Edvards Smiltēns intervijā NRA par to, kā reanimēt partiju "Vienotība"

Par valdības partijas Vienotība sarežģīto situāciju, kad rodas jaunas partijas ar līdzīgu ideoloģiju un lozungiem, par partiju pametušo Viņķeles&Čigānes grupu un Solvitu Āboltiņu, par sasniegumiem, kļūdām un nākotnes redzējumu Neatkarīgās intervija ar Vienotības valdes priekšsēdētāja vietnieku, Saeimas deputātu Edvardu Smiltēnu.

- Cik ir Vienotību Latvijā?

- Vai lai spriežu par to, cik liela ir valsts vienotība?

- Nē. Cik liela ir politiskās partijas Vienotība vienotība? Nupat jau ir trīs partijas, kas ir ar gandrīz vienādiem uzstādījumiem, bet ar dažādiem nosaukumiem...

- 2010. gadā mēs apvienojām trīs partijas un vienu biedrību. Bija izveidota faktiski nevis partija, bet politiska kustība. Un ir liela atšķirība. Partija vai politisks projekts ir mērķēts uz to, lai realizētu konkrētu uzdevumu; politiska kustība ir kaut kas vairāk - tas nav tikai lai, piemēram, pārvarētu krīzi un novērstu krīzes sekas. Kustība deva priekšnoteikumus, lai uzbūvētu politisku organizāciju, kuras pamatā ir precīzas vērtības un plāns, kādu mēs gribam redzēt Latvijas valsti. Mēs to tolaik spējām ietērpt vērtību deklarācijā, kas bija pamats Vienotībai, un tas spēja pulcināt tūkstošiem cilvēku - 300 tūkstoši cilvēku mūs atbalstīja.

Pašlaik redzam, ka process sāk iet pretējā virzienā - 2010. gadā spējām apvienot spēkus, bet tagad katrs mēģina atrast nevis to, kas ir kopīgs, bet ar ko atšķiras no citiem. Tas ir nepareizi. Vienotība ir ļāvusi piecu sešu cilvēku grupai izbūvēt partiju partijā. Tas faktiski ir no partijas Vienotība uztaisīts politisks projekts. Man gan šķiet, ka lielas lietas var sasniegt, ja spēkus apvieno. Taču pašlaik politiskajā spektrā notiek centrisko, eiropisko, tiesisko spēku šķelšanās. Tā ir ārkārtīgi nepareiza tendence, jo nākamā Saeima, ja nekas nemainīsies, būs ārkārtīgi sašķelta, valdība būs grūti izveidojama un valsts būs grūti vadāma. Tas dod lielākas priekšrocības tā saucamajiem oligarhiem jeb, kā viņus mēģina dēvēt, ietekmīgiem cilvēkiem, kas spēj ietekmēt politiku lielā mērā, un tas dod plašākas iespējas Saskaņai ar visu to ideoloģiju, kas ir pamatā šai partijai ar tās līgumiem ar Kremļa partiju Vienotā Krievija un Putina režīmu. Man šķiet, ka šis process ir nepareizs pēc būtības un esam aizgājuši projām no tā ceļa, kas tika uzsākts 2010. gadā, kad spēki tika apvienoti.

- Katra politika piedzīvo uzplaukumus un krīzes... Vēl ir tāds kā dabas likums, ka partijas nodzīvo trīs sasaukumus un tad iet bojā. Ne vienai vien partijai tā jau ir gadījies. Varbūt tāpēc ir politiķi, kas laižas projām no grimstoša kuģa un atstāj uz klāja Smiltēnu, kurš mēģina vēl stutēt veco karogu?

- Esmu pārliecināts, ka viss ir cilvēka galvā - sākumā ir doma, pārliecība, ideja un spēja domāt pretēji kādām dogmām. Jā, līdz šim ir vairākas reizes pierādījies, ka kāda partija spēj dzīvot trīs vēlēšanu ciklu, bet tad iet bojā. Es vēlos pierādīt, ka šo principu var salauzt, ka partija var pārdzīvot trīs sasaukumus, pārdzimt jaunā veidolā un palikt.

Politiķus var sadalīt trīs kategorijās. Pirmā grupa ir tie, kas uztver partiju kā izstrādājumu. Ilze Viņķele pamatoja savu aiziešanu no partijas ar to, ka «Vienotība ir izstrādāta». Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kas domā šādās kategorijās, domā, politiķa karjera ir svarīgāka par ideju, ko viņi nes.

