Saeimas deputāts Jānis Dombrava pat savu partijas biedru vidū izceļas ar ļoti asu nostāju tādos jautājumos kā bēgļu krīze, īpašumu atdošana ebreju kopienai, PSRS laikā Latvijā ieceļojušie krievvalodīgie. Par šīm un citām aktuālām tēmām Neatkarīgās intervija ar Nacionālās apvienības Visu Latvijai!Tēvzemei un brīvībai/LNNK valdes locekli un partijas priekšsēdētāja vietnieku Jāni Dombravu.
– Jūs esat iesniedzis savus priekšlikumus grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā? Ar kādu domu, kāda to būtība?
– Nacionālā apvienība jau arī iepriekšējās Saeimas laikā uzturēja ideju, ka, pirms kāda partija kvalificējas startam Saeimas vēlēšanās, tai jāsavāc vismaz 500 parakstu. Tas atsijātu tās partijas, kas nespēj savākt pat tik nedaudz. Tas labi iet kopā ar Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīvu, ka partijai jābūt vismaz 500 biedriem. Ja partijai ir 500 biedru, tad nevajadzētu būt problēmām savākt 500 parakstu. Ja šie biedri ir fiktīvi un spēj tikai uz vēlēšanām izveidot kandidātu sarakstu ar dažiem cilvēkiem, tad šādai partijai turpmāk būtu problēmas pieteikt sarakstu vēlēšanām.
– Jūs tā loģiski stāstāt, taču rungai ir arī otrs gals... Gadu gaitā ir vērojama valdošo un ievēlēto partiju tendence taisīt tādus likumus, lai radītu pēc iespējas lielākus apgrūtinājumus rasties jauniem politiskiem spēkiem, kas konkurētu ar pašlaik jau pie varas esošajiem. Vai tas ir virziens uz skaistu, daiļu demokrātiju?
– Mans priekšlikums ir tikai tam, lai tiktu atsijātas pavisam nenopietnās partijas. Savulaik deviņdesmitajos gados tika noteikta drošības maksa 1000 latu apmērā, lai partija varētu piedalīties vēlēšanās. Pašlaik, ņemot vērā inflāciju, šai summai būtu jābūt vismaz 20 000 eiro. Taču mēs piedāvājam nevis palielināt drošības naudu, tādējādi vairojot naudas varu politikā, bet aizstāt to ar prasību savākt vismaz 500 parakstu. Jebkurai nopietnai partijai, arī jaunai, nav jābūt problēmai savākt šādu daudzumu.
– Uzturēšanās atļaujas ārzemniekiem pret investīcijām vai nekustamā īpašuma pirkumiem Latvijā. Kādā virzienā vajag pieņemt lēmumus – palielināt summu, samazināt to, atcelt uzturēšanās atļauju tirgošanu pavisam?
– Saeimā nesen šis jautājums atkal tika skatīts. Nacionālās apvienības viedoklis kopš paša sākuma ir bijis tāds, ka uzturēšanās atļauju tirgošana pret nekustamo īpašumu pirkumu ir likvidējama. No šīs tirgošanās ieguvums tautsaimniecībai ir apšaubāms – tas nes sev līdzi nekustamo īpašumu tirgu kropļojošus elementus. Mēs savulaik panācām, ka tiek būtiski paaugstināta summa, par kuru var iegādāties nekustamos īpašumus pret uzturēšanās atļaujām. Pašlaik tā ir 250 000 eiro. Pēc tam samazinājās termiņuzturēšanās atļauju saņēmušo skaits, un vienlaikus tas padarīja nekustamos īpašumus pieejamākus mūsu pašu iedzīvotājiem. Diemžēl nesen Saeimas vairākums ir atbalstījis priekšlikumu, kurš varētu no jauna kropļot nekustamā īpašuma tirgu. Ārpus atsevišķām Pierīgas pašvaldībām un Rīgas turpmāk varēs iegādāties divus īpašumus – katru vismaz 125 000 eiro vērtībā. Ja šāda redakcija paliks spēkā, persona, piemēram, Siguldā, Jelgavā un citviet varēs nopirkt divus īpašumus, saņemt termiņuzturēšanās atļauju un vismaz vienu izīrēt mūsu pašu iedzīvotājiem.
– Jūs jau ne par tirgu vien, bet pārsvarā par politiku uztraucaties – ka «piektā kolonna» veidosies un drošībai kaitējums...
– Protams.
– Bet zinām, ka Krievijas vara neatbalsta un aizliedz sev lojālajiem vīriņiem kaut ko pirkt un turēt naudu ārzemēs. Uz Latviju brauc dzīvot un strādāt arī Krievijas disidenti. Vai viņi arī jāatstumj?
