Arnis Kaktiņš: Ir ideāla augsne dīvainiem politiskiem veidojumiem
Intervija ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS valdes locekli Arni Kaktiņu: par «vecajiem» politiķiem jaunos iepakojuma papīros un sistēmisko krīzi Latvijas politikā, par «naudu», ar kuru var nopirkt vēlēšanas, kā arī par nākamo Saeimas vēlēšanu perspektīvām.
- Vērojot politikas aktivitātes, rodas iespaids, ka sākusies Saeimas vēlēšanu kampaņa.
- Modernajos laikos priekšvēlēšanu kampaņa nekad nebeidzas: nākamā kampaņa sākas tieši tajā dienā, kad beigušās iepriekšējās vēlēšanas. Bet, ja runājam par vēlēšanu kampaņas aktīvo fāzi, pilnībā jums piekrītu: pirms tam domāju, ka pēc pašvaldību vēlēšanām būs sagurums ar klusāku vasaru, taču - nepagāja ne trīs nedēļas, kad sākās aktīvā fāze. Jāatceras, ka jebkuras vēlēšanas ir par kaut ko. Ir lielās, dominējošās tēmas, ap kurām tās rotē. Mums ir desmit tūkstoši aktuālu jautājumu. Ja politiķi par tiem visiem runātu vienlīdz skaļi, tad vēlētājiem noorientēties tajos un saprast, par ko jābalso, par ko - ne, būtu ļoti grūti. Tāpēc katrās vēlēšanās ir vairākas centrālās tēmas. Vienmēr būs daži spēlētāji, kuriem šīs tēmas būs izdevīgākas. Tad īpaši parādās profesionālisms: noteikt savu darba kārtību. Ja no šādas perspektīvas skatāmies uz «oligarhu sarunām», tad šeit nepārprotami tiek pieteikta lielā tēma, kas «pasaka priekšā»: nākamajām vēlēšanām jābūt tām, kas sabiedrību attīra no «oligarhiem». Ja šo tēmu izdodas pārdot lielai daļai sabiedrības, medijiem un viedokļu līderiem, tad ir partijas, kurām ar šo tēmu izdodas vākt balsis, savukārt citas partijas ir tādas, no kurām vajadzētu «attīrīties». Ja līdz vēlēšanām tēmu ziņā neparādīsies spēcīgākas vai vismaz tikpat spēcīgas alternatīvas, tad esošās tēmas noteikti ietekmēs vēlēšanu rezultātus.
- Bet Zatlera uzspiestajās ārkārtas vēlēšanās arī bija motīvs: attīrīsim sabiedrību no «oligarhiem»!
- Mēs tagad tikai hipotētiski varam spriest, kāds būtu vēlēšanu rezultāts, ja būtu bijušas citas tēmas...
- Šobrīd politiskajā laukumā ir parādījušies gan jauni spēlētāji, gan tie paši vecie vēži jaunās kulītēs: Strīķes un Juraša partija, kā arī Vienotības aizbēdzēju «parpartija» ar Viņķeli priekšgalā. Viņi visi mēģina uzspiest savu toņkārtu.
- Jāņem vērā Latvijas realitāte: nelielais iedzīvotāju skaits, no kuriem balsstiesīgo ir vēl mazāk, bet to cilvēku loks, kuri gatavi darboties politikā un no kuriem var izvēlēties priekšstāvjus, ir pavisam niecīgs. Sabiedrība, protams, vēlas redzēt politikā jaunas sejas, bet, ja to nav, tad vecajām sejām ir labas iespējas «pārfasēties» jaunos formējumos un iepakojumos... Latvijā tas notiek ilgstoši, jau kopš 90. gadiem. Tas nozīmē, ka tomēr kaut kas jauns tur ir: pat ja saturs lielā mērā ir vecais, jauns ir iesaiņojamais papīrs...
- Pircēji tiek mānīti ar vecu saturu.
