Par Latvijas pašvaldībām un nākamajā gadā gaidāmajām vēlēšanām tajās, par britu breksita un citu ģeopolitisku norišu ietekmi uz Latviju Neatkarīgās intervija ar sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa līderi Jāni Urbanoviču.
- Ir manāmas jau pirmās pazīmes, ka partijas gatavojas nākamā gada pašvaldību vēlēšanām. Kā uz pašvaldību vēlēšanām raugās Saskaņa?
- Domāju, ka Rīgā viss būs kārtībā. Man tur nav, ko uztraukties, jo visu labāk redz mērs Nils Ušakovs un viņa komanda kopā ar Saskaņas partneri, partiju Gods kalpot Rīgai! Vairāk ir ko padomāt par to, kas notiek ārpus Rīgas. Tur ir atšķirīgi sarežģītas, bet sarežģītas situācijas visur. Jo saimniecība mums ir milzīga - mēs esam liela partija ar daudzām nodaļām visā valstī. Pašvaldību vēlēšanas gaidot, notiek tāds kā audits un vēlmju un iespēju saskaņošana.
- Vai ar Rīgu jums būs tik viegli? Konkurenti nedus. Vienotības jaunais līderis Andris Piebalgs ir paudis, ka vajag nomainīt Rīgas vadību.
- Jebkurš tā runātu, kā runā viņš. Tā ir tādas mazas partijas līdera bravūra.
- Nav jau tikai Vienotība, ir arī citi kritiķi, piemēram, Nacionālā apvienība.
- Katra partija uz kaut ko cer, un tas ir dabiski, taču, ja viss notiks tā, kā notiek pašlaik, Saskaņai būs ļoti labs rezultāts.
- Ir pilsēta Daugavpils, bet tur jūs neesat pie varas. Tur valda Jānis Lāčplēsis.
- Daugavpils ir otra lielākā pilsēta, un mums tur ir daudz vēlētāju. Paradoksāli, bet Saeimas vēlēšanās mums tur ir daudz lielāks atbalsts nekā pašvaldību vēlēšanās. Tāpēc mums ir pienākums dot labāko piedāvājumu daugavpiliešiem, kāds mums ir. Pašlaik gan vēl ir pāragri runāt par to.
- Ventspilī jums ir viens deputāts. Kā domājat darboties Ventspilī?
- Arī Ventspilī mums pašvaldību vēlēšanās ir mazāk balsu nekā Saeimas vēlēšanās. Acīmredzot tas ir Lemberga faktora iespaidā - daudzi, kas parlamenta vēlēšanās balso par Saskaņu, pašvaldību vēlēšanās balso par Lembergu. Mums tur ir liela nodaļa, būsim pārstāvēti arī nākamajā sasaukumā. Cik lielā mērā? Gribētos vairāk.
- Kas notiks ar jauno Artusa Kaimiņa partiju, kas reitingos apsteidz jau Nacionālo apvienību un Vienotību?
- Es kā politikas ilgdzīvotājs esmu daudz redzējis tādus kā Kaimiņš. Neba nu viņš pirmais, kas solījis laimi tūdaļ. Zināmā mērā Repše tāds bija, Zīgerists arī. Tādiem laimnešiem uznāciens ir īss. Kaimiņam ir izvēle sadegt vai nu pēc pašvaldību vēlēšanām, vai to pašu izdarīt pēc Saeimas vēlēšanām.
- Kāds ir jūsu redzējums par pašvaldībām kopumā?
- Ir daudz pagastu, novadu, par kuriem mediji neraksta, bet tur arī notiek dzīve, kopējas problēmas, risinājumu meklējumi.
Visticamāk, visai Latvijai un katram no mums par nelaimi, vēlēšanas būs līdzīgas visām iepriekšējām. Vismaz patlaban nekas neliecina par sabiedrības apņēmību izrauties no ierasto tradīciju gūsta savas laimes meklējumos - no vēlēšanām kā balsotāja atbrīvošanās no personiskās atbildības par savu novadu vai pilsētu.
Latvijas «Elektorālo ekspektāciju matrica» ir atpazīstama līdz mielēm - jau tāpēc vien, ka tā ir iemūžināta klasiskajā un mūžam aktuālajā «stāstā jaunatnei» par Sūnu ciemu un Laimes lāci, ko reiz sarakstīja šobrīd politiski neērts literatūras klasiķis. Mūžīgā cerība, ka atnāks kāds un padarīs visu to, kas patiesībā lielāko tiesu būtu jāizdara mums pašiem. Vai vēl labāk - iesēdinās savus vēlētājus glaunos ratos un novedīs uz skaisto nākotni, kur viss ir glīši nobruģēts, noasfaltēts un apzaļumots.
