Andrejs Mamikins. Iespējams, ka Latvijai būs jākļūst par ES donoru

Par to, kā Eiropas struktūras uztvēra Lielbritānijas referendumu, par Turcijas apvērsuma sekām un ietekmi uz ES politiku, kā arī uz citiem Neatkarīgās jautājumiem atbild Eiropas Parlamenta (EP) Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas deputāts, Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas loceklis, priekšsēdētāja vietnieks delegācijai attiecībām ar Baltkrieviju Andrejs Mamikins.

- Lielbritānija ir viens no lielākajiem ES donoriem. Starpība starp to, ko Lielbritānijas ieskaita ES un nesaņem atpakaļ, ir vismaz 10 miljardi eiro. Kādas sekas uz Latvijas nākotni radīs Lielbritānijas aiziešana no ES?

- Sekas jau ir apzinātas. Ja ņemam par piemēru Latviju, mēs viena gada laikā saņemsim par 150 līdz 170 miljoniem eiro mazāku ES finansējumu. Es balstos uz Vjačeslava Dombrovska aprēķiniem. Latvijas kopējā konsolidētajā budžetā 970 miljoni jeb gandrīz viens miljards ir ārvalstu palīdzība. Šī pozīcija būs par 150 līdz 170 miljoniem eiro mazāka. Cietīs visas pašvaldības, tostarp visas mazās. Tiks pārskatītas programmas utt. Tikai pārmaiņas sāksies pēc divus gadiem, skaitot no brīža, kad Lielbritānijas premjerministre saskaņā ar Nicas līguma 50. pantu iesniegs Lielbritānijas pieteikumu izstāties no ES.

- Kad tas varētu notikt?

- Jaunākais, ko mēs dzirdējām - septembrī vai oktobrī. Ļoti greizsirdīgi to pieprasa Žans Klods Junkers un citi ES vadītāji. Briti pieteikuma iesniegšanu velk garumā, jo paši bija pārsteigti par referenduma rezultātiem.

Tātad, no 2020. gada Latvijai būs mazāk naudas. Turklāt sāksies jauns finanšu periods, un iespējams, ka Latvijai jau būs jākļūst par ES donoru. Pašlaik mēs joprojām no ES saņemam vairāk nekā iemaksājam.

- Kas var kompensēt ES naudas iztrūkumu?

- Nekas! Politiķiem būs jāmeklē jauns Valdis Dombrovskis, kurš griezīs nost izdevumus. Katrs septītais eiro valsts konsolidētajā budžetā ienāk no ES. No 2009. līdz 2011. gadam, kad bija trakākais krīzes laiks, robežsargi, ugunsdzēsēji un citi kaut kā kompensēja algu samazinājumus ar komandējumiem uz Briseli uz mācībām utt. No 2020. gada nekas tāds vairs nebūs iespējams. Mums būs jāpalīdz Bulgārijai, Rumānijai un Horvātijai. Tas nozīmē, ka ar laiku Latvijā pieaugs eiroskepticisms. Jaunākās Latvijas aptaujas liecina, ka uz jautājumu, vai tas ir labi, ka Latvijai ir pieejams ES finansējums, pozitīvi atbild 63%, bet uz jautājumu, vai ir labi, ka Latvija ir ES dalībvalsts, tikai 48% atbild pozitīvi. Negatīvas tendences pieaugs. Vissliktākais, ka tiks iedarbināts un izmēģināts mehānisms, kā valstij nodalīties no ES. Tas var inducēt jaunus precedentus. Referendums par izstāju no ES tiek gatavots Francijā, tas pats Nīderlandē.

Protams, izeja ir. Vācija varētu palielināt savus maksājumus ES budžetā. Jūlija vidū par šādu iespēju paziņoja Vācijas kanclere Angela Merkele, norādot, ka Vācija ir gatava maksāt kopējā ES budžetā vairāk nekā līdz šim. Bet ir maz ticams, ka Vācija vienpusēji nosegs tos 11 miljardus eiro, kurus Lielbritānija iegulda ES budžetā. Lielbritānijas kopējās iemaksas ir 22 miljardi eiro gadā, bet dažādos veidos 11 miljardus Lielbritānija no ES saņēma atpakaļ. Nākotnē šo Lielbritānijas 11 miljardu ES budžetā nebūs.

