Vienotības jaunās valdes mēģinājums, zibenīgi atbrīvoties no partijas avangardu jau sen pametušās Solvitas Āboltiņas ēnas, atdūries pret iepriekš neparedzētiem šķēršļiem. Tikai šādi var izskaidrot dīvaino lēmumu ļaut no partijas nule izslēgtajai politiķei līdz pat Saeimas rudens sesijas beigām turpināt vadīt Vienotības Saeimas frakciju.
«Ir noslēgušās politiskās konsultācijas ar visām Vienotības sadarbības partijām, kas pārstāvētas Saeimas frakcijā, un panākta vienošanās, ka frakcijas vadības maiņa notiks līdz ar Saeimas rudens sesijas beigām 21. decembrī [..] Saeimai ir savs konkrēts darba cikls un tradīcijas, tādēļ ar deputātiem, kuri parlamentā ievēlēti no Vienotības saraksta un strādā Vienotības frakcijā, esam vienojušies, ka frakcijas vadības maiņu vislabāk būtu veikt pēc rudens sesijas,» oficiālā paziņojumā pauž Vienotības priekšsēdētājs Arvils Ašeradens.
Šis paziņojums tika izplatīts dažas stundas pēc A. Ašeradena tikšanās ar Vienotības Saeimas frakcijā strādājošajiem partijas biedriem, taču uzreiz pēc tikšanās partijas līderis žurnālistiem nevarēja atbildēt uz jautājumu, kad partijas Saeimas frakcija lems par jauno priekšsēdētāju.
Ņemot vērā steigu, ar kādu Vienotība no savām rindām izslēdza S. Āboltiņu, varētu likties, ka operatīva atbrīvošanās no pieredzējušās politiķes oficiālās ietekmes arī Saeimas frakcijā būtu tikai loģiska. Tādēļ Vienotības lēmums ļaut S. Āboltiņai nostrādāt līdz sesijas beigām daudziem šķita dīvains.
Dīvaino situāciju vismaz daļēji izskaidro Saeimas gaiteņos klejojošā mēļošana. Proti, lai atstādinātu S. Āboltiņu no frakcijas priekšsēdētājas amata, šāds lēmums būtu jāatbalsta vismaz 12 Vienotības frakcijas deputātiem. Ņemot vērā, ka 22 mandātus lielajā frakcijā tikai desmit deputāti ir Vienotības biedri, atbalstu S. Āboltiņas gāšanai panākt būtu grūti. Kaut Vienotības reģionālie partneri līdz šīs Saeimas sasaukuma beigām sola neiedragājamu uzticību kādreiz varenajai partijai, tie nav gatavi pielikt roku S. Āboltiņas gāšanai. Savukārt, politiķei pildot solījumu un pēc Saeimas rudens sesijas noliekot mandātu, lai atgrieztos strādāt diplomātiskajā korpusā, problēma atrisinās pati no sevis. Arī Vienotības partneriem nebūs jāmokās ar morālu dilemmu, un tie varēs atbalstīt partijas valdes virzīto frakcijas priekšsēdētāja amata kandidātu. Tādējādi, ļaujot S. Āboltiņai pamest parlamentu saskaņā ar viņas noteikumiem, Vienotība izvairās no vēl vienas nevajadzīgas izgāšanās.
To, ka Vienotības jaunā valde un tās priekšsēdētājs A. Ašeradens, izslēdzot no organizācijas S. Āboltiņu un plānojot arī viņas atstādināšanu no frakcijas vadītāja amata, nav laikus izkalkulējuši visus iespējamos šķēršļus un sarežģījumus, uzskata arī politologs Filips Rajevskis. «Viena no problēmām bija tā, ka tas process bija pielīdzināms zibenskaram. Kad ļoti agresīvi uzbrūc, vienā mirklī ir jāsāk atkāpties, jo iedarbini kaut kādus procesus, kurus vairs nespēj kontrolēt,» saka eksperts.
Rajevskis atzīst, ka līdz ar S. Āboltiņas izslēgšanu no partijas ir panākts, ka viņa publiskajā telpā vairs netiek uzskatīta par Vienotības seju, un ir skaidrs, ka noteicējs partijā tagad ir A. Ašeradens. Taču partijas vadītājs nebija rēķinājies, ka Vienotības Saeimas frakcija nepakļaujas organizācijas valdei, kā tam vajadzētu būt.
«Tā ir piekāpšanās Āboltiņai, jo viņa ir viena no tām personām, kas spēj saturēt frakciju vai sagraut to,» saka eksperts, kas uzskata, ka, mēģinot S. Āboltiņu patriekt arī no šā amata, frakcijā sāktos līdzīgi procesi, kas krietni papluinīja Vienotības rindas aizvadītajā vasarā.
Tiesa, pastāv arī cita versija - Hosams Abu Meri, kuru partijas valde virza tās Saeimas frakcijas priekšsēdētāja amatam, uzstājis uz cieņpilnāku frakcijas vadības maiņu, ļaujot S. Āboltiņai nostrādāt līdz sesijas beigām. Viņš bija arī viens no retajiem valdes locekļiem, kas neatbalstīja politiķes izslēgšanu no partijas.