«Vakar visu dienu sēdēju traktorā: vajadzēja apart lauku, un to arī paveicu,» stāsta Andris Bērziņš. Bet dienu vēlāk – 4. maijā, Neatkarības dienā, viņš jau bija ietērpies baltā kreklā, un mēs runājām par daudz ko. «4. maijs, kad 1990. gadā balsojām par Neatkarības deklarāciju, ar šodienas izjūtām vērtējot, man šķita daudz prognozējamāks par 1991. gada 23. augustu, kad neatkarību atguvām de facto, jo 4. maijs bija tik tīrs un tik mierīgs, tik skaidrs un piepildīts ar pārliecību, ka tā nozīmi vienkārši nav iespējams pārvērtēt,» viņš teic.
Bijušais Valsts prezidents Andris Bērziņš uz Rīgu brauc reti, jo viņa lauku saimniecībā patlaban ir pavasara darbu duna. Diez kā būs ar Rīgu pēc 3. jūnija: ja Andri Bērziņu ievēlēs Rīgas domē (no ZZS saraksta), tad uz galvaspilsētu nāksies braukt daudz biežāk. Eksprezidenta piekrišana startēt Rīgas domes vēlēšanās ir pārsteigusi daudzus. Vieni ir neizpratnē: kāpēc Andrim Bērziņam radusies tik dīvaina vajadzība - tā vietā, lai laimīgi baudītu lauku darbu sūrumu un ražas priekus, viņš gatavs doties uz neparedzamajiem un nepārredzamajiem pilsētas akmens džungļiem? Otri pieļauj, ka agrākā prezidentāli aktīvā dzīve radījusi permanentas ilgas pēc politiskā stresa. Trešie ir pārliecināti, ka piekrišana balotēties ir nesavtīga palīdzība zaļzemnieku sarakstam iekļūt Rīgas domē. Bet tādā gadījumā Andrim Bērziņam vajadzēja iet kā saraksta pirmajam numuram, jo - beigu beigās - viņš ir bijis Valsts prezidents, bet Armandu Krauzi, kurš ir ZZS saraksta galvgalī, pazīst ļoti maz vēlētāju. Ir, protams, aplūkotas arī sazvērestības teorijas par nākamās Rīgas domes koalīciju, par tām vērts parunāt.
Neatkarības dienā Neatkarīgā intervē Andri Bērziņu, kas šobrīd vēl ir neatkarīgs lauku darbarūķis.
- Jūs balsojāt par Latvijas neatkarību 1990. gada 4. maijā. Vai bija šaubas par balsojuma iznākumu?
- Man jau no paša sākuma bija pārliecība, ka viss būs kārtībā: rīts uzausa ar gaidāmās uzvaras sajūtu. Sapratu, ka vienkārši jāiziet cauri balsojumam un ka diena izvērtīsies tikpat saulaina kā rīts. Protams, par vienu otru balsotāju varēja bažīties, tomēr viss notika perfekti, kaut arī vieni šaubījās, citi baidījās par savu ģimeni. Domājot par to laiku... Man toreiz bija pārliecība, ka viss beigsies labi, jo arī no Maskavas nāca pozitīvas ziņas. Kad biju sadzīves pakalpojumu ministra vietnieks, viens no maniem uzdevumiem bija ieviest Latvijā to, kas jau bija ieviests Maskavā, un, jāteic, maskavieši bija tikuši visai tālu, sevišķi privatizācijas sākumposmā. Var strīdēties par politiskajām lietām, taču ekonomikas jomā astoņdesmito gadu beigās Maskava bija krietni tālāk par Latviju. Krievijā ir daudz gaišu cilvēku, arī cita bagātība, ko pārdalīt. Tāpēc nebija izbrīna par turpmāko ārkārtīgi sarežģīto privatizācijas procesu, kas pat pie mums vēl nav līdz galam noslēdzies. Tagad gan dažkārt brīnos par to, kā tiek radītas leģendas par dažiem toreizējā privatizācijas procesa personāžiem. Mūsējie «privatizatori» bija bandinieki, salīdzinot ar Krievijas «varoņiem». Toties tagad viens otrs ir liels politiķis...
- Pastāstiet, kāpēc piekritāt balotēties uz Rīgas domi. Tas daudziem bija milzīgs pārsteigums.