- Kā referenduma rezultātus uztvēra Eiropas Parlamentā?

- 24. jūnijā bija šoks! Manu draugu leiboristu sejas bija zaļas. Pēc referenduma viņi dzēra vairākas dienas un, atnākuši uz EP, nespēja apjēgt, kur atrodas. Man cilvēcīgi viņu bija žēl.

Taču pagaidām viss ir pa vecam. Visi Lielbritānijas deputāti, kamēr no Lielbritānijas pieteikuma nebūs pagājuši divi gadi, turpinās strādāt. Naidžels Faradžs saņem algu tāpat kā visi citi. Kaut kas mainīsies tikai tad, kad beigsies divu gadu periods.

- Kas notiks ar Lielbritānijas pilsoņiem, kuri tagad strādā Eiropas struktūrās?

- Jau sākot no šī gada februāra un pat ātrāk daudzi no viņiem sāka kārtot dokumentus, lai iegūtu otru - Beļģijas pilsonību. Ja viņi būs arī Beļģijas pilsoņi, tad viņi varēs saglabāt savus amatus. Taču, kad būs pabeigts process un Lielbritānija vairs nebūs ES dalībvalsts, tad visiem, kam būs tika Lielbritānijas pilsonība, darbs Eiropas struktūrās būs jāpamet.

- Par to, kas varētu būt labākais nākamais ASV prezidents, izsakās visi, arī EP deputāti. Vai tā ir saprātīga stratēģija - nostāties viena kandidāta - Hilarijas Klintones - pusē?

- Tas ir tāpēc, ka Donalds Tramps saka visu, kas viņam ir uz mēles. Viņš nav politiķis. Viņš ir uzņēmējs. Pieņemsim, ka viņš kļūst par prezidentu. Es par to šaubos, bet vēl ir laiks. Pieņemsim, ka kļūs. Karali nosaka viņa svīta. Visi ASV prezidenti pirms vēlēšanām solīja visu ko. Tiklīdz uzvara ir sasniegta un prezidents ir ievēlēts, viņa iespējas ierobežos komanda, kuru viņš izvēlēsies, ASV Kongress un ASV Senāts. Viņu ierobežos likumi, kas ir jāpilda ikvienam, pat ASV prezidentam. Ja Tramps kļūs par prezidentu, viņš nevarēs vienpusēji pārtraukt finansēt NATO, jo par to lemj ASV Kongress. Šo jautājumu vienpersoniski neizlemj ASV prezidents.

- Kāpēc republikāņi izvēlējās Trampu?

- Līdz šim ASV Republikāņu partijā ļoti liela ietekme bija militārajam spārnam, kuru atbalstīja militārās rūpniecības lobiji. Viņi bija tie, kas stāvēja Bušu klana, gan tēva gan dēla, aizmugurē. ASV Republikāņu partijā pēdējā laikā pieaug evaņģēliskā kristiešu spārna ietekme. Republikāņi parasti bija kareivīgi, bet demokrāti otrādi, un tagad viņi mainās ar lomām. Tramps godīgi uzvarēja cīņā par vēlētāju balsīm. Viņš atšķirībā no tā, kas zināms par demokrātiem, uzvaru izcīnīja visdemokrātiskākajā veidā.

- Ja ticam esošā ASV prezidenta paziņojumiem, tad ASV kiberdrošības jomā ir pilnīgi bezspēcīgas un neaizsargātas Krievijas specdienestu hakeru priekšā. Tie var uzlauzt visus, ko grib, pat Demokrātu partijas lielākos noslēpumus - saraksti par to, kā mānīt vēlētājus. Vai tiešam ASV ir tik neizsargātas?

- Mani varbūt apvainos, ka esmu Putina un Kremļa aģents, bet pašlaik jaunākā Amerikas politikas tendence ir pilnīgi visās problēmās vainot Krieviju. Smēķē, dzer un nav tev sievas… Putins vainīgs.

Iespējams, ka Krievijas informācijas un komunikāciju jomas speciālisti trollēja gan demokrātu mājaslapu, gan citas līdzīgas populāras vietnes. Iespējams, viņi pārbaudīja, kāda ir to aizsardzības pakāpe. Taču visticamāk - Demokrātu partijā ir bardaks...

