Ivars Zariņš: "Saskaņa" spētu izjaukt esošo varas monopolu

 
IVARS ZARIŅŠ: «Tie principi, kas nodrošina demokrātiju kā efektīvu valsts pārvaldes formu, mūsu valstī nedarbojas. Jo nav pilnasinīgas politiskās konkurences» ©Rūta Kalmuka, F64 Photo Agency

Partijai Saskaņa joprojām ir līgums ar Krievijas valdošo partiju Vienotā Krievija. Tas ir viens no argumentiem, kāpēc citas partijas deklarē, ka ar Saskaņu nevar sadarboties. Par šo līgumu un citām politiskām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar Saeimas Saskaņas frakcijas deputātu Ivaru Zariņu.

- Diskusijā Rīga TV24 jūs daudzus šokējāt, pasakot, ka drošības kontekstā latviešiem šis līgums ir otrs svarīgākais līgums pēc līguma ar NATO. Vai tas nav pārspīlējums?

- Politikā ne viss ir tā, kā tas izskatās. Ir jāredz dziļāka lietu kopsakarība, lai spētu notiekošo vērtēt adekvāti. Jā, daudziem tas šķita šokējošs apgalvojums, līdz brīdim, kamēr to paskaidroju.

Latvijā ir ļoti izmežģīta politiskā situācija - ir izveidojies varas monopols, kas valstī un ar valsti var darīt visu, ko vien vēlas, jo tie principi, kas nodrošina demokrātiju kā efektīvu valsts pārvaldes formu, mūsu valstī nedarbojas. Jo nav pilnasinīgas politiskās konkurences. Līdz ar to nav nekādas politiskās atbildības. Ja tā tas ir ilgstoši, kā tas ir Latvijā, tad līdz ar to pazūd ne tikai politiskā, bet jelkāda atbildība par pieņemtajiem un arī nepieņemtajiem lēmumiem, jo līdz ar varas eliti pamazām degradējas visas valsts pārvaldes institūcijas.

Jo politiķi jau ir tie, kas veido valsts pārvaldes darba kārtību un līdz ar to - arī atbilstošu tās funkcionalitāti, kas nu tiek pakļauta nevis valsts, sabiedrības, bet gan varas monopola interesēm. Un šis varas monopols tiek panākts, demonizējot Saskaņu - lielāko politisko spēku valstī, vienīgo politisko spēku, kas spētu sastādīt reālu politisko konkurenci un izjaukt esošo varas monopolu. Tāpēc Saskaņa tiek visos iespējamos veidos diskreditēta, cenšoties to padarīt par necienīgu būt pat opozīcijā. Proti, kad mēs nākam ar pamatotiem argumentiem un priekšlikumiem, kurus nu nekā nevar noraidīt, tad tas tiek norullēts ar pamatojumu, ka jebkas, ko saka Saskaņa, ir kremļa interesēs, un ar to diskusija ir galā. Nožēlojami. Bet tāda ir reālā lietu kārtība.

- Jā, bet tieši šis līgums tiek izmantots kā viens no galvenajiem argumentiem, lai jums varētu pārmest saites ar Kremli.

- No savas puses es varu jums droši apsolīt - tajā mirklī, kad tā izrādītos pamatota patiesība, manis Saskaņā vairs nebūtu. Es esmu nācis kalpot tikai savai tautai, nevis kādam citam. kamēr es tur esmu, varat būt droši - visi šie apgalvojumi ir nekas vairāk kā Saskaņas demonizācija.

Arī attiecībā uz šo pieminēto līgumu tiek piemērota tāda pati demagoģija, pilnīga demonizācija. Un tas tiek darīts, ne jau rūpējoties par valsts drošību. Ironiski, bet lielāko tiesu tie, kuriem tā patīk šausmināties par šo līgumu, to nemaz nav lasījuši. Savukārt tie, kuriem piedāvā tomēr to izdarīt, kas izlasa, nezin kāpēc vairs negrib par to diskutēt. Savulaik, kad sākās ažiotāža ap šo līgumu, mēs to izsūtījām visiem masu medijiem, bet neviens neko nenopublicēja.

Un tas ir saprotams - ja līguma preambulā tiek pateikts, ka šī sadarbība tiek veidota, balstoties uz neatkarības, patstāvības, savstarpējas cieņas un neiejaukšanās otra lietās principiem ar mērķi veidot labas kaimiņattiecības starp Latviju un Krieviju, tad no tā visa grūti uzpūst dēmonu. Drīzāk jau otrādi, ja šāds līgums būtu nacionāļiem - tad viņi visos medijos lepotos, ka viņiem ir izdevies panākt, lai lielais kaimiņš cienītu un ievērotu Latvijas intereses.