- Pirms neilga laika man piezvanīja Augusts Brigmanis, aicinot pievienoties jaunajai ZZS Rīgas domes komandai, lai stiprinātu ZZS lomu Rīgā. Zaļo un zemnieku savienība ir atbalstījusi mani gan kā Saeimas deputātu, gan kā Valsts prezidentu. Sapratu, ka jānāk palīgā zaļzemniekiem, jo Rīgas atslēgas nedrīkst atkal atdot Saskaņai. Es nevarēju un negribēju Augustam Brigmanim atteikt. Zemnieku savienība ir vadošā partija, un Rīga nevar palikt bez lielas un nacionālas partijas atbalsta. Es piekritu stiprināt Zemnieku savienības lomu Rīgā, lai Rīgas varu sasaistītu ar Latvijas valsts pārvaldi. Tas ir ļoti būtisks nākotnes jautājums.
- Tam visam ir iespējama priekšvēsture. Zaļzemniekos ietilpstošajā Zaļajā partijā joprojām esot divas grupas, kas savstarpēji karo. Faktiski to jau parādīja nesen notikušais Zaļās partijas kongress. Ļaunas mēles melš, ka starp vienu otru Zaļās partijas aktīvistu un Nilu Ušakovu jau esot noslēgta vienošanās par to, ka ZZS vēlēšanās tiek izgāzta, bet par to konkrētajam aktīvistam tiekot garantēta vieta Rīgas brīvostas valdē. Sākotnēji ZZS listes galvgalī bija Viesturs Silenieks, taču viņš diezgan atklāti sāka koķetēt ar Saskaņu. Acīmredzot tieši tāpēc viņš vairs nav pirmais numurs ZZS listē, viņa vietu ieņem Armands Krauze. Turklāt Zaļās partijas aktīvista un Ušakova vienošanās neesot vienīgā: līdzīga nolīgšana esot noslēgta arī starp Saskaņu - no vienas puses - un Latvijas attīstībai un Latvijas Reģionu apvienību (LRA) - no otras puses. Tālākā nākotnē esot domāts par otrā vicemēra portfeļa piešķiršanu LRA līderim. Pēc tam Saeimas vēlēšanās šādam blokam varētu būt iespēja «paņemt» 51% balsu. Tās ir tikai nekrietnas baumas, vai arī tām ir kāda reāli gruzdoša ogle apakšā?
- Konkrēti par to neko nezinu, taču politikā iespējami dažādi pavērsieni, pat tādi, kas sākumā šķiet absolūti neticami. Vadoties no savas pieredzes, domāju, ka Saskaņai būtu grūtības atrast valdībai ministrus. Tomēr, ja Saskaņa dabūs vairākumu, viņi būs valdībā, un ministrus - lai arī kādus - viņiem vajadzēs atrast.
- Bet reģionāļiem ir laba bāze - pa visu Latviju, un ja vēl paņem klāt kādu no brūkošās Vienotības... Tur jauda var sanākt laba. Kā vērtējat Vienotības izredzes pašvaldību un Saeimas vēlēšanās?
- Vienotībai Saeimā šobrīd ir 22 balsis, un ar tām var sagāzt vai uzcelt daudz ko. Bet tas ir pagaidām. Esošo partiju izdzīvošanas pieredze Latvijā, nonākot krīzes situācijā, ir nežēlīga: šīs partijas izjūk. Un to redzamākajiem cilvēkiem, protams, nākas meklēt citas partijas, kurām pievienoties. Lielas izvēles jau nav... Jāsaprot: ja tu esi politikā, tev jau nav kur dēties - kad tevi no tās izmet, tev vairs nav aizmugures, varbūt nav arī profesijas. Bet, runājot par pašvaldības vēlēšanām Rīgā, šābrīža prognoze ir aptuveni tāda: Ušakova Saskaņa kopā ar Amerika Gods kalpot Rīgai, plus nacionāļi, plus reģionāļi un zaļzemnieki. Viss!
- Vai nacionāļi, reģionāļi un zaļzemnieki var savākt 51 balsi Rīgas domē?
- Nevar. Bet tur jau nevienam nav tādas domas - savākt 51%...
- Tad kāda jēga censties un balotēties? Lai Ušakovs viens pats iet kopā ar GKR un valda tālāk!
- Tas vienkārši ir objektīvi. Nav ko lolot liekas cerības. Savukārt Vienotība patlaban vēl cenšas savu reitingu pacelt ar pretošanos nodokļu reformai. Pati nodokļu reforma tiešām ir diezgan savāda. Daļēji piekrītu Vienotības viedoklim par nodokļu reformu, bet kā prioritāti redzu citu virzienu - valsts pārvaldi un reģionālo reformu, un nodokļu pieskaņošana varētu notikt budžeta veidošanas procesā, dodot priekšroku neapliekamā minimuma palielināšanai iespēju robežas. Svarīgāk būtu turpmāk pārvērtēt budžeta izdevumu daļas pozīcijas.