- Latvijā visai bieži par noplūdinātiem kompromatiem mēdz vainot slepenos dienestus. Cik es zinu, Vienotības iekšējo saraksti noplūdināja nevis specvienības, bet savējie - tie partijas biedri, kurus apvainoja, pazemoja vai atbīdīja no varas.

- Tas ir ļoti cilvēciski. Viena grupa atriebjas citai grupa. Tas ir normāli un dziļi cilvēciski.

- Ko ASV var palīdzēt NATO kiberdrošības jomā, ja viņi paši nespēj aizsargāt savas valdošās partijas vadības slepeno saraksti?

- Jau no padomju un postpadomju laikiem mēs pārāk idealizējam Ameriku. Pirms tam PSRS to demonizēja. Tagad ir sasniegta kārtējā galējība. Tagad skan: Amerikā viss ir kartībā! Nekas tāds Amerikā nevar notikt! Jebkur citur, bet ne Amerikā!

Tikai ir jāsaprot, ka ASV dzīvo tādi paši cilvēki kā visur, ar cilvēkiem raksturīgām vājībām un trūkumiem - greizsirdību, skaudību un nenovīdību. ASV Demokrātu partijā notiek tas pats, kas pie mums Vienotībā, arī ASV Republikāņu partijā notiek tas pats.

- Pēc tam, kad Igaunijas deputāte Eiropas Parlamentā Jana Toma un vēl divi Eiropas Parlamenta deputāti tikās ar Sīrijas prezidentu Bašaru el Asadu, Igaunijas izglītības ministrs Jirgens Ligi izteicās, ka viņi «pozēja ar slepkavām». Kā vispār ir iespējams panākt mieru Sīrījā sarunu ceļā, nesarunājoties un netiekoties ar lielākā militārā spēka vadītāju?

- Tāda ir Eiropas politiskā liekulība. Mēs ar Asadu nerunāsim!

Nesen EP viesojās Sīrijas opozīcija. Daļa no Sīrijas opozīcijas ir gatava runāt ar Asadu, daļa to kategoriski noraida.

Ko par braucienu stāstīja Jana Toma? Bez sāpēm sirdī un asarām acīs nav iespējams uztvert pat to Sīrijas daļu, kuru kontrolē prezidentam uzticīgie spēki. Viņai redzētais atgādināja stāstus par Maskavu uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad PSRS lielākās pilsētas bija pilnas ar invalīdiem bez kājām un rokām. Pēc tam viņus no lielajām pilsētām pārvietoja uz attālos apgabalos izvietotiem invalīdu namiem. Damaska ir pilna ar invalīdiem, 20 līdz 25 gadus veciem zēniem. Puisim nav abu kāju un nav daļas no vienas rokas, bet cilvēks strādā.

Es personīgi ļoti nožēloju, ka man nesanāca tikties ar Asadu. Ja man būtu izdevība, es noteikti tiktos.

Varu prognozēt, ka attieksme mainīsies. Mēs varam saderēt, ka pēc gada, ja vien Asads būs dzīvs un būs prezidents, pie viņa dosies oficiāla EP ārlietu komisijas delegācija, runās, smaidīs fotografēsies, rādot rokasspiedienus utt.

- Notikumus Sīrijā aizēnoja notikumi Turcijā. Kā EP uztvēra tālākos notikumus, pavērsienu pēc apvērsuma mēģinājuma? Pārāk lielu kritiku pret Turciju taču nevar izteikt, jo Turcija ir svarīga kā NATO partneris un patvēruma vieta miljoniem Sīrijas bēgļu.