- Bet vismaz papīrs ir jauns. Arī komercijā tā notiek, sak, pamēģiniet preci, tai ir jauns iepakojums! Manuprāt, viena no Latvijas politikas lielākajām nelaimēm: ja skatāmies uz partijām un to cilvēku kopām, kas apvienojušās partijās, ļoti daudzos gadījumos tās ir ļoti neviendabīgas. Taču ideālajā gadījumā būtu nepieciešams, lai tie cilvēki, kas apvienojušies zem vienas partijas «lietussarga», ideoloģiski un vērtību orientāciju ziņā būtu līdzīgi domājoši. Ja šis kritērijs izpildītos, mēs varētu sagaidīt ilgtspējīgāku un jēgpilnāku politiku. Ja šie cilvēki būtu līdzīgi domājoši, viņi tik bieži nešķeltos un partijas pirmā nopietnā satricinājuma rezultātā neizšķīstu. Taču lielākā daļa Latvijas partiju ar milzu grūtībām tiek galā ar šo testu. Partijas bieži atgādina flešmobus, kas savākušies varas iegūšanai un kur zem viena nosaukuma ir gan konservatīvie, gan galēji liberālie, gan labējie, gan kreisie, bet visi kopā iestājas... par visu labo! Taču kas ir «viss labais»? Jēga ir konservatīvajā pasaules skatījumā, bet tikpat liela jēga ir arī liberālajā. Tikai starp šīm jēgām ir atšķirība. Sabiedrībā un politikā vajadzētu būt kulturālām debatēm, lai izprastu, ko katrā konkrēti risināmā jautājumā viens un otrs pasaules skatījums spēj piedāvāt un uz kuru pusi mums kompromisu rezultātā vajadzētu virzīties. Taču partijas nav domubiedru kopas, ir tikai kaut kāds vinegrets... Kad vecās partijas sabrūk, bet tie paši cilvēki veido jaunas kopas, tomēr ir cerība, ka zem jaunajiem lietussargiem varētu sapulcēties līdzīgi domājošie. Ja tas izdotos, es teiktu: jā, tas ir kas saturiski jauns, kaut arī cilvēki ir tie paši «vecie».
- Ja kāds man socioloģiskā aptaujā vaicātu, vai šobrīd ir pamanāmas politiskās krīzes pazīmes, es nešaubīgi atbildētu: jā!
- Terminu «politiskā krīze» es saprotu tā, ka politikas spēlētāji nespēj izveidot koalīciju, nespēj noturēt varu. Līdz ar to valsts paliek bez varas, kas krīzes gadījumā ir kusla un sabrūkoša. Tādā stāvoklī vēl gluži neesam. Bet Latvijā ilgstoši ir citas krīzes... Viena no tām skar uzticēšanos varai, politikai, augstāko politisko aprindu pārstāvjiem: mēs viņiem neuzticamies un uzskatām viņus par nekrietniem, bet mums nodokļu veidā jāatdod viņiem sava sūri nopelnītā naudiņa. Latvijā redzu sistēmisku krīzi saistībā ar Latvijas politisko partiju funkcionēšanu. Kopš 90. gadu beigām, kad sākām pētīt noskaņojumu sabiedrībā, tā vienmēr ir bijusi neapmierināta gan ar valdības, gan parlamenta darbu. Ja cilvēki ir neapmierināti ar koalīciju, tad pēc vēlēšanām - loģiski - pie varas jānāk opozīcijai. Bet pēdējā laikā Latvijā pie varas - ar dažām niansēm - parasti paliek gandrīz vai vieni un tie paši cilvēki. Tad jau sabiedrība ir apmierināta ar mums - domā pie varas esošie. Izskatās, ka tās ir plaisas pa valodas līniju, kas neļauj efektīvi funkcionēt svārsta principam: tie, kuri bija pie varas, to agrāk vai vēlāk zaudē, un varu iegūst opozicionāri. Bet Latvijas etniskā sašķeltība nosaka to, ka «latviskās» partijas un to vadošie politiķi ar lielu varbūtību saglabās varu gan Saeimā, gan valdībā, par spīti tam, cik liela ir sabiedrības neapmierinātība. Šeit es tiešām redzu sistēmas krīzi.
- Vai partijas ņem vērā jūsu secinājumus, kurus esat guvis, pētot sabiedrības noskaņojumus?
- Pēdējos desmit gadus partiju vadība aizvien mazāk interesējas par sabiedrības noskaņojumiem. Kādreiz no cilvēkiem, kas bija partiju vadībā, es jutu lielāku interesi par sabiedrisko domu. Šobrīd interese ir primitīvāka. Partiju vadītāji uzskata: jo lielāka būs mūsu popularitāte, jo vairāk balsu savāksim. Bet dziļāki pētījumi par to, kas rūp sabiedrībai - tas interesē arvien mazāk. Tam ir racionāls pamats: politiķi ļoti labi ir sapratuši, kā strādā sistēma - ja protam opozīcijā atstāt Saskaņu, tad lielā mērā ir pilnīgi vienalga, ko un kā mēs darām. Tad kāpēc mums iedziļināties tajā, ko vēlas sabiedrība? Mums taču ir pārbaudīta, vienkārša recepte: izmantot faktorus, kas nosaka esošo varas partiju varas saglabāšanos, t.i., katras vēlēšanas saturiski ievirzīt kā cīņu starp latviešiem un krieviem.