- Varbūt šī «savādā reforma» ir kā nodeva tiem, kuriem ir ļoti vajadzīgas konkrētās šobrīd piedāvātās nodokļu izmaiņas?
- Iespējams. Nekas nenotiek bez interešu ievērošanas un bez iemesliem. Daudzreiz ir tā, ka visu dzen intereses, nevis loģika. Tieši tāpēc daudzi ir gatavi bēgt no Latvijas, jo neredz loģiku valsts varas darbā, drīzāk otrādi. Es gan negribu bēgt no savas zemes, vēlos te palikt vienmēr.
- Dana Reizniece-Ozola, kas bīda šo reformu, pārstāv ZZS - tāpat kā jūs. Ko nu?
- Objektīvā realitāte ir tāda: Zemnieku savienībai šogad būs 100 gadu, un tā dzīvos arī nākamos 100 gadus, tas ir stabils un vadošs spēks. Skatoties, kā attīstās Zemnieku savienība, var secināt, ka tā būs spēcīgākā nākamās koalīcijas partija. Objektīvi ir arī tas, ka Rīgai ir 800 gadu, Latvijai būs tikai simt gadu. Intelektuālais potenciāls Rīgā ir 80% no visas Latvijas potenciāla, ekonomiskais - aptuveni 70%. Svarīgi ir tas, ka valsts lielākajai ekonomikai un lielākajai pašvaldībai jābūt saskaņotai ar valsts politiku. Bet tagad tas tā nav. Zemnieku savienība var labot šo situāciju. Piebilstot pie nodokļu reformas: pasaulē nevienā attīstītā valstī netiek taisīta visaptveroša nodokļu reforma, nodokļus pieskaņo konkrētai esošajai situācijai, risina konkrētas problēmas, nevis rada arvien jaunus satricinājumus. Tā, piemēram, Latvijas gadījumā: elektroenerģijas cenas, kas pie mums ir par ceturtdaļu augstākas nekā Igaunijā. Lūk, risiniet šo problēmu! Kāda jēga taisīt nodokļu reformu, ja nerunā par to, kā finansēt veselības aprūpi un izglītību? Ir jēga kaut ko reformēt tikai tad, ja kaut kas tiek atrisināts. Bet šajā reformā ar vienu roku dod, ar otru - atņem to pašu, kas iedots, un pat vēl vairāk. Tā jau, piedodiet, ir blēdība. Savādās nodokļu politikas dēļ samazināsies investīcijas, jo kurš tad gribēs investēt šādā situācijā? Pat mūsu uzņēmumi nereti investē ārzemēs, jo šeit tas ir neizdevīgi un neskaidri.
- Kas notiks ap 2020. ga du, kad beigsies Eiropas fondu dotācijas?
- Visa mūsu valsts ir uzbūvēta uz Eiropas naudas. Milzīgs skaits organizāciju dzīvo uz šīs naudas pamata, projektu lauvas tiesa tiek realizēta uz ES finansējuma pamata. Ko darīsim, kad šīs naudas vairs nebūs? Tas ir jautājums numur viens, jo tad mums būs jāsāk dzīvot no pašu nopelnītā. Ir vēl pāris gadu, lai Eiropas naudu izmantotu lietderīgi, piemēram, reģionālās reformas veikšanai. Vispirms vajadzēs domāt par tiem cilvēkiem, kuri izkritīs no aprites un zaudēs darbu. Ir skaidrs, ka taps likvidētas mazās pašvaldības, kas patlaban lielākoties velk atpakaļ, bet arī tur dzīvo cilvēki, kas ne pie kā nav vainīgi un reformas rezultātā kļūs par bezdarbniekiem. Viņi būs sistēmas upuri, un sistēmai vajadzēs uz to reaģēt. Domāju, ka 2020. gads uzsitīs emigrācijas vilni, ja valdība neizdomās neko kardinālu. Jādomā par ražošanas attīstību, par eksporta attīstību arī uz austrumu pusi, radot apstākļus gan pašmāju uzņēmējiem, gan piesaistot ārvalstu investorus. Bet pagaidām par to maz runā. Tāpēc rodas loģisks jautājums: kad beigsies šo fondu finansējums, vai mums kā valstij arī jābeidz eksistēt?
- Jūs savulaik sākāt runāt par nepilsoņu jautājumu. Vai esat kaut ko konkretizējis, lai to izpaustu lasītājiem?
- Ja nepilsoņu jautājumu nenoņems no darba kārtības, būs grūti cerēt uz jelkādu sabiedrības stabilizāciju un integrāciju. Nacionāļi gan ir kategoriski pret pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem, taču es esmu pārliecināts, ka daudzi, kuri iegūs pilsonību, balsos par tiem pašiem nacionāļiem.