Apņēmībai, ar kādu vēlētāji cer uz jauniem laimes lāčiem arī pēc tam, kad daudzas reizes ir apkrāpti no iepriekšējiem, noteikti atrastos daudz labāks pielietojums. Šķiet, no šīm cerību un vilšanos šūpolēm katrās vēlēšanās tiek gūts mazohisks apmierinājums.
Cilvēki gluži labi redz, kurš lācis ir fiksi uzķīlēts tepat, vietējā darbnīcā, no pavirši sagrābstītiem materiāliem - tik pavirši sadiegts, ka pildījums spraucas ārā pa malām. Tāpat viņi redz, kurš ir darināts pārmēru smalkām šuvēm un biezāku kažoku ar daiļi sintētisku spīdumu. Kurš sola stostīdamies un sarkdams, kurš pārmērīgi raiti. Cilvēki tiek acīm redzami krāpti, bet arī paši tam labprāt ļaujas. Pat piedalās šajā spēlē ar neslēptu baudu.
Turklāt vēlētājam patīk, ja kādu no lāčiem pamatīgāk paspārda. Viņš gaida svētdienas raidījumus, caurlūko interneta vietnes - cerībā beidzot ieraudzīt savu aizdomu apstiprinājumu. To zina lāču dīdītāji, reizēm atdodot kādu mazāk perspektīvu pekaini mediju nospārdīšanai - lai izpelnītos papildu aplausus un tālāk virzītu «pareizo» laimes solītāju. Nav nekāda traģēdija, ja kāds jānoraksta zaudējumos.
Viss tas ir sen zināms, bet tik un tā vēlētājs cer, ka vienreiz lācis būs īsts... Jo tas ir tik nepanesami grūti - ņemt pašam un kaut ko darīt, rūpēties par sevi un to, kas tev apkārt. Uzņemties atbildību par to, kas ir aiz tava dzīvokļa durvīm, aiz tavas mājas žoga. Tik grūti ir biedroties, iet talkā un apvienot spēkus, lai padarītu vairāk, paliekošāk.
Talka, vienalga, Lielā vai labu kaimiņu ikdienišķā, ir patiesais atslēgvārds Latvijas laimes formulai. Es darīšu labu sev un arī tev, jo zinu, ka arī tu darīsi tāpat, - un tā mēs savu iespēju latiņu pacelsim krietni augstāk.
Sadarbība rada atbildību. Bet atbildība sākās ne jau no centra, tai jārodas turpat uz vietas. Kad nākas izlemt: vai tiešām tu gribi tiltu, vai tev to vajag? Vai tiešām tilta vietā celsim koncertzāli tāpēc, lai kaimiņiem skaustu, lai noslauktu naudu no centra? Jo mūsu municipālpolitikā bez Laimes lāča ir arī Naudas pūķis - tagad piemirsies tēls no folkloras, kas, ar pesteļiem radīts no slotaskāta, šņākdams lido pa gaisu, nesot saimnieka mājās citur sazagt naudu, labības maisus vai vieglāk paķeramu lopiņu. Daža pašvaldība drīz pārsprāgs no tā, ko ir sagrābusies, sūtot savus «pūķus» šiverēt pa Rīgas apcirkņiem. Pašvaldībās ir sazēlusi tāda kā okupantu domāšana - raudzīties, ko var viegli paņemt. Vēl labāk - atņemt citam paredzēto. Tepat netālu, Baltijas jūras rietumu krastā, ir «municipālās laimes» uzskatāms paraugs - Dānijas komūnas. Nevis tikai kā administratīvi teritoriāli veidojumi, bet arī spēcīgi sociāli institūti, karaļvalsts pilsoniskās sabiedrības «stiprā pils». Iespējams, daudz spēcīgāki par jau trafareti piesaukto Šveici ar tās kantonu referendumiem. Kopiena pati lemj par skolām, par ceļiem.
Cilvēki zina to, cik viņu naudas aiziet projām uz Kopenhāgenu, tāpēc sūta uz galvaspilsētu savus pārstāvjus, kas pārrauga tās izlietojumu: pie tās mums ir teikšana! Nevis - atdod, un viss, aizmirsti... Mēs varam tam tuvoties. Vai gribam?
Politikas būtība paliek nemainīga cauri laikiem - pretendenti uz varu sola rūpēties par maizi un izpriecām, prasot no pilsoņiem pretī viņu lojalitāti un darbu. Protams, paņemot no abām lietām kaut ko sev par labu - gan no darba augļiem, gan no lojalitātes.
Patiesa pilsoniska laimīguma vai nelaimīguma apziņas robežšķirtne ir definējama, atceroties patlaban bieži piesauktā Jesajas Berlina teikto par «labo brīvību» iesaistīties, līdzdarboties un par «slikto brīvību» norobežoties, neuzņemties atbildību. Mums var būt vai nu iekļaujošā demokrātija, vai despotija. Demokrātija: tu saproti, kāpēc tu kaut ko atdod, ko tu par to dabūsi pretī. Despotija: tu dod, un viss - bet, ja nedosi, tad apzinies sekas!