– Šīs personas, kas saņem uzturēšanās atļaujas, ir dažādas – dažus var uzskatīt par disidentiem, bet ir arī Putina režīmam lojāli cilvēki, kas diversificē riskus, ieguldot naudu arī ārpus Krievijas. Bet nevajag aizmirst, ka starp šiem termiņuzturēšanās atļauju pircējiem var būt un droši vien ir tādi, kas ir Krievijas specdienestu aģenti.
– Bet mums taču ir savi kompetenti dienesti, kas ar to nodarbojas.
– Ir. Bet šajā uzturēšanās atļauju pirkšanas aktīvajā fāzē tie bija vairāki tūkstoši personu gadā. Ne visas personas mūsu drošības dienestiem bija iespējams pilnvērtīgi pārbaudīt. Bija jāsadarbojas ar Krievijas drošības iestādēm, lai iegūtu informāciju par personām, bet, protams, Krievijas iestādes nedos patiesu informāciju par personām, kuras tiek iesūtītas citā valstī kā savi aģenti. Arī pieprasījumu izskatīšanas laiks ir niecīgs – nevar vienā vai divos mēnešos savākt pilnvērtīgu informāciju par maz zināmu personu, varbūt pat ar mainītu identitāti. Ir grūti pārbaudīt personu, pārbaudīt līdzekļu izcelsmi. Protams, drošības riski ir augsti arī pie pašreizējām summām. Šādi mehānismi jāaizver ciet, īpaši ņemot vērā, ka mums jau tāpat ir liels skaits personu, kas okupācijas laikā ir nelikumīgi ieceļojušas. Man nav saprotama šī citu partiju politiķu apsēstība uz jaunu migrantu uzņemšanu no Āfrikas, Krievijas vai Ķīnas.
– Nākamības aina veidojas tāda, ka Latvija ir dilemmas priekšā – ja būsim labklājīga zeme, tad jārēķinās, ka šurp dosies migranti, savukārt, ja Latvija staigās pastalās, tad migrantu nebūs. Turklāt, ja Latvija grib būt attīstīta, dinamiska zeme, vajadzēs darba rokas. Uzņēmēji gribēs tās importēt. Vai tad ir kāds trešais variants?
– Ļoti maz ir piemēru, kur augstu dzīves līmeni valsts sasniedz, pateicoties migrācijai. Augstu dzīves līmeni valsts sasniedz, efektivizējot savu ražošanu, balstot to uz jaunām tehnoloģijām, pieaugot darba produktivitātei, nevis ievedot daudz lētā darbaspēka.
– Vācijā ielaida miljonus turku, un ekonomika plauka...
– Vācijā bija specifisks stāsts. Tur jau bija notikusi pāreja uz augsto tehnoloģiju jomu, uz darba efektivitātes paaugstināšanu. Vācijā bija zema dzimstība, un viņi imigrāciju izmantoja kā kompensējošu elementu, lai turpinātu attīstīt ekonomiku. Neviena vāji attīstīta ekonomika neiegūst dzinējspēku, ja vienkārši nāk imigranti, kas gatavi strādāt par zemu atalgojumu.
Diemžēl Eiropas nākotnes aina zīmējas ļoti drūma, īpaši Rietumeiropā. Nesen pabiju Ziemeļitālijā, kur biju pabijis pirms pāris gadiem. Aina ir mainījusies. Tolaik tur jau bija imigranti, bet tagad uz ielām to ir vēl daudz vairāk. Ir acīmredzams, ka migranti nāk no Subsahāras apgabaliem, nevis no Tuvajiem Austrumiem. Migranti, pārsvarā vīrieši, uzturas palielos baros. Domāju, ka noziedzība ir palielinājusies. Ielu tīrība, pilsētas sakārtotība ir gājusi uz leju. Uz ielām dežurē nevis parasta policija, bet bruņoti kārtībsargi ar automātiem. Terorisma draudu līmenis tur ir līdzvērtīgs kā Ukrainā, bet citās Rietumeiropas valstīs tas ir augstāks nekā Ukrainā.
Beļģijā visa situācija rāda, ka multikulturālisma ideoloģija ir pierādījusies kā pilnīgi neefektīva, arī Beļģijas ielās patrulē bruņotie spēki, un ir atsevišķas vietas Briselē, kur vietējie iedzīvotāji nemaz nemēģina iet iekšā, jo baidās par savu dzīvību.