Otrs piegājiens ir politiskais projekts. Politiskie projekti mēdz būt divējādi - kad politiķi uzskata politisku partiju par biznesa projektu un politika saplūst ar biznesu. Tas nav godīgi - vajag nošķirt: vai nu esi politiķis, vai biznesmenis. Otrs politiskā projekta domāšanas veidam ir viena lielā mērķa sasniegšanas politiskais projekts. Vienotības jauniešu organizācija Laimdotas Straujumas valdības laikā rīkoja semināru ar domu: «Meklēsim lielo Vienotības ideju!» Pēc šādas domāšanas loģikas sanāk, ka Vienotība būs bijusi radīta tikai krīzes pārvarēšanai un krīzes seku novēršanai. Bet vai tad Vienotība tika radīta tikai šim mērķim? Nē! Tā ir lielākā kļūda domāt par partiju kā projektu vai izstrādājumu tikai viena mērķa sasniegšanai. Ir trešais veids, kā domāt - par partiju kā kustību. Par partiju kā kustību var runāt tikai tad, ja politiskie līderi, kas ir nesuši partijas vadības smagumu un ir «savainoti», kas vairs nespēj celt ne zobenu, ne karogu, atkāpjas un palaiž laukumā otro maiņu - gluži kā sportā. Tas ir paaudžu maiņas princips politikā. Rietumos ir izveidojušās stabilas, vērtībās balstītas partijas, kuras spēj pārdzīvot savus līderus. Tā ir pareizā atbilde uz jautājumu, vai ir iespējams salauzt triju sasaukumu ciklu partijai. Ja partijas līderis iekrampējas krēslā un uztver partiju par savu īpašumu, tad partijas dzimst un mirst kopā ar savu līderi. Tā tas bija ar Andri Šķēli, kurš pats dibināja Tautas partiju un pats aizvēra, un ne tikai ar viņu vien. Vai Vienotība būs tāds pats gadījums, uz to atbildi iegūsim šā mēneša laikā. Lai Vienotība varētu turpināt pastāvēt, vajag pirmā ranga līderu nomaiņu, jaunu līderu pieteikumu, veco, labo ideju modernizēšanu, reālu atbilžu došanu vēlētājiem uz jautājumu, kādā veidā tiks savesta kārtībā veselības sistēma, lai nav tā, ka ir sajūta: «Tu maksā nodokļus, bet pretī neko nesaņem, un, ja saslimsti, tad jāmaksā par visu dubultā.» Tāpat risinājumus izglītībā un jebkurā no svarīgajiem jautājumiem. Jāuzliek jauna līderu komanda, kam reputācija ir pietiekami spēcīga - ir uzticība sabiedrībā -, tad ir iespējams pārdzimt, atjaunot spēkus un pierādīt, ka ir radusies politiska kustība, nevis politisks projekts vai izstrādājums.

- Vienu laiku Vienotību vadīja Andris Piebalgs, taču bija manāms, ka viņam partijas līdera loma nepatīk, viņš jūtas svešā ādā. Jūs bijāt pie labās rokas viņam blakus. Kā saprast šo Piebalga, nevar teikt - vārgumu, bet neinteresi par savu misiju?

- Kad Vienotībā bija partijas vadītāja vēlēšanas, mans un Piebalga rezultāts atšķīrās pavisam nedaudz - viņš uzvarēja ar nelielu pārsvaru. Es esmu vienmēr bijis komandas cilvēks, nekad neesmu nodevis komandu un mēģinājis spēlēt savu spēli, piekritu viņa aicinājumam kļūt par viņa vietnieku, respektēju demokrātisko procesu, ka partija ir izvēlējusies viņu par vadītāju, un veidu, kādā viņš grib partiju nostabilizēt. Līdz ar to es nejaucos iekšā un necentos uzspiest savu vīziju par to, kā būtu jāmainās Vienotībai, ļāvu plānu realizēt Andrim. Mēs sadalījām pienākumus tā, ka mans uzdevums ir iet kaujā koalīcijas padomē, pārstāvot Vienotību, sēžot pie galda kopā ar koalīcijas partneriem no ZZS un Nacionālās apvienības. Otrs mans pienākums bija rūpe par reģionālajām partijas nodaļām, palīdzēt piesaistīt jaunus cilvēkus, sastrukturēt kampaņu un idejas pašvaldību vēlēšanās. Piebalgu es iepazinu kā atbildīgu, tiešu un godīgu cilvēku. Man ir bijis gods ar viņu kopā strādāt pēdējo gadu. Man ir žēl viņa, jo viņš īsti nezināja, uz ko parakstās. Jo viņš bija vērojis procesus no malas. Viņš pirms kļūšanas par partijas līderi nebija nedz valdības sastāvā, nedz Saeimas frakcijas sastāvā. Viņam pirms tam nedeva iespēju pašam detalizēti iepazīt partiju no iekšpuses un identificēt, kur ir problēmas.

