Eiropas Komisijas viceprezidents enerģētikas jautājumos Marošs Ševčovičs vakar nāca klajā ar nozīmīgu paziņojumu par Eiropas Savienības (ES) virzību uz enerģētikas savienību.
Nākotnes Eiropa ražos politisku subsīdiju neaptraipītu, tīru enerģiju. Brīvu no piegādātāju šantāžas un tā regulētu, ka laimīgas būs visas mājsaimniecības. Tomēr šī ideālā enerģētikas pasaule zīmējas tālā vai pat neiespējamā nākotnē.
Jaunsacerēto dokumentu kolekcijai, kas likta uz Eiropas Parlamenta un dalībvalstu apspriežu galda, ir piešķirts pasakains nosaukums - Ziemas pakotne Tīra enerģija visiem eiropiešiem. Tomēr cīņas par šo pasaku gaidāmas ļoti smagas, un Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš paredz, ka labākajā gadījumā vienošanos par šo dokumentu saturu varētu panākt līdz šī sasaukuma darbības beigām - gadu divu laikā. Ietekme gan būs krietni tālejošāka - no 2030. līdz 2050. gadam. Tā skartu arī Latvijas iedzīvotāju ienīsto obligātā iepirkuma komponenti OIK, kas elektrības lietošanu Latvijā padara neproporcionāli dārgu.
OIK vēl kodīs
Formāli kopīgas regulācijas mērķi ES tirgū ir šādi: lielāka konkurence elektrības tirgū, mazāka enerģētiskā atkarība, kas īpaši attiecas uz Baltijas valstīm Krievijas gāzes dēļ, un mazāki CO2 izmeši. Īstā cīņa būs par krietni piezemētākiem jautājumiem. Proti, cik kura valsts drīkstēs maksāt subsīdijās saviem prioritārajiem enerģijas veidiem. Otrs diskusiju priekšmets ir piekļuve tīkliem - vai, piemēram, vēja enerģijas ražotājiem tiks saglabāta priekšroka, neraugoties uz to, ka šī tehnoloģija jau sen izaugusi no bērna autiņiem un varbūt spētu godīgi konkurēt pat ar arhaiski efektīvām ogļu stacijām. Trešā risināmā problēma ir tāda, ka vējš vienmēr nepūš, taču subsīdijas enerģētikas biznesu sačakarējušas tiktāl, ka Vācijā uzņēmēji nav ieinteresēti uzstādīt gāzes turbīnas - viņiem izdevīgāk pagaidīt, kamēr vējš atkal iepūtīs dubulto tarifu. Tikmēr valsts spiesta iepirkt Francijas kodolenerģiju.
Arī Latvijas iedzīvotāji vēl ilgi maksās OIK. 70% no šīs naudas saņem vēja parki un termoelektrocentrāles, ko griež Krievijas gāze. Ne tur kāds īpašs zaļums tiek veicināts, ne enerģētikas neatkarība no Krievijas. Tikmēr subsīdiju saņēmēji apelē pie tiesiskās paļāvības. «Mums jāmaksā par izbijušu korumpētu sistēmu,» rezumē Krišjānis Kariņš. Un būs vēl jāmaksā līdz 2025. gadam, pēc tam OIK maksājums mazināsies.
Jāatbrīvojas no atkarības
Eiropas Komisija vēlas panākt, lai tādas shēmas kā OIK netiek radītas no jauna. Atcelt garantētos iepirkumus, lai tirgus godīgā ceļā pats atbild, kura enerģija ir efektīvākā. Bez saules un vēja enerģijas Eiropa noteikti nevar, ja vēlas mazināt savu atkarību no Krievijas resursiem. Krievija ir lielākais naftas, gāzes, akmeņogļu un urāna piegādātājs. Eksistē gan risinājumi, kas ierobežo arī privileģētā stāvoklī esoša piegādātāja apetīti. Vācija ceturto daļu nepieciešamās gāzes iepērk no Norvēģijas. Kad Krievija grib pacelt cenas, ņem vairāk no skandināviem, un otrādi. Lietuvā pozitīva ietekme jau esot Klaipēdas terminālim, un gan jau arī Latvijai alternatīvs gāzes avots būs nozīmīgs cenu karos, ja vien tam tiks nodrošināta reāla piekļuve Latvijas gāzes vadiem un Inčukalna pazemes gāzes glabātavai.
EK viceprezidenta Maroša Ševčoviča piedāvājumā tiek skartas arī citas nozares, ne tikai enerģētika. Turpināsies spiediens uz energoefektīvu ēku būvniecību. Jaunajās ēkās būs arī obligāti jāiebūvē uzlādes punkti elektromobiļiem. Tas nozīmē, ka mitekļi turpinās sadārdzināties un, kā bažījas Eiropas būvnieki - kļūs iedzīvotājiem arvien nepieejamāki.
Nost ar CO2
Vairākums Eiropas politiķu ir apsēsti ar ogļskābās gāzes apkarošanu. Krišjānis Kariņš brīdina: «Nedrīkst pieļaut, ka emisiju samazināšanas vārdā mēs aiztriecam industriju no ES.» Latvijā industrijas tikpat kā nav, tāpēc esam nabadzīgo ES valstu galā. Tomēr Eiropas Komisija apgalvo, ka Enerģētikas savienības mērķu sasniegšana un zaļā enerģētikas revolūcija nevis nokaus, bet gluži otrādi - veicinās industrijas attīstību. Saskaņā ar oficiālo formulējumu savienība «gādās par drošu un klimatu neapdraudošu enerģiju ES iedzīvotājiem un uzņēmumiem par pieejamām cenām». Izvirzītajos mērķos par cenām gan nekas nav teikts.
2030. gadam mērķi ir šādi: par 40% samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, vismaz 27% ES enerģijas iegūt no atjaunojamiem energoresursiem, uzlabot energoefektivitāti par 27-30% un gādāt, lai elektrotīklu starpsavienojumu īpatsvars būtu 15%. Tas ir, lai 15% ES saražotās elektroenerģijas varētu pārvadīt uz citām ES valstīm. Savukārt līdz 2050. gadam emisiju samazinājumam jāsasniedz 95%. Komisārs Marošs Ševčovičs vakar preses konferencē uzsvēra, ka atteikšanās no fosilā kurināmā un pāreja uz zemā oglekļa ekonomiku Eiropā radīs 900 tūkstošus jaunu darba vietu un ienākumus 190 miljardu eiro apmērā līdz 2030. gadam. Savukārt patērētājiem izkļūt no energonabadzības ļaus energoietaupījums siltinātās mājās. Klimata politikas un enerģētikas komisārs Migels Ariass Kanjete papildina, ka piedāvātie noteikumi patērētājiem ļaus maksāt par enerģiju mazāk, turklāt iedzīvotājiem būs tiesības pašiem ražot elektrību un ievadīt to kopējā tīklā. Priekšnosacījums Eiropas Komisijas piedāvātajam ekonomikas brīnumam ir dalībvalstu kompromiss, bet valstu intereses enerģētikā ir ļoti pretrunīgas.