Taču, lai saprastu mana izteikuma pamatotību par šo līgumu, nav pat nepieciešams to izlasīt, jo līgumam ir simboliska nozīme, izšķirošais šeit ir konteksts ap šo līgumu. Proti, šis līgums tika slēgts 2009. gadā, laikā kad visi cerēja uz pavasari Rietumu un Krievijas attiecībās. Tas bija laiks, kad ASV prezidents, tiekoties ar Putinu, ieskatījās viņam acīs un teicās ieraudzījis skaistu dvēseli, ar kuru varēs sadarboties. Saskaņai šis līgums bija svarīgs instruments, ar kura palīdzību panākt krievvalodīgā elektorāta konsolidāciju un atbalstu sev, tādējādi mazinot atbalstu radikālajiem spēkiem, padarot tos margināli nenozīmīgus. Tas bija reāls veiksmes stāsts Latvijas sabiedrībai - radikālisms tika uzvarēts, nepalaižot sacensību radikālismā, un deva iespēju konsolidēt krievvalodīgos uz salīdzinoši centriskas politiskās bāzes, radot pamatu tālākai sabiedrības integrācijai. Taču Saskaņai tas kļuva par smagu nastu, jo pretēji Saskaņas centieniem citu politisko spēku centieni tika vērsti, lai šo faktu par līgumu izmantotu sabiedrības šķelšanai un latviskā elektorāta biedēšanai ar Saskaņu, kuru nedrīkst laist pie varas, jo tad Rīgas ielās atkal būšot Krievijas tanki. Pirms katrām vēlēšanām šī psihoze tiek uzpūsta līdz maksimumam, lai viss notiekošais valstī nebūtu tik svarīgs, salīdzinoši ar šīm briesmām, ko var nest Saskaņa. Un rezultātā visa valsts paliek, mokoties varas monopola spailēs.

- Bet kāpēc tad Saskaņa turas pie šā līguma un nelauž to?

- Un te nu mēs nonākam pie tā, ko es teicu - tas var radīt ļoti nopietnas sekas Latvijas drošībai. Paskaidrošu. Parasti, tiklīdz dzirdam vārdus NATO, Krievija, tas asociējas ar ārējo drošību. Taču es, runājot par šo līgumu, biju domājis nevis ārējo, bet tieši iekšējo drošību.

Tas taču ir elementāri saprotams - šā līguma laušana izsauks pretējas sekas, kādas tika panāktas, to noslēdzot. Tas dos augsni radikāliem elementiem to pasniegt kā nodevību pret to krievvalodīgo daļu, kas izjūt sasaisti ar savu etnisko dzimteni. Tas būs kā uguns pakulās, jo šo situāciju tūdaļ izmantos radikāļi pretējā nometnē. Un aizies lavīna. Tieši tā savulaik tika izprovocēts «valodu referendums», ko pārmet mums, bet patiesie tā iniciatori bija nacionāļi, kas ar savu iniciatīvu aizliegt krievu bērniem mācīties dzimtajā valodā izprovocēja krieviskos spēkus uz atbildes reakciju. Un šis valodas jautājums kā Dāmokla zobens vēl joprojām būtu šūpojies virs visu mūsu galvām, aizvien dziļāk sašķeļot sabiedrību, aizvien vairāk piepulcējot to radikālajiem spēkiem. To vajadzēja apstādināt - novest līdz loģiskam galam, tāpēc Saskaņa atbalstīja referenduma sasaukšanu, lai vairāk ar šo valodas jautājumu nacionāļi nevarētu spēlēties. Šī spēļmantiņa nu viņiem ir atņemta. Tagad pie katras iespējas nacionāļi mūs provocē ar šo līgumu. Tas ir viņu sapnis, panākt radikalizācijas vilni, jo tas palīdzētu pārdalīt tiem par labu latvisko elektorātu. Mēs to saprotam un nepadodamies šai provokācijai. Kāpēc Igaunijā analoģisks līgums nevienam politiskajam spēkam netraucē sastrādāties un kopīgi vadīt valsti? Turklāt acīm redzami veiksmīgāk un sabiedrības interesēm atbilstošāk.

- No jūsu teiktā izriet, ka Nacionālā apvienība nevis aizstāv, bet spēlējas ar latviešu interesēm?

- Es tiešām nevēlos nevienu aizvainot, jo uzskatu, ka tajā partijā arī ir krietni puiši, vienkārši viņiem daudz kur pietrūkst sapratnes. Taču, ja man uz šo jautājumu ir jāatbild tieši, bez politiskiem reveransiem, tad, manuprāt, neviens politiskais spēks nav tik daudz kaitējis latviešiem, kā šis. Tieši ar savu piekopto ideoloģiju - liekot latviešiem justies apdraudētiem un apbižotiem. Uz tādiem pamatiem nav iespējams veidot veselīgu, stipru nāciju. Tā ir ļoti savtīga un latviešu tautai kaitīga ideoloģija, bet ļoti efektīva, lai varētu manipulēt, jo bailes un aizvainojums ir ļoti spēcīgi manipulācijas instrumenti, un ar to palīdzību nacionāļi veido savu politisko nišu - iedvešot latviešiem šo apdraudētības sajūtu, jo tad var pieteikties par viņu aizstāvjiem un «rūpēties» par viņiem.