Latvija drīzāk ir otrā ceļa gājēja. Katras pašvaldību vēlēšanas dotu nelaiķa Plūdonim sarkt un bālēt par lepni teikto, ka «mēs gribam būt kungi savā dzimtajā zemē». Protams, vārdos visi teiks - jā, protams, mēs gribam demokrātiju, iekļaušanos, pilsonisku atbildību. Taču vai mēs gribam sev tādu laimi patiesībā, apliecinot savos darbos? Vispirms ir jāatbild uz to, tikai pēc tam var runāt par savas municipālās laimes sasniegšanas metodi.
- Laimes lāčus gaida Latvijā, bet arī Lielbritānijā un ASV šie dzīvnieki ir populāri...
- Ne vienmēr un ne visur. Piemēram, Skandināvijas valstīs pastāv demokrātisko mehānismu noturība pret galējiem politiskajiem grāvjiem. To nodrošina komūna Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā, visvairāk Dānijā. Tas līdzsvaro arī centrālo valdību, kas spiesta būt atbildīga. Diemžēl Latvijā pašvaldībās var redzēt tādu jocīgu centrālās varas turpinājumu. Piemēram, bija stipra Vienotība, agrāk Tautas partija vai Latvijas ceļš, un daudzi vietējie politiskie viedokļu līderi vai nu ar savu reģionālo partiju kļuva par satelītu, vai pa tiešo iestājās tā brīža varenākajā partijā, kas varēja vairāk dot viņa pašvaldībai. Šis feodālisms, šī atkarība ir ačgārna. Bet nu tāda mums tā ir un tā atkārtosies vēl. Piemēram, Latgales partijai, no kuras ir Daugavpils mērs Lāčplēsis, tagad ir stress - kurp skriet? Kad Vienotība bija zirgā, sadarbojās ar Vienotību. Bet kurp tagad? Ar ZZS? Tā kā neērti, kā iet, kā neiet. Izveidot stipru reģionu partiju arī nesanāk, jo viedokļi ir atšķirīgi - kas der Liepājai, neder Daugavpilij.
- ASV prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps ir izteicies tā, ka gadījumā, ja Latvijai uzbruktu, viņš vērtētu, vai iet palīgā.
- Mūsu varnešu baiļu propaganda, ka tūlīt nāks Putins ar tanku virsū, ir noziedzīga. Ne viņi paši tam tic, ne tas iespējams. Tas ir ļoti nožēlojami.
Par Trampu... Kāda nozīme, kāda viņam jocīga frizūra un runas maniere? Viņš ir apseglojis egoisma ziloni. Nevis solidaritāti, kas pienāktos demokrātu ēzelim, bet milzīgu egoismu. Tas rullē. Man tas šķiet diezgan jokaini - viņš ekspluatē to, kas pašlaik visā pasaulē, arī Eiropā un Latvijā, dod vislabākos politiskos augļus. Mēs sev, bet pārējie lai sprāgst nost! Tas pats bija arī Lielbritānijas breksita moto. Tramps pārdod egoismu. Bet mūsu politiskā elite tirgo bailes. Būtībā lozungi «Latvieti, nepadodies!» un «Krievi nāk!» tiek vicināti kopš 1990. gada. Tie jau sāka sapelēt, taču tad nāca Ukrainas notikumi, un Latvijas varneši ar histērisku baudu varēja sacīt, ka, lūk, mēs jau teicām, ka no Krievijas jābaidās. Baidieties!
Ja tiek tirgotas bailes, tad tās rada agresiju. Ja agresijai nav iespējas izpausties karojot, tad tā pārtop par agresiju internetā, tramvajā, ģimenē. Biedēt sabiedrību ir noziedzīgi, jo bailes realizēsies noziegumos citam pret citu.
Bet Lielbritānijas breksita sakarā tūdaļ Eiropā sāks risināties notikumi, kur Latvijā diemžēl lemšana ir atstāta dažu ārlietu ierēdņu izlemšanai. Tūlīt sāksies nopietnas, sākumā slepenas, bet pēc tam publiskas sarunas par to, kādai būt Eiropai. Pagaidām tā amplitūda ir no Eiropas Savienības kā federatīvas līdz konfederatīvai. Federatīva ir tad, ja centralizēts ir viss, ne tikai ārlietas, bet arī budžeta veidošana, nodokļu politika, imigrācijas, izglītības, sociālā, veselības politika un tā tālāk. Savukārt, ja ir konfederācija, tad tiek vairākkārt samazināta Briseles teikšana, atstāti tikai nepieciešami instrumenti saikņu nodrošināšanai, bet pārējo lemj nacionālo valstu valdības. Es uzskatu, ka Vācija, Francija un varbūt vēl kāds cīnīsies par federāciju, taču tas vairs nav iespējams - tas var uzspridzināt situāciju tik tālu, ka ES kā tāda sabrūk. Manuprāt, Latvijas ļaudīm vajadzētu atrast tādu veidu, kā būtu labāk, un iestāties par konfederācijas ideju. Tam ir arī filozofisks paskaidrojums: var jau sapņot par vispārēju taisnīgumu, brīvību, brālību, kad visiem ir labi. Tie ir sapņi. Tas ir labi, ka ir tādi sapņi. Bet pat Frīdriha Šillera Odā priekam ir uzsvērts, ka cilvēki dzimst dažādi. Tāpēc arī tautas un valstis ir dažādas. Tas ir neizbēgami.
