Lielbritānijas nākotne miglā tīta

«Kas, pie velna, tagad notiks?» – šis laikraksta Daily Mirror uzdotais retoriskais jautājums turpina urdīt britu prātus arī trīs dienas pēc referenduma, kurā 51,9% balsotāju atbalstīja izstāšanos no Eiropas Savienības. Referenduma rezultāti jau sākuši sist pa britu maciņiem, izraisījuši vadības krīzi divās lielākajās partijās, sašķēluši sabiedrību un uzjundījuši runas ne tikai par Skotijas, bet arī Ziemeļīrijas un Gibraltāra nākotni.

Lielbritānijā notikušā referenduma rezultāti, šķiet, ir pārsteidzoši ne tikai lielai daļai pasaules, bet arī pašiem balsotājiem, - internets ir pārpilns ar jautrām ziņām par to, ka tikai dienu pēc balsojuma daudzi referenduma dalībnieki sākuši interesēties, kas tad īsti ir tā Eiropas Savienība, par izstāšanos no kuras viņi balsojuši. Par papildu šoku parūpējušies finanšu spekulanti, pateicoties kuriem sterliņu mārciņas vērtība attiecībā pret ASV dolāru piektdienas rītā kritās par 12%, un lielo banku un transnacionālo korporāciju angažētie ekonomikas analītiķi, kuri prognozējuši Lielbritānijai grūtus laikus. Tas jau nekas, ka daudzmaz nopietnas prognozes būs iespējams izdarīt vien pēc tam, kad kļūs zināms, ar kādiem noteikumiem valsts izstājas no Eiropas Savienības, un tas nav ne nedēļas, ne mēneša, ne pat pāris mēnešu jautājums.

Novēloti aktivizējušies arī vienotās Eiropas piekritēji, un līdz vakardienas pēcpusdienai zem internetā izplatītās petīcijas, kurā pieprasīts rīkot jaunu referendumu par to pašu jautājumu, savākti jau vairāk nekā 3 miljoni parakstu. Tomēr BBC aptaujātie juristi norāda - lai gan parlamentam šo petīciju nāksies izskatīt, atkārtots referendums nenotiks. Tikpat bezjēdzīgi esot vākt parakstus par Londonas (galvaspilsētā pārliecinošs vairākums atbalstīja palikšanu ES sastāvā) izstāšanos no Lielbritānijas, jo juridiski šāds risinājums neesot iespējams. Tajā pašā laikā teorētiski vēl pastāvot iespēja, ka britu parlaments ignorē referenduma rezultātus un dzīve turpina ritēt ierasto gaitu, it kā nekāda balsojuma nebūtu bijis. Taču arī šāds pavērsiens ir maz ticams.

Kamēr uzvarētāji jūsmo par «atgūto suverenitāti», bet zaudēji laiza brūces, gatavojot līderu maiņu gan valdošajā konservatīvo, gan opozīcijā esošajā leiboristu partijā, ierindas pilsoņi uzdod loģisku jautājumu - kas ir mainījies? Pretēji skaļajiem avīžu virsrakstiem un politiķu izteikumiem Lielbritānijas iedzīvotāji 24. jūnija rītā nebūt nav pamodušies citā realitātē. Pašlaik viss ir palicis pa vecam - lai dotos atvaļinājumā uz Spāniju, vīzas nav nepieciešamas, britu veikalos bez papildu uzcenojuma joprojām iespējams iegādāties gan Itālijas olīvas, gan franču vīnus, gan vācu automašīnas, nekādas neērtības neizjūt arī britu seniori, kuri pārcēlušies uz dzīvi saulainajos Portugāles dienvidos, un pat vecpuišu ballītēm Vecrīgā nekādu šķēršļu nav. Pārmaiņas ir gaidāmas nākamajos gados, taču, kādas tās būs, ir grūti prognozēt, - viss atkarīgs no Lielbritānijas un pārējo 27 ES valstu sarunu rezultātiem.

Tajā pašā laikā nav noliedzams fakts, ka pēc referenduma britu sabiedrība ir sašķelta, turklāt šīs lūzuma līnijas attiecas uz visdažādākajiem aspektiem. Demogrāfi norāda, ka par izstāšanos lielākoties balsojuši vecāka gadagājuma ļaudis, kamēr jauniešu vairākums atbalstījuši palikšanu ES sastāvā. Vienotās Eiropas projekta piekritēji ciniski joko, ka «večuki, kuri jau atrodas kapa malā, tajā līdzi vēlas paraut arī pārējos». Tāpat ir skaidrs, ka par izstāšanos balsojuši ne īpaši turīgie (protams, britu mērogos) iedzīvotāji, kuri, domājams, pamatojušies uz diviem principiem - viņiem nav ko zaudēt un sliktāk jau vairs nevar būt. Treškārt, Lielbritānija ir sašķelta ģeogrāfiski. Anglijā, (ja atskaita Londonu) un Velsā vairākums atbalstījuši izstāšanos, bet Ziemeļīrijā un Skotijā - palikšanu ES sastāvā.

