Māris Kučinskis: Pagaidām valdība strādā stabili

Māra KUČINSKA valdībai – simt dienas. Pieņemts teikt, ka tas ir saudzēšanas laiks. Lai arī precīzāk būtu sacīt, ka tas ir jaunā Ministru kabineta ieskrējiena laiks. Jo – vismaz no mediju puses – šī valdība nekādu īpašu saudzību nav pieredzējusi. Un pat valdības koalīcijas kolēģi nav bijuši vienoti. Dažs centies valdību stutēt, dažs – iekost tai.

- Jums taču bija ļoti viegli sākt. Valdībā tikai trīs jauni ministri, koalīcija tā pati… Atliek tikai izvērst iepriekšējās valdības iestrādes. Taču iepriekšējās valdības politiskā mamma Solvita Āboltiņa nesen vēstīja: «Politiķi šobrīd ir vāji. Ir ārkārtīgi vājš parlaments, ir ārkārtīgi vāja valdība» (Ir, 5.05.2016.). Vai tad ir pamats tā teikt par valdību, kurai tik tikko 100 dienas?

- Manā skatījumā - ne mazākā. Tomēr - var jau saprast arī viņu… Viņai bija vēlēšanās un bez piecām minūtēm iespēja kļūt par premjeri. Es, redzot, kā veidojas ikdienas darbs ar vienu vai otru ministru, kā notiek sazināšanās, to uztveru tikai kā apliecinājumu tam, ka mums iet labi. Kādi būs rezultāti, to jūs droši vien vērtēsiet, jau sākot ar rudeni. Bet arī šobrīd, lai gan ļoti daudzi darbi ir iestrādē, nevar teikt, ka nav virzības. Tas rada sajūtu, ka mēs saprotamies aizvien vairāk.

Pirmais bija - lēnām pieradināt pie konkrētas rīcības definēšanas. Tendence, ka katrs nāk un mēģina gan deklarācijā, gan valdības rīcības plānā iespiest kaut rindiņu, lai būtu kaut kāds apmierinājums tam, ka viņš ir ietverts, un pēc tam to aizmirst, bija jāpārtrauc. Šobrīd to tā nevar. Šobrīd es komunicēju ar ministriem, bet - arī aparātam būs jāatskaitās. Proti - divreiz gadā arī aparātam būs jāvērtē, cik tālu esam tikuši, jāatskaitās par katru rīcības plāna punktu. Jo tagad viss ir pārskatāms, pārbaudāms un pakļaujams monitoringam. Tas vieš cerības. Protams, ir grūtāk, nekā es domāju.

- Labi - aparāts atskaitīsies. Bet - cik pats aparāts ir rīcībspējīgs? Vai jums izdosies valdīt ne tikai ministrus, bet arī aparātu? Raugi, politologs Aigars Freimanis nesen izteicās, ka «valsts pieder ierēdniecībai».

- Tik traki nav. Ministrs ir komandas kapteinis, kurš pats arī to aparātu veido. Saistībā ar aparātu ir viena laba ziņa un viena slikta. Katrā ziņā ierēdniecība un tie, kas apkārt jebkuram vadītājam, ir motivēti strādāt, ja viņiem ir konkrēti uzdevumi. Bet sliktā ziņa ir tā, ka pārvaldē esam pazaudējuši diezgan daudz kompetentu cilvēku. Atsevišķās jomās viņu nav tik daudz, kā gribētos. Jo pastāvīgā esamība procesā, nevis virzībā uz kaut kādu rezultātu daudziem, protams, ir atsitusi vēlēšanos strādāt, izpausties. Topā pēdējos gados bijis paklausīgs un pretī nerunājošs ierēdnis.

- Bet man, piemēram, tas, ka jums nācās ministriju rīcības plānus dot tām atpakaļ, vairāk liecina ne tik daudz par ministru, bet tieši par aparāta pieradumu strādāt resoriski, nevis sinerģiski.

- Jā, es atdevu plānu atpakaļ un pārrunās ar ministriem tika gūta lielāka sapratne. Plāns tika pilnveidots. Bet es saku: ministram jābūt kapteinim, kurš veido šo komandu. Es tā ceru.