- Parlamentā bija šoks. Vispār EP nemitīgi tiek šokēts. Eiropa nespēj parādīt raksturu un mugurkaulu, nespēj runāt ar Erdoganu cieti. Ja Erdogans atjaunos nāves sodus, mēs nedaudz patrokšņosim, bet neko neizdarīsim. Augstākais - izslēgs Turciju (vai Turcija pati apturēs savu dalību) no Eiropas Padomes. No NATO Turciju neizslēgs. Erdogans tur Eiropu aiz rīkles un šantažē. Jūlija beigās viņš aizrādīja, ka nav saņēmis trīs miljardus eiro par bēgļiem! Kur tie ir? Mums nav atbildes! Visi ir atvaļinājumos. Erdogans ir elastīgs. Ja mēs stingri pateiktu, ko mums vajag, tad viņš to saklausītu. Pirms kāda brīža viņš spieda roku Asadam, brāļojās ar Irānu. Viņam vienu brīdi bija doma atgūt Osmaņu impērijas spožumu. Viņš savā laikā palīdzēja musulmaņu brālībai Ēģiptē, cerēja uz ātru uzvaru Sīrijā utt. Neizdevās, nesanāca. Taču viņš labi sajūt, kādi vēji pūš un kā tie mainās. Ja Eiropa nolemtu izturēties stingri, tad viņš to momentā sajustu, un tad viņš nevarētu atļauties izrīkoties tā, kā viņš izrīkojās.

- Politiska opozīcija Turcijā faktiski ir iznīcināta.

- Bez šaubām! Viņš nodrošināja savu pārvēlēšanu uz nākamiem desmit gadiem. Es neticu, ka viņš nezināja par apvērsumu. Speciālie dienesti Turcijā strādā ļoti labi, un prezidents tos kontrolē par 100%. Iespējams, viņš kā Gorbačovs 1991. gadā gribēja apskatīties, kā tas beigsies. Viņam palīdzēja tas, pret ko viņš cīnījās - sociālie tīkli, pēc kuru aicinājuma uz ielām izgāja tūkstoši.

- Taksima laukumā Stambulā spontāni sanāca ļaudis, un visiem jau spontāni bija uzvilktas bruņu vestes.

- Policija speciāli no savām noliktavām dalīja bruņu vestes. Viņi bija tam gatavi. Esmu pārliecināts, ka Erdogans zināja gan par to, ka kaut ko tādu gatavo, gan par noskaņojumu armijā.

Tagad sodīs visus ģenerāļus un admirāļus, arī tos, kuri varbūt tikai domās bija pret Erdoganu. Vēl pirms trim gadiem viņš nebija drošs par savu nākotni, bet Dievs palīdzēja. Viņš arī pats tā izteicās: «Allāhs mums visiem palīdzēja.»

- Esmu analizējis 20. gs. veiksmīgos apvērsumus. Tikai pilnīgi debili sazvērnieki sāks apvērsumu, novietojot tankus, lai bloķētu satiksmi lielpilsētas visnoslogotākajā maģistrālē. Veiksmīga militāra apvērsuma formula - bruņotajiem spēkiem tiek precīzi pateikts, kura līdera pavēles ir likumīgas, bet kuras personas rīkojumi ir noziedzīgi. Veiksmīgos militāros apvērsumos prezidents tiek nošauts vai arī arestēts, bet, ja viņam klāt netiek, tad prezidentu apsūdz smagos necilvēciskos noziegumos. Noziedznieka pavēles pildīt nedrīkst, un vispirms publiski tiek nosaukta persona, kuras pavēles tālāk ir obligātas visiem. Turcijā nekā tāda nebija.

- Aprakstītā rīcība ir raksturīga, kad pie varas nonāk militāra hunta. Turcijā apvērsuma aizmugurē bija inteliģentu armijnieku grupa.

- Vai var teikt, ka apvērsumā iesaistītie turku ģenerāļi ir dumjākie ģenerāļi pasaulē?

- Tie, kas veiksmīgi rīko apvērsumus, nerīkojas inteliģenti. Ja apvērsumu rīkotu rūdīti militāristi, tad Erdoganam nebūtu variantu. Tāpēc gan ASV, gan ES nogaidīja pusotru dienu un tikai tad paziņoja, nu jā, mēs esam likumīgā prezidenta pusē. Es ticu, ka tajā gadījumā, ja pučs izdotos, Erdogans ietu pie uzvarētājiem un mēģinātu vienoties. Eiropa gaidīja un vērtēja, ar kuru no pusēm būt kopā. Jābūt kopā ar uzvarētāju.

