Ar Merkeli konkurēs sociāldemokrāts Šulcs
61 gadu vecais vācu sociāldemokrāts Martins Šulcs ne velti atstājis Eiropas Parlamenta prezidenta amatu. Tieši viņš 24. septembrī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās būs ilggadējās kancleres Angelas Merkeles galvenais konkurents.
Par sociāldemokrātu (SPD) kandidātu uz amatu M. Šulcs kļuvis pēc tam, kad no šā goda atteicies pašreizējais partijas līderis un vicekanclers Zigmārs Gabriels, kurš godīgi atzinis - kolēģa vadībā SPD izredzes cīņā pret A. Merkeles Kristīgajiem demokrātiem (CDU) un Bavārijas Kristīgajiem sociālistiem (CSU) būs lielākas. Arī socioloģiskās aptaujas apliecina, ka, neraugoties uz gadu desmitiem ilgo darbu Briselē un Strasbūrā, M. Šulcs Vācijā ir gana populārs.
Labāks kandidāts
Oficiāli par SPD kandidātu uz kanclera amatu M. Šulcs jāapstiprina svētdien paredzētajā partijas biedru balsojumā, taču, kā norāda AFP, tā būs tikai formalitāte. Neraugoties uz visu cieņu pret Z. Gabrielu, kurš partiju vadījis kopš 2009. gada, bija skaidrs, ka viņa vadībā sociāldemokrātiem uz lieliem panākumiem cerēt ir grūti. Lielajā koalīcijā šai partijai allaž bijusi jaunākā brāļa loma, un noteicošais vārds valdības politikas izstrādāšanā gandrīz vienmēr piederējis A. Merkelei un viņas partijas biedriem. Teju vai vienīgie no savas programmas punktiem, ko izdevies realizēt sociāldemokrātiem, ir minimālās algas noteikšana federālajā līmenī un Vācijas pilsoņiem dotā iespēja pirms termiņa pensionēties. To, ka sociāldemokrātiem nav bijis lielu iespēju mainīt A. Merkeles valdības kursu, otrdien atzinis arī Z. Gabriels. Vācijas mediji uzsver, ka partijas biedri viņam pašam uzticējuši pieņemt lēmumu, vai kandidēt uz kanclera posteni, un daudzi no viņiem ir pozitīvi pārsteigti par to, ka 57 gadus vecais Z. Gabriels ne tikai spējis izanalizēt situāciju, bet arī pieņemt noteikti smagu un grūtu lēmumu, kas ir visas partijas, nevis personīgi viņa interesēs.
M. Šulcs ir «labāks kandidāts ar lielākām izredzēm - politiķis, kurš prot būvēt tiltus un vienot cilvēkus», - AFP citē līdzšinējā partijas līdera izteikumu. No politiskās arēnas gan viņš negatavojas aiziet, pašreizējā valdībā saglabās vicekanclera krēslu, bet nākammēnes, ja par Vācijas prezidentu tiks ievēlēts sociāldemokrāts Franks Valters Šteinmeiers, viņa vietā kļūs par ārlietu ministru, raksta Die Zeit. Z. Gabriela atbrīvotajā ekonomikas ministra krēslā tad varētu sēsties bijusī tieslietu ministre Brigite Cipresa.
Jaunas raizes Merkelei
Beidzamās socioloģiskās aptaujas liecina, ka par SPD septembra vēlēšanās ir gatavi nobalsot aptuveni 20% vēlētāju, bet par CDU/CSU - 35%. Taču daudz rožaināks skats sociāldemokrātiem paveras, ielūkojoties šomēnes Bild am Sonntag publicētās aptaujas rezultātos. Saskaņā ar tiem, ja Vācijas kancleru ievēlētu tiešās vēlēšanās, A. Merkele saņemtu 39%, bet M. Šulcs - 38% balsu. Tas vedina uz domām, ka jaunā līdera vadībā sociāldemokrātu potenciāls ir krietni lielāks nekā līdz šim un sagādās jaunas raizes A. Merkelei - nu viņai būs jādomā, kā atvairīt uzbrukumus ne tikai no labējā spārna (partijas
Alternatīva Vācijai (AfD)), bet arī kreisā. Z. Gabriels visus jau bija pieradinājis pie tā, ka SPD gatava samierināties ar jaunākā brāļa lomu, un šāda attieksme, protams, traucēja mobilizēt visus tos vēlētājus, kuriem ir tuvas sociāldemokrātu idejas. «Tagad mēs esam saņēmuši skaidru signālu - vairs nekādu lielo koalīciju. Domāju, ka Martina Šulca vadībā mums ir labākas izredzes,» intervijā televīzijas kompānijai WDR norādījis SPD deputāts Karls Lauterbahs. Reuters aptaujātie politologi gan uzsver - sociāldemokrāti labprāt veidotu koalīciju ar mazākām kreisās ievirzes partijām, taču reālākais vēlēšanu iznākums tomēr ir jauna lielā koalīcija. Taču, ja SPD jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā būs skaidri definējusi savu atšķirīgo nostāju un guvusi pietiekami labus rezultātus pašās vēlēšanās, tai būs iespēja šajā koalīcijā piedalīties uz krietni izdevīgākiem nosacījumiem nekā pašlaik.
