"Vienotība" irst pa vīlēm

Kopš neatkarības atgūšanas aizvadītie gadi liecina, ka ilgi noturēt vēlētāju mīlestību nav iespējams. Nebūtībā aizgājuši tādi politikas grandi kā Saeimas vēlēšanās joprojām nepārspētu rezultātu uzrādījušais Latvijas ceļš. Arī Tautas partija. Un aizvien ticamāks šķiet scenārijs, ka skuju klājiens uz politiskās aizmirstības takas jau tiek gatavots arī Vienotībai, kura starp valdošajām partijām spējā noturēties pie varas uzstādīs antirekordu.

1993. gadā dibinātais Latvijas ceļš oficiāli eksistenci beidza 2007. gadā, kaut arī politiskajā arēnā tas nebija vērā ņemams spēlētājs jau pāris gadu. Tautas partija, sākotnēji demonstrējot apskaužamu jaudu, juridiski pastāvēja 12 gadu. Vienotībai draud visīsākais, kaut arī viens no spilgtākajiem varas periodiem.

Kā vienota partija tā noformējās 2010. gadā, kaut apvienības formātā, vienojot trīs atsevišķus politiskos spēkus, tā eksistē kopš 2009. gada. Ja piepildās politisko konkurentu cerības un politologu prognozes, nākamās Saeimas vēlēšanas 2018. gadā, par spīti organizācijas līderu oficiālajam optimismam, Vienotībai var kļūt par pēdējām.

«Aizkulišu sarunās jau ļoti aktīvi tiek runāts par dažu Vienotības pārstāvju pārdislokāciju uz Jauno konservatīvo partiju. [..] Pārējie Vienotības biedri jau laikam ierakstījuši savu vārdu politikas vēsturē,» tā kādreiz varenā politiskā spēka nākotni ieskicē Zaļo un zemnieku savienības valdes loceklis Augusts Brigmanis.

Optimisms, prognozējot Vienotības nākotni, nav manāms arī politologa Filipa Rajevska teiktajā. «Joprojām domāju, ka Vienotībai nākamajās vēlēšanās būs smagi. Tie zemie reitingi atbilst patiesībai. Pie tik milzīgas piepūles un mobilizācijas tajā grupā, kas pašvaldību vēlēšanās Rīgā cīnījās pret Nilu Ušakovu, labējās partijas savā starpā nekonkurēja. Ja viņus sāks sist labējie, tad viņiem nebūs nekāda spožā snieguma. Nedomāju, ka lielākā daļa Vienotības biedru uzskata, ka viņiem nākamajā sasaukumā der frakcija no pieciem līdz septiņiem deputātiem,» prognozējot līdzšinējā partijas kodola iziršanu, saka F. Rajevskis.

Par labu šādām prognozēm liecina partijas biedru organizācijai un tās darbībai neoficiālās sarunās veltītie epiteti - «tāds hokejs mums nav vajadzīgs» un «partija irst pa visām vīlēm».

To, ka partijas darbība viņai nav pieņemama, apliecina Vienotības iziršanas kontekstā visbiežāk piesauktā Ilze Viņķele, kas ir viena no atpazīstamākajām partijas politiķēm. Viņa neslēpj, ka ir vīlusies partijā, un uzskata, ka lielākā kļūda bija trīs ideoloģiski atšķirīgu partiju apvienošanās zem salātzaļā Vienotības karoga.

I. Viņķele sola, ka pati jaunu partiju negrasās dibināt, bet lūkojas pēc alternatīva projekta, kuram būtu vērts pievienoties. Turklāt tā noteikti nebūšot Jāņa Bordāna un bijušās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadošās darbinieces Jutas Strīķes vadītā Jaunā konservatīvā partija - dzīves un darba filozofijas esot pārāk atšķirīgas.

Pati politiķe par to gan nerunā, bet kuluāros mēļo, ka viņa varētu pievienoties Progresīvajiem, kas Rīdzenes sarunu kontekstā sevi šobrīd piesaka ar aktīvu kampaņu pret ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru.

Ir arī skaidrs, ka pusotru gadu partijas priekšsēdētāja amatā esošais Andris Piebalgs to septembrī pametīs. Viens no iemesliem - nespēja realizēt paša doto solījumu par 10% reitinga sasniegšanu. Savukārt viens no potenciālajiem Vienotības priekšsēdētājiem - pašlaik vietnieka amatā esošais Edvards Smiltēns ir optimistisks. Viņaprāt, četri mandāti Rīgas domē un nominālās veiksmes citās pašvaldībās ir respektējams rezultāts, un partijas biedri nešauboties, ka šo politisko kapitālu ar cītīgu darbu Saeimas vēlēšanās varēs pavairot, bet iekšējās opozīcijas oficiāla aiziešana no Vienotības organizāciju tikai stiprināšot.