- Taču… ministri nāk un iet. Civildienests ir pastāvīga vienība. Bet situācija nozarēs, ja pieņemt to, ko pirmajā maijā tautas sapulcē teica arodbiedrības, brauc no viena grāvja otrā. Kas jāizdara ar civildienestu, lai tā nebūtu?

- To noskaidrot ir Valsts kancelejas uzdevums. Līdz novembrim. Mārtiņš Krieviņš teica, ka esošās pamatnostādnes būtu jāpārrevidē. Tātad - VK līdz rudenim nāks ar piedāvājumiem par civildienestu. Es gan domāju, ka labāks nosaukums būtu - valsts dienests. Tas it kā ir modernāks. Bet - jēga nav nosaukumā. Jēga būtu, ja cilvēkam šajā dienestā būtu pietiekami lielas iespējas redzēt savu karjeru un virzību. Ja viņš būtu pietiekami aizsargāts un vienlaikus arī pietiekami motivēts, lai varētu izpausties un sasniegt rezultātu. Process

joprojām dominē pār rezultātu. Tāpat kā daudzu normatīvo aktu plūsma, kaut gan esmu pilnīgi pārliecināts, ka primārais ir mehānisms, nevis dokumentu mape.

- Rezumējiet, lūdzu, valdības pirmās simt dienas. Kas no gribētā ir panākts, kas nav?

- Ir pieņemts salīdzinoši konkrēts rīcības plāns. Ministri, vismaz atslēgas ministri, ir pieņēmuši horizontālo pieeju. Jebkurā gadījumā šo pieeju akceptēja visas iesaistītās puses. Piemēram, ja identificējam problēmu «ēnu ekonomika» (es gan to sauktu par finanšu noziegumiem), tad darbā ar to iesaistās arī citi resori. Tai skaitā - iekšlietu un tieslietu ministri. Nākamais piemērs - zinātne. Šobrīd esam pārņēmuši iniciatīvu. Jo pētniecība mums kustas tādā kā nebeidzamā lokā - naudas nav, inovāciju nav, sadrumstalotība… Vairākas reizes tiekoties ar augstskolām un zinātņu institūtiem, esam nonākuši pie sapratnes, ka jāievieš atvērtā sistēma. Tas nozīmē rīcības pieejamību nevis tikai savā institūtā, bet visā Latvijā. Faktiski to ir pieņēmusi gan Izglītības un zinātnes, gan Ekonomikas ministrija. Ekonomikas ministrija pamazām, lai gūtu iespējami ciešāku sasaisti ar uzņēmējdarbību, veidojas par pirmo spēlētāju tieši pētniecības jomā.

Vēl viens piemērs. Mums jau ir Loģistikas padome, bet nu līdz ar Satiksmes ministriju esam guvuši sapratni par to, ka dzelzceļš nav viens un ostas nav atsevišķi. Pamazām iesaistām arī pašvaldības.

Izglītība. Es droši vien darītu citādāk, bet Šadurska kungs izvēlējās sākt ar algām, kas ir sensitīvs jautājums. Taču, lai kā - tas arī ir viens no lielā bloka darbiem, kurā ietilpst izglītības kvalitāte un atbilstošs skolu tīkls.

Veselībā esam tikuši tikai līdz sākuma punktam. Ar lielām, smagām diskusijām esam tikuši pie rīcības plāna.

Taču - mehānismi dažādās nozarēs sāk kustēties. Vēlreiz uzsveru: nerakstītais rīcības plāna punkts ir - no procesa uz rezultātu. Vārdu sakot, priekšdarbi un pirmās iestrādes rāda, ka tur, kur tam piekrīt paši ministri, resoru barjeras lēnām ārdās nost. Nākamais posms - lai to saprastu arī ierēdniecība.

Protams, ir dažas mazas aizķeršanās. Dažas sliktas komunikācijas… Viss neiet tik ātri, kā gribētos. Un - es vēl neesmu iemācījies sevi pietiekami aizsargāt. Proti - jau otrajā nedēļā jutu, ka esmu morāli no tā visa sasists…

- Bet man likās, ka jūs kā praktiķis esat izkodis varu vai visos iespējamos līmeņos.

