Bergmanis: Obligātā militārā dienesta nav un nebūs
Par to, vai Latvijā tiks atjaunots obligātais militārais dienests, cik nozīmīgi ir hibrīdkara draudi un kas Latvijai jādara aizsardzības spēju stiprināšanā – intervija ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani (ZZS).
– Saeimas spīkere Ināra Mūrniece rosinājusi atsākt diskusijas par obligātā militārā dienesta atjaunošanu. Viņa ir ar jums par to runājusi?
Raimonds Bergmanis: – Nē, neesam to apsprieduši. Bet par to publiski ir daudz diskutēts, tostarp jau pirms manas nominēšanas ministra amatam. Bet nedomāju, ka mums jāmaina pieņemtie lēmumi par mūsu aizsardzības spēju attīstību. Šogad pirmo gadu piešķirts papildus liels finansējums, beidzot varam straujāk attīstīties, palielināt profesionāla militārā dienesta karavīru, zemessargu skaitu, uzsākt rezerves karavīru apmācības sistēmu, kas ir sarežģīts process. Esam arī uzsākuši septiņu gadu ilgu mehanizācijas projektu – pērkam bruņumašīnas, kājinieku bataljonu pārveidojam par mehanizēto bataljonu, kas ietver sevī arī tehnikas apkopi, taktiku.
– Kādi būtu obligātā militārā dienesta plusi un mīnusi, izmaksas?
– Mums trūkst infrastruktūras jau mūsu profesionālajam dienestam un obligāto militāro dienestu nemaz nav, kur izvietot! No 2014. gada Latvijā ir liela mūsu sabiedroto klātbūtne, ieguldījumi infrastruktūras izbūvē ir milzīgi, viss nenotiek tik ātri. Cēsu instruktoru skolā jau tagad trūkst kapacitātes, telpu un cilvēku instruktoru apmācīšanai. Obligātā militārā dienesta ieviešanai būtu vajadzīgi milzīgi finansiālie resursi – nevaram tos prasīt, kad jau mums ir piešķirti papildu resursi, zinot, kādas valstī vēl ir citas vajadzības.
– Kas būtu efektīvāk?
– Piemēram, Ukrainas bruņoto spēku pārstāvji atzina, ka obligātā militārā dienesta karavīri Austrumukrainas konfliktā bija ļoti neefektīvi. Viņi nebija nedz morāli, nedz fiziski gatavi, daudzi krita, jo nebija atbilstoši sagatavoti atšķirībā no profesionālā dienesta karavīriem, kas ir trenēti, ekipēti. Mums nav arī infrastruktūras, kazarmu, kur viņus izvietot. Pluss varētu būt tas, ka mēs varētu uzlabot savu rekrutēšanu, būtu vairāk cilvēku, kas izgājuši pamatapmācību, varbūt vairāki gribētu arī pēc tam turpināt profesionālajā dienestā. Bet šobrīd efektīvāk būtu pabeigt labi uzsāktās lietas. Virknē pētījumu atzīts, ka profesionāli sagatavoti karavīri ir daudz efektīvāki nekā obligātā militārā dienesta karavīri.
– Lietuva un Igaunija to nesaprot? Kāpēc mēs ejam citu ceļu?
– Igaunijā jau vairāk nekā piecus gadus finansējums aizsardzībai ir 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP), ar ko viņi var atļauties daudz vairāk, arī maksāt algas obligātā dienesta karavīriem! Lietuvā obligāta militārā dienesta atjaunošana norit diezgan sarežģīti, bet arī tur finansējums ir daudz lielāks – 1,5% no IKP, kas ir 585 miljoni, kamēr mums tie ir 367 miljoni eiro jeb 1,4% no IKP. Gandrīz par trešdaļu jeb 220 miljoniem mazāk! Ir dažādas pieredzes, bet starptautiskais izvērtējums rāda, ka labi sagatavoti profesionāla dienesta karavīri šodien ir daudz efektīvāki. Mūsdienās vairs nav tādas cīņas metodes kā viduslaikos, kad laukumā sastājas tūkstošiem karavīru no abām pusēm un tad cīnās. Attīstījušās ir tehnoloģijas, arvien aktuālāka kļūst kiberdrošība, attīstās elektroniskā kara instrumenti, ieviesti bezpilota lidaparāti... Ir jābūt profesionāli sagatavotam karavīram, lai ar šīm tehnoloģijām apietos, bet to grūti izdarīt īsajā obligātā dienesta laikā.
