Vējonis: Politiķi ir aktieri, kas spēlē savai publikai

«Pat grūti iedomāties, kam ģimene gājusi cauri manas slimības laikā. Sapratu, ka situācija ir nopietna, kad ārsti pieņēma lēmumu mani pārvest uz Stradiņa slimnīcu, lai veiktu sirds operāciju. Tajā brīdī nolēmu savas pilnvaras uzticēt Saeimas priekšsēdētājai, lai valstī darbi nekavējas,» atceras Raimonds Vējonis.

Valsts prezidenta slimības laikā parādījās doma par to, ka augstām valsts amatpersonām būtu nepieciešama īpaša veselības aprūpe. «Šis jautājums nav virzīts. Pavīdēja vien tas, ka varbūt vajadzētu ieviest elastīgus mehānismus, kādi ir, piemēram, Vācijā, lai amatpersonas regulāri sekotu līdzi savai veselībai. Bet nedomāju, ka augstākajām amatpersonām būtu nepieciešami kādi speciāli veselības aprūpes mehānismi. Jāatzīst gan, ka esmu mainījis attieksmi pret savu veselību, un tagad tā ir daudz nopietnāka nekā agrāk. Esmu tikai cilvēks un arī varu saslimt,» pabeidz Raimonds Vējonis. Šodien Neatkarīgajā intervija ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni.

- Nesen tika veikta aptauja, kas «nolasīja» Latvijas iedzīvotāju laimes indeksu. Tas izrādījās daudz augstāks nekā citkārt. Kas, jūsuprāt, varētu būt šāda laimes «lidojuma» pamatā? Nemitīgi augošās pakalpojumu cenas, NĪN vai varbūt valdošo aprindu permanentais cinisms?

- Cilvēki, atbildēdami uz jautājumiem par laimes sajūtu, manuprāt, stāv nedaudz augstāk par ikdienu un skatās nākotnē un šodienā filozofiskāk nekā citkārt. Mēs varam būt laimīgi, ka mums ir sava valsts, ka protam pārvarēt lielas grūtības un ka spējam iet uz priekšu - par spīti likstām. Tieši tas, manuprāt, atspoguļojas minētajā indeksā. Latvija ir mūsu valsts, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs tas, kādu to veidojam un kādu to atstāsim nākamajām paaudzēm. Mēs esam gājuši cauri krīzēm un uzplaukuma laikiem. Patlaban stiprinām savu robežu, stiprinām bruņotos spēkus, un tas dod cilvēkiem pārliecību: mums ir un būs brīva valsts, viss ir mūsu pašu rokās. Protams, dzīvē nereti pietrūkst optimisma un gaišo saules stariņu, tomēr cilvēkiem ir tieksme uz labo. Tā, piemēram, 4. maijā cilvēki pulcējās kopā, svinēja mūsu valsts neatkarības atjaunošanas gadadienu, klāja baltus galdautus un baudīja pavasara sauli. Šādos brīžos ikdienas rūpes, kas ikvienam ir aktuālas, paliek otrajā plānā.

- Tas ir cilvēka dabā: radīt sev svētkus. Negaidīs taču, ka, piemēram, valsts parūpēsies par svētku noskaņojumu, lai celtu laimes indeksu...

- Valstij jāsniedz atbalsts saviem iedzīvotājiem. Savukārt katram cilvēkam pašam ir jāiegulda sevi un savu darbu, lai celtu dzīves kvalitāti. Pat ja cilvēks saņem lielu algu, viņa māja pati neuzbūvēsies, nāksies pašam to celt. Ir jābūt atbildības sadalījumam starp valsti un indivīdu.

- Nereti šķiet, ka valsts varas pārstāvji mitinās uz citas planētas un neredz, kā patiesībā dzīvo cilvēki.

- Spriežot pēc tā, kādi lēmumi dažkārt tiek pieņemti, tā var secināt. Tomēr politiķi rēķinās ar sabiedrības viedokli. Viņi pārstāv savu vēlētāju intereses, un no viņu darba ir atkarīgas iespējas tikt pārvēlētiem.

- Sabiedrībai ir tendence kāpt uz grābekļiem...

- Protams, ir. Tomēr politiķi lielākoties ņem vērā to, ko iedzīvotāji domā. Tāpēc lēmumi nereti ir arī emociju, ne pragmatisma vadīti.

- Vēlētāji bieži jautā: vai vispār ir formulēts mērķis, kāpēc eksistē Latvijas valsts?

