Ungārijai būs jāizmaksā pa 10 000 eiro liela kompensācija diviem Bangladešas pilsoņiem, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesa nospriedusi – uz gandrīz mēnesi aizturot abus nelegālos imigrantus tranzīta zonā Serbijas pierobežā, Ungārija pārkāpusi viņu cilvēktiesības. Šis spriedums apdraud Ungārijas nodomu turpmāk tranzīta zonās ierīkotajās nometnēs turēt visus nelegālos ieceļotājus līdz brīdim, kad būs skaidrs, vai viņiem pienākas vai nepienākas patvērums.
Strasbūras tiesas lēmums kārtējo reizi demonstrē, ka Eiropas institūcijas bieži vien tikai vārdos ir ieinteresētas savienības ārējo robežu stiprināšanā. Jo draudīgāk tas ir pašlaik, kad pastāv bažas, ka Turcija anulēs ar ES noslēgto vienošanos par migrācijas ierobežošanu un pa tā saukto migrācijas Balkānu maršrutu atkal sāks plūst simtiem tūkstošu cilvēku.
Strasbūra pret Budapeštu
Strasbūras tiesas spriedums (visticamāk, Ungārijas valdība to nesteigsies pildīt un iesniegs apelāciju) saistīts ar 2015. gada vasaras un rudens notikumiem, kad, reaģējot uz straujo nelegālo migrantu ieplūšanu valstī, Ungārija nevis gaidīja kādas direktīvas vai politiskus rīkojumus no Briseles, bet darīja to, kas tai ir jādara saskaņā ar ES un šīs konkrētās valsts likumdošanu, proti, ieviesa stingrāku robežkontroli un uzbūvēja pagaidu žogus uz savām dienvidu robežām ar Horvātiju un Serbiju. Ievērojot Dublinas vienošanās noteikumus, Ungārija centās panākt, lai nelegālie ieceļotāji, kuri nonākuši tās teritorijā, reģistrētos un iesniegtu pieprasījumus pēc patvēruma (šim nolūkam arī tika ierīkotas tranzīta zonas pierobežā), nevis izklīstu pa visu Eiropu, tomēr tā izrādījās cīņa pret vējdzirnavām. No vairāk nekā 400 000 nelegāļu, kuri 2015. gadā iekļuva Ungārijā, tikai aptuveni 177 000 cilvēku šajā valstī iesniedza prasību pēc patvēruma. Pārējiem vilinošāki šķita mēģinājumi sasniegt turīgākās Eiropas rietumu un ziemeļu valstis, jo vairāk tāpēc, ka uz šādu soli viņus atklāti iedrošināja Vācijas kanclere Angela Merkele.
Starp tiem, kurus Ungārijas varas iestādēm izdevās aizturēt, bija arī Bangladešas pilsoņi Iliass Iliass un Alī Ahmeds, kuri tranzīta zonā pavadīja 23 dienas, bet pēc tam tika izraidīti atpakaļ uz Serbiju, no kuras teritorijas bija ieceļojuši Ungārijā. Kā vēsta Reuters, Strasbūras tiesa nospriedusi - «aizturēšana tranzīta zona ir pretrunā Eiropas Cilvēktiesību konvencijai». Lai gan tiesai neesot nekādu pierādījumu tam, ka tranzīta zonā pret aizturētajiem vērsta kāda vardarbība, tā pārmetusi Ungārijai, ka cietušajiem «nebija faktisku garantiju tikt pasargātiem no tā, ka viņi tiek pamesti neaizsargāti no reāliem riskiem būt pakļautiem necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei», turklāt uzsvērts, ka izraidīšana no Ungārijas radījusi risku, ka viņi var tikt nosūtīti uz Grieķiju un «tikt pakļauti nehumāniem un pazemojošiem uzturēšanās apstākļiem». Tiesas spriedumā sacīts, ka Ungārijas varas iestādes ir atbildīgas par to, ka prasības iesniedzēji faktiski turēti ieslodzījumā, viņiem liegtas juristu konsultācijas un neesot izskaidrots, kas jādara, lai pieprasītu patvērumu. Reuters vēsta, ka saskaņā ar tiesas spriedumu Ungārijas valdībai jāizmaksā pa 10 000 eiro katram no cietušajiem, kā arī jāsedz viņu tiesāšanās izmaksas 8705 eiro apmērā.