– Mūsu hibrīdvariants varētu būt militārā apmācība studentiem, par ko tiek runāts?
– Jā, tas jau reiz ir bijis, bet krīzes gados to likvidēja un pēc tam aizmirsa. Par to mēs domājam, esam runājuši ar augstskolām, tikai jāatrod pareizais veids, kā to realizēt un iegūt labāko rezultātu. Igaunijā un Lietuvā ir savādāka Zemessardze, mums ir dažādi modeļi. Es gribētu vispirms izdarīt vienu darbu līdz galam, nevis mētāties. Šogad bija kaujas trauksmes pārbaudes Zemessardzei, kur apzinājām situāciju, to, kas jāuzlabo, kam līdz šim trūka finansējums – infrastruktūrai, ekipējumam. Vienlaikus mums jāpilda starptautiskās saistības. Mūsdienās darbu apjoms un izpildes ātrums dienestā ir ļoti liels, un kādiem papildu lieliem uzdevumiem mums trūktu kapacitātes, cilvēkresursu.
– Vai proporcionāli papildus aizsardzības budžetā ieguldītajiem 69 miljoniem eiro varam arī justies drošāk?
– Viennozīmīgi varam justies drošāk! Prioritātes ir mūsu bruņoto spēku attīstība un to kaujas spēju uzlabošana, Zemessardzes attīstība, uzņemošās valsts pienākumu izpilde, personāla attīstība. Tie ir ilgstoši procesi, arī pieminētais mehanizācijas projekts ilgst septiņus gadus. Attīstām inženierspējas, speciālo uzdevumu vienību, agrās brīdināšanas sistēmas... Daudz kas tik veikli uz priekšu neiet dažādu iemeslu dēļ, bet galvenais ir cilvēkresursu trūkums, kas nav tikai mūsu, bet arī daudzu valsts iestāžu un ministriju problēma.
– Tas primāri ir atalgojuma, naudas jautājums vai mums vienkārši netiek sagatavoti vajadzīgie speciālisti?
– Problēma veidojusies ilgākā laikā, iemesli ir fundamentālāki. Priecājos, ka pagaidām eksperimentālā kārtā, bet ar laiku, cerams, pastāvīgi, tiks atjaunoti centralizētie eksāmeni eksaktajās zinātnēs, kas mums ir ļoti būtiski, lai strādātu ar mūsdienu tehnloģijām, tajā skaitā bruņotajos spēkos. Lai izmācītu labu profesionāli, vajadzīgi gadi, bet cilvēkiem mainās dzīves situācijas, kādi aiziet, citiem beidzas dienesta laiks, veidojas robi.
Arī bruņotie spēki jūt vispārējās sabiedrības veselības stāvokļa pasliktināšanos, bet karavīra profesija ir gan morāli, gan fiziski grūta. Atsevišķus speciālistus negatavo Latvijā. Piemēram, mūsu gaisa torņa kontrolieri Lielvārdes aviācijas bāzē mācījās ASV. Pēc šādām apmācībām kļūstam par vieniem no labākajiem pasaulē un jau mācām citus. Viens no iemesliem, kāpēc arī cilvēki izvēlas dienēt bruņotajos spēkos, ir šīs jaunās tehnoloģijas, interesants darbs kiberaizsardzības vienībās.
– Nesen valdībai sniegtajā Aizsardzības ministrijas ziņojumā par Latvijas kiberdrošības stratēģiju pieminēts kiberdrošības politikas veidotāju, informāciju tehnoloģiju profesionāļu trūkums valsts pārvaldē, kā arī nepietiekamā kapacitāte kibernoziegumu izmeklēšanā, savukārt SAB ziņojis, ka pērn konstatēti vairāki kiberspiegošanas gadījumi.
