Vācu sociāldemokrāti cer uz Šulca efektu
Nepieciešamība pēc lielāka sociālā taisnīguma, populisma noraidīšana un vienotās Eiropas projekta aizstāvēšana – uz šiem trim vaļiem tiks balstīta Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (SPD) kampaņa pirms septembrī paredzētajām Bundestāga vēlēšanām.
Sešdesmit vienu gadu vecajam Martinam Šulcam, kurš svētdien vienbalsīgi ievēlēts partijas līdera postenī un apstiprināts par kanclera amata kandidātu, jau ir būtiski izdevies palielināt sociāldemokrātu izredzes kļūt par valdošo partiju un pārtraukt konservatīvās kancleres Angelas Merkeles 12 gadus ilgušo valdīšanas periodu. Lielāku skaidrību par tā sauktā Šulca efekta jaudu un iespējām izveidot kreiso spēku koalīciju federālajā līmenī sniegs trīs reģionālās vēlēšanas, pirmās no kurām jau šīs nedēļas nogalē notiks Zāras federālajā zemē.
Vēlas kļūt par kancleru
«Mēs vēlamies, lai parlamenta vēlēšanu rezultātā SPD kļūst par valsts ietekmīgāko politisko spēku, kura uzdevums būs padarīt Vāciju labāku un taisnīgāku, lai valsts iedzīvotāji saņemtu to cieņu, ko pelnījuši. Un, dārgie biedri, es vēlos kļūt par Vācijas Federatīvās Republikas kancleru,» - tā, uzrunājot vairāk nekā 600 partijas vadības pārstāvju Berlīnē, sacījis M. Šulcs. Partijas vadītāja vēlēšanās politiķim, kurš pagājušā gada nogalē pameta Eiropas Parlamenta prezidenta amatu un pēc ļoti ilga pārtraukuma atgriezās Vācijas politiskajā arēnā, pretinieku nebija, raksta AFP, norādot, ka pašlaik sociāldemokrātu aprindās valda īsta eiforija, kas jau nosaukta par Šulca efektu.
Dažu mēnešu laikā (kopš janvāra, kad kļuva zināms, ka vicekanclers un pašreizējais ārlietu ministrs Zigmārs Gabriels ir gatavs partijas vadības grožus nodot M. Šulca rokās) sociāldemokrātu reitings pieaudzis par aptuveni 10% un socioloģisko aptauju dati par populārāko Vācijas partiju jau sāk atšķirties - vienas aptaujas (gan ar nelielu pārsvaru) vēl dod priekšroku Angelas Merkeles Kristīgo demokrātu savienībai (CDU), bet citas liecina, ka sociāldemokrāti jau izrāvušies priekšā. Ne mazāk svarīgi ir arī tas, ka beidzamo mēnešu laikā partijā iestājušies 13 000 jaunu biedru, turklāt to vidū ir ļoti daudz aktīvu, gados jaunu cilvēku. France 24 šo entuziasmu skaidro ar to, ka M. Šulcs solījis atgriešanos pie sociāldemokrātijas pamatiem - ne jau velti viņā runā partijas konferencē tik bieži tika pieminētas arodbiedrības un darbaļaudis, bet pats politiķis vairākkārt uzsvēris, ka nācis no vienkāršās tautas. Starp citu, medijos viņš jau tiek salīdzināts ar Robinu Hudu. Ne mazāk svarīga ir arī gatavība uzņemties patstāvīga līdera lomu. Tā spējusi kliedēt sociāldemokrātu tradicionālo elektorātu pārņēmušo apātiju, kas bija saistīta ar to, ka SPD gadiem ilgi spēlējusi paklausīga jaunākā brāļa lomu A. Merkeles vadītajā koalīcijā. M. Šulcam, atšķirībā no Z. Gabriela, kurš pats bijis lielās koalīcijas sastāvā, nav lielu problēmu kritizēt šīs valdības kļūdas, un, jo tuvāk nāks vēlēšanas, jo skarbāk un detalizētāk tas tiks darīts.
Pie sociāldemokrātu saknēm
Raidkorporācijas Deutsche Welle interneta mājaslapa norāda, ka partijas oficiālā priekšvēlēšanu platforma tiks apstiprināta jūnijā paredzētajā kongresā, taču svētdienas konferencē M. Šulcs uzstājies ar pietiekami programmatisku runu, kas ļauj spriest par tiem trumpjiem, ko viņš gatavojas izmantot, lai sakautu A. Merkeli. Viņš mudinājis uz bezmaksas izglītības sistēmas ieviešanu un lielākām valsts investīcijām bērnudārzos un skolās, iestājies par valsts finansētu bezdarbnieku apmācības programmu paplašināšanu, dzimumu līdztiesību un to, lai Vācijas rietumu un austrumu federālajās zemēs strādājošajiem par vienādu darbu tiktu maksāts vienāds atalgojums. Šis ierosinājums var šķist gana pievilcīgs bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijas iedzīvotājiem, daļai no kuriem SPD var kļūt par labu alternatīvu, lai nebalsotu par Kreisajiem (Linke, bijušajiem komunistiem) vai labējo Alternatīvu Vācijai (AfD).