Absurds absurda galā
Lieki sacīt, ka Ungārijā šis spriedums uzņemts ļoti kritiski. Daži mediji to nosaukuši par «neticamu», bet citi ironiski raksta, ka Ungārijas valdību soda par to, ka Grieķijas varas iestādes ar ES vadošo amatpersonu klusu piekrišanu savu valsti pārvērtušas par «caurstaigājamo sētu», bet ungāri, lūk, nerūpējoties par migrantiem, kuriem draud nonākšana «bīstamajās Grieķijas nometnēs». Papildu absurdumu šai situācijai piešķir tas, ka abi nelegālie imigranti ir no Bangladešas - valsts, kurā, atšķirībā no, piemēram, Sīrijas vai Irākas, neplosās karadarbība un nav militāra konflikta un no kuras Eiropā ierodas faktiski tikai un vienīgi ekonomiskie migranti, kuru cerības uz bēgļu statusa saņemšanu līdzinās nullei.
Jā, katrs patvēruma pieprasījuma gadījums ir jāskata atsevišķi, taču Bangladešas pilsoņi tādu vispār nav iesnieguši, turklāt, tā kā viņi ieradušies pa Balkānu maršrutu, tas bija jādara pirmajā sasniegtajā ES dalībvalstī - Grieķijā. Bet to, ka 2015. gada vasarā, kad migrācijas straume bija sasniegusi savu maksimumu, Ungārijā vienkārši nebija iespējams katram nelegālim nodrošināt viņa dzimtajā valodā runājošu juristu, kurš palīdzētu to sastādīt, Strasbūras tiesa neuzskatīja par vērā ņemamu argumentu. Starp citu, tiesas spriedumā minēts, ka vienam no bangladešiešiem esot bijusi izsniegta brošūra par viņa tiesībām bengāļu valodā, taču viņš, lūk, neesot spējis to izlasīt, jo esot analfabēts. «Interesanti, kā šis analfabēts uzrakstīja prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesai,» ironizē ungāru interneta komentētāji.
Atbilde uz šo jautājumu, protams, nav tālu jāmeklē. Strasbūras tiesas spriedumu ar neslēptu sajūsmu uztvērusi vesela virkne tā dēvēto cilvēktiesību aizsardzības organizāciju un ANO Bēgļu lietu komisija (UNHCR), kuras ieskatā migrācijas jautājums, šķiet, atrisināms, pavisam vienkārši - likvidējot valstu robežas. Pagājušonedēļ, publiskojot jaunākos statistikas datus, UNHCR ar nožēlu norādīja, ka patvēruma pieprasītāju skaits Ungārija ir strauji samazinājies - no 177 000 cilvēku 2015. gadā līdz 29 000 cilvēku pērn un tikai 912 cilvēkiem šā gada pirmajos divos mēnešos. Rodas iespaids, ka UNHCR ir ieinteresēta lielākās migrācijas plūsmās, lai varētu imitēt aktīvu darbību un saņemt pietiekami lielu finansējumu šai rosībai.