– Jā, esam atbildīgi par šo jomu, un mūsu pūles kiberdrošības jautājumu aktualizēšanā un attīstīšanā augstu novērtēja pēc mūsu valsts prezidēšanas Eiropas Padomē. Mūsu cilvēki ir ļoti augstas raudzes speciālisti, bet vajadzīgi vēl resursi, un šajā jomā civilais sektors spēj konkurēt atalgojuma ziņā. Bet esmu lepns, ka daudzi izvēlas skatīties ne tikai caur materiālo prizmu – profesionāli te ir interesanta vide, tiek attīstīti jauni produkti.
Jā, ir bijuši vairāki kiberuzbrukumi, kas bijuši gan valdības sēdes laikā valdības mājaslapai, kas ir novērsti. Šis ir viens no virzieniem, kurā ļoti lielus līdzekļus iegulda daudzas pasaules vadošās valstis, jo tehnika attīstās un elektroniskajā vidē notiek arvien vairāk darbības. Ja nespēsim to aizsargāt, var sanākt lielas nepatikšanas.
– Vai viss aizsardzības finansējums 1,4% no IKP aiziet Aizsardzības ministrijai?
– Pirms kāda laika tiešām daudz līdzekļu no aizsardzības budžeta tika tērēti dažādām lietām, kas neattiecas uz aizsardzību. Labi, ka tie tika ieguldīti mūsu valsts ekonomikā, bet mēs būtu daudz priecīgāki, ja naudiņa tikpat daudz tiktu ieguldīta mūsu pašaizsardzībā – mūsu starta pozīcija tad būtu savādāka. Mums vairs NATO neatļauj neko citu darīt, tā caurlūko, kā mēs tērējam savu budžetu, mums nav vairs iespējas tērēt naudu citam – kā tikai bruņoto spēku attīstībai. Palīdzam robežsardzei, kas krīzes situācijā pāriet mūsu pakļautībā, ieguldām tās pārapbruņošanā, jo šobrīd mums ir nesavietojamība – viņiem ir vieni, mums citi ieroči.
– Jūsuprāt, Latvijai vairāk jābaidās no Krievijas agresijas, hibrīdkara, kādu piedzīvoja Ukraina, vai no islāma teroristiem?
– Domāju, ka visvairāk mums jābaidās no tā, ka mums pašiem var pietrūkt gribas aizstāvēt savu valsti.
– Jums par to ir bažas?
– Nav man tik lielas bažas, bet mēs varam sagādāt vislabāko ekipējumu, ieročus, bet galvenais ir cilvēku vēlme aizstāvēt savu valsti. To apliecināja arī piemēri Austrumukrainā, jo īpaši Doņeckas lidostas aizstāvēšanā, kur cilvēkiem nekā daudz nebija, bet viņi spēja ilgi aizstāvēt lidostu. Līdzīgi kā par šo brīnumu runājam kontekstā ar mūsu valsts dzimšanu, kad arī mums nebija adekvātu ieroču, lielas armijas, bet ticējām savai valstij, vēlējāmies, lai mums tā ir, un mums tā ir. Tāpēc šodien galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai tā būtu mūžīgi, un tas ir arī manas ministrēšanas galvenais uzdevums.
Bet, protams, draudi nāk no dažādām pusēm, un izvērtēt, kurš ir lielākais, es neņemšos. Jābūt gataviem jebkādu draudu iespējām un variantiem. Redzam gan terorisma draudus, gan Krievijas darbības Gruzijā, Ukrainā, redzam, kā Krievija attīsta savus bruņotos spēkus, ieguldot milzīgus resursus, būvē militāro infrastruktūru mūsu valsts tuvumā, rīko mācības ar liela karavīru skaita dalību – tas viss liek mums domāt par savu drošību, un mūsu iesaistīšanās 2004. gadā NATO rada šo drošības sajūtu. Bet arī pašiem ļoti daudz ir jāstrādā savu spēku attīstībā. Šobrīd arī NATO ir spējusi ļoti strauji adaptēties šā brīža situācijai, pie mums pērn atklāts NATO spēku štāba elements, kas ir atbildīgs par to, lai tiktu realizēti Velsā pieņemtie lēmumi (2014. gadā NATO samitā Velsā, reaģējot uz Krievijas agresīvo politiku, tika nolemts veidot NATO ātrās reaģēšanas spēkus uz krīzes situācijām, attīstīt infrastruktūru NATO austrumu valstīs) un lai krīzes gadījumā te lielā daudzumā varētu ienākt sabiedroto spēki. Mācības, mūsu sabiedroto klātesamība šeit – tas viss tiek darīts, lai realizētu atturēšanas politiku.