- Neesmu bijis ierēdnis.

- Tomēr man liekas, ka jums, kļūstot par premjeru, vispār vairs nevajadzēja būt nekādām ilūzijām. Bet jūs sakāt, ka dažas esat zaudējis. Kā tā?

- Jā, es arī biju par to izbrīnīts. Man šķita, ka man apkārt ir uzaugusi fantastiska čaula. To sasita lupatās. Man šķita, ka būs vieglāk. Tās varbūt ir tās ilūzijas. Teiksim - tu kaut ko norunā un tas tā arī notiek. Bet, lai notiktu, jārunā trīsreiz un vēl jākontrolē. Turklāt - es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri vispirms jautā - ko esmu izdarījis nepareizi es, nevis vaino citus. Es no šitā visa pat saslimu. Pagulēju, nomierinājos, un nu viss ir kārtībā.

- Ne jūs pirmais, kurš neredz procesā rezultātu. Kas tā jums par varas spēli? Kāpēc nav rezultāta? Turklāt RSU profesors Andris Sprūds nesen teica (NRA, 5.05.2016.), ka «jābūt valsts vīzijai, uz kuru iet». Kā tad tā - divdesmit piecus gadus pēc neatkarības atjaunošanas valstij nav mērķa, lai arī lērums valsts papīru to it kā nosaka…

- Es nepiekrītu, ka mums nav ne vīzijas, ne mērķa. Mums ir pietiekami ambicioza ilgtermiņa stratēģija. Galu galā - Nacionālās attīstības plānā fiksētais ekonomiskais izrāviens ir tas, kam mēs beidzot esam sākuši pievērsties. Izvirzot tautsaimniecību kā prioritāti. Jo, ja nebūs ienākumu, naudas nebūs nevienam. Par ko es saku - nebija? Nebija konkrētu formulu, kā līdz šim mērķim tikt. Tātad - konkrēti definētas rīcības. Jo līdz rezultātam, pirmkārt, var nonākt tad, ja tev ir skaidrs uzstādījums tam, kas ir jāsasniedz. Ja nav zināms, kas jāpanāk, tad strādā vien strādāšanas pēc. Tad tiek zaudēta visa motivācija un gaidīti pulksten pieci, lai varētu aiziet prom.

- Tas nozīmē, ka nav kārtībā tieši process…

- Process un mehānisms. Viens piemērs. Informācijas tehnoloģiju vide. Mums ir fantastiskas iespējas, trešā vieta pārklājamības ziņā pasaulē. Labi, kvalitatīvi interneta sakari un… ārkārtīgi sadrumstalotas visas sistēmas. Ar to es gribu uzsvērt, ka visās lietās nonākam pie secinājuma: nepietiks pateikt - mums tā ir prioritāte. Ir jābūt mehānismam, kas šo prioritāti īsteno.

- Tādā gadījumā, kas tieši apliecinās, piemēram, izglītību un veselības aprūpi kā jūsu valdības prioritātes (sistēmas, nevis segmentāru vai fragmentāru «dāvanu» līmenī)? Es abu ministriju rīcībā šo 100 dienu laikā saskatu drīzāk destrukciju nekā tendenci savākties.

- Tie ir divi no lielākajiem izaicinājumiem. Taču prioritāte neizpaudīsies tā, ka - uzreiz automātiski ņemam naudu nost pārējiem un dodam viņiem. Mēs esam definējuši reformu. Tas, ko es saku par mehānismu, nozīmē tieši to, ka jābūt skaidrām sistēmām veselībā un izglītībā. Esam pie tām ķērušies.

