Vējonis valdības stiķētājiem sajauc kārtis

Uzklausījis visu Saeimā ievēlēto politisko partiju pārstāvju redzējumu par nākamās valdības veicamajiem darbiem, Valsts prezidents Raimonds Vējonis politisko konkurenci padarījis spīvāku un radījis situāciju, kurā Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) loma nākamās valdības veidošanā kļūst aizvien lielāka.

Piektdienā beidzot konsultācijas ar partijām, R. Vējonis nāca klajā ar īsu, taču daiļrunīgu paziņojumu. Uzskaitot konsultāciju laikā fiksētos nākamās valdības darbus, piemēram, Latvijas iestāšanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā, un kritērijus, kuriem vajadzētu atbilst nākamajiem Ministru kabineta locekļiem, prezidents arī atņēma līdz šim Vienotībai piederošās tiesības uz valdības veidošanas pirmās kārtas stūrēšanu.

«Aicinu Saeimā pārstāvētās politiskās partijas ne vēlāk kā līdz šī gada beigām nākt ar savu redzējumu valstij būtisku jautājumu risināšanā, piedāvāt Ministru prezidenta kandidātus un iespējamos koalīcijas modeļus,» teica prezidents. Ja līdz bijušā partijas biedra paziņojumam Zaļo un zemnieku savienība, tāpat kā pārējās Saeimā ievēlētās partijas, pat nemēģināja apšaubīt Vienotības tiesības pirmajiem mēģināt izveidot valdību, tad pēc R. Vējoņa aicinājuma ZZS uzreiz paziņoja, ka labprāt piedalīsies šajā sacīkstē un līdz gada beigām nosauks savu kandidātu.

Starp potenciālajiem ZZS kandidātiem tiek minēts gan zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, gan labklājības ministrs Uldis Augulis, kā arī deputāts Māris Kučinskis un Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks. Labklājības ministrs gan distancējas no šī goda, kas tiek skaidrots ar viņa zemo popularitāti sabiedrībā, arī J. Dūklavs nekārojot ieņemt augsto amatu, tāpēc par reālāko ZZS kandidātu šobrīd tiek uzskatīts M. Kučinskis.

Politologu un Saeimas koalīcijas deputātu vidū ZZS entuziasms gan vairāk tiek vērtēts kā māņu manevrs, kas paredzēts, lai, uzkurinot kaislības ap nomināli trešo augstāko amatu valstī, bet ietekmes ziņā pirmo, izsistu sev lielāku labumu no topošās Vienotības valdības.

«Viņi tagad izdarīsies visādi, taču apšaubu, ka viņi tiešām vēlas uzņemties šādu atbildību,» saka politologs Filips Rajevskis.

Tikmēr Vienotības diviem spārniem – liberālajam un konservatīvajam – joprojām nav izdevies norakt kara cirvi, un publiskajā telpā tiek raidīti signāli, ka vismaz pagaidām partija nespēj izvirzīt premjerministra amata kandidātu, kuram būtu nedalīts frakcijas 23 deputātu atbalsts. Arī S. Āboltiņa, kura, neraugoties uz iekšējiem konfliktiem pašas vadītajā partijā, vēl nesen tika uzskatīta par vienīgo premjerministra amata kandidātu, tagad atzīst – gadījumā, ja potenciālais Vienotības kandidāts nespēs iegūt visas frakcijas atbalstu, tad Vienotība varētu apsvērt iespēju valdības veidošanas stafeti nodot zaļzemniekiem.

Savukārt trešā līdzšinējās koalīcijas politiskā spēka pārstāvji – Nacionālā apvienība (NA) – ar pilnu krūti pagaidām politiskajā cīņā iesaistīties nesteidz. Tiek uzskatīts, ka arī nacionāļi nemaz neraujas pēc valdības vadīšanas, taču tas neliedz viņiem virzīt notikumus sev vēlamā virzienā.

Proti, NA bija pirmā, kas paziņoja – S. Āboltiņas vadītā koalīcijā strādāt viņi neies. Turklāt tas ir tik bieži atkārtots, ka grūti iedomāties piedāvājumu, kurš partijai būtu tik ļoti kārdinošs, lai tā spētu mainīt savu viedokli, nedomājot par politiskās prostitūcijas ietekmi uz vēlētāju domām. Argumentējot nevēlēšanos ļaut S. Āboltiņai vadīt valdību, NA kā mantru atkārto viņas slikto reputāciju, un šādu diskursu sākusi izmantot arī ZZS. Tāpēc Latvijas Reģionu apvienība, kas joprojām cer kļūt par ceturto koalīcijas partiju, ārkārtīgi uzmanīgi, bet nepārprotami norādījusi, ka nacionāļi un zaļzemnieki pārāk aizrāvušies ar reputāciju piesaukšanu un aizmirsuši par īpašībām, kas nepieciešamas valdības vadītājam.