Pavasarī gaidāmajās prezidenta vēlēšanās pašlaik valdošo Francijas sociālistu partiju pārstāvēs vai nu bijušais izglītības ministrs Benuā Amons, vai arī ekspremjers Manuels Valss – izšķirošais balsojums par nomināciju paredzēts jau svētdien.
Potenciālie kandidāti ideoloģiskā ziņā ir pretstati. B. Amons reprezentē partijas kreiso, bet M. Valss labējo spārnu. Taču neatkarīgi no tā, kurš no viņiem gūs virsroku sociālistu iekšējā duelī, aptauju dati liecina, ka šīs partijas kandidātam būs grūti pārvarēt pat prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu.
Svētdien vismaz 1,7 miljoni cilvēku izmantojuši iespēju nobalsot sociālistu partijas priekšvēlēšanās, kas notiek tikai otro reizi partijas vēsturē, vēsta France 24. Pavisam savas kandidatūras bija izvirzījuši septiņi politiķi, starp kuriem nebija ārkārtīgi nepopulārā prezidenta Fransuā Olanda - novembrī pēc ilgstošām pārdomām viņš pieņēma lēmumu nekandidēt uz vēl vienu prezidentūras termiņu. Tas, ka otrajā kārtā iekļūs 54 gadus vecais M. Valss, bija prognozējami, jo viņš faktiski pārstāv partijas eliti un par savu kandidēšanu, ievērojot subordināciju, paziņoja vien pēc tam, kad lēmumu bija pieņēmis F. Olands.
49 gadus veco B. Amonu pie favorītiem pieskaitīja tikai retais, taču viņa uzvara balsošanas pirmajā kārtā bijusi gana pārliecinoša - 36% balsu pret M. Valsa 31%, norāda AFP. Trešdien abi kandidāti tiksies beidzamajās televīzijas debatēs, bet svētdien izšķirsies, kurš no viņiem saņems kāroto nomināciju.
«Sociālistu partija nonākusi ļoti nozīmīgas izvēles priekšā,» uzsvēris France 24 politikas nodaļas redaktors Marks Perelmans, atgādinot, ka abi kandidāti pārstāv nesamierināmus partijas spārnus.
M. Valsa nostāja tuvojas centristu pozīcijām, par ko francūžiem jau bija pietiekami daudz iespēju pārliecināties gan no 2012. līdz 2014. gadam, kad viņš bija iekšlietu ministrs, gan vēlāk, kad M. Valss pildīja premjerministra pienākumus. Tieši viņa vadībā tika realizētas plašas protesta demonstrācijas izraisījušās darba tirgus reformas, kas, pēc kritiķu domām, bija veiktas darba devēju, nevis strādājošo interesēs. M. Valss, gluži tāpat kā F. Olands, centās realizēt uz biznesu orientētu politiku, un tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ 2014. gadā valdību pameta gan izglītības ministrs un pārliecināts kreisais B. Amons, gan ekonomikas ministrs Arno Montebūrs. Arī viņš kandidēja uz nomināciju, bet, ar 17% balsu paliekot trešajā vietā, jau svētdienas vakarā mudināja savus piekritējus otrajā kārtā atbalstīt B. Amonu.
B. Amons, kuram ir tuva amerikāņu senatora - sociālista Bērnija Sandersa politiskā nostāja (mediji viņu nereti arī sauc par Francijas Sandersu), solījis, ka viņa vadībā partija atgriezīsies pie savām saknēm un tradīcijām. Proti, rūpēsies galvenokārt par strādājošajiem un aizstāvēs viņu intereses. Kamēr brīvā tirgus apoloģēti uzskata, ka Francijas konkurētspēju globālā mērogā kavē 35 stundu darba nedēļa, kas būtu jāpagarina, B. Amons to solījies saīsināt līdz 32 stundām. Tāpat viņš paudis gatavību atcelt vairākus ar darba likumdošanu saistītos valdības rīkojumus un nepieļaut arodbiedrību lomas mazināšanos. Taču pats skaļākais ir solījums līdz 2022. gadam izveidot sistēmu, saskaņā ar kuru ikviens pilngadīgais Francijas pilsonis garantēti saņemtu 750 eiro mēnesī - neatkarīgi no tā, vai strādā, studē, ir bezdarbnieks vai pensionārs. Kandidāta politiskie pretinieki šo solījumu apsmējuši kā finansiāli neizpildāmu, taču B. Amonam pat ir plāns, kur ņemt tā izpildei nepieciešamos līdzekļus. Viņš uzskata, ka situācija darba tirgū ļoti strauji mainās, aizvien vairāk darbu paveic roboti, tādēļ sociāli taisnīgāk būtu kompānijām nodokļus maksāt nevis atkarībā no nodarbināto cilvēku skaita, bet gan no peļņas, kas tiek gūta. Interneta komentētāji smejas, ka B. Amons faktiski rosina kompānijām maksāt nodokļus par to rīcībā esošajiem robotiem, taču patiesībā tur nekā smieklīga nav - jau pērn Davosas forumā virkne ekspertu norādījuši, ka ar laiku tā arī notiks.
Svētdienas balsojuma rezultāti apliecina, ka daudziem sociālistu atbalstītājiem skaļie solījumi gājuši pie sirds. Intervijās Francijas medijiem viņi skaidrojuši, ka patiesi vēlas, lai partija atgrieztos pie savas kreisās politikas un pārtrauktu koķetēt ar turīgākajiem sabiedrības slāņiem. Tādēļ M. Valss vakardienas intervijā radiostacijai RTL aicinājis svētdien mobilizēties un par viņu balsot visus tos, kuri uz politiskajiem procesiem raugās reāli. «Mums ir jāizvēlas starp drošu zaudējumu un iespējamu uzvaru, starp nereāliem solījumiem, kurus nav iespējams finansēt, un atbildīgu kreiso politiku,» uzsvēris bijušais premjers.
M. Valsa izteikums par «iespējamo uzvaru» gan uztverams tikai kā mēģinājums uzmundrināt savus atbalstītājus, norāda Deutsche Welle. Politologi nešaubās, ka par F. Olanda kļūdām partijai nāksies maksāt vēl ilgi un vismaz šis vēlēšanu cikls ir norakstāms. Ļoti iespējams, ka prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā, kas notiks 23. aprīlī, sociālistu kandidāts (lai kurš no abiem pretendentiem tas būtu) ieņems tikai piekto vietu - aiz republikāņa Fransuā Fijona, Nacionālās frontes līderes Marina Lepēnas, neatkarīgā centrista Emanuela Makrona un pat kreisā radikāļa Žana Lūka Melenšona. Taču divi pēdējie kandidāti sociālistu izšķirošo cīņu noteikti gaida ar interesi. Partijas sašķelšanās divos radikāli atšķirīgos spārnos novedusi pie tā, ka vismaz daļa tradicionālo sociālistu vēlētāju šā gada vēlēšanās savas partijas kandidātu varētu neatbalstīt. Ja par to kļūs M. Valss, uz papildu balsīm iespējams cerēt Ž. L. Melenšonam, bet B. Amona uzvaras gadījumā rokas varēs berzēt E. Makrons, kuru varētu atbalstīt daļa M. Valsa piekritēju. Nav izslēgts arī partijas pilnīgas sašķelšanās scenārijs, jo pēc 29. janvāra balsojuma jau būs aptuveni skaidrs, kādā virzienā Francijas sociālistu vairākums vēlas doties nākotnē.