Piemēram, izglītība. Kārļa Šadurska lielais pluss ir tas, ka viņš varēja ieiet darbā ar pirmo dienu. Turklāt ministram ir tiesības izvēlēties savu pieeju, lai nonāktu pie rezultāta. Bet rezultāts ir panākt, lai skolu tīkls būtu atbilstošs mūsu demogrāfijai, lai tas nodrošina izglītības kvalitāti un pieejamību, kā arī to, lai pedagogu atalgojums ir virs vidējā Latvijas līmeņa. Tie ir tie uzstādījumi, par ko esam vienojušies. Mēs bijām domājuši, ka, iespējams, vajadzētu sākt ar skolu tīkla izveidi, ar optimālo, ideālo skolu tīklu un pēc tam skatīties, kur piekāpjamies. Šadurska kungs, lai nokļūtu pie rezultāta, izvēlējās sākt ar atalgojumu. Droši vien tāpēc, ka iepriekšējā valdība jau bija iezīmējusi budžetā deviņus miljonus, ko visi gaidīja.

- Vairāki skolu direktori man uzskatāmi pamato, ka ar to, ko viņš piedāvā, apmierināti varētu būt tikai 15-20%.

- Reāls algu palielinājums šajā gadījumā acīmredzot skar tās skolas, kur viss ir kārtībā. Bet - es neesmu iedziļinājies. Ministra vietā nestrādāšu. Turklāt - skolu tīklam jābūt ne tikai ideālam, bet arī (no valsts puses) samaksājamam. Protams, ir jābūt individuālai pieejai (piemēram, pierobežā), taču gribu arī atsaukties uz Norvēģijas pieredzi. Tur, ja skolā paliek 50 skolēnu, vecāki nāk kopā un meklē, kā bērniem nokļūt kvalitatīvā skolā. Mazajās skolās var būt maz bērnu, bet tad tur jābūt arī mazāk skolotāju. Nevis 20 bērnu un 20 cilvēku personāls. To mēs nepacelsim.

- Tieši izglītībā un veselības aizsardzībā, šķiet, visskaidrāk redzama deķa raustīšana starp centrālo varu un pašvaldībām. Kas sagaida novadus? Vēl kaut kādi pārkārtojumi? Kārlis Šadurskis nesen LTV teica: ja administratīvi teritoriālā reforma būtu respektējusi rajonu robežas, būtu labāk.

- Neapšaubāmi būtu vieglāk. Arī izglītības sistēmā. Jo, piemēram, Madonas, Tukuma, Gulbenes un citos līdzīgos novados izglītības un tās pieejamības lietas risinās kompleksi. Tiek lemts, kā koncentrēt, kā vest bērnus… Faktiski viss ir vienās rokās. Tur, kur telpa ir sašķaidīta, katrs turas pie sava deķīša. Protams, tur darīs visu, lai nelaistu bērnu uz skolu blakus pašvaldībā. Jautājums - kā ieinteresēt pašvaldības, lai tās nezaudētu, lai tās vestu bērnus tur, kur ir laba, kvalitatīva izglītība. Nevis turētu pie sevis. Mehānisms ir ļoti neveselīgs. Kopā ar VARAM tas ir kaut kā jālauž. Tāpēc arī darbojas starpresoru grupa. Tā būs jāaktivizē. Bet pašvaldību reformas nebūs. Deķīša valkāšana šurpu turpu liecina, ka jāķeras pie ļoti elementāras budžeta skaidrošanas. Reizēm šķiet: sasēžas 40 pašvaldības, un visi saka: mums vajag naudu, mums vajag naudu… Man šķiet, ka ļoti daudzi domā - tā naudas mašīna ir kaut kur šeit. Kāds sēž virsū un vienkārši to naudu nedod. Bet reāli mums nav, kam to naudu noņemt. Nolobē pašvaldības, iedod klāt naudu, bet tas nozīmē, ka esi noņēmis policijai vai skolotāju algām. Viss ir ļoti sasaistīts.

Es tagad gatavojos Pašvaldību savienības kongresam. Izlasīju rezolūciju projektus, un man šķita, ka mēs dzīvojam it kā divās valstīs. Bija uzraksts: Rīga sveic Latviju dzimšanas dienā. Tagad pašvaldības sveic Latviju. Tagad pacīnīsimies, kur pašvaldības, kur Latvija… Mani šīs rezolūcijas izbrīnīja.

- Vai Nila Ušakova tautība traucē jums strādāt un sadarboties?

