauciens uz Kamčatku pilnīgi ne par ko neliecina. Ja arī Kamčatkā Rimšēvičam ar Piļščikovu būtu notikušas kaut kādas nopietnas pārrunas, tad tur klāt nebūtu neviena fotografētāja - tur tiktu ievērots klasiskais sterilitātes režīms; neviens neko nezinātu, viss būtu noleģendēts.

- Izrādās, Rimšēvičs izglītību ASV ieguvis padomju laikos, 1988. gadā, pateicoties Reigana - Gorbačova paktam. Kā jūsu laikos SAB raudzījās uz šādiem cilvēkiem, kuri 1988. gadā ieguvuši izglītību kapitālistiskā valstī, privileģētos apstākļos?

- Līdzīgi kā uz čekas maisiem. Tas vēl ne par ko neliecina. Es aicinu skatīties, kā cilvēks turpina darboties, uzvesties pēc tam. Tas var būt indikators, bet svarīgi, kā cilvēks uzvedas šobrīd, kā un kādus viņš pieņem lēmumus, un vai tā informācija, kas ir viņa rīcībā, netiek pēc tam izmantota pret mums, un vai mēs neciešam no viņa lēmumiem, darbībām zaudējumus. Redzu, ka pašreiz mums nav savas ekonomiskās politikas. Esam sagrāvuši ražošanu. Par to esmu daudzas reizes runājis, izpelnoties pārmetumus no politiķiem. Tagad vajadzētu vērt vaļā nevis čekas, bet gan Saeimas maisus, un pētīt, kuri kretīni un nodevēji sagrāva ražošanu, balsoja par šiem «veiksmes stāsta» lēmumiem un citiem tautsaimniecību degradējošiem pasākumiem, OIK utt.!

- To skaitā bija Rimšēviča kungs!

- Cik es zinu, Rimšēvičs treknajos gados bija gājis pie premjera Kalvīša un citiem un brīdinājis, ka nekustamā īpašuma burbulis plīsīs. Tajā pašā laikā Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs, bijušais bārmenis, Kārlis Leiškalns, kuram būtu tautas priekšā jāatbild par tautsaimniecību kopumā, cik man zināms, vispār neko nedarīja. Kaut gan daudzi ekonomisti pat publiski norādīja, ka mūsu ekonomika ir mākslīgi uzpumpēta uz zviedru pensionāru fondu rēķina un paģiras ir neizbēgamas!

- Vēl viens fakts, kas pēdējās dienās pēkšņi atklājies. Otru izglītību ārzemēs 1991.-1992. gadā Ilmāram Rimšēvičam apmaksājuši Ainārs Gulbis un Jūlijs Krūmiņš. Par abiem mēs, piemēram, zinām, ka viņiem šajos 1991.-1992. gados bija iespēja privatizēt padomju militāros objektus, vēl pirms Latvijas valsts varēja tos pārņemt savā īpašumā, kas arī par kaut ko liecina. Vai šādam faktam nebija jābūt SAB redzeslokā?

- Mēs visi nākam no PSRS. VDK savā kontrolē pārņēma daudzus talantīgos jaunos cilvēkus. Ja mēs atmestu visus tos, uz kuriem toreiz varētu krist aizdomu ēna, mums nebūtu, uz ko balstīties. Bet bija jāstrādā. Par mūsu galveno nacionālo apdraudējumu arvien uzskatu mūsu pašu politiķu stulbumu, savtīgumu, nolaidību un populismu! Bet mēdz teikt - nav sliktu cilvēku. Ir tikai kadri, un, kādi tie ir, ar tādiem jāstrādā. Mērķis ir panākt, lai šie kadri strādātu pareizajā virzienā. No vadošo Rietumu izlūkdienestu kolēģiem bieži esmu dzirdējis frāzi - tas, ka tu no savas valsts izraidi kādu spiegu, ir nevis efekts, bet defekts. Tu esi likvidējis informācijas kanālu, to tu vairs nekontrolēsi. Svēta vieta tukša nepaliks - viņa vietā atnāks cits, kuru tu vari arī neizskaitļot, nezināt. Vēl labāk, ja tu šo spiegu savervē, un tu kontrolē viņam ienākošo un no viņa izejošo informāciju. Bet bieži politiķiem ir vajadzīgs šovs. Jāpadomā, ka, izraidot atklāto spiegu, tiek zaudēta kontrole un sabojātas attiecības ar konkrēto valsti. Spiegu aizturēšana un izraidīšana ir ārkārtas gadījums. Visas valstis viena pret otru spiegos, arī partnerus, jautājums ir tikai - ko, kādā apjomā un kādām metodēm? Francija izraidīja ASV diplomātu par spiegošanu, Vācija notiesāja savu izlūkdienesta darbinieku, kurš par smieklīgu naudiņu pārdeva amerikāņiem visu īpaši slepeno Vācijas izlūkdienesta darbinieku sarakstu. Neviena regula nepasaka, ka partnervalstu dienesti nekontrolēti jālaiž iekšā savās drošības iestādēs. Katras valsts nacionālā drošība ir tikai un vienīgi pašas kompetencē. Politiķiem vajag dot pa purnu par šo nacionālo prasību, drošības prasību neievērošanu.