- Manuprāt, spēki, kas mēģināja panākt, lai Starptautiskā olimpiskā komiteja diskvalificētu pilnīgi visu Krievijas olimpisko izlasi, centās izprovocēt Krievijas vadību uz kārtējo neadekvāto soli. Līdz šim Krievija uz sankcijām atbildēja ar kontrsankcijām. Ja uz Rio olimpiādi nepielaistu pilnīgi visus Krievijas sportistus, tad varbūt no Putina tika gaidīta kaut kāda - pilnīgi neadekvāta - rīcība?

- Manuprāt, arī tad, ja visu Krievijas izlasi diskvalificētu, Putins neko nedarītu. Nekāda agresīva rīcība nesekotu. Pirmie nesāktu. Tas ir fakts. Noteikti Krievijas sportisti aizliegtās vielas lietoja! Cita starpā, kurš nelieto? Paskatieties uz Norvēģijas slēpotāju izlasi. Visi oficiāli ir astmatiķi. Katram līdzi baloniņš, un ik pēc brīža iepūš rīklē kaut kādu medikamentu kokteili. Tas ir atļauts!

NHL ir nospļauties par Pasaules antidopinga asociāciju. Viņiem ir sava kontrole.

Lielais sports un arī Latvijas lielais sports ir cieši saaudzis ar farmakoloģiju. Visi to zina, turklāt sportistus kontrolē pazemojoša veidā.

Lielajās valstīs augstākā līmeņa sports izmanto farmakoloģijas sasniegumus. Ne tika Krievijā. Kas mani Krievijas sportistu diskvalifikācijas epopejā pilnīgi satrieca? Paziņojums, ka dopingā nepieķertie vieglatlēti drīkst piedalīties, bet tikai tad, ja nestartēs ar Krievijas karogu. To es nevaru pieņemt. Skriesi bez Krievijas karoga, tad esi tīrs no jebkurām aizdomām. Tas tikai vēlreiz apliecināja, cik cieši lielais sports ir saistīts ar globālo politiku. Olimpiskās spēles ir vislielākā arēna, un valstis to izmanto sava prestiža celšanai, un Krievijai to neatļaus.

- Kāpēc jūs tikai vasarā atcerējāties par vienu Latvijas radio 4. marta pārraidi un vērsāties Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu sākt kriminālprocesu pret Latvijas Radio žurnālistu Aidi Tomsonu?

- Raidījums notika 4. martā. Savukārt es jau 10. martā (ja ir nepieciešams, varu uz redakciju atsūtīt vēstules kopiju) vērsos pie Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes. NEPLP uz manu iesniegumu neatbildēja. Tad jūnijā uzrakstīju iesniegumu ģenerālprokuroram un vēl vienu vēstuli NEPLP. Tad uzreiz NEPLP atcerējās arī par manu pirmo vēstuli.

Laikam vienīgais, kas atbild uz iesniegumiem, ir ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Viņš iesniegumu pārsūtīja Valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim, Ķuzis tālāk uz Rīgas reģionālo iestādi. 27. jūlijā rītā es biju policijā un izstāstīju tieši to, ko stāstu tagad. Man nav no svara, kurš to ir teicis un kādā valodā. Vai tas ir Aidis Tomsons vai Jana Jermakova no LR4, vai kāds cits. Esmu gadiem ilgi vadījis tiešraides. Žurnālistam ir iespējas izvēlēties, vai tiešajā ēterā lasīt vai arī nelasīt iesūtītu ziņojumu. Ja žurnālists pieņem lēmumu, ka nolasīs tāda tipa ziņojumu, kāds tika saņemts no klausītāja Zigurda 4. martā Tomsona vadītajā pārraidē, tad, vadoties no Eiropas cilvēktiesību prakses, viņam šāds teksts bija jānolasa ar noraidošu vai nosodošu komentāru. Viņš ķiķināja. Viņš kā sabiedriska medija žurnālists atbalstīja priekšlikumu, ka jāindē bēgļi. Man nav vēlmes iesēdināt Tomsonu cietumā, bet man ir vēlme uzlabot sabiedriskā medija darbu, kuru mēs uzturam ar saviem nodokļu maksājumiem. Vērojot globālos procesus, esmu sapratis, ka Latvija uz pasaules kartes ir tik maziņa, tik neaizsargāta un bezspēcīga, ka, tikai neuzkurinot savstarpēju neiecietību, mēs varēsim saglabāt savu valsti un nodot to tālāk mūsu bērnu nākotnei.