Bet visi tie ES unificēšanas centieni, ka fermā obligāti jābūt govs pakasīšanas iekārtām, nāk no Romas impērijas laikiem. Tas, no vienas puses, kaitina. Tas mazina iniciatīvu. Visi kļūst šādas politikas patērētāji un pakļautie. Tāda struktūra ir nolemta iznīcībai.
Nacionālās nepatikas Eiropā ir saglabājušās - pašlaik redzam, ka pastāv britu nepatika pret ļaudīm no Austrumeiropas. Kādu laiku viņiem tas nebija modē, viņi bija spiesti norīt, pieklusināt, apspiest sevī šo nepatiku, bet tagad tā nāk uz āru.
Gribētos, lai ES kā tautu savienība turpina eksistēt, bet lai to neuzspridzina kādas nacionālas valsts vai tautas protesta izvirdums. Tas ir iespējams. Ja, piemēram, vācieši sāks pārmērīgi mācīt citus dzīvot vai kādā līdzīgā pavērsienā.
Latvijai šajā izaicinājumu laikā nevajadzētu daudz bēdāties par lietām, ko tā nespēj ietekmēt, bet rīkoties ar lietām, ko tā spēj. Viena tāda lieta, kas ir noteikti nepieciešama, ir likvidēt milzīgo nepilsoņu skaitu Latvijā. Vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku Latvijā nevar izmantot demokrātiskās tiesības pilnā apmērā un ir padarīti par otrās šķiras cilvēkiem. Tas ir kā svaru bumba pie kājas valstij un velk atpakaļ. Tas nav godīgi. Viņi ir visu mūžu strādājuši, cēluši, maksājuši nodokļus, izaudzinājuši bērnus un ir pilsonību nopelnījuši. Vajag atvieglot pilsonības iegūšanas nosacījumus, atcelt birokrātiski emocionālu eksaminēšanu.
- Kādas sekas Latvijai būs no britu breksita?
- Kuģim, kas nezina, uz kurieni peldēt, visi vēji ir pretēji. Visāda veida breksiti, visāda ģeopolitiskā turbulence turpināsies. Ar breksitu nebeigsies, būs vēl viss kas.
Eiropas Savienības nosaukums paliks, taču būs kaut kas cits, ne tas, kur mēs iestājāmies. Būs legalizētā lielo grupa un mazo atbalstītāju grupa - divu līmeņu Eiropa. Ar britiem nekas slikts nenotiks, viņi tikai legalizē to, kas jau bija. Viņiem jau bija īpaši nosacījumi attiecībās ar pārējo ES.
Par brīvo darbaspēka kustību un imigrācijas politiku gan jau sarunās problēmas tiks atrisinātas un britu piemērs pēc pāris gadiem būs ļoti uzmundrinošs citiem. Tieši šā iemesla dēļ ES jāpagūst atrast reālistisku, nevis utopisku formulu savai tālākai pastāvēšanai. Jo pašlaik ES ir līdzīga PSRS, un naivas ir cerības, ka ES ar labāku birokrātisku pārvaldi spēs labāk to pārvaldīt. Gan PSRS, gan Romas impērijā bija talantīgi cilvēki, kas prata plānot un radīt idejas, taču šīs impērijas sabruka, jo cilvēki dzimst dažādi.
Pat Frīdriha Šillera Odā priekam ir uzsvērts, ka cilvēki dzimst dažādi. Tāpēc arī tautas un valstis ir dažādas. Tas ir neizbēgami. Bet visi tie ES unificēšanas centieni, ka fermā obligāti jābūt govs pakasīšanas iekārtām, nāk no Romas impērijas laikiem.
Vajag atvieglot pilsonības iegūšanas nosacījumus, atcelt birokrātiski emocionālu eksaminēšanu.
Tramps pārdod egoismu. Bet mūsu politiskā elite tirgo bailes.
Es kā politikas ilgdzīvotājs esmu daudz redzējis tādus kā Kaimiņš. Neba nu viņš pirmais, kas solījis laimi tūdaļ.
