Merkeles koalīcija ar bažām gaida federālo zemju vēlēšanas

Šīs nedēļas nogalē trijās Vācijas federālajās zemēs notiks vietējās vēlēšanas, kurās balsotāji, visticamāk, sodīs kancleres Angelas Merkeles Kristīgo demokrātu savienību (CDU) un koalīcijas partnerus sociāldemokrātus (SDP) par nespēju laikus atrisināt migrācijas krīzi un spītīgo nevēlēšanos atteikties no atvērto durvju politikas attiecībā uz iebraucējiem.

Socioloģiskās aptaujas liecina, ka vēlēšanas var kļūt par triumfa brīdi pirms trim gadiem dibinātajai partijai Alternative für Deutschland (AfD), un nav pārsteigums, ka politiskā elite ar sev lojālo mediju palīdzību jau izvērsusi ļoti asu kampaņu pret šo partiju, ne tikai apsūdzot to populismā, bet arī dodot mājienus par saistību ar neonacistiem.

Balsojums par migrantiem

«Šīs vēlēšanas ir ļoti svarīgas, jo tās kalpos kā lakmusa tests valdības strīdīgajai nostājai bēgļu jautājumā,» sarunā ar AFP sacījis Diseldorfas universitātes politologs Jenss Valters. Pagājušā gada augustā, kad ne tikai Itāliju un Grieķiju, bet arī Balkānu valstis jau bija pārpludinājušas nelegālo migrantu plūsmas, bet Ungārija bija spiesta ķerties pie robežžoga celtniecības (toreiz to Briselē vēl nesauca par Eiropas Savienības ārējo robežu stiprināšanu), A. Merkele nāca klajā ar savu Willkommen programmu, pavēstot, ka Vācija piešķirs patvērumu visiem tiem, kuriem tas ir nepieciešams.

Ņemot vērā to, ka vācieši pieraduši izjust vainas apziņu nacistu pastrādāto noziegumu dēļ un justies tā, it kā visiem būtu kaut ko parādā, šāda humānisma demonstrēšana tika atbalstīta ar lielu entuziasmu. Taču – tikai līdz brīdim, kamēr kļuva skaidrs, kāda Pandoras lāde ir atvērta. Pat paši pieticīgākie oficiālās statistikas dati, uz kuriem atsaucas AFP, liecina, ka 2015. gadā Vācijā ieradušies aptuveni 1,1 miljons migrantu, turklāt ne jau tikai kara bēgļi no Sīrijas vai Irākas – Vāciju pārpludināja gan Ziemeļāfrikas valstu pilsoņi, gan ieceļotāji no Afganistānas, Pakistānas, Bangladešas, gan tā sauktās Melnās Āfrikas. Interesanti, ka pirmie sadumpojās kancleres CDU mūžīgie sadarbības partneri, kas tiek saukti arī par māsas partiju – Bavārijas Kristīgo sociālistu savienība (CSU). Bavārija, kas atradās tieši migrantu plūsmas maršrutā, šā iemesla dēļ cieta visvairāk, un jau pagājušā gada rudenī tās amatpersonas ar federālās zemes premjeru Horstu Šēferu priekšgalā sāka sūroties, ka pavalsts vairs nespēj uzņemt vairāk migrantu, aicinot slēgt robežas un piedraudot kancleres politiku apstrīdēt Konstitucionālajā tiesā. Taču valdības vadītāja tā arī nav atzinusi, ka, paziņojot par «plaši atvērtajām durvīm», viņa būtu pieļāvusi kļūdu – tā vietā A. Merkele vainu par migrācijas krīzi mēģināja uzvelt mazāk turīgākajām ES dalībvalstīm, sūdzoties, ka tās neizrāda pietiekamu solidaritāti un nevēlas uzņemt cilvēkus, kurus labākas dzīves meklējumos uz kontinentu aicinājusi doties tieši viņa. Interesanti gan, ka kanclere lielāko daļu kritikas veltījusi spītīgajām Centrāleiropas valstīm (Ungārijai, Slovākijai, Čehijai, Polijai), izliekamies nedzirdam, piemēram, Francijas prezidenta Fransuā Olanda ne reizi izskanējušos paziņojumus, kuru vadmotīvs ir nepārprotams – Francija nevienu nav aicinājusi doties uz Eiropu un nejūtas īsti atbildīga par valdošo haosu.

Līdz bēdīgi slavenajiem Jaungada nakts notikumiem Ķelnē Vācijas medijos nebija pieņemts apšaubīt kancleres nostājas pareizību, taču tagad aizvien biežāk tiek norādīts, ka valdība ir pārrēķinājusies, īsti neparedzot migrācijas krīzes sekas. Tajā pašā laikā Reuters norāda uz kādu paradoksu – būtiski krities atbalsts valdošās koalīcijas partijām, taču pašas A. Merkeles reitings palicis pietiekami augsts, lai viņa nešaubīgi baudītu valsts populārākā politiķa laurus, jo personāliju līmenī īstu konkurentu taču nav.

Nelāgas prognozes valdošajiem

Atšķirībā no federālās valdības, kur pašlaik kauliņus kopā metuši CDU un SDP, katrā no federālajām zemēm ir atšķirīga situācija – ir pavalstis, kur šīs partijas strādā kopā, bet ir arī tādas, kurās tās ir ierakumu pretējās pusēs (kā tam ideoloģisko atšķirību dēļ arī būtu jābūt). Piemēram, Bādenē-Virtembergā pašlaik pie varas ir Zaļo un sociāldemokrātu koalīcija, turklāt Vinfrids Kretčmans ir pirmais Zaļo partijas pārstāvis, kurš kļuvis par kādas federālās zemes premjeru. Arī Reinzemē-Pfalcā pašlaik valda tādi pati koalīcija, vien ar to atšķirību, ka valdības vadītāja amatā ir sociāldemokrāte Malu Dreijere. Savukārt Saksijā-Anhaltē, gluži tāpat kā federālā līmenī pie varas ir lielā koalīcija ar CDU pārstāvi Raineru Hāzelofu priekšgalā. Reģionālajās vēlēšanās balsotāji, protams, ņem vērā to, ko vietējā valdība labu (vai sliktu) paveikusi arī pavalsts līmenī, taču tajā pašā laikā tiek vērtēts arī federālās valdošās koalīcijas darbs.