M. Šulcs, kurš pavēstījis, ka nomināciju pieņemot ar lielu «lepnumu un pazemību», paziņojis, ka viņa vadībā Vācija «nesatricinās Eiropu» un «nevajās minoritātes». Interesanti gan, ka asāku kritiku A. Merkelei veltījis Z. Gabriels, kurš norādījis, ka tieši Vācijas valdības uzspiestā taupības politika ir viens no iemesliem, kādēļ daudzās Eiropas valstīs nu pie varas vai bīstami tuvu tai nokļuvuši populisti - pēc viņa domām, 2009. gada finanšu krīzes laikā bijis nepieciešams rīkoties citādāk.
Deutsche Welle atgādina, ka M. Šulcs Eiropas Parlamentā strādājis jau no 1994. gada, taču sava atvērtā rakstura un atklāto izteikumu dēļ bieži vien citēts Vācijas medijos, neļaujot par sevi aizmirst vēlētājiem. Taču līdz šim viņš varējis atļauties uz iekšpolitiskajiem cīniņiem noraudzīties no augšas, allaž atgādinot par «vienotās Eiropas» interesēm, un būs aizraujoši paraudzīties, kā M. Šulcs mainīs (ja vispār mainīs) savu retoriku. Viens no piemēriem - tieši viņa vadībā Eiropas Parlamentam izdevās panākt sava nozīmīguma pieaugumu, turklāt ne tikai uz Eiropas Komisijas un citu Briseles institūciju, bet zināmā mērā arī uz nacionālo parlamentu un valdību rēķina. Nu M. Šulcs faktiski būs nonācis barikāžu otrā pusē, jo vēlētājiem Vācijā galvenokārt rūp viņu pašu intereses. Pašlaik nav īsti skaidrs, kādu argumentāciju topošais sociāldemokrātu līderis gatavojas izmantot pret A. Merkeli. Vācija joprojām atrodas uz stabila ekonomiskās izaugsmes ceļa, stagnējošās algas kompensē zemais bezdarba līmenis, bet, kas attiecas uz daudzus vāciešus nokaitinājušo kancleres nepārdomāto imigrācijas politiku, sociāldemokrāti šajā ziņā ir vēl lielāki liberāļi un internacionālisti. Turklāt sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka pēc Brexit un Donalda Trampa ievēlēšanas par ASV prezidentu Vācijas iedzīvotāji atkal sākuši saliedēties ap A. Merkeli kā prognozējamu stabilitātes garantu.
Impulsīvais eirobirokrāts
Reizēm M. Šulcs spēj būt ļoti impulsīvs. Deutsche Welle atgādina, ka 2014. gadā viņš, uzstājoties (turklāt vācu valodā) Izraēlas parlamentā, asi kritizējis šīs valsts realizēto apmetņu celtniecības programmu. Toreiz ne viens vien atcerējās par 2003. gadā izskanējušo Itālijas ekspremjera Silvio Berluskoni skandalozo izteikumu - mākslas filmā, kas vēsta par Otrā pasaules kara gadiem, M. Šulcs varētu ļoti labi attēlot koncentrācijas nometnes kapo jeb no ieslodzīto vidus izvēlētu uzraugu.
M. Šulcs asi kritizējis Krievijas prezidenta Vladimira Putina realizēto politiku, taču, nonākot līdz runām par Eiropas Savienību, bieži vien pārgājis uz klasiskajām noapaļotajām un neko daudz neizsakošajām frāzēm. Sarunā ar AFP konservatīvos spēkus pārstāvošā Eiropas Parlamenta deputāte Helga Stevensa atzinusi M. Šulca nopelnus parlamenta lomas palielināšanā, taču vienlaikus kritizējusi viņu par to, ka visa ietekme un vara tikusi koncentrēta vien pāris cilvēku rokās. Savukārt AfD līdere Frauke Petri savu attieksmi pret jauno konkurentu paudusi īsā, bet izsmeļošā tvītā: «ES birokrātijas un dziļi sašķeltas Eiropas simbols būs kanclera amata kandidāts?».