Vētra diplomātijas ūdens glāzē

 
KAS SVARĪGĀK? Māris Riekstiņš diplomātijā darbojies kopš 1992. gada un līdz šim bijis vēstnieks gan ASV, gan NATO. Nacionālajai apvienībai nav iepaticies cits viņa biogrāfijas aspekts – veiksmīga darbošanās komjaunatnē un nepietiekami stingras nostājas paušana Krimas aneksijas kontekstā ©F64

Labi slēptu, tomēr pamanāmu viļņošanos diplomātu sabiedrībā izraisījusi Nacionālā apvienība, kas paudusi viedokli, ka iespējamais Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš neatbilst šim amatam.

Parasti jauna vēstnieka izraudzīšanās notiek garā un piņķerīgā procesā. Vispirms Ārlietu ministrija izraugās pieņemamāko kandidātu, tad to konfidenciāli izvērtē Valsts prezidents un slēgtā sēdē Saeimas Ārlietu komisija. Pēc tam pa neoficiāliem avotiem tiek izzināts, vai valsts, uz kuru konkrēto personu nolemts nosūtīt, vispār ir ar mieru viņu uzņemt. Tikai, saņemot apstiprinājumu, potenciālā vēstnieka kandidatūra var kļūt zināma publiskajā telpā.

Šādu procedūru ievēro visā pasaulē, jo neoficiālā saskaņošana garantē, ka netiek bojāta diplomāta reputācija un valstu attiecības. Šādai vajadzētu būt arī nākamā Latvijas vēstnieka Krievijā izraudzīšanās procedūrai, taču Nacionālā apvienība tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ šoreiz to izvēlējās neievērot.

Oficiāli uz Krieviju nosūtāmā diplomāta vārds vēl nav atklāts, taču Nacionālā apvienība paudusi šaubas par to, vai M. Riekstiņš atbilst šim amatam tieši Krievijā. Neoficiāla informācija liecina, ka apvienībai šķiet nepieņemami, ka, aizsākoties notikumiem Krimā, kas beidzās ar tās aneksiju, M. Riekstiņš, būdams Latvijas vēstnieks NATO, nav paudis pietiekami stingru viedokli par Krievijas aktivitātēm. Aizdomīgus apvienības biedrus darot arī fakts, ka M. Riekstiņš pirms Latvijas neatkarības atgūšanas darbojies komjaunatnē.

Juridisku instrumentu, lai iejauktos vēstnieka izraudzīšanās procedūrā politiskajām partijām nav. Latvija pēc neatkarības atgūšanas ļoti mērķtiecīgi izvēlējās veidot karjeras, ne politisko diplomātu korpusu. Arī Ārlietu ministrija nomināli ir Vienotības, ne Nacionālās apvienības pārziņā, taču Vienotību pārstāvošais Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš norāda, ka diskreditēt diplomātu šāda Nacionālās apvienības rīcība gan var.

Vienlaikus O. Ē. Kalniņš atsakās nosaukt potenciālos kandidātus uz Latvijas vēstnieka amatu Krievijā, jo uzskata, ka apiet procedūru būtu nepieņemami. Tomēr viņš neslēpj, ka ne mazākajā mērā neapšauba diplomāta profesionālās iemaņas.

«Es viņu ļoti cienu kā diplomātu un patriotu. Viņš bija valsts sekretārs, kad biju vēstnieks,» saka politiķis. «Vai vispār deputāti var diskutēt par šo jautājumu, kas skatīts slēgtā komisijas sēdē, un nekas vēl nav izlemts?»

Arī pārējās procesā iesaistītās institūcijas - ne Valsts prezidenta kanceleja, ne Ārlietu ministrija jautājumu par nākamo Latvijas vēstnieku Krievijā nevēlas iztirzāt.

M. Riekstiņš darbu Ārlietu ministrijā uzsāka 1992. gadā kā Ārlietu ministrijas sakaru referents ar Vāciju, Austriju un Šveici, vēlāk ieņemot valsts sekretāra vietnieka amatu, bet no 1993. gada augusta līdz 2004. gada novembrim viņš bija Ārlietu ministrijas valsts sekretārs.

Šajā laika periodā M. Riekstiņš bijis arī Latvijas Republikas delegācijas iestāšanās sarunām ar NATO vadītājs, Latvijas dalības Pasaules tirdzniecības organizācijā Konsultatīvās padomes priekšsēdētājs, kā arī piedalījies citos valstij nozīmīgos procesos.

2004. gada novembrī viņš tika apstiprināts Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka ASV amatā, bet no 2011. līdz 2015. gadam bija Latvijas pastāvīgais pārstāvis NATO.

Laikā no 2006. gada līdz 2011. gadam viņš bijis arī Tautas frontes biedrs.