Bet Solvita Āboltiņa ir pieredzējis, profesionāls līderis, viņa zina veidus, kā noturēt ietekmi un vadīt procesus. Tajā brīdī, kad Piebalgs atnāca vadīt partiju, faktiskā partijas vadība līdz ar Āboltiņas aiziešanu no Vienotības valdes priekšsēdētājas posteņa pārcēlās uz Saeimas Vienotības frakciju. Un tas nebija pareizi, jo partijas biedri ir galvenā lēmējinstitūcija, Saeimas deputātiem un valdības ministriem jābūt kā instrumentiem, kas pilda partijas biedru ievēlētās partijas valdes uzdevumus.

Man ir cieņa pret Piebalgu jau par to vien, ka viņš vismaz mēģināja, bet no sākuma jau redzēju, ka to misiju, ko viņš ir uzņēmies, ar tām metodēm, kādas viņš ir izvēlējies, nebūs iespējams veikt. Viena no viņa metodēm bija miera izlīgšana art dažādi domājošiem Vienotības biedriem. Spilgts piemērs ir Ilze Viņķele un Lolita Čigāne. Daudzi biedri to dēvēja par nodevību. Tajā laikā, kad veidoja valdību, viņas veica atsevišķas sarunas ar ZZS, un bija zināms, ka viņas grasās veidot savu politisko partiju. Katrā ziņā visādi iedīgļi bija pamanāmi. Un Viņķele jau pati atzīst, ka kādus divus gadus jau savu jaundibināmo kustību ir veidojusi. Līdz ar to es rosināju izslēgt šīs politiķes no partijas. Toreiz šim lēmumam valdē pietrūka vienas balss.

- Bet pieci no partijas Vienotība aizgājušie joprojām ir partijas Vienotība Saeimas frakcijā. Kā tad tā?

- Tas tieši ir tas, kas man šķita nepareizs. Ir paradokss, ka Vienotība spēj pieņemt lēmumus par citiem - gan Saeimā un valdībā cīnoties par reformām, gan karojot pret maksātnespējas jomā maksātnespējas administratoru pieņemtiem lēmumiem, bet, kad jāpieņem lēmumi par to, lai mēs būtu spēcīga, disciplinēta komanda, tajā brīdī lēmumi tiek atlikti, problēma netiek risināta un tikai aug augumā.

- Kurpnieki mēdz staigāt basām kājām...

- Esmu ticies ar daudziem cilvēkiem dažādos reģionos, un viņi saka, ka mēs visu darām pareizi un viņi atbalsta mūsu politiku, to, ko mēs darām iedzīvotāju interesēs. Bet viņu lielākie iebildumi ir - kāda ir organizācija, kāda ir komanda un kādi ir iekšējie strīdi.

- Jūs nesen izteicāties, ka esat diametrāli pretējs Āboltiņai. Kur ir tā diametrālā pretējība? Kāpēc tā vietā, lai cīnītos, pastāvētu par savu viedokli, jūs no visurienes atkāpjaties?

- No partijas valdes priekšsēdētāja vietnieka amata neesmu atkāpies. No ministru un daudzu partijas biedru puses man ir bijis skaidrs mājiens, ka man ir priekšā liels uzdevums - pārņemt partijas vadību. Vienotības valdē mūsu ministri atzina, ka agrāk pirms pāris mēnešiem, kad Piebalgs vēl bija partijas līderis, viņiem nebija jautājumu, kurš vadīs partiju, kad Piebalgs aizies - tas ir valdes priekšsēdētāja vietnieks jeb es. Kur ir pretrunas? Es visus darbus, ko esmu uzņēmies, neesmu darījis, lai man būtu biogrāfijā ieraksts, bet esmu centies jau uzreiz noskaidrot, kādas pilnvaras man būs, kādi mērķi man jāsasniedz un vai man būs reālas iespējas to īstenot.