Baltijas valstis saglabājas kā drošības sala, kuras vērtība vēl tikai pieaugs. Mūsu uzdevums ir neielaist jauno migrāciju un nodrošināties pret Krievijas «tautiešu politiku». Tādā veidā varam ļoti veiksmīgi pastāvēt kā tauta un attīstīties cauri gadsimtiem. Ja mums tas neizdosies, tad Baltijas valstu nākotne paliks zem lielas jautājuma zīmes. Mūsu dzimstības rādītāji nav augsti, un tas ir dažu paaudžu jautājums, kad latvieši var kļūt par minoritāti savā zemē. Tad tā vairs nebūs tāda Latvija, kādu bija iecerējuši mūsu senči.
– Tūdaļ ieradīsies pirmie bēgļi, kas pašlaik vēl atrodas Eiropas dienvidos. Vai tas būs liels apdraudējums?
– Protams, 500–700 cilvēku automātiski nerada lielus riskus un apdraudējumus, bet tur ir vairākas citas saistītās lietas. Ir bažas, ka tas var novest pie pastāvīga pārvietošanas mehānisma izveides, ko Eiropas Padomes priekšsēdētājs Žans Klods Junkers ir akcentējis – ka tām būtu jābūt obligātām kvotām, kur bez katras dalībvalsts piekrišanas tiek pārvietoti noteikti procenti cilvēku. Tad tas nozīmē, ka vairākos gados tie būs nevis simti, bet tūkstoši un desmiti tūkstošu cilvēku. Vēl nozīmīgs faktors ir tas, ka mums jau ir tik liels cittautiešu īpatsvars, kāds nav nevienā citā Eiropas Savienības dalībvalstī. Un ir skaidrs, ka integrācijas vai asimilācijas iespējas ir niecīgas. Mēs neesam spējuši integrēt vai asimilēt PSRS laikā ieceļojušos. Drīzāk Bolderājā vai Dienvidlatgalē viņi asimilē krieviskajā vidē latviešus, nevis latvieši viņus. Nav pamata domāt, ka mums tagad izdosies integrēt cilvēkus, kas nāk no pavisam atšķirīgas kultūras, un iekļaut latviskajā vidē. Liels jautājums ir, vai vispār Latvijai vajadzētu censties viņus integrēt vai dot skaidru uzstādījumu, ka, tiklīdz viņu zemē konflikts atrisināsies, viņiem būs jādodas mājās. Te varētu rūpēties, lai viņi nezaudē profesionālās iemaņas, varbūt izveidot kādus kontaktus, lai varētu nākotnē izveidot sadarbību starp Latviju un Sīriju, bet, manuprāt, nepareizs ir pieņēmums, ka mums šīs personas jāpieņem uz visiem laikiem. Ja šīs personas bēg no kara, ir tikai loģiski, ka pēc kara tās atgriežas savā dzimtenē.
Šobrīd bēgļu uzņemšanas plānā ir paredzēts ieguldīt nesamērīgi lielus līdzekļus, un, manuprāt, pilnīgi nevajadzīgi. Labāk šos līdzekļus novirzīt reģionu attīstībai, demogrāfijai vai atbalstot trūcīgos pensionārus un ģimenes ar bērniem.
– Ko darīt ar ebreju īpašumiem?
– Jautājumā par tā saucamo ebreju īpašumu restitūciju ir veikts veikls politisks gājiens, un ir aizdomas, ka tas ir viena sponsora interesēs. Zināms, ka ebreju draudžu un kopienu vadītājs Arkādijs Suharenko ir ar ievērojamām naudas summām atbalstījis gan Vienotību, gan ZZS un Saskaņu. Pašlaik darba kārtībā ir jautājums par kārtējiem sešiem īpašumiem, kurus paredzēts nodot divām biedrībām, un abu šo biedrību vadītājs ir Suharenko. Tas vien jau ir aizdomīgi. Vēl lielākas aizdomas rada tas, ka pastāv arī citas ebreju biedrības, kuras arī gribētu atgūt īpašumus, taču to intereses netiek uzklausītas. Nacionālā apvienība Saeimas ārlietu komisijā rosināja atlikt lēmuma pieņemšanu par sešiem īpašumiem, jo pašas ebreju organizācijas ir nākušas ar iniciatīvu par fonda radīšanu – par tādu fondu, kurā piedalītos visas organizācijas, tajā skaitā arī Finanšu ministrijas pārstāvji. Taču, nesagaidot prezentāciju par šo fondu, Saeimā tika virzīts uz priekšu otrajā lasījumā lēmums, ka šie seši īpašumi tiek nodoti divām Suharenko vadītajām organizācijām.