– Zaļās partijas kongresā paudāt, ka profesionālajiem karavīriem jāiegūst tāda militārā tehnika un aprīkojums, lai beigtos spekulācijas par viņu spēju militāra apdraudējuma gadījumā līdzvērtīgi cīnīties un aizstāvēt Latviju. Vai ar esošo aprīkojumu mēs varētu stāties pretī Krievijas tankiem un «humānajai palīdzībai»?
– Jā, varam, protams, kopā ar mūsu sabiedrotajiem. Arī dažādi pētījumi apliecina, ka mēs tiešām spējam aizsargāt savu valsti. Protams, grūti salīdzināt Latvijas iespējas ar Krievijas. Krievija iegulda 80 miljardus eiro savu bruņoto spēku attīstībā, mums budžets aizsardzībai ir 367 miljoni, bet tas nenozīmē, ka mēs nespējam aizstāvēt savu valsti. Turpinām attīstīt dažādas spējas, attīstām agrās brīdināšanas sistēmu, komandvadības izveidi, ir mehanizācijas projekts, prettanku sistēmas, pretgaisa aizsardzība, iegādājamies jaunu tipu ieročus. Mēs spējam aizstāvēt savu valsti un garantēt te drošību.
– SAB norādījis, ka nozīmīgākie Latvijas drošības riski ir saistīti ar nemilitārajiem Krievijas ietekmes instrumentiem, kuri bieži ir diskrēti, bet ar ilgtermiņa efektu. Kā cīnīties ar šiem uzbrukumiem, kas biežāk izpaužas informatīvajā telpā?
– Tur mums jācīnās visiem kopā. Tāpēc viena no prioritātēm ir Jaunsardze, kura drīz būs ikvienā Latvijas pašvaldībā, caur kuru audzinām savas valsts patriotus. Pret šiem nemilitārajiem draudiem jācīnās arī ar savas ekonomikas attīstību, iesaisti dažādās starptautiskās organizācijās – esam ES, NATO, ceru, drīz būsim OECD. Primāri ir savas valsts attīstība, lai cilvēki var lepoties ar savu valsti. Un mums tiešām ir, ar ko lepoties, uz pasaules ir tikai nedaudz vairāk kā 200 valstu, un mums ir sava valsts – tā jau ir liela vērtība!
– Vai ar RTR translēšanas apturēšanu varam justies drošāk?
– To droši vien varēs izvērtēt pēc kāda laika. Iegūt informāciju šobrīd ir ļoti plašas iespējas, bet droši vien tādam lēmumam bija pamats. Mums jādomā par savas televīzijas stiprināšanu un tās lielāku pieejamību Latgalē, pierobežā, kur to uztvert nereti ir sarežģīti.
– Esat paudis, ka Latgalē vajadzētu dislocētu profesionālā dienesta vienību, kas sākotnēji varētu būt rotas lielumā. Tikai tāpēc, ka Latgalē ir ES ārējā robeža, vai tomēr ir bažas par BBC mākslas filmas Trešā pasaules kara komandcentrā sižeta īstenošanās draudiem?
– Nē, mums šāds lēmums bija jau sen pirms BBC filmas, bet tagad, kad mums beidzot ir resursi, to varam arī realizēt un šobrīd ļoti aktīvi strādājam pie tā. Varu lepoties, ka Zemessardzes kaujas trauksmes pārbaudēs pagājušajā gadā vislabāko rezultātu uzrādīja tieši Latvijas austrumos dislocētais Zemessardzes novads. Rēzeknes, Daugavpils Zemessardzes bataljoni ir ļoti labi sakārtoti, bet daudzviet vēl jāsakārto infrastruktūra, lai zemessargiem ir, kur mācīties, trenēties.