- Varbūt Arnolds Babris būtu labāks SAB direktors?

- Man ir par daudz mākslīgi radītu reputācijas risku. Ļoti sen politiķi un īpaši laikraksts Diena ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā it kā Andra Šķēles uzdevumā mani sasaistīja ar gaļas kontrabandas skandālu, kas vēlāk noskaidrojās kā pilnīgi meli. Bet mana publiskā reputācija tika sagrauta. Strādājot SAB, man bez ekonomikas bija pienākums strādāt ar organizēto noziedzību. Ja paskatās, ar kādiem cilvēkiem no organizētās noziedzības aprindām esmu kontaktējies un kuri ir bijuši mani aģenti, ieskaitot slepkavas un bandītus, - sabiedrībai tās būtu šausmas. Ja man tagad jānorāda priekš pielaides visi ārvalstu specdienestu darbinieki, ar kuriem esmu kontaktējies, anketā nebūs vietas sarakstam, un godīgi - visus jau arī vairs pat i neatceros.

- Bet specdienesta vadītājam taču paziņu un aģentu loks nav baznīcā jāmeklē.

- Saņemot pielaidi valsts noslēpumam, man obligātā birokrātiskā procedūra būs jāizpilda.

- Aigars Sparāns pielaidi nedos?

- Es Aigaru pazīstu! Ar Aigaru viss ir kārtībā! Uzskatu, ka Aigars Sparāns ir vienkārši viens no aktīvākajiem darbiniekiem, viens no buldozeriem un darba zirdziņiem, kuram tur ir jābūt.

- Kāds ir jūsu speciālista viedoklis par ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera izspiegošanu un seifa ar ģimenes fotogrāfijām izzagšanu no Ilmāra Rimšēviča mājas? Nav ne mazāko šaubu, ka tas viss tomēr ir specdienestu darbs.

- Tie visi ir pieņēmumi, ka tas varētu būt specdienesta darbs. Organizētajā noziedzībā arī ir ļoti talantīgi cilvēki. Par Rimšēviča seifu rodas iespaids, ka zagļi cerēja uz vērtslietām, jo, ja izmeklēšanai kaut kas liktos interesants seifā, tas tiktu izņemts uzreiz.

- Vērtīgos dokumentus tur varēja ielikt pēc kratīšanas.

- Neredzu tam jēgu! Ja zādzība notikusi pēc kratīšanas, tad kāds noteikti gāja pakaļ naudai vai dārglietām.

- Bet Kalnmeiera gadījums?

- Kalnmeiers ir pieredzējis pragmatisks cilvēks. Viņš zina operatīvā darba metodes. Ja Kalnmeiers pasaka par šādu faktu, un viņš ir ļoti pragmatisks cilvēks, tad man nav ne mazāko šaubu, ka tā arī ir bijis. Kā psihologs, kurš ļoti labi atpazīst visu cilvēku tipus, varu teikt, ka mums ar ģenerālprokuroru ir ļoti paveicies. Viņš visus savus paziņojumus pirms to paušanas ļoti rūpīgi izvērtē, rūpīgi pārbauda katru faktu. Nav teikts, ka šī iekļūšana viņa mājā bija ar KNAB saistīto darbinieku darbs. Valstī darbojas organizētās grupas, kuras profesionāli iekļūst mājās un dzīvokļos, uzstāda tur gan noklausīšanās aparatūru, gan arī vāc dokumentus. Drošības iestādēm rūpīgāk jāstrādā pie šo grupu, personu apzināšanas. Tas ir slikts signāls sabiedrībai, ja ģenerālprokurora mājā ir nelikumīgi iekļuvuši. Kurš būs nākamais? Mani priecē, ka izdevās atrast Kažociņa kunga iekaustītājus un Maizīša datora zagļus. Tas liecina, ka mums tomēr ir resursi un mūsu dienesti var.

- Nesen Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece paziņoja, ka Latvijas nākotne ir SAB rokās, tādēļ par tā direktoru jāieceļ tieši Maizītis. Tas nozīmē - Saeimas priekšsēdētāja atzīst, ka Latvijā valda SAB. Jūs piekrītiet Saeimas priekšsēdētājai?

- Lai viņa izlasa Satversmi! Tas ir pilnīgs sviests! Vara pieder Saeimai!