Manuprāt, te nevar runāt par kādu vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Šos īpašumus paredzēts iedot, bet tiem nenāk līdzi nekādi apgrūtinājumi. Parastā kārtība ir tāda, ka, ja valsts nodod organizācijai kādus īpašumus, tad ar nosacījumu, ka tos nedrīkst ieķīlāt, atsavināt, pārdot. Ja organizācija, piemēram, juridisku problēmu dēļ izbeidz darbību, tad īpašums nonāk atpakaļ valstij. Taču šajos likumprojektos, kas skar sešu ebreju īpašumu nodošanu organizācijām, nekādu apgrūtinājumu nav. Tas rada aizdomas, ka īpašumi var tikt pārdoti.
– Bet kas tur slikts? Ebrejus kara laikā iznīcināja, tāpēc nebija kam īpašumus atdot. Tagad ir kam atdot – biedrība. Lai pārdod, ja uzskata, ka kāds īpašums nav vajadzīgs, bet vajag naudu kaut kam citam.
– Viss jau būtu kārtībā, bet jautājums ir, kāpēc tieši šīm organizācijām? Kāpēc ne, piemēram, organizācijai Šamir, kas ir veikusi lielu ieguldījumu Latvijas ebreju kultūras izpētē un popularizācijā? Saprotams, ka īpašumi jāatdod, ja tur paredzēta sabiedriska vai kultūras darbība, jāatdod kulta celtnes, taču, manuprāt, nav pieņemami, ka tiek dotas tiesības ēkas pārdot.
Nav arī novērsti juridiski riski, ka pēc laika tiek izveidota jauna ebreju sabiedriskā organizācija, kas izvirza pretenzijas pret valsti par to, ka īpašumi nodoti nepareizajai organizācijai.
– Decembra vidū parādījās ziņa, ka Valsts policija prasījusi Saeimas piekrišanu, lai administratīvi sodītu deputātu Dombravu, kurš braucis bez obligātās civiltiesiskās transporta apdrošināšanas (OCTA). Kā tad tā?
– Novembra vidū paņēmu nomā automašīnu uz brīvdienām. Līgumā bija paredzēts, ka automašīnai ir derīga OCTA, un mani arī neviens neinformēja, ka tās nav. Protams, es nebūtu nomājis mašīnu, ja zinātu, ka tā ir bez apdrošināšanas. Jau pusstundu pēc automašīnas iznomāšanas mani apturēja Ceļu policija un informēja, ka viņiem informācijas sistēma uzrāda, ka automašīnai nav derīga OCTA. Sazinājos ar firmu. Sapratu, ka viņi steigšus sāka kārtot, lai apdrošināšana būtu. Tomēr fakts paliek fakts – pārkāpums ir bijis. Uzrakstīju Ceļu policijai paskaidrojumu par šo situāciju. Gaidīšu tālākos policijas lēmumus.
– Arī politiķiem gadās pārkāpt satiksmes noteikumus. Tautas priekšstāvji mēdz veikt ne tikai sīkus pārkāpumus, bet arī braukt dzērumā. Tas allaž nonāk līdz tam, ka Saeimai jālemj par izdošanu sodīšanai. Vai šajā jomā viss ir kārtībā?
– Nacionālās apvienības Saeimas frakcija ir pārrunājusi šo situāciju. Nav pareizi, ka katru reizi Saeimai ir jālemj, bieži vien arī par ļoti nenozīmīgiem administratīviem sodiem. Pirms pāris gadiem viens deputāts bija sava īpašuma logā ielicis plakātu ar uzrakstu «Iznomāju telpas». Par to viņam tika uzlikts administratīvais sods, un Saeimai bija jālemj, vai izdot viņu sodīšanai. Tas nav loģiski un pamatoti, ka Saeimai ir jāizskata šādi maznozīmīgi jautājumi. Manuprāt, šādos gadījumos Saeimas deputātiem nevajadzētu būt imunitātei un jāmaksā sods. Cita, sarežģītāka lieta, protams, ir krimināllietas, kuras var būt un var nebūt politiski motivētas. Tur Saeimas lēmums būtu nepieciešams.
Šobrīd Saeimas Juridiskā komisija izskata iespējamos grozījumus Satversmē par administratīvās imunitātes atcelšanu. Izmaiņas varētu stāties spēkā šī gada sākumā.
– Vai izmaiņas būs vērstas uz to, ka imunitāti noņemt?
– Noņemt attiecībā uz administratīvajiem pārkāpumiem. Vēl ir diskusijas par to, vai informācija par to, ka deputāts veicis administratīvu pārkāpumu, būtu kaut kur jāpublicē. Tur komisijas deputātu domas dalās.