Vienotības reitings ir lēni kritis. Tas liecina, ka pastāv partijas atdzišanas process. Lēni tas ir kritis tāpēc, ka partijai ir liela masa, ir liela ideja, bet cilvēki grib redzēt pierādījumus tam, ka Vienotība ir spējīga šīs idejas nest. Sabiedrība gaida, ka Vienotība mainīsies iekšēji, uzrādīs veiktspēju un rīcībspēju. Citādi sabiedrība nevēlas uzticēties. Ir jābūt satricinājumam, radikālam pavērsienam, lai trajektoriju izmanītu. Radikāls pavērsiens ir atklāti atzīt sabiedrībai, kas ir Vienotības problēmas un ka mēs šīs problēmas risinām. Un jāpierāda, ka mūsu politiskā kustība spēj pārdzīvot savus līderus, ka mūsu partija nav tikai projekts.

Es atšķirībā no Āboltiņas uzskatu, ka ir vajadzīga līderu nomaiņa, partijas ideju dokumentu revīzija, modernizācija un precizēšana, jaunu piedāvājumu izstrāde. Vajag, lai partijas patiesais līderis, kas vada procesus, spēj atdot karogu nākamajam vadītājam - tā, kā savulaik Vācijā Helmuts Kols atdeva Vācijas Kristīgo demokrātu apvienības karogu Angelai Merkelei.

Sarunājoties ar Āboltiņu, es sapratu - pat ja man dos iespēju vadīt partiju, un atbalsts man partijas biedru rindās ir, diezin vai tā būs situācija, kurā man ļaus vadīt partiju tā, kā esmu iecerējis. Esmu gatavs vadīt partiju tikai tad, ja man būs iespēja to vadīt, nevis būt izkārtnei. Bet tas prasa radikālas pārmaiņas. Āboltiņas kundzē neredzu to degsmi, kas bija pirms vairākiem gadiem...

- Bet viņa ir izteikusies, ka vēlas strādāt diplomātijā, ne vairs partijā...

- Bet kāpēc viņa to nedara?

- Laikam jau nav tik vienkārši uzreiz aiziet strādāt diplomātijā, jo vakances apkārt nemētājas?

- Neviens jau nespiež viņu nolikt deputātes mandātu. Bet ir nepieciešamas pārmaiņas pēc būtības, nevis fasādes vai deklarāciju nomaiņa. Diskusijas par pārmaiņām sākās jau pēc pašvaldību vēlēšanām, kur ir gūti labi rezultāti, taču ne pietiekami labi, lai pilnībā realizētu mērķus, kuriem cilvēki bija strādājuši, ieguldījuši milzu darbu, lai izmainītu savu novadu dzīvi, bet neguvuši pietiekamu atbalstu tikai tāpēc, ka šajā reizē Vienotība kā partija nevis bija vējš burās, nevis viņiem palīdzēja, bet traucēja. Jo tas, ar ko partija Vienotība asociējas sabiedrībā, bija pāris uzvārdi. Kad pašvaldību vēlēšanu kampaņā kaut kur novadā kundzītei uz ielas iedod bukletiņu ar Vienotības programmu, viņas pirmais jautājums ir: «Ko? Tā ir tā Āboltiņas partija?» Nav jau problēma Āboltiņā, viņa ir spēcīga politiķe, bet jāsaprot, ka kopīgo ideju vārdā ir jāatkāpjas, jāsadziedē brūces, lai tad pēc kāda laika domātu par atgriešanos. Jābūt pārmaiņām. Tuvojas kongress, un vairāku reģionālo nodaļu biedri man ir teikuši, ka neredz iespēju būt Vienotībā, ja nenotiks pārmaiņas.

Tāpēc mudināju frakcijā balsot par frakcijas vadības nomaiņu, taču lēmuma nebija - pierādījās, ka ir interesanta vienošanās starp frakcijas vadītāju un pieciem aizgājušajiem deputātiem, saskaņā ar kuru aizgājušie var palikt frakcijā, bet viņi par to neatbalsta frakcijas vadītājas maiņu. Tāpēc atkāpos no frakcijas vadītājas vietnieka amata, jo būtu liels absurds, ja es paliktu - ja es, kas aicina nomainīt frakcijas priekšsēdētāju, paliktu priekšsēdētājas vietnieka amatā.

- Tātad tagad visu izšķirs partijas kongress?

- No partijas valdes priekšsēdētāja amata es neatkāpjos līdz kongresam. Ir palikušas dažas dienas, un jautājumu var atrisināt. Vienotības vienīgās izredzes saglabāt sabiedrības uzticību ir savu kļūdu izvērtēšanā, jaunu ideju un jaunu līderu izvirzīšanā, partijas pārbūvē no iekšienes.