Latgales kongresa "sprādziena" atskaņas nerimst
Latgales simtgades kongresā pieņemtā rezolūcija, kurā ir visai radikālas prasības attiecībā uz latgaliešu valodu, krietni saviļņoja Latvijas sabiedrību. Paši šā pasākuma rīkotāji uzsver, ka tas arī bijis domāts kā sprādziens, lai pievērstu uzmanību šā reģiona problēmām, un valoda ir tikai viena no tām. Dokumentā kritiķi gan vērš uzmanību uz tā tendenciozitāti un vienveidīgumu, proti, tajā nekas nav teikts par reģiona ekonomiku.
Šis nebūt nav pirmais latgaliešu saiets, kā būtu pareizi jādēvē arī nesen notikušais pasākums Rēzeknē, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības un Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisiju apvienotajā sēdē skaidroja Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas rektors Edmunds Teirumnieks.
1992. gadā akcents esot likts uz augstskolas izveidi Rēzeknē, nosakot, ka Latgalē jābūt divām spēcīgām augstākajām mācību iestādēm. Tas arī ticis īstenots. Taču krietni «čābīgāk» bijis ar divu turpmāko saietu, kas notika 2002. un 2012. gadā, lēmumu realizēšanu. Bet šoreiz pieņemtā rezolūcija tapusi «smagnējāka un nopietnāka» un izsaukusi lielu viļņošanos. Tās prasības tika asi uztvertas: gan par latgaliešu vietvārdu pareizu lietošanu arī ceļa zīmēs un norādēs (kā jau ir izdarīts Kārsavā), gan to, ka pašvaldībās saziņai jānotiek arī latgaliski, tostarp rakstiski. Ir vēl virkne citu prasību, kas skar izglītību, kultūru, Latgales karogu un īpašu atzīmējamu Latgales dienu 27. aprīlī. Diemžēl, kā atzina E. Teirumnieks, šajā dokumentā nav ne zilbes par tautsaimniecību, taču tas nenozīmē, ka tas nebūtu aktuāls jautājums. Viņš arī norādīja, ka ir izveidota rezolūcijas izpildes komisija ar 11 dažādu jomu pārstāvjiem, ko vada Latgaliešu kultūras biedrības valdes priekšsēdētāja Līvija Plavinska. «Latvija nav tik liela, un nekas mums nav jādala. Nevienā teikumā netika runāts par Latgales autonomiju, bija tikai runa par latgaļu valodu un tās lietojumu,» apzvērēja L. Plavinska, netaupot skarbus vārdus deputātiem, kuriem rezervētās vietas kongresā palikušas tukšas. Viņa uzskaitīja virkni trūkumu, ar ko nākas saskarties Latgalei, jo īpaši akcentējot lielo cilvēku izceļošanu.
Deputāte Janīna Kursīte neslēpa sašutumu, ka diemžēl rezolūcija pieņemta pēc principa «mēs parunājām, un es nolēmu», proti, ja no 300 delegātiem balso tikai 60, tad ir jautājums par leģitimitāti. Tāpat nav veiktas nekādas aptaujas par valodas un citiem jautājumiem, kas dotu nopietnāku svaru dokumentam. Vajag izstrādāt konkrētu rīcības programmu, kurā būtu vieta arī ekonomiskiem jautājumiem, kas ir visa pamats, bez kuriem «māja nevar turēties», pauda politiķe. Turklāt daudz kas ir pašu rokām darāms, un nevar pārmest, ka valsts neatvēl šim reģionam nopietnus līdzekļus.
Arī citi klātesošie atgādināja, ka šā gada budžetā četri miljoni eiro aizgājuši Latgales tautsaimniecībai, infrastruktūrai, kultūrai un skolām. Ilze Viņķele savukārt aprādīja, ka Latgales kongress neizskanētu tādā mērogā, ja netuvotos pašvaldību vēlēšanas: «Uzskatu, ka latgalieši neapzinās tās spēles cenu, ja tas tiek darīts šādā pretnostatījuma formā.» Viņai pievienojās vēl citi, kas uzsvēra, ka pirms simt gadiem notikušais kongress bija par vienotību, nevis šķelšanu.