Partiju šķelšanās pamatā institucionālā brieduma deficīts

Paruna vēsta, ka divi latvieši savstarpējo nesaskaņu dēļ drīzāk nodibinās trīs partijas, nevis meklēs kompromisu. To apliecina arī piecu savulaik trīs politiskos spēkus apvienojušās Vienotības Saeimas deputātu aiziešana no organizācijas. Eksperti norāda, ka šajā tendencē vainojama gan partiju nespēja mainīties, gan elektorāta attieksmes īpatnības.

Pirmdien par aiziešanu no Vienotības paziņojusī Ilze Viņķele partiju savulaik nodēvēja par politisku Frankenšteinu, kas sadiegts no atšķirīgi domājošām sociāli aktīvām grupām, bet mēģinājums organizāciju padarīt homogēnu cietis prognozējamu sakāvi. Arī partijas vadība pēc premjerministra amata atdošanas Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS) atzina, ka tai jāmainās un jāļauj pie varas spices nonākt jaunai politiķu paaudzei, kas kolektīvu atkal varētu saliedēt. Pagaidām organizācijai tas nav izdevies, bet partijā joprojām nav pārliecības, ka jau aizgājušie biedri būs vienīgie dezertieri.

Empīrisma ķīlnieki

Politologs Filips Rajevskis uzskata, ka šāda šķelšanās un jaunu partiju dibināšana ir tieši saistīta ar iepriekšējās Saeimas vēlēšanās gūto pieredzi. Proti, jaunākā parlamentārā vēsture liecina, ka Saeimā nepārvēlētās partijas, nespējot pārdzīvot sakāvi un mobilizēties attīstībai, pārmaiņām, iznīkst un pazūd no valsts politiskā spektra. Tā noticis, ar Latvijas ceļu, Tautas partiju un citiem savulaik vareniem politiskajiem spēkiem.

Vērojot Vienotības reitingus, šis fakts tos, kas nevēlas tikt aizmēzti no politiskās skatuves, mudina jau laikus parūpēties par savu nākotni un dibināt jaunas partijas. Vēl akūtāku stāvokli padara tas, ka Latvijā partijas tā arī nav iemācījušās mainīt savus līderus bez kolektīva sašķelšanas, kas ļautu vienam zīmolam pārciest grūtākus laikus.

«Mums ir labi nostādīts varas maiņas mehānisms valstī, vara tiek nodota bez bļaušanas vai mēģinājumiem mainīt konstitūciju, kā tas notiek dažās citās zemēs. Taču vienu stāvu zemāk - varas maiņa partiju iekšienē totāli nestrādā, un tā ir fundamentāla problēma. Neviena partija nav pārdzīvojusi šo paaudžu maiņu. Tas nav ne labi, ne slikti, bet norāda, ka viens demokrātiskais mehānisms nestrādā,» saka politologs, norādot, ka pie šādiem apstākļiem vieglāk ir uztaisīt jaunu partiju, nevis no iekšienes censties mainīt esošo.

Skarbā aritmētika

Arī Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra atzīst, ka kritisku sūci guvušas partijas pamešana un jauna politiskā spēka organizēšana ir viens no drošākajiem instrumentiem, kā sevi saglabāt politikā. Vienotības gadījumā par liberāļiem sevi dēvējošajiem aizgājējiem ir pamats domāt, ka viņi 13. Saeimā netiks ievēlēti, jo Vienotības elektorāts pamatā esot konservatīvi orientēts. «Es tomēr uzskatu, ka Vienotība pārvarēs 5% barjeru, taču viņu frakcija būs divas trīs reizes mazāka,» saka O. Skudra un norāda, ka, realizējoties šim scenārijam, nu jau bijušajiem Vienotības liberāļiem labākus rezultātus sola atsevišķs politiskais spēks, bet palikšana Vienotībā nozīmētu palikšanu aiz ievēlēto deputātu strīpas. Viņš gan ir skeptisks par jaunā projekta lietderības koeficientu.

Paraugs Vienotībai?

Vienam politiskajam spēkam - Zaļo un zemnieku savienību veidojošajai Latvijas Zemnieku savienībai (LZS) - tomēr ir izdevies izdzīvot (pārciešot vērā ņemamas transformācijas, bet saglabājot zīmolu) pēc tam, kad tās kandidāti netika ievēlēti 7. Saeimā.

Arī LZS tolaik pārdzīvoja grūtus laikus, jo vieni no spējīgākajiem partijas pārstāvjiem, līdzīgi kā tas pašlaik notiek Vienotībā, nolēma pamest organizāciju un nodibināja Tautas partiju, kas vēlēšanās bija spēcīgākais LZS konkurents.

«Viņi aizgāja dažādu apstākļu dēļ, tostarp nespēja vienoties ar otru iekšējo grupējumu. Pēc tam partijā palika vien 300 biedru un 100 tūkstoši latu lieli parādi. Neviens īpaši neticēja, ka LZS varētu būt nākotne, ka mums ir iespējams restarts,» atceras LZS priekšsēdētājs Augusts Brigmanis.

Partija tolaik apsvērusi iespēju mainīt nosaukumu un veikt citus manevrus, lai atgūtu vēlētāju, taču tik radikāli soļi nav sperti. Precīzāk pozicionējoties politiskajā spektrā, LZS nosaukumam pievienots vien paplašinājums «centriska partija». Atgūties palīdzējuši arī pašvaldību vēlēšanu rezultāti, piemēram, atgūta vara LZS galvaspilsētā Jelgavā un citās pašvaldībās. Tādēļ A. Brigmanis uzsver, ka partijas atdzimšanā ļoti svarīga ir tās pārstāvniecība pašvaldībās un reģionālo nodaļu tīkla plašums un spēks.

Atgriezties Saeimā tās astotajā sasaukumā zemniekiem palīdzēja arī lēmums apvienoties ar politikas teorijā ideoloģiski nesavietojamo Latvijas Zaļo partiju. «Lēmums tika pieņemts, ņemot vērā aptauju rezultātus un kopīgus viedokļu dažādos jautājumos,» saka A. Brigmanis.

Līdzīgu risinājumu Vienotības likstām piedāvā arī tās deputāts Eiropas Parlamentā Artis Pabriks, kas rosinājis apsvērt iespēju Vienotībai apvienoties ar Latvijas attīstībai, Latvijas Reģionu apvienību un Jauno konservatīvo partiju. Šis priekšlikums sajūsmu partijā gan neizraisīja.