Ungārijas un Eiropas drošība
Gandarījumu par tiesas spriedumu sarunā ar Reuters nav slēpusi arī Ungārijas Helsinku komitejas līdzpriekšsēdētāja Marta Pardavi, kura Strasbūrā pārstāvēja abu Bangladešas pilsoņu tiesības. «Pagājušonedēļ Ungārijā pieņemts likums, kas paredz tranzīta zonā turēt visus patvēruma meklētājus, bet nu ir skaidrs - šis likums neatbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijai,» viņa sacījusi. Ungārijas varas iestādes nešaubās, ka Strasbūras tiesas spriedums ir kārtējais etaps nepieteiktajā karā, ko pret Ungārijas premjeru Viktoru Orbanu izvērsušas Eiropas institūcijas, kuras šīs valsts līderi apsūdz autoritārismā, Kremļa atbalstīšanā, bet pēdējā laikā pārmet arī to, ka viņš atklāti izteicis gandarījumu par Donalda Trampa ievēlēšanu ASV prezidenta amatā.
Briselē neviens nevēlas saprast, ka, stiprinot savu robežu un liekot šķēršļus nelegālajai migrācijai, Ungārija rīkojas visas ES (varbūt atskaitot Grieķiju) interesēs - Turcijas amatpersonu beidzamo nedēļu retorika vedina uz domām, ka šīs valsts autoritārais premjers Redžeps Tajips Erdogans patiešām ir gatavs pildīt savus draudus un «plaši atvērt migrācijas slūžas».
Lai nepieļautu migrantu nekontrolētu pārvietošanos, Ungārijas parlaments pagājušonedēļ pieņēma likumu, kas paredz - visiem nelegālajiem ieceļotājiem (atskaitot bez vecāku pavadības esošus bērnus līdz 14 gadu vecumam) nāksies uzturēties dažos tranzīta zonā izvietotos uzņemšanas centros un tieši tur gaidīt atbildes uz pieprasījumiem par patvēruma piešķiršanu. Alternatīva ir tikai viena - doties atpakaļ uz Serbiju, no kurienes šie ļaudis ieradušies Ungārijā. Pieņemto likumu jau paspējusi asi nokritizēt UNHCR, īpašu uzsvaru liekot uz to, ka migrantiem būs jādzīvo «cilvēka cieņu pazemojošos apstākļos» - proti, par mitekļiem pārbūvētos jūras pārvadājumu konteineros. Ungārijas mediji gan atgādina, ka tad, kad līdzīgos konteineros izmitināja daļu Kalē Džungļu nometnes iedzīvotāju, tas tika pasniegts kā ļoti progresīvs solis, bet Grieķijā nelegālie migranti par šādiem apstākļiem var tikai sapņot. Taču, kā ironizē Ungārijas avīzes, nedz Grieķijas, nedz Francijas amatpersonas «nerunā pretim Briselei», tādēļ uz notiekošo šajās valstīs iespējams pievērt acis.
Liberālās aprindas Rietumeiropā kritizē ne tikai Ungārijas nodomu stingri kontrolēt nelegālos migrantus. Ironiskas piezīmes izpelnījies arī šīs valsts plāns līdz maijam uzbūvēt 150 kilometru garu, trīs metrus augstu un ar visdažādākajiem sensoriem un citām aizsardzības ierīcēm aprīkotu žogu uz robežas ar Serbiju - paralēli jau esošajam dzeloņstiepļu žogam, kuru cilvēku kontrabandisti jau iemācījušies pārvarēt. Regulāri tiek atkārtota mantra, ka «šajā laikmetā jābūvē tilti, nevis žogi», bet kā pozitīvs piemērs tiek minēta Vidusjūrā izvērsta Eiropas robežsargu misija, kuras ietvaros nelaimē nokļuvušos migrantus paši eiropieši savos karakuģos laipni nogādā ES teritorijā. Lieki sacīt, ka neviens Briselē pat negrasās kompensēt Ungārijai gandrīz miljardu eiro (šādu skaitli nosaucis V. Orbana administrācijas vadītājs Jānošs Lazars), kas ieguldīts ES ārējās robežas stiprināšanā. Un varbūt bez pamata nav runas, ka Eiropā ietekmīgi ļaudis ir ieinteresēti, lai nelegālie ieceļotāji turpinātu plūst uz kontinentu, turklāt pa viņu apstiprinātiem maršrutiem?