Atšķirībā no CDU, kas runā par nodokļu sloga mazināšanu visiem sabiedrības slāņiem, M. Šulcs uzskata, ka atvieglojumus pelnījuši tikai nabadzīgākie. Viņš arī iebildis pret konservatīvo nodomu palielināt militāriem mērķiem domāto budžetu un samazināt finansējumu dažādām valsts sociālā atbalsta programmām. Uzvaras gadījumā M. Šulcs ir gatavs pārskatīt arī atsevišķus kādreizējā sociāldemokrātu premjera Gerharda Šrēdera izlolotās darba likumdošanas reformas Agenda 2010 aspektus. AFP atgādina, ka tieši šī XXI gadsimta sākumā veiktā reforma bija visspilgtākais piemērs tam, ka sociāldemokrātu elite sākusi vairāk aizstāvēt nevis darba ņēmēju, bet gan darba devēju intereses, kas galu galā noveda pie partijas popularitātes mazināšanās un zaudējuma konservatīviem trijās vēlēšanās pēc kārtas. Savā svētdienas runā M. Šulcs bargi kritizējis populistus, taču viņa izpratnē šis termins attiecināms vien uz jauno ASV prezidentu Donaldu Trampu un eiroskeptiķu partijām Eiropā. France 24 norāda, ka Vācijas konservatīvie spēki populismu pārmetuši pašam M. Šulcam, uz ko viņš atbildējis: «Es runāju tā, lai mani varētu atšķirt no sāncenšiem, un padaru sarežģītas idejas saprotamas savai auditorijai.»
Vai iespējama kreiso koalīcija?
24. septembrī gaidāmo Vācijas Bundestāga vēlēšanu rezultātu pašlaik, protams, ir grūti prognozēt, taču socioloģisko aptauju veicēji Emnid norāda - situācija, kad kreiso spēku aliansei (SPD, Kreisajiem un Zaļajiem) ir pietiekami daudz mandātu, lai izveidotu valdošo koalīciju, vairs nešķiet tik neiespējama kā vēl šā gada sākumā. Liela daļa vāciešu jau pasen ir noguruši no A. Merkeles valdīšanas, taču līdz pat nesenam laikam viņas pozīcijas nesatricināmas padarīja spilgta sāncenša trūkums. Tagad šāds sāncensis uz politiskās skatuves ir parādījies, un, ja kanclers tiktu ievēlēts tiešās vēlēšanās, M. Šulca izredzes kļūt par nākamo Vācijas valdības vadītāju nekādā ziņā nebūtu vērtējamas zemāk par A. Merkeles kārtējās uzvaras iespējamību.
Taču ir tikpat kā skaidrs, ka nedz SPD, nedz CDU/CSU nespēs iegūt absolūto vairākumu parlamentā un koalīcijas veidošana ir neizbēgama. Berlīnes politologs Gero Neigebauers sarunā ar Reuters atzīst - aizvien lielāka sabiedrības daļa pieļauj iespēju, ka pēc vēlēšanām pie varas varētu nonākt sarkanisarkanizaļā koalīcija. Divās federālajās zemēs (Tīringenē un Berlīnē) tāda jau funkcionē, un ir samērā liela iespēja, ka līdzīga alianse pēc 26. marta vēlēšanām tiks izveidota arī Zārā. Taču, kā uzsver politologi, sadarbība reģionālajā un federālajā līmenī nav viens un tas pats. Ir vesela virkne jomu, kurā triju kreisās nometnes partiju pozīcija ir krasi atšķirīga - piemēram, Kreisie vēlas NATO likvidēšanu un rosinājuši noteikt augstāko ienākuma nodokļa likmi pat 75% apmērā, savukārt Zaļie uzstāj, ka neatteiksies no saviem principiem, kas attiecas uz vides aizsardzību, transportu un izglītību. Tādēļ SPD nesteidz dedzināt visus tiltus, atzīstot, ka koalīcija ar CDU/CSU iespējama arī pēc septembra vēlēšanām, taču sociāldemokrāti cer, ka noteikumus nu jau varēs diktēt viņi.