- Pie «sliktajām» partijām pieskaitīta arī ZZS, kas ierauta «oligarhu sarunu» skandālā. Tā vairs nav cīņa starp latviešiem un krieviem, bet starp latviešiem un latviešiem.
- Grūstīšanās, protams, ir arī latviskajā flangā, bet uzstādījums «latvieši pret krieviem» nenodrošina deputāta mandātu.
- Uzvaru vēlēšanās var nopirkt ar koncertiem, ar populāru ļaužu atzinīgiem vārdiem videoklipos. Vai var «nopirkt» arī socioloģiskos pētījumus partijas augstam reitingam?
- Mēs savās aptaujās kopš 2013. gada reizi gadā cita starpā jautājam: vai publicētajiem partiju reitingiem var uzticēties? Patlaban tikai piektā daļa uzskata, ka var. Taču uzticēšanās ir fundamentāla kategorija. Aptaujas rāda, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata: cilvēkiem vispār nedrīkst uzticēties. Ja pamatā mēs cilvēkus uzskatām par nekrietniem, tad mums būs grūti uzticēties citiem cilvēkiem, aptaujām, institūcijām, politiķiem... Tāpēc likumsakarīgi rodas sazvērestības teorijas, ka arī aptauju dati ir «nopirkti» un falsificēti, un tas mani nepārsteidz. Pieņemsim, kāds ir «nopircis» aptauju. Un kas tālāk? Jēgas taču tam nav! Cilvēki nebalso par kādu partiju vai politiķi tikai tāpēc, ka aptauja tam rāda lielāku procentu.
- Vai tauta ir gatava vēlēt prezidentu? Nāks kāds smukpuisis vai daiļmeita, aptīs ap pirkstu vēlētājus un...
- Nē, es tomēr esmu augstākās domās par vēlētājiem. Bieži dzirdēts, ka saka: nu, re, ko tie pamuļķi te sabalsoja...! Bet cilvēki var «sabalsot» tikai tos, kas ierakstīti vēlēšanu biļetenos, un tā vēlētāju daļa, kas izdara izvēli pēc mazākā ļaunuma principa, ir vērā ņemama. Nav tā, ka neko nesaprotoši ļautiņi balsoja par skaistāko frizūru. Nē, daudziem no viņiem patiesībā neviena no partijām nepatīk, viņiem arī tā frizūra nepatīk. Cilvēki tik daudzas reizes ir vīlušies, balsojot par «labajiem un gudrajiem», ka nolemj balsot par frizūru - varbūt šoreiz pildīs solījumus tieši smuko matu īpašnieks? Manuprāt, tā ir racionāla, pat atbildīga izvēle.
- Pētot Latvijas vēlētāju noskaņojumus un rīcību, droši vien ir bijuši kādi pārsteigumi.
- Pirms gadiem sešiem iztaujājām cilvēkus, lai uzzinātu, vai viņi vairāk atbalsta labējās vai kreisās idejas, vai viņi sevi uzskata par liberāļiem vai konservatīvajiem. Izrādījās, ka diezgan daudzi atzina sevi par liberāli domājošiem cilvēkiem - tas acīmredzot Vakareiropas strāvojumu ietekmē. Lūdzām cilvēkus paust attieksmi pret dažādiem apgalvojumiem, kuri atklātu liberāli vai konservatīvi, kreisi vai labēji domājošos. Izrādījās, ka Latvijas sabiedrība patiesībā ir ļoti kreisi noskaņota un ļoti konservatīva. Par labēji domājošiem liberāļiem varēja uzskatīt tikai kādu vienu procentu... Lielākā daļa no tiem, kas paši sevi uzskatīja par liberāļiem, patiesībā izrādījās konservatīvi domājoši. Viņiem bija iestāstīts, ka liberālis - tas ir kaut kas progresīvs, un tāpēc viņi pašidentificējās ar šo vārdu. Pozitīvais no šī pētījuma bija tas, ka konservatīvie sāka skaļāk par sevi runāt, pamazām likvidējot sabiedrībā savulaik valdošu pieņēmumu, ka konservatīvs - tas ir kaut kas atpalicis. Cilvēki pārstāja kaunēties par to, ko viņi patiesībā jūt un kā redz pasauli. Daudzi politiķi un partijas pārstāja slēpties un atklāja: jā, mēs esam par konservatīvām vērtībām.
- Iespējams, sociologiem sabiedrības noskaņojums un turpmākā rīcība lielākoties ir paredzama.
