Pēc vairāk nekā gadu ilguša pārtraukuma Saeima atkal pieķērusies likumprojektam, ar kuru iecerēts sabiedrībā veicināt vienotu izpratni par Otro pasaules karu un vienlīdzīgu attieksmi pret tā dalībniekiem. Vienlīdzīgā attieksme rezervēta gan tikai noteiktai Latvijas pilsoņu grupai.
Par likumprojektu Otrā pasaules kara dalībnieka statuss diskusijas notika jau 11. Saeimas sasaukumā, taču politiskās gribas deficīta dēļ tālāk par diskusijām netika, līdz 2016. gada jūnijā tas vienā dienā tika gan iesniegts, gan nodots komisijām, gan apstiprināts pirmajā lasījumā. Otrdien, pēc vairāk nekā gadu ilguša pārtraukuma, tas Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā tika apstiprināts pirms otrā lasījuma. «Vienkārši nebija politiskās gribas to virzīt,» saka Nacionālo apvienību pārstāvošais Rihards Jansons, kas pie šā likumprojekta strādājis kopš tā nonākšanas Saeimā.
Likumprojekta autori neslēpj - lai likums nestu iecerētos augļus, tas jāpieņem pēc iespējas ātrāk, «ņemot vērā to, ka vairums Otrā pasaules kara veterānu ir pārsnieguši 90 gadu vecumu un aizvien vairāk aiziet viņsaulē, valsts taisnīgu attieksmi nesagaidījuši».
Vairākus gadus Saeimas dokumentu plauktos putekļus vākušais likumprojekts statusu saņēmušajiem nekādus sociālos labumus nesola, taču saskaņā ar tā virzītāju ieceri sadala Latvijas pilsoņus divās grupās, no kurām tikai vienas pārstāvjiem ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi.
Proti, otrdien Saeimas komisija apstiprināja uzlabotu likumprojekta normu, kas nosaka, ka par Otrā pasaules kara dalībniekiem atzīstami Latvijas pilsoņi, kuri bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā - dienā, kad PSRS okupēja Latviju - vai līdz tam legāli iebraukušie iedzīvotāji, kas no okupācijas dienas līdz 1945. gada 2. septembrim citu valstu regulāro militāro vienību sastāvā piedalījās bruņotā cīņā pret PSRS, nacistiskās Vācijas vai to sabiedroto militārajiem formējumiem. Šī norma nav attiecināma uz tiem kara veterāniem, kas Latvijā likumīgi iebrauca saskaņā ar Latvijas un Krievijas Savstarpējās palīdzības paktu un tā slepeno protokolu jeb MolotovaRibentropa paktu.
Tieši šajās normās slēpjas nianses, kas likumprojekta pieņemšanu padara sarežģītu, jo tās nosaka, ka Otrā pasaules kara dalībnieka statusu nevarēs iegūt pat tie veterāni, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas naturalizējušies, vai tie, kas darbojušies partizānu kustībā un pagrīdē.
«Šis likumprojekts izslēgs diezgan lielu veterānu skaitu. Juridiski it kā varu saprast, bet tā ir pirmā norma, kas dala pilsoņus atkarībā pēc pilsonības iegūšanas veida. Likumprojekts ir politisks, un tā mērķis ir izlīgums, bet, šādi izslēdzot pilsoņus, mērķis netiks sasniegts,» saka Saskaņu pārstāvošais Boriss Cilevičs. Jautāts, vai viņš zina, cik veterānu šis likumprojekts «izslēgs», politiķis atzīst, ka to skaits ir niecīgs, jo likumdevējs novilcinājis likuma pieņemšanu. «Ja vēl vilcināsimies, nebūs vairs kam šo likumu piemērot,» piebilst deputāts. Aptuvenas aplēses liecina, ka Latvijā atlikuši aptuveni 3000 pilsoņu, kuri būs tiesīgi saņemt šo statusu.
Savukārt R. Jansons skaidro, ka, piešķirot šo samierināšanos veicinošo statusu personām, kas Otrā pasaules kara priekšvakarā nebija Latvijas pilsoņi vai legāli tās iemītnieki, Latvija uzņemtos atbildību par tās okupējušo valstu karaspēka nodarījumiem, kas, atceroties Latvijas valsts kontinuitātes pamatprincipu, nav pieļaujams.
Šī iemesla dēļ likumprojekts statusu saņēmušajiem neparedz nekādus sociālos labumus, pretējā gadījumā valsts nedrīkstētu dalīt pilsoņus statusam atbilstošajos un neatbilstošajos, tiktu pārkāpts vienlīdzības princips. Tiesa, likumprojekts paredz, ka pašvaldības savu kompetenču robežās statusu saņēmušajiem varēs piešķirt dažādas atlaides.
