Vācijas koalīcijas sarunu izgāšanās: Kas tagad notiks?

Pēc sarunu izgāšanās starp kancleres Angelas Merkeles vadītajiem konservatīvajiem (CDU/CSU), brīvajiem demokrātiem (FDP) un "zaļajiem" par tā dēvētās Jamaikas koalīcijas izveidi, Vācija nonākusi uz politiskās krīzes sliekšņa.

Zemāk sniedzam ieskatu iespējamajās alternatīvās, kas atlikušas vācu politiķiem, lai rastu izeju no krīzes.

Cita vairākuma nodrošināšana

Vienīgā iespēja nodrošināt citu vairākumu ir līdzšinējās Merkeles vadītās "lielās koalīcijas" saglabāšana, turpinot sadarbību starp CDU/CSU un sociāldemokrātiem (SPD).

"Lielā koalīcija" pie varas atradusies kopš 2013.gada, un iepriekšējā Bundestāga sasaukumā tā kontrolēja 504 no 631 deputātu balss.

Tomēr pēc vēsturiskās sagrāves septembrī notikušajās vēlēšanās, kurās SPD sniegums bija vājākais, kādu partija pieredzējusi kopš Otrā pasaules kara, sociāldemokrāti paziņoja par pāriešanu opozīcijā, un nekas neliecina, ka viņi varētu šo lēmumu mainīt.

SPD līdera vietnieks Ralfs Štegners jau vēlu svētdienas vakarā paziņoja, ka "koalīcijas sarunu izgāšanās rezultātā SPD situācija nemainīsies".

Savukārt otrs partijas līdera vietnieks Torstens Šēfers-Gumbels piebilda, ka SPD "nav Angelas Merkeles karjeras auto rezerves ritenis".

SCANPIX

Mazākuma valdība

Lai gan teorētiski Merkele varētu veidot mazākuma valdību, tā patiesībā nav reāla alternatīva, jo šādā politiski nestabilā atmosfērā viņai būtu grūti panākt opozīcijas atbalstu jebkuram mazākuma valdības piedāvātajam likumprojektam.

Varbūtējai CDU/CSU un FDP koalīcijai pietrūktu 29 balsis, lai nodrošinātu vairākumu. Savukārt konservatīvo un "zaļo" koalīcijai trūktu 42 balsis.

Turklāt mazākuma valdības modelis, kas citās valstīs ir visai ierasts, Vācijā nacionālajā līmenī vēl nekad nav izmēģināts.

Jau tūlīt pēc vēlēšanām Merkele apsolīja nodrošināt Vācijai "stabilu valdību", kamēr SPD noraidījusi iespēju, ka varētu atbalstīt viņas vadītu mazākuma kabinetu.

Ārkārtas vēlēšanas

Saskaņā ar Vācijas konstitūcijas 63.pantu prezidentam vispirms ir jāpiedāvā kādas partijas līderim valdības veidošana. Šī persona kļūst par kancleru, ja par to balso vairāk nekā puse no Bundestāga locekļiem (kanclera vairākums).

Ja prezidenta piedāvātais kanclera kandidāts negūst vairākumu, seko otrā balsošanas fāze, kam dotas divas nedēļas, kuru laikā absolūtajam deputātu vairākumam jāpanāk vienprātība.

Šajā procesā balsojumu skaits un iespējamo kancleru skaits nav ierobežots. Ja nevienam no politiķiem neizdodas gūt kanclera vairākumu, sākas trešā balsošanas fāze.

Šajā procesā iespējamajam valdības vadītājam jau pietiek ar relatīvo vairākumu un par kancleru kļūst kandidāts, ka iegūst visvairāk balsu.

Tomēr šajā brīdī savs vārds sakāms atkal prezidentam. Ja kāds no kandidātiem iegūst relatīvo vairākumu, valsts galva var to iecelt par kancleru, kurš vada mazākuma valdību. Taču prezidenta pilnvarās ir arī parlamenta atlaišana, kuras gadījumā 60 dienu laikā sarīkojamas jaunas vēlēšanas.