Ko "noguļ" politikāņi, to paņem raustītāji
Šā gada 3. jūnija pašvaldību vēlēšanās Rīgā 13,4% balsu ieguva Jaunā konservatīvā partija (JKP), kas tai deva vērā ņemamu pārstāvniecību Rīgas domē – deviņas vietas.
JKP nebija jauna partija - tā tika nodibināta jau 2014. gadā, pirms 12. Saeimas vēlēšanām, kad kārtējo reizi kāds neapmierināto ļaužu pulciņš pameta partijas Vienotība un Nacionālā apvienība. JKP startēja 12. Saeimas vēlēšanās un ieguva tajās tiešām niecīgu balsu skaitu - par viņiem nobalsoja 6389 jeb 0,7% vēlētāju.
Tomēr šo partiju var uzskatīt arī par pilnīgi jaunu politisku veidojumu, jo pirms šā gada pašvaldību vēlēšanām tai pievienojās divas bijušās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) faktiski augstākās amatpersonas - Juta Strīķe un Juris Jurašs. Tas, protams, pilnīgi mainīja JKP tēlu, būtību (kāds tur vairs konservatīvisms?), darbības un runas stilu, bet galvenais - vēlētāju loku, jo Jutai Strīķei neapšaubāmi bija un ir savs atbalstītāju un pat pielūdzēju pulks. Nav ne mazāko šaubu - Štrīķe un arī Jurašs bija JKP lokomotīves, kuras ne tikai ievilka pārējos septiņus šīs partijas pārstāvjus Rīgas domē, bet arī ļāva iegūt varu Ķekavas domē pēc atkārtotām vēlēšanām šajā pašvaldībā.
Taču diezin vai kāds domā, ka JKP lokomotīvju patiesais mērķis bija Rīgas dome, lai tur nākamos četrus gadus sūri grūti rautos opozīcijā. Protams, šā gada pašvaldību vēlēšanas viņiem bija tikai spēku pārbaudījums uz 13. Saeimas vēlēšanām, kas notiks pēc gada.
Uzreiz pēc pašvaldību vēlēšanām žurnāls Ir vairākos numuros publicēja t. s. Rīdzenes sarunas, kas iesāka - kā to formulēja Zvērinātu advokātu padomes vadība - «rūpīgi plānotu un režisētu kampaņu». Acīm redzams bija tas, ka kampaņas režisori, varoņtenori, primadonnas un mizanscēnu piefilmētāji nāk no Džordža Sorosa finansētajām organizācijām, ar kurām arī žurnāls Ir atrodas visādu veidu visciešākajā simbiozē. «Paši pūta, paši dega.»
Un tad - visiem par pārsteigumu - JKP pirmā sāka 13. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņu! Un tūlīt varēja just pieredzējušu mentu dzelzs tvērienu: «Te nebūs nekādi mītiņi kaut kādos pilsētas parkos - tās būs «tautas sapulces» pie prezidenta pils!» «Pie prezidenta pils plānota Vācijas prezidenta oficiālā sagaidīšana? Tas nav nekāds šķērslis - lai vispirms Latvijas prezidents atnāk un atskaitās Jaunajai konservatīvajai!» «Nost no amata ģenerālprokuroru, jo viņš mums neļāva noklausīties sarunas ilgāk par trim gadiem!»
«Kriminālpolitiska apvērsuma gaisotne» (kā to formulēja Zvērinātu advokātu padomes vadība) bija radīta, bet citu partiju un novirzienu politiķi neko nespēja tam likt pretī. Daži joprojām štukoja, kā pārvērst vietējā varā tikko notikušo pašvaldību vēlēšanu rezultātus, citi domās jau baudīja vasaras atvaļinājuma laisko gaisotni, Valsts prezidents kā nopērts tiešām gāja atskaitīties uz JKP rīkoto «tautas sapulci», ģenerālrokurors jutās «ne savā ādā» un faktiski nodots («Es taču ļāvu viņiem noklausīties netipiski ilgi - vairāk nekā divus gadus -, pat tad, kad tiesneši vairs to negribēja atļaut!»).
Šajā situācijā pie saprāta balss sāka apelēt visaugstākās raudzes profesionāļi - advokāti, bijušie Augstākās tiesas vadītāji, bijušie Ģenerālprokuratūras prokurori. Viņu situācijas analīzes balstījās uz nopietniem argumentiem.
Augstākās raudzes profesionāļu viedokļi ir apkopoti šajā izdevniecības Mediju nams speciālizlaidumā RAUSTĪTĀJI.
Bet līdz šim nekur nepublicēti ir konkrēti fakti par to, kā tika uzstādīta noklausīšanās aparatūra viesnīcā Rīdzene un kā par to uzzināja diezgan plašs cilvēku loks. Arī to varēs uzzināt no RAUSTĪTĀJIEM, vienlaikus atsaucot atmiņā nesenās pagātnes svarīgākos notikumus.