– Bet kāpēc tieši Latgalē?
– Mums ir jāstiprina šis reģions, jo tā ir ES ārējā robeža, mēs nevaram izslēgt, ka migrācijas ceļi caur Grieķiju, Balkāniem, Vidusjūru, kuri tiek slēgti, nepagriežas uz citu pusi. Arī no militārā viedokļa ir labi, ja mums vairākās vietās ir izvietoti profesionāli militārie karavīri.
– Kāds ir jūsu viedoklis par minēto BBC filmu? Vai tajā apspēlētā NATO vadības nevēlēšanās riskēt vienas mazas valstiņas dēļ arī ir tikai režisora fantāzijas?
– Tās ir režisora fantāzijas. BBC vajag reitingus. Ja viņiem jāražo filmas, lai ražo! Neviens gan no cilvēkiem, ar kuriem ārpus mūsu valsts esmu runājis, nav šo filmu redzējis. Protams, cilvēki Latgalē bija ļoti sašutuši, ka tur nav attēlots tas, kā ir īstenībā.
– Pēc Parīzes, Briseles terora aktiem aizsardzības struktūrās kaut kas mainījās, kā uz tiem reaģēja?
– Mēs ļoti cieši sadarbojamies ar Iekšlietu ministriju, plānojam izmaiņas likumdošanā, lai varam iesaistīties un palīdzēt, ja tāda nepieciešamība Iekšlietu ministrijai būtu.
– Francija pēc Parīzes terora aktiem lūdza ES valstis sniegt atbalstu tās militārajām operācijām ārvalstīs cīņā ar Daesh Sīrijā un Irākā, iedarbinot ES līguma pantu par dalībvalstu solidaritāti ārēja uzbrukuma gadījumā. Latvija piekritusi piedalīties jaunās starptautiskās operācijās Mali un Irākā, kaujas darbībās neiesaistoties. Kāpēc šāda izvēle?
– Jā, Mali un Irākā uzsākām to bruņoto spēku apmācību, un šī mūsu iesaiste ļāva Francijai atvilkt savus spēkus uz Franciju, lai varētu iesaistīties valstij prioritārākas nozīmes uzdevumos. Francijas valdība to ļoti augstu novērtēja. Mūsu bruņotie spēki nav tik lieli, lai mēs varētu nosūtīt lielas vienības, mēs paši šobrīd attīstāmies, mums ir nepieciešami cilvēki, bet tik un tā dalāmies ar saviem labākajiem speciālistiem, Tas arī augstu tiek novērtēts, tostarp mūsu dalība Ukrainā, palīdzot tās bruņoto spēku reformēšanā. Iesaistāmies līdzvērtīgi kā citas valstis, vadoties no mūsu resursiem.
– Vai, izvēloties veidu un vietu, kā, kur iesaistīties, apsvērums bija saistīts ar to, lai mēs paši nekļūtu par teroristu uzbrukuma mērķi?
– Nedomāju, ka teroristu mērķi samazinās atkarībā no tā, vai mēs iesaistāmies kaujas vai apmācības operācijās. Nedomāju, ka ir kāda saistība ar mūsu iesaistes veidu.
– Kā vērtējat Saeimas steidzami pieņemtos Krimināllikuma grozījumus, kurus prezidents nodeva otrreizējai caurskatīšanai, ar kuriem bija plānots stiprināt valsts drošību, bet trāpīja arī izteiksmes brīvībai? Cik jums būtiski šie grozījumi?
– Domāju, ka līdzīgi likumi jau darbojas visās mūsu kaimiņvalstīs. Likumdevējiem ir iespēja šos grozījumus vēl izvērtēt un pieņemt tādus, lai tie atbilstu visiem normatīvajiem aktiem un tiktu ievērotas visu intereses un vajadzības. Varētu spriest par formulējumu, bet instrumentam, lai cīnītos pret valsts apdraudējumu, vardarbību, varas gāšanu, ir jābūt.