- Būtisks jautājums. Latvija ir vieta, kurā dzīvo ne tikai latvieši, bet arī citu tautību cilvēki. Mūsu lielākās vērtības ir mūsu brīvība un mūsu cilvēki. Latvija ir mūsu mājas, zaļa un sakopta valsts, vieta, kur mūsu cilvēki var īstenot savus mērķus. Jāatzīst, mēs neesam definējuši lielu, visai sabiedrībai saprotamu mūsu valsts vīziju. Ir Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija, Nacionālais attīstības plāns, kur cilvēks ir pirmajā vietā, ir citas labas idejas. Tomēr viena skaidra un precīza mērķa īsti nav. Mēs tiecāmies pēc neatkarīgas valsts un to sasniedzām. Pēc tam mērķis bija NATO, ES. Arī to sasniedzām. Lieli mērķi mūs mobilizē, un mēs daudz ko spējam izdarīt. Esmu novērojis, ka mums ir grūti pieņemt lēmumus un noteikt virzību, kad neatrodamies krīzes situācijā. Taču kritiskos brīžos esam gatavi izvirzīt mērķus un pieņemt lēmumus, kas mēdz būt pat ļoti sāpīgi. Atcerieties krīzes gadus, kad nācās mazināt valsts pārvaldē strādājošo algas, kā arī pensijas. Krīzē mēs spējām mobilizēties. To pierādīja arī brīvības cīņas: kaut arī bijām salīdzinoši maza valsts ar nelielu armiju, mēs tomēr spējām aizstāvēt savu neatkarību.

- Nule Rīgas mērs izteicās, ka «padomju armijai jāpateicas par iespēju Latvijā svinēt 4. maiju un 18. novembri». Ļoti daudzi cilvēki par to ir sašutuši.

- Ušakova kungs kā politiķis spēlē uz to publiku, kuras priekšā viņš uzstājas. Viņš tikās ar Otrā pasaules kara veterāniem, kas bija iesaukti padomju armijā un dienēja latviešu divīzijā. Šos vārdus Ušakovs veltīja tieši viņiem. Bet, ja skatāmies vēsturiski, ne 8., ne 9. maijs Latvijai brīvību neatnesa, latviešu ciešanas nebeidzās, un no nacisma režīma mēs nonācām padomju totalitārisma režīmā, un tas turpinājās vēl teju piecdesmit gadus. Un, tikai pateicoties 4. maija drosmīgajam lēmumam, bija iespējams reāls ceļš uz valstiskās neatkarības atjaunošanu. Tas nenozīmē, ka Otrais pasaules karš mums būtu devis 4. maiju vai 18. novembri... Tieši otrādi: agresīvais totalitārais režīms, staļinisms un viens no tā instrumentiem - padomju armija - atnesa mums ciešanas, deportācijas, teroru. Diez vai Ušakova kungs, uzrunājot latviešu leģionārus, lietotu to pašu terminoloģiju, ko viņš izmantoja, uzrunājot sarkanarmiešus. Jāsaprot, ka politiķis ir aktieris, kas spēlē savai publikai.

- Bet ko mums darīt ar 9. maija «uzvaras svētkiem», kas pulcina tūkstošus? Tur jau sen «veterānu godināšana» ir tikai iegansts, lai ierādītu latviešiem «viņu vietu». Kļūst baisi, skatoties uz pūli, kas veido Latvijas piekto kolonnu.

- Domāju, ka ar katru gadu situācija tomēr kļūst pieņemamāka. Cilvēku skaits, kas piedalās šādos pasākumos, samazinās, un īsto Otrā pasaules kara veterānu kļūst arvien mazāk. Bet tas, ka neesam pratuši skaidrot Latvijas vēsturi, un tas, ka 9. maijs tiek izmantots sabiedrības šķelšanai, diemžēl ir fakts. Savā interpretācijā izmantojot vēstures faktus, ar pilnu jaudu darbojas Krievijas informatīvā kara mašīna. Mēs neesam spējuši kvalitatīvi uzrunāt krievvalodīgos, un daudzi no viņiem jūtas atstumti. Viņos ir nepiederības sajūta, un Krievija to efektīvi izmanto, lai ietekmētu viņu prātus un jūtas. Šāda prasmīga manipulācija kādā mirklī var radīt problēmas Latvijas valstij. Tāpēc mums jāstrādā ar šo sabiedrības daļu, veicinot kritisko domāšanu.

- Politiķi par šiem jautājumiem klusē.