Lai gan šīs rūpes par latviešu tautu ir anoloģiskas tām, kā savulaik Amerikas kolonizatori rūpējās par indiāņiem - veidojot tiem rezervātus, lai iezemieši tur varētu dzīvot savā ierastajā vidē, vēlīgi aizsargāti no apkārtējās pasaules ietekmes, bet tādējādi degradējot un iznīcinot tos. Nevis palīdzot tiem veiksmīgi integrēties jaunajos dzīves izaicinājumos.

Izšķirošais tam, kāda būs latviešu tauta un vai vispār tā pastāvēs, vai pastāvēs latviešu valoda, latviešu kultūra šajā globalizētajā pasaulē, ir tas, vai mēs spēsim šeit radīt vidi, kurā cilvēki izaug radoši un uzņēmīgi - globāli konkurētspējīgi. Nevis veidot baiļu un aizvainojuma nospiestu nāciju, kas izmisīgi meklēs, kam pakalpot, lai tikai varētu saglabāt kādu kripatiņu savas dzīves telpas. Diemžēl tā mēs nespēsim to saglabāt, lai kā rūpētos par savu latvietību. Uzskatāms piemērs, kā, rūpējoties par latvietību, tiek panākts pretējais, ir augstākā izglītība, kas padara mūsu augstākās izglītības sistēmu neefektīvu un grauj tās konkurētspēju, līdz ar to mūsu tautas konkurētspēju - nacionāļu izvirzītās valodas prasības nozīmīgi ierobežo iespējas veidot kvalitatīvu zināšanu ieguvi Latvijā. Tā rezultātā mēs zaudējam lielu daļu spējīgākās jaunās paaudzes, kas pēc skolas aizbrauc mācīties citur un visdrīzāk tur arī tiks integrēti.

Ja tādi nacionāļi - latviešu tautas aizstāvji - būtu bijuši 19. gadsimtā, kad dzima jaunlatviešu kustība, tad tagad tādas Latvijas nemaz nebūtu, jo tādi jaunlatvieši, kas spēja ielikt pamatus mūsu nācijas dzimšanai, nemaz nevarētu rasties - viņiem nebūtu iespējams iegūt vajadzīgo izglītību pareizajā valodā.

Ne velti Alberts Einšteins nacionālismu sauca par cilvēces masaliņām - tā ir slimība, ko cilvēki izslimo bērnībā. Ja jau nacionāļi ir pieteikušies būt par nacionālās pašapziņas sargātājiem, tad ļoti gribētos, lai viņi beidzot izaugtu savā politiskajā briedumā.

- Un kas liecinās, ka nacionāļi ir sasnieguši šādu briedumu?

- Nu, piemēram, kad viņiem nevajadzēs «sarkanās līnijas», lai spētu pasargāt savu politisko eksistenci, bet spēs to nodrošināt ar konstruktīvu politisko piedāvājumu. Kad viņi nebaidīsies sēsties pie viena galda ar to pašu Saskaņu un kopīgi risināt lietas, kas ir svarīgas mūsu valstij.

- Kāds latviešu tautai būs no tā labums, ja jūs sēdēsiet pie viena galda?

- Principiāls. Mainīsies politiskā dienaskārtība - priekšplānā būs jautājumi, kas tiešām ir svarīgi visai sabiedrībai - kā veiksmīgāk attīstīties, kā nodrošināt labklājību, nevis kā apkarot vienam otru un no kā baidīties. Pats galvenais - sāks darboties politiskā konkurence pa visu spēles laukumu. Sāks strādāt demokrātija, kura pašlaik tautai ir nozagta, - beidzot sāksies reāla politisko piedāvājumu konkurence, kas nozīmē, ka katram politiskajam spēkam nāksies gatavot labāko iespējamo piedāvājumu un tā izpildījumu. Nāksies atbildēt par saviem solījumiem, jo citādi tauta varēs izvēlēties citu. Un tikai ar Saskaņas iesaisti to ir iespējams nodrošināt.

- Kāpēc tieši Saskaņa? Vai tad reālāk to nebūs nodrošināt, veidojoties jauniem politiskajiem spēkiem?