Skotijā par palikšanu ES sastāvā nobalsojuši 62% iedzīvotāju, un premjere Nikola Stērdžena jau nākusi klajā ar plānu rīkot referendumu par Skotijas neatkarību no Lielbritānijas. Jāatgādina, ka 2014. gadā šāds balsojums beidzās neveiksmīgi, jo vairākums skotu tomēr nobalsoja par palikšanu Lielbritānijas sastāvā. Tomēr pašlaik situācija ir mainījusies, un N. Stērdženai ir pamats cerēt uz skotu nacionālistiem labvēlīgu referenduma rezultātu. Taču tas lielā mērā būs atkarīgs no ES nostājas, un, lai cik tas paradoksāli šķistu, pašlaik Brisele eirooptimistiskajiem skotiem liek sprunguļus riteņos. N. Stērdžena jau ierosinājusi uzsākt tiešas sarunas starp ES un Skotiju, lai pēdējai nebūtu jāiziet viss iestāšanās process savienībā un tā varētu palikt ES sastāvā arī pēc pārējās Lielbritānijas aiziešanas, taču saņēmusi aukstu dušu no Briseles - ES ieskatā Skotija ir Lielbritānijas daļa, līdz ar to nekādas sarunas par šādas valsts esamību ES sastāvā neesot produktīvas.

Ziemeļīrijā palikšanu ES sastāvā atbalstīja 56% balsojušo, un partijas Sinn Fein līderis Mārtins Makginess jau nācis klajā ar ierosinājumu rīkot referendumu par izstāšanos no Apvienotās Karalistes un apvienošanos ar Īriju. Tomēr šāda iniciatīva nav guvusi atbalstu nedz Dublinā, nedz Belfāstā, turklāt BBC/RTE veiktā aptauja liecina, ka tikai aptuveni 30% Ziemeļīrijas iedzīvotāju atbalstītu apvienošanos.

Referendums izraisījis arī jautājumu par Gibraltāra nākotni. Šajā britu aizjūras teritorijā 19 322 iedzīvotāji balsojuši par palikšanu ES sastāvā un tikai 823 pret. Spānijas ārlietu ministra pienākumu pildītājs Hosē Manuels Garsija Magaljo uzskata, ka tas ir pietiekams iemesls, lai spertu pirmo soli Gibraltāra atgūšanai un noteiktu Londonas un Madrides kopīgu pārvaldi pār šo teritoriju. Taču ir skaidrs, ka šāds risinājums neapmierinās Lielbritāniju, turklāt arī pārliecinošs vairākums Gibraltāra iedzīvotāju nebūt nevēlas kļūt par Spānijas pavalstniekiem - pat ja tā būtu garantija palikšanai ES sastāvā.

***

«Es nesaprotu, kādēļ Lielbritānijas valdībai ir jāgaida līdz oktobrim, lai izlemtu, vai nosūtīt šķiršanās pieprasījuma vēstuli Briselei, un man patiktu, ja tas notiktu nekavējoties. Tā nav draudzīga šķiršanās, tomēr tā arī nebija intīma mīlas dēka,» - Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers.

*

«Lielbritānija mums paliks ciešs partneris, ar kuru esam saistīti ekonomiski, tādēļ steigai nav pamata. Skaidrs, ka [izstāšanās process] nevar būt mūžīgs, taču es negrasos uzstāt uz to, lai viss tiktu izlemts ļoti ātri,» - Vācijas kanclere Angela Merkele.

*

«[Lielbritānijas izstāšanās no ES] procesam jāsākas pēc iespējas ātrāk. Mums ir svarīgi koncentrēties uz jautājumiem, kas Eiropai ir aktuāli,» - Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers.

*

«Gan Lielbritānijas, gan Eiropas Savienības interesēs ir izvairīties no nenoteiktības perioda, kam būs finansiālas, bet, iespējams, arī ekonomiskas un politiskas sekas,» - Francijas ārlietu ministrs Žans Marks Ero.

*

«Ir jāizlemj, kā šajā situācijā ES turpinās funkcionēt, kāds sarunu modelis ar Lielbritāniju ir jāizvēlas. Mēs uzskatām, ka nav iemesla steigai. Kamēr Apvienotā Karaliste neizstāsies no ES, mēs pret to attieksimies kā pret pilntiesīgu savienības locekli,» - Polijas ārlietu ministrs Vitolds Vaščikovskis.

*

«Es saprotu, ka premjeram Kameronam, kurš bija pret izstāšanos no Eiropas Savienības, būtu ļoti grūti uzsākt šo procesu. Domāju, ka viņiem jādod laiks, lai briti paši izlemj, cik ātri to uzsākt,» - Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.