- Diemžēl jāpiekrīt. Bet aizliegt svinēt 9. maiju - tas nebūtu demokrātiskai valstij pieņemami. Jāveic skaidrošana un jāstrādā ar jauniešiem. Skolās jāmāca Latvijas vēsture.

- Nav iespējams izkontrolēt, ko un kā māca krievu skolās. Tas, ka jāmāca, ir vēlamības izteiksmē pausts apgalvojums.

- Tas ir mūsu līdz galam nepadarītais darbs. Tāpēc es Valsts prezidenta paspārnē esmu izveidojis sabiedrības saliedētības ekspertu grupu. Tai esmu lūdzis izvērtēt līdz šim realizēto integrācijas politiku un nākt klajā ar priekšlikumiem, kas spētu uzlabot esošo situāciju.

- Nedomāju, ka būs daudzi, kas gribēs saliedēties ar tiem, kas 9. maijā svin Latvijas okupāciju.

- Saliedēšanās procesam jānotiek uz citiem pamatiem. Tas ir skumji, ka 26 gadu laikā mēs neesam spējuši ar mērķtiecīgi realizētu valsts politiku skaidrot Latvijas patieso vēsturi. Tā ir kļūda.

Vienā vai divos gados izdarīt to, kas 26 gados nolaists, ir faktiski neiespējami. To nevar pārmest tikai Kultūras ministrijai, kas šobrīd atbildīga par sabiedrības integrāciju, tur vainīgi visi politiķi.

- Par to tiešām kauns. Un kauns arī par to, ka Igaunijas valsts budžets, kaut arī iedzīvotāju tur mazāk, ir lielāks nekā Latvijas valsts budžets. Tā jūs vismaz teicāt.

- Tas nozīmē, ka, pirmkārt, mūsu nodokļu politikā ir trūkumi, otrkārt, ka iedzīvotāji nereti mēģina izvairīties no nodokļu nomaksas. Kopumā situācija Latvijai nav glaimojoša. Nodokļu politika ir nestabila, uzņēmēji to vienmēr pārmet valstij. Veidojot budžetu, vēlmju ir ļoti daudz, un, lai tās varētu piepildīt, nepieciešama nauda. Tā vietā, lai efektīvāk iekasētu nodokļus, politiķi maina likumus, maina likmes, lai iegūtu lielākus līdzekļus, bet tas realitātē ne vienmēr tā notiek. Tas ir tāpat kā ar NĪN - tā pieaugums patlaban apturēts...

- ...uz vienu gadu. Bet kas notiks pēc gada?

- Labs jautājums. Tagad atelpas došana vairāk izskatās pēc populisma. Bet jābūt skaidram redzējumam, ko tad mēs darām ar NĪN. Mans uzstādījums ir: radīt stabilu nodokļu politiku, nevis mētāties no viena grāvja otrā. Rudenī paskatīsimies, vai valdība spēs atturēties no mehāniskas nodokļu paaugstināšanas vai pieturēsies pie esošajām likmēm. «Pateicoties» neskaidrajai nodokļu politikai, rodas tendence nodokļus «optimizēt». Protams, arī valsts ne vienmēr racionāli izmanto iekasētos nodokļus, bet, ja mēs gribam nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumus, izglītību un citas valsts funkcijas, tad nodokļi jāmaksā.

- Kādēļ jūs tik strikti iestājāties par Stambulas konvencijas ratifikāciju? Jūs pat izteicāt iespēju, ka tieslietu ministra Rasnača noraidošajai attieksmei varētu būt sekas.

- Latvijā no vardarbības ģimenēs sievietes un bērni cieš vidēji vairāk nekā citās ES valstīs. Mēs arī redzam, ka mūsu sabiedrība ir ārkārtīgi iecietīga pret vardarbību ģimenē. Konvencija ir viens no instrumentiem, kas palīdzēs sakārtot šos jautājumus un parāda mūsu labo gribu, iestājoties pret vardarbību. Lemjot par pievienošanos konvencijai, valdība pievienoja deklarāciju, kurā noteikts, ka konvenciju piemērosim atbilstoši Satversmē noteiktajiem principiem un noteikumiem. Ar pievienošanos konvencijai mēs nepārkāpjam Satversmi. Konvencijas praktiskā ieviešana varēs notikt tikai atbilstoši mūsu Satversmē noteiktajām pamatvērtībām. Jāsaprot, ka Latvija nedzīvo izolēti no kaimiņiem, no Eiropas un pasaules. Eiropas Savienībā šo konvenciju jau ir parakstījušas visas valstis, pat mūsu kaimiņvalstis, kurās ir vairāk katoļu nekā pie mums, proti, Lietuva un Polija. Polija šo konvenciju ir arī ratificējusi.