- Tieši uz to cer latviešu vēlētājs. Kārtējo reizi. Un kārtējo reizi tam nāksies vilties. Jo šie jaunie spēki jau var izveidoties tikai tajā pašā vēlētāju nišā, kurā atrodas esošais varas monopols. Tas nozīmē, ka tiem vai nu neizdosies savākt vajadzīgo politisko svaru, lai ar tiem rēķinātos, vai arī sanāks kā ar Zatlera partiju, kurai izdevās iegūt pietiekami lielu politisko mandātu, bet, cenšoties paveikt kaut ko kopā ar esošajām varas partijām, tā tika samalta driskās un varas monopola asimilēta. Realitāte ir tāda, ka tikai Saskaņai ir pietiekams politiskais svars un tāds pamats, lai esošais varas monopols nespētu to samalt. Un tikai kopā ar Saskaņu, izveidojot vairākumu pret esošo varas monopolu, jaunajiem politiskajiem spēkiem būtu iespējams pastāvēt un attīstīties, jo mums nav jāapēd vienam otru, lai izdzīvotu, kā tas notiek esošajā koalīcijā. Bet, ja arī jaunie politiskie spēki pavilksies uz Saskaņas demonizāciju, tad šie jaunie laimes lāči aizies turpat, kur visi iepriekšējie, lai cik apņēmīgi tie vēlētos kaut ko mainīt un īstenot tautas labā. Kad jūs biedē ar Saskaņu, esiet uzmanīgi - jūs cenšas apzagt un novērst uzmanību no būtiskām lietām!

Nevajag pat apcerēt, kas būtu, ja būtu. Lūk, reāls piemērs. Daugavpilī Saskaņa izveidoja koalīciju ar savu mēru Andreju Elksniņu priekšgalā. Andrejs tiešām bija enerģijas un apņēmības pilns daudz ko paveikt daugavpiliešu labā, kārtīgi pastrādāt, vispirms jau apkarot tur sashēmoto korupciju. Politisko partneru atbalsts Andrejam izbeidzās līdz ar pirmo darījumu, kurš tika uzlikts tam galdā ar acīm redzamām koruptīvām pazīmēm. Andrejs atteicās to pieņemt. Un tagad Daugavpilij ir cits mērs, jo ideja par pretkorupcijas koalīcijas izveidi neguva domes vairākuma atbalstu, vecās intereses izrādījās svarīgākas.

- Jā, bet Rīgā Saskaņai jau pārmet tieši to pašu, ko jūs pārmetat citiem. Kāpēc lai Saskaņa, nākot pie varas valstī, rīkotos citādi, kā tas ir darīts līdz šim?

- Par to, kas notiek Rīgā, jums vislabāk atbildēs Nils Ušakovs. Es neesmu kompetents spriest. Domāju, ka ir lietas, ko varētu izdarīt labāk, jo nekļūdās jau tikai tas, kas neko nedara. Bet ir principiāla atšķirība, kas jāņem vērā, vērtējot Saskaņas nākšanu pie varas valstī un Rīgā. Rīgā joprojām ir palikušas šīs «sarkanās līnijas», par spīti tam, ka vara pieder Saskaņai. Laikam konkurenti baidās, ka, novācot «sarkanās līnijas» Rīgā, tās nāksies novākt visur. Līdz ar to Saskaņai Rīgā vienkārši neatliek nekas cits, kā darboties varas monopola apstākļos. Šāda situācija nebūs iespējama, Saskaņai nākot pie varas valstī, - to nebūs iespējams īstenot, nesaraujot «sarkanās līnijas», tas nozīmē, ka, līdz ar Saskaņas nākšanu pie varas, sāksies reāla politiskā konkurence pa visu laukumu, sāks darboties galvenais instruments, kas demokrātijai ļauj būt efektīvai un darboties visas tautas interesēs, nevis izmantot tās, lai īstenotu šaurus savtīgus plānus. Esmu drošs - tā būs labākā valdība Latvijas vēsturē, jo gan Saskaņai, gan tam politiskajam spēkam, kas uzdrošināsies būt ar mums partneros, neatliks nekas cits, kā pierādīt šādas izvēles pamatotību. Turklāt šādā partneru kombinācijā būs iespējama sadarbības sinerģija - nebūs jākonkurē savā starpā, pretstatā pašreizējai koalīcijai, kas vairāk aizņemta, apkarojot citam citu, nevis rūpējoties par valsti. Tas politiskais spēks, kurš pirmais iedrošināsies izveidot valdību ar Saskaņu, iegūs nozīmīgas priekšrocības pār saviem konkurentiem ilgtermiņā. Tas radīs politisko stabilitāti valstī un motivāciju politiķiem domāt ilgtermiņā, kas tik ļoti ir nepieciešama valstij, lai varētu veidot pareizus pamatus ilgtspējīgai valsts attīstībai, lai piesaistītu nopietnas investīcijas. Tāpēc vislabākā dāvana mūsu tautai un valstij uz Latvijas simtgadi būtu atstāt tikai divas «sarkanās līnijas» - tās, kas ir mūsu valsts karogā.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!