- Nē. Tautība absolūti netraucē. Daudzās lietās mums ar Rīgas mēru varbūt ir dažādi uzskati, bet… ne jau tautības dēļ un ne tāpēc, ka es nevarētu sadarboties. Es biju tas, kurš izteica iniciatīvu, ka mums ar Rīgas mēru ik pa brīdim jātiekas. Jo ekonomiskos jautājumos, teiksim tā, mēs viens bez otra nevaram pilnvērtīgi attīstīties. Protams, politiski es varu domāt citādāk nekā viņš un arī domāju… Bet tas nenozīmē, ka mēs nesadarbotos. Tautībai šajā gadījumā vispār nav nekādas nozīmes.

- Vai šis gads tiešām būs «nodokļu politikas pārskatīšanas gads» (TRK)? Un vai tā būs sistēmiska pārskatīšana vai kā līdz šim kosmētiskas konvulsijas?

- Jā, tā būs sistēmiska pārskatīšana. Mēs ar uzņēmējiem esam paspieduši viens otram roku un vienojušies par stabilitāti trim četriem gadiem. Mēs esam vienojušies par tā saukto nodokļu inventarizāciju. Taču nodokļu masai ir jābūt. Gaidīt kaut kādus lielus nodokļu samazinājumus - to mēs nevaram atļauties. Redzam taču, kādas ir prasības veselības, kādas izglītības nozarē…

- Bet vai ir reāli kāpināt nodokļu ieņēmumus līdz 2020. gadam par miljardu?

- Protams, reāli. Varam saderēt. Turklāt - uzņēmēji pievērš uzmanību arī mūsu lielajai, nesaprotamajai atvieglojumu sistēmai. Acīmredzot būs dažādi varianti, trīs četri modeļi… Par to mums jātiek skaidrībā līdz septembrim.

- Nupat Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) nolēma uzņemt Latviju. Taču, uzmetot aci pat oficiālajai statistikai, skaidrs, ka ārlietu ministra apgalvojums: Latvija, lai iestātos ESAO, tiešām uzlabojusi savu politiku «gandrīz ikvienā ekonomikas un sociālajā jomā», nav visai korekts. Vai ESAO dala labdarības dāvanas?

- Apmēram to pašu es zemtekstā teicu, apsveicot kolēģus un izsakot savu neviltoto prieku par šo lēmumu. Prasības nebija nenormālas. Normālas prasības normālai valstij. Mums tās vienkārši jāpilda. Pagaidām es uzskatu, ka mums iedots liels avanss.

- Kā, redzot reālo situāciju politiskajā aizmugurē, jūs vērtējat pats savas valdības stabilitāti?

- Šobrīd man nestabilitātes sajūtas nav. Protams, partijas mijiedarbojas ar saviem ministriem. Jautājums, vai Vienotības, vai Nacionālās apvienības ministri allaž gribēs iekļauties mūsu kolektīvā, pastāv. Vai partijas izdara kaut kādu spiedienu? Šobrīd nav tik traki. Turklāt pastāv jautājums - kurš ļauj sev kāpt uz galvas, kurš neļauj? Protams, ir kompromisi. Ik pa brīdim es kā koalīcijas vadītājs esmu spiests pieļaut kaut kādus kompromisus, kaut ko mīkstināt, kaut kur piekāpties. Bet, kamēr kādai partijai nav 51%, tā būs vienmēr. Vēl viens labums ir tas, ka es neesmu priekšsēdētājs savā partijā. Manā skatījumā tas ir normāli. Turklāt Valsts pārvaldes likumā un arī Ministru kabineta iekārtas likumā ir skaidri pateikts, ko dara viss kabinets. Es arī to daru. Partijas darbojas Saeimā. Esmu to stingri nošķīris. Kabinets - tā ir mana komanda. Mana lielā priekšrocība ir tā, ka man nekad nav bijis bail no kaut kādiem citiem variantiem. Man joprojām ir sajūta, ka dzīve izvēlējās mani, nevis es dzīvi. Turklāt - esmu pieņēmis pilnīgi atklātus spēles noteikumus. Kas ir, to mēs liekam uz kabinetu. Nekādu savu mahināciju. Pagaidām es nestabilitāti nejūtu.