- Iespējams, ka Polija šo konvenciju denonsēs.

- Ja denonsēs, tad denonsēs. Polijā pirms ratifikācijas bija diskusijas. Diskusijas turpināsies arī Latvijā. Šobrīd ir svarīgi, ka esam parādījuši savu labo gribu ar pievienošanos konvencijai.

- Mums taču ir jau krimināllikums, kas paredz sodu par šādiem nodarījumiem. Bet varbūt Jānis, izlasījis Stambulas konvenciju, pēkšņi pārstās sist Mārīti?

- Gluži tā, domāju, nenotiks. Bet no otras puses - nesaprotu, kāpēc tik daudzus satrauc šī konvencija.

- Satraukums ir par lēni lienošajām genderisma idejām, ar ko piestūķēta šī konvencija.

- Jautājums ir par to, kā mēs interpretējam šo tekstu. Konvencija attiecas uz vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanas jautājumiem. Tā neattiecas uz citām dzīves jomām, un tā nebūtu interpretējama paplašināti. Mūsu Satversmē taču ir nostiprināta laulība starp vīrieti un sievieti, un neviens negrasās mainīt konstitūciju. Tāpat arī mēs nemainīsim savu izpratni par cilvēka bioloģisko dzimumu. Tāpēc neredzu pamatu satraukumam.

- Daudzi redz. Kad šo konvenciju ratificēs, notiks spiediens, lai skolu mācību programmas tiktu pārveidotas atbilstīgi genderisma idejām.

- Pievienošanās konvencijām ir valstu brīva politiskā izšķiršanās, un to ieviešanu nodrošina pati valsts. Tā ir valstu brīva griba: realizēt pamatprincipus un idejas, kādas ir ietvertas konvencijā.

- Jūs tomēr nemulsināja tas, ka četru Latvijas reliģisko konfesiju vadītāji iestājās pret šīs konvencijas ratificēšanu?

- Viņi, protams, neatbalsta vardarbību un uzskata, ka vardarbība ir jāizskauž no jebkurām cilvēku savstarpējām attiecībām. Konfesiju vadītāji ir aicinājuši nodrošināt mūsu Satversmē un likumos noteikto vērtību ievērošanu, ja notiktu ratifikācija. Valdības pievienotā deklarācija šo aspektu risina. Acīmredzot nepieciešams turpināt diskutēt par konvenciju, sabiedrībai skaidrojot visus tajā ietvertos jautājumus, lai konvencija nerada jaunas plaisas sabiedrībā.

- Drīz apritēs gads, kopš jūs esat Valsts prezidents. Kas, jūsuprāt, ir jūsu labākais, svarīgākais darbs šajā laika posmā?

- Daudz kas labs ir izdarīts, bet divas lietas gribētu iezīmēt īpaši. Saeima pieņēma manis virzītos grozījumus nacionālās drošības likumos, lai nepieļautu un novērstu jebkuru mūsu valsts neatkarības apdraudējumu. 1940. gada 17. jūnija vakarā teiktie vārdi - es palikšu savā vietā, jūs savējās - nekad vairs nebūs iespējami. Jebkuram komandierim un karavīram negaidīta militāra iebrukuma gadījumā ir pienākums aizsargāt valsti, negaidot komandas «no augšas». Tāpat arī esam sakārtojuši regulējumu, lai uzlabotu valsts lemtspēju apdraudējuma gadījumos. Otrs: valdībai ir noteikts pienākums ik gadu vērtēt budžeta bāzes izdevumus, valsts tēriņu lietderīgumu un šo izvērtējumu ņemt vērā nākamā gada budžeta izstrādē.

- Kādas jūs prognozējat attiecības ar Krieviju? Tagad, izskatās, tās nav no labākajām.

- Ko nozīmē labas vai sliktas attiecības? Attiecības ar Krieviju nav pārtrūkušas: ministri tiekas, eksperti un uzņēmēji tiekas, robežas demarkācijas process notiek. Bet nenotiek tikšanās augstākajā līmenī. Politiskais dialogs ir piebremzējies, un tas saistīts ar Ukrainu. Kamēr nebūs risinājuma Ukrainā, kamēr nenotiks Minskas vienošanās izpilde, tikmēr, visticamāk, lielu izmaiņu nebūs. Tāpat ļoti svarīgi ir, lai Eiropas valstis turpinātu veidot un paust vienotu un kopīgu viedokli par attieksmi pret Krieviju.