- Ja runājam par nākamajām vēlēšanām, tās man ir miglā tītas. Tumša, drūma dūmaka, kas turpina nolaisties pār zemi, un viss kļūst arvien neskaidrāks... Redzu drūmas potencialitātes, kuras var realizēties. To, manuprāt, ir vairāk nekā pirms trim vai četriem gadiem. Piemēram, «oligarhu» diskurss. Tas nepārprotami ir vērsts pret ZZS. Iedomāsimies: šis diskurss ir dominējošs, un zaļzemnieki vēlēšanās tiek pilnībā sakauti. Saskaņa laika gaitā dažādās vēlēšanās ir parādījusi zināmu stabilitāti, bet tāda, kāda tā ir tagad, tā nevar dabūt vairāk par pusi vēlētāju balsu. Vienotība ir sākusi sadalīties reizinātājos. Pašvaldību vēlēšanās parādījušās kaut kādas neskaidras orientācijas partijas. Un līdz vēlēšanām ir gana daudz laika, lai parādītos vēl kas jauns. Bet ja ZZS būs sakauti, tad kas būs tās partijas un - vēl vairāk - kas būs tie cilvēki, kas veidos nākamo koalīciju? Jā, ir vēl Nacionālā apvienība, bet arī tās popularitātes līmenis vismaz pagaidām nav pieaugošs. Līdz ar to ir tikai jautājuma zīmes. Grūti šādos apstākļos runāt par jelkādu prognozējamību. Jaunāko laiku vēsturē ir bijusi ne viena vien etīde, kas, ceru, mums kaut ko ir mācījusi. Viena no tām ir Zīgerista fenomenālie panākumi Saeimas vēlēšanās 1995. gadā. Pirms vēlēšanām aptaujas šai partijai nerādīja nekādu popularitāti. Ja publiskajā telpā kāds politiķis ir nomālēts melnāks par melnu, tomēr vērā ņemamai sabiedrības daļai šķiet, ka tas, ko šis politiķis runā un dara, ir simpātiski, tad rezultātā šī sabiedrības daļa pārtrauks publiski paust savas simpātijas pret šo politiķi. Tas notiek tad, ja skaļi izskan uzskats, ka viņam simpatizēt var tikai galvā slimi indivīdi! Bet no tā neizriet, ka vēlēšanās es nebalsošu par šo politiķi. Pēc vēlēšanām gan vairs nevarēja atrast teju nevienu, kas būtu par Zīgeristu balsojis...
- Un ko mēs redzam tagad?
- Tradicionālu, milzīgu neapmierinātību ar Saeimu, valdību. Ir liela vēlme pēc kaut kā jauna, lai beidzot šeit tiktu ieviesta kārtība. Nevar garantēt, ka rītdien no krūmiem neizlien kāds jaunās cerības devējs, kas aptaujās neko neuzrādīs, jo - kurš gan visādiem dīvainīšiem sniegs publisku atbalstu? Situācijā, kad tradicionālās partijas ir vājas un sabrūkošas un kad to elektorālā bāze kļūst arvien mazāka un irdenāka, tā ir ideāla augsne, kurā var pēkšņi izaugt dīvaini, pēc flešmoba principiem radīti politiskie veidojumi, kas vēlēšanās var dabūt lielu daļu balsu. Tā kā «oligarhu» sarunu rezultātā tiek vājināta arī ZZS, augsne šādiem veidojumiem kļūst arvien bagātīgāka... Zaļzemnieki var patikt vai nepatikt, tos varam atbalstīt vai neatbalstīt, bet viņi zināmā mērā patlaban nodrošina sistēmas stabilitāti. Protams, esošās partijas, to darbība un to radītā varas saglabāšanas sistēma var nepatikt, un daudziem tā nepatīk, arī man, bet ir svarīgi saprast, kādas šobrīd ir potenciālās alternatīvas. Ja esam sliktā stāvoklī un mums kaut kas nepatīk, no tā automātiski neizriet tas, ka visas alternatīvas būs labākas par esošo slikto stāvokli. Tās var būt vēl daudz sliktākas. Tāpēc jāstudē vēsture, tā nemitīgi atkārtojas. Eiropā pēdējo simt gadu laikā sliktas alternatīvas nereti ir nomainījušās ar vēl sliktākām, un mums nav pamata domāt, ka tikai tāpēc vien, ka esam iestājušies ES un NATO, vēsture ir beigusies un mums priekšā ir gaiša taka uz saulaino tāli. Daudzas nepatīkamas kolīzijas mūs gaida arī nākotnē.