Šajā ziņā visbēdīgākās varētu šķist SDP izredzes Saksijā- Anhaltē. Tā ir bijusī Austrumvācijas teritorija, kur dzīves līmenis vairākus desmitus gadu pēc Vācijas atkalapvienošanās vēl ne tuvu nav tik augsts kā rietumos, tāpēc vēlētājiem ir būtisks jautājums – vai naudu, kas tiek tērēta migrantu uzņemšanai, nebūtu lietderīgāk atvēlēt citiem mērķiem? Šonedēļ publicētā Bild aptauja liecina, ka CDU joprojām var cerēt uz aptuveni 29% vēlētāju atbalstu federālajā zemē (pirms pieciem gadiem notikušajās vēlēšanās par partiju nobalsoja 32,5%), bet sociāldemokrāti no otrās vietas noslīdējuši uz ceturto. Ieguvēja ir tieši AfD, kuras piekritēju skaits palielinājies līdz 19%, un pašlaik šī partija pretendē uz tikpat lielu skaitu kā Austrumvācijā tradicionāli populārie bijušie komunisti jeb Kreisie (Die Linke).

Bet Bādenē-Virtembergā lielākā zaudētāja varētu būt tieši CDU, kas piecu gadu laikā zaudējusi 10,5% vēlētāju atbalstu un pašlaik popularitātes ziņā atpaliek pat no Zaļajiem. Reinzemē-Pfalcā kancleres partijas popularitāti nodrošina vietējā līdere Jūlija Kleknere, kura, pēc daudzu politologu domām, var apsteigt aizsardzības ministri Urzulu fon der Leijenu kā iespējamā A. Merkeles pēctece, taču arī šajā zemē maksimums, uz ko cer kristīgie demokrāti, ir aptuveni tikpat liels atbalsts kā sociāldemokrātiem.

Ienaidnieks atrasts

Ja Vācijas vēlētāji patiešām būs nobrieduši paust savu attieksmi pret valdības neveiksmīgo politiku, lielākajiem ieguvējiem vajadzētu būt AfD. Interneta ziņu vietne The Local gan uzreiz precizē, ka attiecībā uz šo partiju par triumfu būs iespējams nosaukt aptuveni 20% vēlētāju atbalstu Saksijā-Anhaltē un līdz 15% liela atbalsta iegūšanu Bādenē-Virtembergā un Reinzemē-Pfalcā.

Taču tā saucamās tradicionālās partijas jau paspējušas izvērst ļoti aktīvu kampaņu pret AfD, apsūdzot to teju vai visos nāves grēkos. Piemēram, A. Merkele to nodēvējusi par «partiju, kas nesaliedē sabiedrību un nepiedāvā pieņemamus problēmu risinājumus, tā vietā kultivējot aizspriedumus un sašķeltību», bet finanšu ministrs Volfgangs Šoible nosaucis AfD par «apkaunojumu Vācijai». Virkne ar valdošajām partijām saistītu politiķu un politologu bez jebkādas kautrēšanās vilkuši paralēles starp AfD un neonacistisko NDP, kuras aizliegšana pašlaik tiek skatīta Konstitucionālajā tiesā, turklāt NDP, kurā, kā zināms, iefiltrēti drošības spēku pārstāvji, kā pēc pasūtījuma piedāvājusi savu atbalstu AfD, kas gan ticis noraidīts.

Apgalvojums, ka AfD neesot sava piedāvājuma, ir aplams, taču cita lieta, ka šis piedāvājums nepatīk valdošajai elitei. «Pats pirmais, kas mums nepieciešams, ir robežu kontrole, bet pēc tam no Vācijas ir jādeportē tie daudzie cilvēki, kuriem šeit nav tiesību uzturēties,» sarunā ar Reuters sacījusi AfD līdere Frauke Petrija – bijušajā Austrumvācijā dzimusi, bet Rietumvācijā uzaugusi 40 gadus veca diplomēta ķīmiķe, uzņēmēja un pārliecināta kristiete. Reizēm viņa diskusiju karstumā gan mēdz zaudēt pacietību, un F. Petrijai noteikti vēl ilgi pieminēs izteikumu, ka robežas domātas tam, lai tās nevarētu šķērsot kurš katrs, kā vien vēlas, un vajadzības gadījumā uz pārkāpējiem iespējams arī šaut.

Deutsche Welle atgādina, ka 2013. gadā, Grieķijas finansiālās krīzes kulminācijas brīdī, AfD tika dibināta kā partija, kas aģitēja par eiro zonas izjaukšanu vai vismaz Vācijas izstāšanos no tās. Šī ideja nav pamesta novārtā, taču pēc pagājušajā vasarā notikušajām pārmaiņām partijas vadībā uzsvars tiek likts tieši uz migrācijas krīzi. AfD ir arī konservatīvi noskaņota attiecībā uz to, kādas savienības drīkstētu saukt par ģimenēm, un uzskata, ka valdība pāragri pieņēmusi lēmumu par atomelektrostaciju slēgšanu, norādot, ka jāpagaida, līdz atjaunojamās (saules, vēja, viļņu) enerģijas iegūšana kļūs ekonomiski izdevīgāka.