- Kas jums liek tā domāt?
- Esmu daudz runājis ar nepilsoņiem - krieviem: viņiem gribas, lai Latvija ir pēc iespējas vairāk nodalīta un neatkarīga. Man gan nav tik krass viedoklis: tik mazas valstis kā mūsējā nevar būt «aizslēgtas», jo tad varam sākt līdzināties Ziemeļkorejai... Kad biju Valsts prezidents, diezgan daudz runāju ar nepilsoņiem - ar bijušajiem partizāniem, ar tiem, kas dienējuši padomju armijā, ar krievu oficieriem, kas palika Latvijā pēc PSRS armijas izvešanas. Lai nu ko tur varēja dzirdēt, bet mūsu valsts ienaidnieku starp viņiem nebija. Tie cilvēki, kas šeit ir dzīvojuši, Krievijai vairs neder. Veco nepilsoņu pēcteči tiecas aizbraukt uz kādu Eiropas valsti, sevišķi Angliju. Bet kāpēc gan viņus nepiesiet vairāk Latvijai? Mana iekšējā izjūta: piesaistīt nepilsoņus mūsu valstij - tas ir viens no lielajiem soļiem, ko iespējams veikt tikai uz nozīmīgiem notikumiem, piemēram, uz valsts simtgadi. Taču ir svarīgi, kādos vārdos un kādā jēgā ietērpj šo jautājumu.
- Un kas tad ir tie, kas katru gadu dodas uz Pārdaugavas nepareizi nodrāzto zīmuli svinēt «uzvaras svētkus»? Vai tad nav saprotams, ka mums tas ir aizvainojoši - svinēt mūsu valsts atkārtotu okupāciju? Viņi to dara speciāli - lai mūs kaitinātu?
- Nē, nedomāju, ka viņi to dara speciāli. 8. un 9. maijs atšķiras tikai ar divu stundu starpību. Pasākums ir viens. Un tas, ka cilvēki karojuši dažādās pusēs, ir realitāte. Kad aicināju samierināties abas kādreiz karojušās puses, daudzi no viņiem atnāca 8. maijā uz Brāļu kapiem un bija priecīgi, ka visi ir kopā. Tagad viņi vairs nav ienaidnieki. Ja mēs 27 gadu laikā neesam spējuši atšķirt, kurš ir savējais, bet kurš - ienaidnieks, tad vispār vairs nav vērts par to domāt...
- Palasiet tīmekli. Uzzināsiet, kāds naids pret Latviju un latviešiem plūst no tiem, kas uzskata, ka padomju armijas atkārtotais iegājiens Latvijā atnesa mums laimi un plauksmi. Bet mēs, nepateicīgie, viņus par to nemīlam!
- Par naida spļāvējiem lieki runāt. Ja mēs viņus sāksim ņemt vērā, tad nespēsim kontrolēt situāciju.
- Vai tad mēs to tagad spējam?
- Mēs to kontrolējam politiski. Bet tie, kas visskaļāk par kaut ko bļauj, visbiežāk ir tie, kas kalpo vismaz divām pusēm. Drošības dienestiem acīmredzot jāstrādā modrāk.
- Jūs gribat teikt, ka mūsējie drošības dienesti ir perfekti?
- Pārāk slikti tie nestrādā. Ja kāda drošības dienesta vadītājs būs nacionālists - kā viens otrs to vēlas, tad jēgas nebūs, jo tādā amatā nepieciešams prāts, nevis nacionālisms. Protams, bija nedaudz smieklīgi, kad mūsu dienesti notvēra «spiegu», kurš esot bildējis vilcienus. Piedodiet, no satelīta var ieraudzīt ne tikai katru vilciena vagonu, bet arī katru tā virsmas kvadrātcentimetru. Varbūt Otrajā pasaules karā tādām fotografēšanām bija jēga, bet tagad... No satelītiem var ieraudzīt pašu sīkāko uti, ne tikai vagonu.
- Un ko darīt ar čekas maisiem? Drošības dienesta - SAB - vadītājs Jānis Maizītis teic, ka nevajag tos vērt vaļā.
- Daudzi šodien populāri cilvēki ir iekšā šajos maisos. Neglābjami iekšā! Kāda jēga publiski nosaukt viņu vārdus? Lai viņus vajātu? Viņi šos 27 gadus taču ir darījuši labu savai valstij. Un nožēlu viņi arī ir izjutuši: viņu šķīstīšanās jau ir notikusi.